Tiraspoles ieņemšana!

09.06.2009
11 min lasīšanai

Maršruts : Latvija – Lietuva – Polija – Ukraina – Piedņestra/Moldova Viens no brauciena mērķiem piedalīties un uzvarēt starptautiskā izstādē bijušajā CCCP pašos dienvidos, lai gan šobrīd to varētu uzskatīt gandrīz vai par to pašu vienīgo CCCP. Lielāku, kā pašā Krievijā. Bet par visu pa druskam, pēc kārtas. Protams ka līdz brauc Pitons, galvenais stūrmanis. Mans suņa.  Latvijas, Lietuvas un Polijas ceļi bez nekā īpaša, itkā katru nedēļu braukātu un ceļi ir zināmi no galvas krustām šķērsām. Polijā pa dienu jau diezgan karsts, vasara pienākusi kā nekā. Un visvairāk tas jūtams no Pitona reakcijas, kas vēl nav pieradis pie tāda karstuma autiņā. Par cik taisnāko maršrutu izvēlējāmies caur Ļvovu(Ukraina), tad esam piebraukuši pie KPP Rava-Ruska. Nu ko, priekšā rinda ar kādiem 50 vieglajiem. Lielākā daļa ukraiņu, kuriem kultūras līmenis aizvien stipri klibo, un ik pa laikam kāds pabrauc garām pa pretējo joslu jeb ielien kādā starpā kautkur starp priekšējām mašīnām. Fūru tikpat kā nav. Bet problēma tā, ka rinda nekust, tik pieaug aizvien garāka. Paiet 1h, karsts, nīkstam, bez izmaiņām. 2h, metrus 3 pabraucam blakus fūrai ēnā, mazliet ir vieglāk, bet vienalga suņam karsts. Zem aizmugurējā stikla iestiprinu atstarojošo folija plēvi, lai ja fūra aizbrauc, tad suņam ir glābiņš no saules. 3h – dabūnu drusku pasnaust. 4h – snaudienu traucē knapā autiņu raustīšanās – laikam beidzot robežā sāk kādu laist cauri. Beidzot mēs piebraucam pie poļu barjeras un smuka robežsardze smaidot ļauj braukt iekšā zonā, pārējos apstādinot aiz mums. Jauki, bet iekšā ar rinda pietiekoša. Ir josla priekš EU transporta, kas ir 3x īsāka nekā citas, bet viens otrs ar UA ar izdomā tur iespraukties. Nu neko, lēnām, bet tomēr mēs kustam. Poļi simboliski pārbauda doķus, un esam nākamā rindā, lai tiktu ukraiņu kontroles pusē. Fonā vaukšķ poļu robežsargu suņi, kas turpat rindai dzīvojas pa voljēriem. Beidzot laiž pie ukraiņiem. Te jau ir cita attieksme, itkā tev viss par visu sen jau pilnībā perfekti jāzin. Šāda tāda nervozēšana, dokumentu čekošana visās vietās, imigrācijas kartes pildīšana, un pēc kāda laika par brīnumu un neko nemaksājot iebraucam Ukrainā. Tomēr, paštukojot un zinot no iepriekšējās pieredzes ukraiņu ceļu miliciju izdomāju tomēr paņemt auto apdrošināšanu. (Rīgā zaļo karti neņēmu, jo bij info ka uz vietas būtu nedaudz lētāk. Rīgā min 25LVL.) Uz robežas praktiski visur ir vienāds valūtas kurss un OCTA cenas. Ziniet cik samaksāju? 3,5LVL par tādu pašu termiņu! Otļično! Var mierīgi dragāt_ Ceļi lieli, itkā, bet sajūta ka te nevienam neinteresē ka ceļi tākā šad tad būtu arī jāremontē. Uzmanībai jābūt labai, lai kādā bedrē neatstātu kādu riteni ar visu piekari. Brīžiem liekas ka labākais būt vienkārši lidot, bet par cik šogad Ukrainā pamatīgi ir cēlušās soda summas, tad ir jāpiedomā pie lidošanas varbūtības. Štruntīgākais ir tas, ka Ukrainā sādžas un pilsētiņas ir šausmīgi teritoriāli izstieptas, bezjēdzīgi. Bet par cik esmu rezervējis pietiekami laiku, kā arī šajos laikos jādzīvo ekonomiski, tad braucu bez steigas un cenšos nebūt par „sponsoru” un lieki nepārkāpt. Katru dienu pārliecinājos, ka ceļiem netiek pievērsta praktiski nekāda uzmanība. (Polijas ceļi nu jau liekas identiski izslavētajiem Vācijas ceļu klājumiem.) Dienas brauciens pa karstumu, ar vairākām pauzēm uz vakarpusi esam sasnieguši Moldovas pierobežu. Precīzāk – pilsētiņu Jampole, kas padomijas laikā bij vērā ņemama saimnieciska pilsētiņa un rajona centrs. Apmetamies pie paziņām, kaimiņiem, kur esmu bijis pirms gadiem 35, ar vissiltākajām atmiņām sapņos. Vietējie sūdzas par iztrūkstošo lietu kopš ziemas, lai gan visapkārt zaļš. Ukraiņiem ar tādas pašas grūtības kā te, vienīgais, ka algas nu gan neviens negriež. Jušķenko maigi sakot nav cieņā, sasolījis zelta kalnus, bet nevienu no punktiem neesot izpildījis. Sadzīve kā nu kuram izdodas. Viegli neesot, bet visi ir dzīvespriecīgi un cerību pilni. Mēs tiekam uztverti kā inostranci, ar apbrīnu, itkā robežas aizvien būtu slēgtas. Jā, piemirsu, neilgi pirms šī gala/pieturpunkta trāpīju uz izliktajām miliču lamatām. Daži vēl aizvien tā piepelnas, izejot „uz lielā ceļa”. Ceļš, nelīdzens, ar bedrēm un nobrukušām malām. Pie viena pagrieziena nedaudz uz priekšu stāv pavecs 8 žigulis ar metiem. Godīgi braucot gandrīz jau garām milicis tomēr izdomā sakustēties un pēdējā mirklī māj man lai apstājos. Izrādās, es esot pārkāpis noteikumus – tā nedrīkstēja braukt. Es ir šokā un ar katru sekundi pieņemos dusmās. Tur esot bijusi zīme ar kustību 2 joslās, pa kreiso drīkstēja tikai nogriezties pa kreisi bet pārkārtojoties pa labo tik taisni uz priekšu. Otrs milicis „v nature” principālāks saka lai sēžos viņa mašīnā, parādīšot man to zīmi. Rezko izmetot pāri visam ceļam līkumu aiznesamies gabalu atpakaļ un rāda man zīmi. Jā, itkā ir kautkāda tāda maza zīme. Bet uz ceļa ne miņas kautkas no joslu apzīmējuma, bet tam – tā nosacītā josla kur drīkstot braukt taisni asfalts ir tik 30cm un pārējais vienos nobrukumos un bedrēs, ka pat ratus stumjot tie mētātos šurpu turpu. Pārkāpums, sodi lieli, pēc pāris h atvērsies bankas un varēs samaksāt sodu. Nu ko, strīdēties tālāk vai ko domāt? Laiks ar iet. Saku lai nekavētu viens otram laiku uzlikšu kādus zaļos un šķirsimies. Seko piekrītoša kustība ar galvu. Izrevidējis visu valūtu, mazāko ko atrodu ir 5$, ko aiznesu uz miliču autiņu noliekot pie kloķa. 2,5Ls ziedojums – gorilka šiem sanāk. Laižam tālāk. Nākamā diena. Man plāns pa taisnāko ceļu tikt uz daudzu aprakstīto ar „šausmu stāstiņiem” PMR(Piedņestras Moldovas Republiku). Izdomāju nebraukt caur Moldovu, bet gan uzreiz uz PMR. No vietējiem saņemu apstiprinājumu ka 25km attālumā ir robežpunkts, kā arī pie ukraiņu robežsargiem saņemu apstiprinājumu ka droši turp varot braukt, no rīta muitnieki turp ar esot aizbraukuši. No ko, attālums nav liels, pēcpusdienā startējam. Ceļš 5km pirms robežstaba beidzas, tālāk kāda sādžas, līkloči, grants, akmeņi un bedres. Nomaldos, un pēc 3x jautājuma pēc palīdzības īstais ceļš ir atrasts un jābrauc stāvā kalnā kur ir irstošu akmeņu segums un bīstamas bedres un sānu nogāze. Tomēr kalnā tiekam un drīz vien stājam pie šlagbauma un riepu duramajām adatām zem tā. Pienāk jauniņš robežsargs, paskata pasi pārjautājot „Latvija?”. Saku jā, Latvija. A šis – te nevarēs tik, pāreja tikai vietējiem, tuvākā reģiona iedzīvotājiem. Lielā pāreja esot 40km sānis, kuram var tikt klāt braucot līkumu uz kādiem 100km!!!... Ko darīt, jātais tas nolādētais līkums caur to pašu Jampoli. (Nezinu, varbūt caur Moldovu nebūtu problēmas ar robežu. Varbūt. Taisnāk noteikti.) Pēc 1,5h tuvojos atļautajai pārejai. Piebraucu pie bomja ar Stop zīmi un gaidu rīkojumus. Pienāk UA sargs un sāk ļečīt: strīpu redzēj, neapstājies tur, ko darīsim, sauksim ceļu miliciju protokolam? Kāds kautko šim pasauc un šis mazliet aizgriežas. A ko es, ja vajag tur stāvēt – tūlīt būšu tur, un fiksi padodu atpakaļgaitu un aizbraucu pie tās saucamās līnijas, 6m pirms Stop zīmes. Tagad lai sauc savus miličus un pierāda ka es ne tur esmu apstājies. Ko šim darīt, pēc laika sauc iekšā savā robežas zonā. Sākas naturāla kukuļa diedelēšana visos vagoniņos(dienestos) pēc kārtas, vismaz 3h garumā. Esmu gatavs cīnīties, ja summas tiks pieprasītas lielas. Bet par cik mēs saprotamies vienā valodā un prasība pēc kādas summas tiek izteikta vēlējuma formā ar brīvi izvēlētu ciparu, tad 1vagoniņā atstāju 4$ un pēdējā 1$. Izrunājoties ukraiņu pusē, tieku palaists uz neitrālo zonu un pēc 500m esmu pie PMR bomja. „Uzņemšana” mierīga, kas drīz vien pāriet bezmaz uz sirsnību. Galvenais kontrolētājs ir dūšīgs jauneklis(~30) ar komuflētu tērpu bez kādām zīmotnēm, kā lētās apsardzes firmās. Texts jau no paša sākuma tiek nolikts pēc fakta – „dod mums kādu ieguldījumu dolāros un viss tiks ātri un vienkārši nokārtots”, un uz manu jautājumu atbildēja ka nevienam nekas vairs nebūs maksājams. Protams ka pa vidu cenšos vēl ar dažām tēmām noskaņot sarunbiedru pozitīvi. Neiedziļināšos textos, bet pēc brītiņa reklāmas pauzes uz savu autiņu atgriezos ar zemākajām valūtas zīmēm un noliku robežas uzraugam 5EUR jautādams vai tāda der. Mazāka nekā nebij. Lieki tikt, ka lapiņu ar nepieciešamo varas pārstāvis pats aizpildījis, žurnālā reģistrējis un sauca pēc načaļņika (resns načaļņiks lepni gorāmies pa KPP, padomju laika miliča formā ar visu furašku) apstiprināt papīreli. Pēc kāda laika tomēr veltot savu svarīgo personību mana jautājuma izskatīšanai načaļņiks nesteidzās uzlikt savu rezolūciju un pa mobilo zvanīja kautkur un pārbaudīja manu autiņu un mani kautkādam dienestam/reģistra/vels zin kur. Vel pēc brītiņa rezolūcija tik uzlikta un pie tam vēl bez papildus maksas! Bet ar to vēl viss nebeidzas... :D Te pēc kārtas vēl ir citas būdiņas ar! Tātad muita vēl jāiziet. Šī būdiņa jau ir salīdzinoši moderna, stikls/alumīnijs/svaigi toņi, amatpersona jau solīdā formā ar visām muitnieku zaru zīmotnēm. Tiek pārbaudīts vedamais saturs un tālākai jau pašā būdiņā. Esot jāpilda deklarācija. Centīšos tā īsas aprakstīt. Minētie punkti man kā Eiropas cilvēkam nav viegli uztveramam un bieži ietvertā doma ir pavisam ačgārna, lai gan priekšā ir „orazec”. Sabojāju 2 blankas un pēc n-tajiem pārjautājumiem pildu 3 blanku. Jāreģistrē iekšā vismaz savējais vecais autiņš. Tad vēl iedod biezu krievu grāmatu – jāatrod sava autiņa kautkāds ID numurs. Pēc ilgas šķirstīšanas tomēr atrodu un ir īstais. Esot jāmaksā par ievešanu (ap 5,5EUR). Saku, ka kaimiņiem jau samaksāju un teica ka viss ok. Nē, esot jāmaksā un var arī citās valūtās pēc kursa, ne tikai PMR rubļos. Beidzot no sniegtās info nojaušu, ka šis maksājums ir puslīdz oficiāls, un sniedzot 10EUR tiek piedāvāts „zdāču” izdot rubļos, kam piekrītu, jo vienalga kautko šai nevalstī ganjau būs jānopērk. Par brīnumu tas ir viss un varu doties iekšzemē. Uz robežas pavadītas tik kādas 2h. Ceļi normāli, es pat teiktu ka labāki kā UA. Virsma nedaudz nelīdzena, bet bedru nav. Ik pa laikam lozungi, ģerboņi, ordeņi un citi Padomijas atribūti ceļa malās. Ceļa zīmes maz, tās pašas maziņas un šķiet palikušas neskartas vēl no CCCP laikiem. Bet par cik cauri valstij ved tikai 1 lielceļš, tad tālu no virziena nomaldīties nevar. Vienā pusē robeža ar Ukrainu, otrā – ar Moldovu. Braucot un lūkojot vietējos, katrs 3 vīriešu kārtas pārstāvis ir kādā komuflētā apģērba gabalā – biksēs, jakā vai viscaur. Krievijas armijniekus nekur nemanīju, bet iespējams ir pie pašas Moldovas robežas, jo līdz tai vēl ir PMR miliču kordons. Dubosari pilsētā apstādina ceļu milicija lielā krustojumā pie dežūrceltnes, kādas bij visā CCCP. Izbrīnījies par dokumentiem, izpētījis numurzīmi jautāja lai uzrādu tehniskās apskates talonu. Saku ka TA ir uz loga uzlīmēta. Nu šis iet vēlreiz apkārt un pēta uzlīmi. Pēc brīža nāk atpakaļ un neprasot kukuli sniedz doķus novēlot „ščastļivoi dorogi”. Pāris reizes pa ceļam vēl stutēja kāds milicis, bet netikām stādināti. Tiraspolē jau vēls un jānakšņo. No rīta agri uz mačiem jāsteidz – starptautiskā izstāde centrā. Cilvēku daudz, arī suņu, gan dalībnieku gan skatītāju. Līdzīgi Ķīpsalai vai Skonto izstādēm. Tāpat kā daudzkur, arī norises vietā – centrālā stadionā plīvo vecais/jaunais Moldovas/PMR karogs. Ģerbonis, arī pilsētā ar visu zvaigzni, sirpi un āmuru. Sīkumos izstādē neiedziļināšos, bet Pitons ieliek visiem savas šķirnes pārstāvjiem un gandrīz novinnē visu Best’u. Protams tituli, kauss, medaļa, diploms utt. Pēc izstādes ejam mazliet pa pilsētu paskatīt. Turpat, pie Kvint rūpnīcas ir firmas veikaliņš kas strādā diennakti un tiešām lētu konjaku (1-5gadi), lai gan ir arī 30gadīgs par diezgan kārtīgu summu. Protams kautkas jāpaņem, bet daudz neriskēju, lai uz PMR vai UA robežas nav kašķis un lieka naudas mētāšana. Pilsētā kā visā valstiņā ka Savienības laikos. Sarkanais tonis dominē + lozungi lielajai draudzībai ar Krieviju. Pašā Krievijā pat nav vairs tāda Sovjetisma atmosfēra. Jā, pašā galvaspilsētā(Tiraspolē) gan praktiski nemana cilvēkus komoflāžā. Pamatā jauni cilvēki, tā ģeloviji, kautkur steidz, bet kaški netaisa. Pilsētā gaišas bodes, koši toņi, protams viskošākais „Šeriff” bodiņš. Lai gan dažas bodes arī krīzes skartas ir aizvērtas ciet. Interesanti uz ko turas valsts, jo praktiski ražošana ir stipri ierobežojusies. Tikai uz Kvint eksportēto alkaholu un rudens augļiem Krievijai pa īsu būtu. Nekādu īpašo vietu nav ko pētīt, ja nu vienīgi pašu valsti ar saglabājušos Sovejet atmosfēru. Braucot jau atpakaļ, īsi pirms robežas stopē milicis un es paņemu ar šo. Tad nu nedaudz papļāpājam. Izskatās vēl jauns, bet saka ka vēl mazliet palicis novilkt līdz pensijai, apnicis jau esot. Valstī arī ir grūtības kā jau visur, mēdz aizkavēties algas līdz mēnesim, BET, neviens algas nesamazina un negriež. Ir grūti atrast darbu, bet var kādās privātfirmās. Jāturas gan cītīgi, jo valsts iestādēs atalgojums ir mazs bet privātajos tikt nav viegli. Un tad kontroles pēc pajautāju vai ir vel nepieciešams valstī ārzemniekiem reģistrēties( netā biju lasījis ka šogad kautkas no tā esot atcelts). Pie tam papētot papīrīti ko pie iebraukšanas iedeva pamanīju ka otrā pusē ir vieta kur jāidara atzīmes par reģistrāciju. Nē, milicis saka, reģistrācija nav atcelta, tā vajadzīga. Nu ko, domāju, būs problēmas uz robežas, valūtu būs jāskaita apaļos ciparos. Tad jautāju vai nevar reģistrēties kautkā tagad, tuvējā miestiņā, pēdējā pirms robežas. Jā, saka, to varot! Tad mēs aizbraucam uz pilsētiņas centru, un ejam uz migrācijas dienestu, blakus šā milicijas nodaļai. Milicis ieved pie migrācijas načaļņika un atsveicinoties aiziet uz savu darbavietu. Načaļņiks aizved pie jaunas meičas(darbinieces) sakot lai noformē reģistrāciju. Man esot jāaizpilda blanka fiksējot kādu apstāšanās adresi. Rakstu, bet nezinu neko te, ko godīgi arī saku. Pāris reižu meičuks aiziet pakonsultēties pie načaļņika aizpilda papīriņus sakot lai rakstu „sanatorii ‘Dņestr’”, un beigās piekodina, lai ja kas, uz robežas pasaka ka biju apmeties šai sanatorijā un un konkrētos datumos. Par brīnumu nekāda nauda par formēšanu netika prasīta. Zinot pieredzi pie iebraukšanas eju uz tuvākajām bankām samainīt valūtu uz max sīkām vienībām. (galvaspilsētā ar 3 vietās atteica mainīt) Šai mazpilsētā tik 3-šajā bankā neatteica samainīt $. Pa radio ziņo ka valstī izskan pēdējais zvans un arī te redzamas skolnieces zilās formās ar balties priekšautiem un lielām baltām bantēm matos. Nu jau es ar drošāku skatu uz robežu dodos to šķērsot. Īsumā – atkal par brīnumu, bez kādas maksāšanas, bez pārāk lielas kavēšanās izbraucu abas valstu robežas kontroles. Protams ka valstu pārstāvji ir pārsteigi/sajūsmināti par manu suni, lai gan pretēji aicinājumam tuvumā šim nenāk. Izmantojot tādu interesi novēršu no iespējamās citu lietu kontroles un varbūt pateicoties arī tam bez aizķeršanās šķērsoju KP. Netālajā pilsētiņā iebraucu pie paziņām un paņemu līdzbraucēju mājup. Šoreiz pa Ukrainu bez ceļu jeb citas kādas milicijas piedzīvojumiem. Ceļi atkal kārtējo reizi parāda uz pilnu savu vēsturisko seju, lai arī braucam pa citu maršrutu. Ir visādi ceļi – biedrotais asfalts, grants, betons, bruģis, visu iepriekšējo sajukums, un viss vairāk vai mazāk bēdīgā stāvoklī(brīžiem drausmīgā – ne galvenās nozīmes). Pusceļā bijām apmetušies pilsētiņā BAR kur mums piešķīra mājiņu un uzlika vakariņās vietējā glaunā krodziņā piedāvājos vēl nemēģinātu versiju populārajam ukraiņu ēdienam – salo.  Tas bij speciāli sagatavots ar zaļumiem, malts un ledusskapī cietināts. Ņammīgs, itsevišķi ar aukstu Gorilku vai Vodku. Pirms Polijas robežas sapildos pilnus „traukus” izdevīgāko degvielu un tuvojamies KP. Priekšā rindas! Interesantākais tas, ka vieglie PILNS visur, bet fūras kustas uz priekšu. Pirmo reizi ko tādu redzu! Iebraucu pa vidu kautkur, rindā un domāju ko pasākt. Pec brītiņa nezkapē pie mums pienāk itkā ukraiņu muitas formā terpts vīrs un saka ka te stāvot varbūt tik uz rītu tiks pāri, vajagot braukt pa citu KP, kadus 50km zemāk. To pašu pēc tam stāsta priekšējam autiņam ar DE numuriem. Padomāju, paskatos pa malām, padomāju ka iespējams tas ir klientu norīkošana savējiem citur lai ko kukulim paņemtu, tomēr izlemjam braukt pēc norādēm. Tā nu ar vācu numuru autiņu griežam apkārt un braucam norādīto līkumu. Pa ceļam apdzenu vairākus ukraiņus un kādu poli, bet tie laikam citur laiž. Pēc nepilnas 1h iebraucam tomēr norādītā KP. Rinda neliela, kādi 25 vieglie, a fūras te laikam vispār nedrīkst. Tas viss aizņem kādas 1,5h, tomēr mazliet piedzīvojuma ar tika. Ukraiņu acīgais robežsargs(vai muitnieks, viens hrens) pamanīja ka man imigrācijas lapelē ierakstīta kļūdaini cita iela nekā līdzbraucējam un sekoja vairākas min neziņas, viltīgu jautājumu un domas par kukuļu došanas jautājumu risināšanai, tomēr par brīnumu bez maksas Ukrainu pametam. Tomēr ar poļu muitnieku ar bij humors. Līdzbraucējs, kā jau no radiem bij paņēmis mājup visvisādus austrumu labumus, ko tā nemaz nevar ievest EU. Man ar bij vairākas pudeles gan ar ukraiņu eksotiskajiem dzērieniem, gan ar Moldovas/Piedņestras konjakiem. Lūk, nu tad galvenā problēma parādījās, kas tika sataustīta radinieku uzdāvinātā nacionālā lepnuma prece – SALO. To bij jānoliek/jāizmet pie sanitārā punkta/miskastes. Tomēr pēc vairāku minūšu stresainu līdzbraucēja sarunas ar konkrēto poļu muitnieku tika ļauts braukt tālāk, neizmetot neko ārā. Bija kaste ar čerešņu, eļļas pudeles un citas „aizliegtās” lietas, kā arī netika izpētīta visa mana autiņa bagāža kur bij arī manas daudzās alkahola pudeles. Un tālāk lai arī vēl gandrīz 1000km līdz mājām, sajūtas jau kā būtu mājās. Tiraspoli mēs ieņēmām. Ukrainu izbraukājām. Izdevumi nebij lieli. Galvenais ņemt vērā pāris svarīgu nianšu un būt pārliecinātam. Protams, krievu valodas zināšanas mazliet palīdz. Īsumā – Piedņestra nav nekā traģiska. Ja zini savas tiesības un dažas varasvīru viltības, vari principāli neparko lieku nemaksāt. Visumā interesanti Sovjetisma palieku dabas muzejiņš.. P.S.Uzmanīgi ar nogurumu uz ceļiem!!! Turp braucot vēl pirms Bielostokas tieši mums priekšā šosejas pagriezienā taisni aizgāja vieglais autiņš gravā iekšā un apmeta vairākus kūleņus. Palīdzējām izrāpties braucējiem ārā un drīz vien atbrauca visi poļu dienesti. Autiņš bij ‘savējais’, no Rīgas ar LV numuriem. Par laimi neviens itkā necieta, bet autiņš gan tik uz detaļām.. Tātad, ja jūtat nogurumu – brauciet momentā malā un vismaz 1h pasnaužiet! ? Un lai blakussēdētājs noteikti neguļ bet seko šoferim un palīdz būt modram!

Tiraspoles ieņemšana!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem