10.08.2018. Šodien Roma jāpamet un jādodas uz ziemeļiem. Trenitalia vilciena biļete kabatā, labi, ka tas izbrauc tikai 15:00 un var mierīgi izgulēties un sapakot mantas. SaSa vēl pamanījās mani sabarot ar spagetti un karstiem tomātiem, tā ka es apsvilināju muti, kas sūrtēja turpat visas nākamās piecas dienas. Viņš izdomāja iziet no mājas un braukt ar tramvaju reizē ar mani, jo jādodas uz kaut kādām mācībām. Taču viss forši pajuka, jo viens tizls antikvārais tramvajs pamanījās noskriet no sliedēm. Es sapratu, ka vilcienu esmu nokavējusi, bet SaSa savas mācības. Viņš iedrošināja Termini stacijā vērsties kādā no Trenitalia birojiem, jo šādas biļetes var bez maksas apmainīt uz nākamo reisu. Kad beidzot atvilkās nākamā kalimaga, esmu nokavējusi vairāk kā stundu. Taču Trenitalia birojā man atteicās dod bezmaksas biļeti, jo manējā esot pirkta pa kaut kādai mistiskai akcijai. Es vienīgi varu iegātāties biļeti līdz Florencei pa 50€ uz vilcienu, kurš atiet pēc 2 stundām. Taču, te nu es mazliet pareklamēšu – ir super forša aplikācija GoEuro, un tajā atradu biļeti pa 30€ uz vilcienu, kurš atiet pēc 40 min. Sacīts darīts! Drīz jau sēžu ātrgaitas vilciena salonā un “degt ellē tiem Trenitalia svoločiem!!”.

Mans Florences saimnieks Alessandro sagaida mani ar savu mašīnu stacijā, arī dikti runātīgs, pēc klasiska itāļa galīgi neizskatās – gaišiem čirkainiem matiem un acīm, 45 gadi, šķīries un tagad pārvācies atpakaļ uz vecāku māju...nu super...! Tā kā Alessandro nedzīvo pašā Florencē, bet gan mazā piepilsētiņā Lastra a Signa 10 km attālumā no centra, viņš vienmēr vadāja mani ar mašīnu. Man bija doma iebraukt veikalā pēc ēdamā, taču Alessandro pat negribēja dzirdēt, jo pabarošot mani. Mājiņa skaista kalna galā, ar palmām, priedēm, nelielu parku. Viņa “dzīvoklis” atrodas pirmajā stāvā, durvis uzreiz trāpa istabā. Kopumā ir divas istabas, man tiek caurstaigājama viesistaba, visa ar senlaicīgām mantām. Pašaurs ir, bet toties ļoti smuki.

Tā kā jau ir vakars, Alessandro gatavo tomātu salātus. Vispār esmu ar tomātiem uz “jūs”, ja man kāds uz šķīvja uzlicis tomātu daiviņas kā piedevu pamatēdienam – OK, apēdīšu un pat nenovaikstīšos, bet pati nekad nepirku. Taču Alessandro tos sagriež gabaliņos, pirms tam izkašājot ārā visas sēkliņas, pārlej ar olīveļļu un balzametiķi, tuč-tuč piparu un sāls -ideālie tomāti ir gatavi! Laikam es vienkārši visu savu dzīvi esmu tos nepareizi gatavojusi. Šāds salāts ar maizīti aiziet uz urrā. Vispār Alessandro virtuve pilna piebāzta ar dažādem pārtikas krājumiem, kurus viņš atļauj lietot un pat nedomā mani ievest veikalā.

Naktī ir mazliet pavēsi, tāpēc nākas saģerbties garajā. Nevaru saparasts – vai tas no kalniem, vai tāpēc, ka māja akmens..

11.08.2018. Celšanās ir agra, jo Alessandro jābrauc uz savu dzērienu bodīti uz darbu, bet man uz Uffizi galeriju. Mājai ir vecā veida koka slēģi, tāpēc man grūti saprast vai ārā ir rīts, vai vēl nakts. Pēc brokastīm Alessandro iekurbulē savu busiņu un ved uz Florences centru. Pirms tam es vēl somā paķēru dvieli ar peldkostīmu, jo sarakstījos ar vēl vienu vietējo CSeru Lorenco, kurš pēcpusdienā piedāvāja aiziet uz baseinu. Nu labi...tik tas man atkal lieks smagums uz muguras.

Alessandro izsēdina mani pie Ponte Santa Trinita, kuram katrā galā uzstādītas gadalaikus simbolizējošas skulptūras. Norunājam tikaties turpat ap 20 vakarā. Labi gan, ka esmu šeit rīta agrumā, pilsēta vēl tikai mostas un tūristu nav nemaz. Saullēkts pār Arno upi ir vienkārši fantastisks! Līkumoju pa klusajām Florences ieliņām līdz Ponte Vecchio tiltam. Šis tilts ir vienīgais, kurš palicis neskarts un nesabombardēts karu laikā. Ir protams maza vilšanās, ka realitātē Ponte Vechhio nav uz pusi tik skaits kā izfotošopētajās bildēs, un tomēr... Visas zelta tigotāju lavočkas vēl ciet un nav drūzmas, var mierīgi šķērsot upi līdz pat Uffizi galerijai.

Lai nestāvētu drausmīgas rindas, biļeti labāk pirkt internetā, bet tur ļoti precīzi jāizvēlās savs laiks līdz pat pussundai. Cena ~24 eur. Man vēl ir lieka stunda, ko pastaigāt, tāpēc eju gar Arno galeriju, garām tukšajam Uffizi pagalmam, kurā palēnām iekārtojas ielu mākslinieki. Galerijas sienā virknējas visu slavenāko Renesanses prātu skulptūras – Petrarka, Mikelandželo, Da Vinči un, protams, pats Dante.

Izejot caur Ufizzi galerijas pagalmam, nonāku Piazza della Signoria pretī Palazzo Vecchio. Kamēr nav tautas, var mierīgi aplūkot daudzās skulptūras, īpaši pie Loggia dei Lanzi, ar kurām šis laukums ir vienkārši piesātināts. Esmu dzirdējusi runājam ceļotājus, kas pabijuši gan Romā, gan Florencē, un pēdējo atzinuši par skaistāko vietu, kaut pati pilsēta nav liela. Pie Palazzo Vecchio atrodas Neptūna strūklaka, kaut gan tā bija noslēpta aiz širmes uz restaurāciju, pa šķirbu varēta to kārtīgi aplūkot. Viena no skulpūrām – melnais Persejs ar nocirsto Medūzas galvu ir interesants ar savu bruņucepuri, jo tā no aizmugures atgādinot cilvēka seju.

Ja iet pa Via de Gondi austrumu virzienā, nonāk Piazza di Santa Croce laukumā ar žilbinošo Sv. Krusta baziliku un tās kreisajā pusē uz laukumu nolūkojas milzīga Dantes statuja. Laiks jau tuvojas 9 un es dodos atpakaļ uz Uffizi galeriju pēc biļetes. Ar iepriekšēju rezervāciju tikai 5 minūtes un biļete kabatā. Mani izbrīna tās tūristu masas, pārsvarā aziātu, kas plūst caur galeriju non-stopā. Jo no ārpuses galerija nav neko liela, bet iekšā esot, nebija nekādas drūzmēšanās. Iespējams, ka vairums vienkārši izskrien tai cauri, atzīmējas pie galvenajiem šedevriem un skrien tālāk. Man laika pietiekami, varu atstāt savu somu ar peldlietām garderobē un kāpt uz otro stāvu.

Lielākā daļa visu mākslas darbu ir Mediči dzimtas īpašums, kas nonāca Florences pilsētas rokās, kad ģimene izmira. Te tiešām salasīti oriģināli un nevis kaut kādas kopijas. Pašas galerijas griesti vien ir ko vērti paši par sevi!! Gar sienām miniatūru portretu sērijas, skulptūras, un viss tik garšīgs...!!! Mikelandželo, Ticiāns, Rafaēls, El Greko, Karavadžo un vēl un vēl. Te var tiešām staigāt stundām ilgi, pienākt tuvu gleznām, jo visu uzmana galerijas darbinieki, pasēdēt kad nogurst kājas. Uz galerijas jumta ir neliela terase ar kafejnīcu, bet skats uz Florenci gan nav tas labākais, pārāk augsti mūri.

Pēc Uffizi galerijas līkumoju pa Flerences šaurajām ieliņā, ļaujoties tūristu masas pašplūsmai, un nonāku Piazza della Repubblica. Te ir karuseļi, bari tautas un čurkas, kas tigojas ar “īstas” Toskānas ādas izstrādājumiem. Paejoties vēl uz priekšu, no šauru ielu labirinta burtiski izspīd galvenais Florences simbols – Santa Maria del Fiore katedrāle ar Brunelleski projektēto kupolu. Celtne jau pati par sevi izmēros ir iespaidīga, visa aplikta apkārt ar raibu marmoru. Tomēr tās bezgalīgās rindas lai tiktu iekšā un viss tas kartsā saulē...nav man domāts. Gribās ēst, jo drīz jātiekas ar Lorenzo, bet restorāni dārgi, tāpēc izlīdzos ar viņu buterbrodiņiem –dārzeņi, kotlete un siers, kas iespiests uzsildītā maizītē.

Lorenzo gaida pie Uffizi galerijas ar savu skūteri un ved mani mazliet prom no tūristu centra. Pirmā pietura – Gelateria de’Medici Via della Statuto ielā. Viņš saka, ka šī esot labākā saldējumu vieta Florencē, un vakarā Alessandro to apstiprina. Izvēle milzīga, gribas visu, bet paņemu ar meloni un kaut kādām ogām. Interjers šaurajai kafejnīcai kā pilī, mēs abi apklusuši vienkārši baudām saldējumu. Tad Lorenzo izdomā pa ceļam ieskriet sporta totalizatorā uzmest kādas likmes. Te nu man arī šada-tāda mācība – esmu apkrāvusies ar izdrukātiem biļeteniem, kuros ir visas Eiropas futbola un basketbola spēles, pat Latviju un Krieviju atradu. Liec likmes uz rezultātu, samaksā un gaidi. Kā saka Lorenzo – vislabāk, ja liec uzreiz vairākas, tad var dabūt 200 €. Nu nē, tas nav man. Kad likmes izdarītas, braucam tak beidzot peldēties, karsti nenormāli.

Baseins atrodas Forences austrumu daļā, pēc Lorenzo teiktā – celts vēl Hitlera laikos. Mazliet jau ir apšarpāts un viss vienkārši uztaisīts. Tūristu nav, tikai vietējie. Jāpērk speciālas peldcepures, pat džekiem ar īsiem matiem. Karstā laikā izpeldēties ir superīgi, var pasauļoties zālīte un vāvuļot par CS pieredzi, kam nu kādi pa dzīvi stulbi ceļotāji ir trāpījušies. Nomazgājusi hlorku, konstatēju, ka ģerbtuvē nav fēnu...Vietējās signoras gan skatās uz mani lielām acīm – kam tev vajag? Ārā karsti, paši izžūs! Nu gan jau...Kad laiks griežas uz vakaru, Lorenzo ar skūteri mani aizved atpakaļ pie Uffizi galerijas. Skaisti tomēr saule riet pār Arno upi, un drīz jau Alessandro savāc mani ar savu busiku. Šoreiz vakariņās pasta ar zaļu mērci. Naktī uznāca pērkons, bet man viss viens – es piestaigājos un izmazgājos, pilna laime.