Pienākusi nākošā sērija IMPRO izpētes ceļojumu seriālā "Atklājam Rietumāfriku", kas šoreiz tiks veltīta Senegālas ziemeļiem, kur var piedzīvojot "gabaliņu no Mauritānijas".
Šo Senegālas teritoriju raksturo Sāhela ainavas, kas ir tāds, kā sauss, pustuksneša rajons starp Sahāras tuksnesi un Gvinejas-Kongo lietusmežu ekosistēmu. Par šo Ziemeļsenegālas pustuksneša apkārtni ir izkaisīti simtiem, mazu fulani cilts ciematiņu, kas teritoriāli apdzīvo vislielāko platību Rietumāfrikā no Senegālas un Mali līdz Nigērai un Burkina Faso. Fulani, gluži kā to kaimiņi uz ziemeļiem, tuaregi, ir klejotāju tauta, kas sausajā apvidū galvenokārt nodarbojas ar lopkopību. Lopi ir to galvenais īpašums, kam tiek pakārtota visa dzīve - kad visa zāle vai lapas retajiem krūmiem ir nograuztas, tie sakrāmē čemodānus un pārceļas uz labākām vietām, kur zālīte ir zaļāka un debesis zilākas. Tiesa Senegāla nav tik izkaltusi, kā kaimiņvalstis, tāpēc šeit fulani ģimene iekārto savu ligzdiņu vienuviet un tikai vīrs dodas uz dažiem mēnešiem komandējumā, sekojot saviem govju vai kazu ganāmpulkiem, bet kad tie pielikuši māgas, tad kungs atgriežas pie saviem daudzajiem bērniem un dažām sievām. Dzīves apstākļi Ziemeļsenegālā fulani vienalga ir drūmi, jo trauslās, mazās, "trīs siventiņu" salmu būdiņas ir viena spēcīgāka pūtiena attālumā no aiznešanas. Pāris no ciemiem es apmeklēju un vienā pat paliku pa nakti, lai uzzinātu, kaut ko tuvāk par to sadzīvi. Ja pieaugušie fulani pret kamerām izturās bikli, tad bērni kā tanki nāk virsū uzprasīdamies uz fotosesiju un pēc tam ekrāna ieraugot sevi priecājas un smejas kā kutināti.

Braucot pa šo šķietami bezgalīgajo Sāhela ainavu Ziemeļsenegālā, gluži, kā mirāža pēkšņi parādās simpātiskas tuksneša kāpas, kas tik raksturīgas kaimiņos esošajai Mauritānijai. Šis nelielais tuksneša pleķītis, ko sauc par Lompoul tuksnesi, ir atpūsts no varenās Sahāras, lai Senegālas ciemiņi gluži kā uz "lidojošā paklāja" pārceltos uz Mauritāniju - nakšņošana šeit ir tradicionālajās mauritāņu teltīs, kamieļi kā "burinieki burā pa smilšu jūras viļņiem", bet apkārtējā mini-tuksneša ainava ar oranžajām kāpām veido skatu, kā no Sahāras fotoalbuma.

Vēl viena ar mauru Zemi saistīta vieta iekārtojusies pie Mauritānijas robežas, Senegālas upes deltā, tiesa tas ir putnu parks. Laikam nevienam nav nekāds noslēpums, ka es ar lidojošajiem draugiem esmu uz Jūs - ne gluži putnu nīdējs, bet mīlētājs jau ne tik. Piederu pie tiem cilvēkiem, kas putnus iedala piecās kategorijās - papagaiļi, strausi, flamingi, pingvīni un pārējie čivinātāji, no kuriem tikai pirmie četri pelnījuši uzmanību, bet pēdējie, lai čivina, kaut kur citur. Tiesa ar Djoudj nacionālo parku ir mazliet savādāk, jo tas nav vienkāršs čivinātāju parks, bet viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem putnu rezervātiem pasaulē. Katru gadu šeit, Senegālas upes iekšzemes deltā, pārziemot ierodas daži miljoni lidojošo draugu, no kuriem liela daļa uzturas tikai uz kādu laiku, bet ap 400000 parasti nolemj, ka tepat ir labi, tāpēc nav ko pārpūlēties. Tā šeit ar "čārterreisu" atpūsties un pārziemot siltajās zemēs atlido tūkstošiem pelikānu, flamingu un vēl kādu 400 citu putnu sugu. Iemesls kādēļ UNESCO sarakstā iekļautais Djoudj nacionālais parks kļuvis par tādu, kā "Turcijas kūrortu" ir gaužām vienkāršs - šis ir pirmais lielais un neizžūstošais ūdens rajons un upes delta pēc Sahāras tuksneša šķērsošanas. Nacionālajā parkā ir vairāki skatu punkti uz deltas ezeriņiem, kur var redzēt visdažādākos putnu sākot no marabu un ibisiem līdz zivju ērgļiem un flamingiem, tiesa pēdējie ir ļoti kautrīgi un galvenokārt mīl uzturēties parka neaizsniedzamajās daļās. No viena skatu punkta gan flamingus var vērot Grand Lac ezeriņā, tiesa šoreiz tie bija ļoti tālu aizgājuši gandrīz uz ezera otru pusi. Bet galvenā atrakcija šajā parkā ir izbrauciens ar laivu, pa Senegālas upes pieteku blakus Mauritānijas robežai, kur plivinās vēl vairāk putni, īpaši jau pelikāni. No pelikāniem šajā vietā burtiski čum un mudž, bet īpaši daudz to ir uz tā saucamās "Pelikānu salas", kur tie kā ķīnieši metro darba stundās spiežās viens pie otra. Tomēr šī parka galvenā kulminācija ir "Pelikānu lagūna", kur laiva iebrauc pa vidu milzīgam pelikānu baram un tad tie sāk lidot virsū un pāri galvai veidojot apokaliptiskus skatus - gandrīz kā Hičkoka filmā un romānā "Putni". Lai gan tas bija varens mirklis un Djoudj parks ar daudzām apkārt tipinošām kārpu cūkām bonusā nedaudz atkausēja manu sirdi pret putniem, tomēr par viņu mīlētāju es vienalga nekļūšu.

Ar Senegālas upi mans ceļojums gar Mauritānijas robežu arī turpinās. Tagad Senegālas upe, kas veido Senegālas-Mauritānijas robežu visā garumā un iestiepjas tālu Rietumāfrikā, ir nomaļš un pasaules aizmirsts nostūris, bet bija laiks, kad tā kalpoja, kā nozīmīgs Āfrikas tirdzniecības ceļš. Franču tirgotāji atrada veidu, kā apiet ļoti ienesīgo Trans-Sahāras kamieļu karavānas ceļu, kas viduslaikos padarīja Timbuktu un citas Mali pilsētas stāvus bagātas. Varžu kājiņu cienītāji nolēma Senegālas upi izmantot tirdzniecībai, kuras krastos radās mazas tranzīta pilsētiņas, bet tās pašā galā, vietā, kur upe tiekas ar Atlantijas okeānu izveidojās Sentluisa (Saint Louis) - vēl viena Senegālas koloniālā pērle. Āfrikā nudien ir švaki ar vēsturiskām vietām un pilsētām, jo āfrikāņiem reti izveidojās kāda lielāka karaliste un tās nebija naskas uz kaut kā paliekoša būvēšanu, bet eiropieši īpaši nerāvās apmesties uz dzīvi Āfrikā. Senegāla šai ziņā ir izņēmums, jo no četrām simpātiskākajām eiropiešu koloniālajām pilsētiņām Melnajā kontinentā, divas, Ile de Goree un Sentluisa atrodas Senegālā, trešā, franču Grand Bassam Kotdivuārā, bet ceturtā ir portugāļu Mozambikas sala. Sentluisa bija pat vēl nozīmīgāka par kaimiņos esošo Āfrikas vergu tirdzniecības galvaspilsētu - Ile de Goree salu. To, pateicoties aizsargātai un dabiskajai ostai, uz Ndar salas 1657. gadā dibināja franči, lai pa Senegālas upi vestās preces un vergus pārkrautu lielajos tirdzniecības kuģos uz Eiropu vai abām Amerikām.

Kopš tā laika Sentluisai, kurai tika piešķirts titulētā Francijas karaļa Luija XIV vārds, dzīve gāja uz augšu - tā kļuva par plašās Franču Rietumāfrikas galvaspilsētu, no kuras tika pārvaldītas mūsdienu Senegālas, Mauritānijas, Mali, Gvinejas, Burkinafaso, Nigēras, Kotdivuāras, Togo un Beninas teritorijas. 1897. gadā uz Sentluisu no Eiropas pat tika attransportēts vairāk kā puskilometru garais, Gustava Eifeļa projektētais Faidherbe tilts - joprojām pilsētiņas simbols un tā laika inženierijas brīnums, kura viens no posmiem grozās 180 grādu lenķī, lai varētu kuģus izlaist no Senegālas upes Atlantijas okeānā. Pilsētas laime gan nebija mūžīga, jo tikai 5 gadus pēc tilta uzstādīšanas 1902. gadā Rietumāfrikas galvaspilsēta tika pārnesta uz Dakāru, Sentluisu atstājot tikai kā administratīvo centru, kas pārraudzīja Senegālas un Mauritānijas teritorijas, bet pilnīgai nolemtībai tā tika atstāta pēc Dakāras-Bamako dzelzceļa līnijas atklāšanas, kas aizstāja ienesīgo Senegālas upes tirdzniecības ceļu. Sentluisa strauji sāka pārvērsties par provinciālu pilsētiņu, vēl līdz 1960. gadam tā bija Franču Mauritānijas galvaspilsēta, bet pēc neatkarības pasludināšanas palika Senegālas pusē par laika aizmirstu pierobežas pilsēteli. Daudzi koloniālie nami tika pamesti un izskatījās, ka pilsēta ir atstāta nolemtībai, bet pēdējās divās dekādēs UNESCO un Francijas tūristi nāca palīgā daļēji atjaunojot novārtā atstātās ēkas un iedvešot atkal Sentluisā dzīvību un spozmi. Sentluisa tagad daļēji ir atguvusi veco šarmu - šeit ir patīkami paklaiņot pa tās vecpilsētas ielām, pa kurām kursē zirgu karietes un aplūkot koloniālā perioda namus ar koka režģu logiem un dzelzs balkoniem, un pat rosīgais Sentluisas ostas rajons, kur vietējie kā mājputnus tur pelikānus, bet piestātnēs mudž no krāsainajām senegāliešu laivām atgādina par seno Senegālas upes tirdzniecības ceļu un šīs vietas Zelta laikiem.

Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs