SENEGĀLAS UN GAMBIJAS KOMANDĒJUMS 2. No Bazalta salām līdz Senegālas safari.

  • 2 min lasīšanai
  • 33 foto
Turpinot iepazīt Dakāras apkārtni, jeb Senegālas rietumu daļu, jāizceļ vēl kāda sala, kuru viegli var sasniegt ar laivu no galvaspilsētas - Ile de Madeleine.
Patiesībā tā nav viena sala, bet vesels arhipelāgs ar vairākām vientuļām klintīm, kas ieskauj galveno Madeleines salu. Šis neapdzīvotais arhipelāgs ir vienīgā vulkāniskā liecība Senegālas teritorijā un valsts mazākais nacionālais parks, kas tika izveidots, lai aizsargātu salas jūras putnus, gan arī tās gleznainās ainavas - tā saucamās "bazalta stabuļu" klintis, atsevišķas vulkāniskas klintis-salas un brangu klinšu arku caur kuru traucas masīvi viļņi. Ja laika apstākļi ir labvēlīgi un jūra mierīga, tad uz lielās salas var izkāpt un doties pastaigā, bet tas man nebija lemts, toties kā labu kompensāciju daba piespēlēja graciozus okeāna ūdenskritumus, kas veidojās viļņiem sitoties pret klintīm. Un, lai gan uz salas izkāpt man liedza nemierīgā jūra, tomēr izbrauciens ar laivu pa vulkānisko arhipelāgu bija īpaši gleznains un, manuprāt, šī ir viena no Senegālas "odziņām".
Pienācis arī laiks doties pirmajā safari piedzīvojumā Senegālas dabas parkos. Uzreiz gan jāsaka, ka tie tūristi, kas šeit ierodas ar Kenijas un Tanzānijas safari ekspektācijām būs nedaudz vīlušies, šis nav Serengeti, bet labā ziņa, ka Senegālā ar dzīvniekiem nav arī tik slikti kā daudzās citās Rietumāfrikas un Centrālāfrikas valstīs, kur tie tikpat kā izšauti pirms dažām dekādēm. Malumedniecība, protams, sagādā raizes dabas aktīvistiem arī Senegālā, kuriem grūti apsargāt zvērus plašajā Niokolo-Koba nacionālālajā parkā valsts tālajos austrumos, pat neskatoties uz to, ka UNESCO par šo parku uzņēmies apgādību, iekļaujot to savā aizsargājamo teritoriju sarakstā. Tādēļ valsts rietumu pusē ir izveidoti divi dzīvnieku rezervāti, kur tos vieglāk uzraudzīt un pasargāt no lielākā drauda homo sapiens, kā arī, abi parki padara Senegālas safari pieejamāku, tuvāk daudzām citām šīs zemes apskates vietām.
Reserve de Bandia ir viens no šiem dzīvnieku parkiem, kur 3500 ha lielā savannas tipa mežā, kurā dominē akāciju koki un pa kādai baobabu birzij, klejo Āfrikas faunas pārstāvji, kas šeit pārvietoti galvenokārt, no Niokolo-Koba nacionālā parka jeb Senegālas austrumu daļas, kā arī daži no Dienvidāfrikas. Šajā rezervātā gan uz savvaļas kaķiem nav ko cerēt, bet var droši gaidīt daudzus citus Melnajam kontinentam tik raksturīgus dzīvniekus kā zebras, žirafes, degunradžus, strausus, kārpu cūkas, krokodīlus, pērtiķus, bifeļus un veselu plejādi ar dažādām antilopju sugām, tai skaitā pasaules lielākās antilopes - uz izmiršanas robežas esošās Western Eland dižantilopes. To, ka malumedniecība joprojām ir liela problēma Senegālā, var redzēt arī šeit - neskatoties uz lielo reindžeru klātbūtni un rezervāta uzraudzību, lai pasargātu degunradžus- tiem tiek nozāģēti ap miljons dolāru vērtie ragi, kas ir pārāk liels kārdinājums malumedniekiem, kuri gatavi arī riskēt ar dzīvībām, lai tik tiktu Forbes miljonāru sarakstā. Bet savādāk šeit aizrit parasta diena savvaļā, kur katrs no dzīvniekiem izpaužas kā nu māk - žirafes aizrāvušās ar mīlas priekiem un populācijas pavairošanu, strausu tēviņš perina olas, kamēr mātīte Dievs vien zin, kur apkārt blandās, savukārt visdzīvelīgākie un aktīvākie rezervāta iemītnieki, zaļganīgie Green Velvet Monkey un sārtie Patas Monkey jeb Savannas pērtiķi, kā banda siro it visur, gan savannas mežā, gan restorānā uz galda gaidot, kad varēs kaut ko ēdamu aizņemties uz neatdošanu.
Visbeidzot, gabaliņu nostāk, turpat Rietumsenegālā atrodas lielākais musulmaņu svētceļojumu centrs Rietumāfrikā - Grand Mosque jeb Lielā mošeja, kas iekārtojusies svētās Touba pilsētas sirdī, vietā, kur Murīdu sektas pamatlicējs Šeihs Ahmodou Bamba 1887. gadā guva garīgu apskaidrību. Šis masīvais mošejas komplekss ar Šeiha Ahmodou Bamba mauzoleju ir galvenais Murīdu sektas centrs, kur katru gadu ierodas miljoniem svētceļnieku galvenokārt no Rietumāfrikas un Eiropas. Touba Grand Mosque augsto statusu musulmaņu pasaulē apliecina arī fakts, ka šai mošejai ir 7 minareti, tik pat cik svētnīcai Mekā, bet augstākais no minaretiem slejas 87 m jeb divu Brīvības pieminekļu augstumā un kā bāka ir redzams jau no tālienes. Mošejas parasti ir diezgan vienkāršas un askētiskas, bet šī noteikti pieder pie tiem retajiem izņēmumiem, kuras būvniecībā līdzekļi netika taupīti - baltais un rozā marmors nāk no Itālijas un Portugāles, 300 paklāji no Ēģiptes, lustras no Turcijas, bet mākslinieki tika atvesti no Marokas, kas arī šobrīd strādā pie mošejas renovācijas. Neapšaubāmi, šī ir viena no varenākajām celtnēm Rietumāfrikā!
Turpinājums sekos...
Jānis Kreicbergs




Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais