Kā jau visi tālie ceļojumi, arī šis izpētes brauciens iesākas ar galvaspilsētas vizīti, šajā gadījumā Senegālas politisko un ekonomisko centru - Dakāru.
Pateicoties slavenajam Parīze-Dakāra rallijam, ko mēdz saukt arī vienkārši par Dakāras ralliju, par šo pilsētu ir dzirdējis, ja ne gluži ikviens, tad vismaz lielākā daļa noteikti. Bet tas arī viss, ierindas latvietim Dakāra joprojām ir liels nezināmais. No maza zvejnieku ciematiņa tikai pusotra gadsimta laikā Dakāra ir izaugusi par 3 miljonu metropoli, kas izpletusies pa visu Cap Vert pussalu. Tā neapšaubāmi ir kontrastu pilsēta, kur villas mijas ar graustiem, kur pa ielām brauc jaunākie Lexus džipi un zirgu pajūgi, kur var nodoties iepirkšanās azartam modernos lielveikalos, vai uz trotuāriem noklātām putekļainām drēbēm un vietējo tirgos, kur bez knaģa degunā nevar iztikt. Šeit var vērot, kā biznesmenis uzvalkā krīt ceļos uz ielas, lai lūgtos, bet augstas sabiedrības dāma ar augstpapēžu kurpēm brien pa smilšainām ielām un nedod Dievs vēl iekāps kādā no pļeckām.

Parasti Melnās Āfrikas galvaspilsētās, tēlaini izsakoties, var nomirt no garlaicības, bet Dakārā ir dažas vietas, kur aci piesiet - marokāņu arhitektūras stilā būvētā Lielā mošeja, vairākas graciozas franču koloniālā perioda ēkas, vecais, franču laika tirgus un elegantā Dzelzceļa stacija, kas kļuva par pilsētas attīstības stūrakmeni. Kopš 2010. gada par gluži vai obligātu ikviena Dakāras viesa pasākumu kļuvis kāpiens pakalnā, kur pār pilsētu noraugās Āfrikas Renesanses piemineklis - lielākā statuja kontinentā, kas izgriež pogas Brīvības statujai Ņujorkā, Kristus statujai Riodežaneiro, jā un arī mūsu Brīvības piemineklim. Izrādās šo 49 m augsto statuju ar āfrikāņu ģimeni, cēluši ziemeļkorejieši, tas izskaidro gan pieminekļa vērienīgos izmērus, gan tā dizainu, kas ieturēts labākajās padomju tradīcijās. Savukārt, lai Dakārā redzētu kaut ko tradicionālāku, ir jāapmeklē viena no zvejnieku ostiņām, kur pludmales ir noklātas ar Senegālai tik raksturīgajām, koši apgleznotajām koka laivām, kuras Rietumāfrikā tā arī dēvē par senegāliešu laivām.

Dakārai ir salīdzinoši īsa vēsture, jo tikai 19. gs. beigās franči izdomāja to sākt attīstīt, bet jau 1902. gadā, kad tika pabeigta ļoti nozīmīgā Dakāra-Bamako dzelzceļa līnija, tā bija kļuvusi par visas plašās Franču Rietumāfrikas galvaspilsētu.
Daudz senāki vēstures notikumi risinājās turpat blakus, tikai 20 minūšu braucienā ar prāmi, uz nelielās Ile de Goree saliņas. Tā ir vecākā eiropiešu koloniālā pilsētiņa Āfrikā, kurai pamatakmens tika jau ielikts 15.gs. vidū, vēl pirms Lielā jūrasbraucēju un atklājēju laikmeta. Par šo stratēģiski svarīgo salu divu gadsimtu garumā aktīvi cīnījušies portugāļi, holandieši, briti un franči, līdz 1667. gadā varžu kājiņu cienītāji varēja beidzot gavilēt paturot Ile de Goree savā īpašumā turpat trīs gadsimtus. Katra no šīm lielvarām ir atstājusi savus "pēdu nospiedumus" salas arhitektūrā, kā rezultātā Senegāla var dižoties ar vissimpātiskāko eiropiešu koloniālo pilsētiņu Melnajā kontinentā, ko apstiprina arī UNESCO, kas jau 1978. g. to iekļāva cilvēces mantojuma sarakstā. Ja savos zelta laikos Goree sala bija liels tirdzniecības centrs, tad tagad tā ir maza, omulīga un autotransportam slēgta pilsētiņa ar nesteidzīgu, gluži vai pasaules malas gaisotni, kas tā vien liekās, ka iesprūdusi laikā, kaut kur 17. gs. Daļā no vecpilsētas elegantajiem namiem svilpo vējš un valda nolemtības sajūta, pie atjaunotiem un koptajiem savukārt zied bugenvilijas un palmas, abos cietokšņos joprojām nomērķēti stāv senie lielgabali, bet bruģētajās un smilšainajās ieliņās iekārtojušies mākslinieki...šeit nudien valda meditatīvs miers, bet aiz šīs romantiskās izkārtnes arī slēpjas vistumšākā Āfrikas vēstures lapaspuse. Lai gan šajā Senegālas salā senāk notika dažādu preču tirdzniecība, tomēr tās galvenā eksportprece bija vergi. Vēsturnieki uzskata, ka Ile de Goree sala bija galvenais vergu centrs visā Āfrikā, no kurienes tika organizēta un diriģēta šī ienesīgā rūpalas no dažādām kontinenta vietām, īpaši no Rietumāfrikas.

Ik viena ciemiņa pienākums šeit ir sekot pa ASV prezidentu, Vatikāna pāvestu un citu pasaules slavenību un līderu pēdām apmeklējot Maison des Enslaves jeb Vergu māju. Tas ir vizuāli simpātisks, sarkans nams ar pusloka formas kāpnēm, kas veda uz augšstāva vergturu apartamentiem, bet apakšstāvā notika īsts vergu tirdzniecības konveijers. Šaurās un drūmās telpās šeit saspiesti viens pie otra īsu brīdi uzturējās nelaimīgie gūstekņi, lai sagaidītu savu izsaukumu doties pa drēgno koridoru jeb tuneli, kam spīd gaisma galā. Tikai šī gaisma neliecināja par kaut ko labu, bet gan par okeāna un saules atspīdumu caur durvīm, ko sauca par "Logu uz nekurieni". Tas bija pēdējais skats uz dzimto kontinentu, ko vergi ieraudzīja pirms uzkāpšanas uz kuģa klaja, lai dodoties tālajā, nezināmajā ceļā uz kādu no Amerikas kolonijām, tiesa daudzi pat to nesasniedza.

Lai gan Dakāras rallijs Senegālas galvaspilsētai ir atnesis pasaules atpazīstamību, tomēr īstā vieta, kur tas finišēja atrodas kādus 40 km pirms pilsētas - pie Lac Rose jeb Rozā ezera. Tieši šī ezera krastos rallija komandas šķērsoja finiša taisni un pavadīja vairākas dienas ballējoties atzīmējot panākumus vai gluži otrādi slīcinot bēdas. Tā šeit atkārtojās gadu no gada līdz 2008. g. pateicoties nedrošajai situācijai Mauritānijā, Dakāras rallijs pārcēlās uz Dienvidamerikas plašumiem, tiesa joprojām nesot un saglabājot Senegālas galvaspilsētas vārdu. Tomēr īstais iemesls, kas vilina ceļotājiem uz šo vietu ir pats Lac Rose ezers, kas ir unikāls ar savu ūdens nokrāsu un pārmērīgo sāls koncentrāciju. Ezera krastos vietējie praktizē īpatnēju sāls ieguvi - tie ņurko ezera ūdeņos un ar lāpstām grābj sāli laivās, ko vēlāk eksportē uz kaimiņu zemēm. Lac Rose ir viena no vissāļākajām ūdenstilpnēm pasaulē, tāpēc šeit gluži kā Nāves jūrā var lasīt avīzi un nebaidīties no noslīkšanas. Lielā sāls koncentrācija arī ir pie vainas ezera savdabīgajai ūdens nokrāsai, kas kopā ar īpašām sauli uzsūcošām baktērijām, Dunaliena salina, šeit veido visdažādākos sārtos toņus, no oranža un sarkana līdz pat rozā nokrāsai. Tiesa ūdens nokrāsa un intensitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem, jo vissulīgākās krāsas šeit vērojamas sausajā sezonā, no decembra līdz aprīlim, īpaši vējainās un saulainās dienās. Man trāpijās kārtīgi vējaina diena, bet galvenokārt apmākusies, tomēr, neskatoties uz saules trūkumu, ezers pavērās jiftīgā, oranži-sarkanā krāsā.
Visbeidzot Lac Rose tomēr ir palikusi kaut kāda atblāzma no leģendārā Dakāras rallija un ikviens šeit var doties džipu tūrē traucoties pa bezceļiem, pa nelielu smilšu kāpu rajonu un platu, neskartu Atlantijas okeāna pludmali, un kaut nedaudz uz savas ādas piedzīvot kā tas bija šķērsot Sahāras rietumu daļu.
Turpinājums sekos...
Jānis Kreicbergs