09.08.2018. Šī ir pēdējā diena Romā un SaSa prasa ar cik CSerim es šodien tiekos. Tikai ar vienu – Antonio. Jo man palicis vēl neapskatīts Romas ziemeļu gals. Es protams, pēc vakardienas pludmales esmu tik sarkana, ka nevaru saliekties, āda šķiet sāp visur. Bet jāiet vien ir, tāpēc ar Antonio tiekamies Piazza del Poppolo, netālu no Flaminio metro stacijas. Tas ir vēl viens Romas laukums ar strūklakām un kārtējo, ēģiptiešiem nočiepto obelisku vidū.

Ja uzmanīgi apskatās obeliska otro bloku no lejas, starp hieroglifiem var pamanīt visnotaļ nepārprotamu lidmašīnīti. Blakus laukumam atrodas Pincio kalns, kur pievarējot stāvu kāpienu un atkaujoties no padzīvojušiem gladiatoriem, var uzkāpt foršā terasē. Pincio kalnā pa lielam ir dažas atsevišķas ēkas, pārējo platību aizņem dārzi, skulptūras bez galvām un visur esošās mazās ķirzaciņas. Tās ir viriņķī kā zvirbuļi.

Izlodājuši visus Pincio kalna kaktus, nokāpjam atpakaļ laukumā un Antonio mani ved iekšā vienā no dvīņu baznīcām, no kurām trīs virzienos aiziet lielas ielas – Via del Babuino uz Spāņu kāpnēm, Via del Corso uz Altare della Patria, bet Via di Ripetta uz Navonas laukumu. Īsti vairs neatceros, kurā baznīcā bijām, bet kā vienmēr iekšējais interjers ir “дорого и богато”. Man patīk šajā ziņā baznīcas, turklāt Itālijā tajās var atrasts slavenu gleznu oriģinālus.

Ir jau pusdienlaiks un Antonio sakās zinām vienu labu vietu kur paēst pie Spāņu kāpnēm. Spāņu kāpnes ir diezgan stāvu pakāpienu virkne, kas savieno Spāņu laukumu ar Trinità dei Monti baznīcu. Šeit vienmēr ir nenormāli daudz cilvēku, godīgi sakot – es nesaprotu, kas te ko būtu mīņāties. Ok, apkārt ir slavenākās šopinga ielas, bet citādi nekā. Spāņu laukumā ir laivas formas strūklaka, saglabājusies vēl no 17. gs. Kāpiens augšā ir grūts karstuma dēļ. Kaut kā tiekam augšā un uzreiz mūs aplenc nigeri, kas it kā bez maksas piedāvā paštaisītas feņķas. Nevedieties! Kad šādu feņķu uzkabina uz rokas, sākas želabains stāsts, ka ir jāziedo 5 €, jo viņam Āfrikā palikusi ģimene un izbadējušies bērni ar uzpūtušiem vēderiem. Antonio šādus meņģētājus pasūta dillēs tikai ar vienu monētu un ved mani pa kreisi no Trinità dei Monti baznīcas līdz Accademia di Francia a Roma. Izejot caur drošības dienestiem un uzkāpjot ēkas pašā augšā, ir foršs un kluss restorāns Colbert. Būtībā ēka ir Medici villa, un restorāna visas zāles ir ar skatu uz Pincio dārziem un citronkokiem. Forši, ka te piedāvā vēsu ūdeni. Tā kā es iepriekšējās dienas jutos mazliet neveikli, ka visi mani CSeri maksā par manu ēdienu, Antonio pateicu, ka pasūtīto lazanju esmu pilnīgi spējīga apmaksāt pati. Labi, bet...viņš vienalga samaksās par vīnu...:)))

Pēc sātīgām pusdienās Antonio mazliet ielūkojas Google Maps un starp ļaužu pūļiem ieved mani Trevi strūklakas mazajā laukumā. Vispār tas ir fantastiski, kā diezgan šaurā telpā starp ēkām, no vienas mājas fasādes gāžas milzīgs ūdens apjoms. Cilvēku ka biezs, ne velti saka, ka labāk te nākt ap 5 rītā. Pēc Antonio domām, šeit vajadzētu aizliegt ēst, kā tas ir uz Spāņu kāpnēm. Trevi strūklakā “uz atgriešanos” vai iedomājoties vēlēšanos jāmet monētiņa. Šādu monētiņu jūra ik dienu papildina Romas budžetu par dažiem tūkstošiem.

Nākamā pietura ir Panteons. It kā jau katoļu baznīca, tomēr īstenībā daudz, daudz vecāks romiešu templis visiem dieviem. Tās apaļā forma ar caurumu kupolā ir tiešām savāda. Diez kā ir lietus laikā, kas vāc pielijušo peļķi iekšā? Panteonā ieeja ir bez maksas, un mums palaimējās nestāvēt rindā. Kā jau jebkurā baznīcā, arī šeit notiek mesas, iekšā salikti soliņi. Bet iekšā sienās ir apglabāti Itālijas slavenie un varenie, piemēram karalis Vittorio Emanuele II un Rafaēls.

Tā nu pēcpusdienā mēs ar Antonio šķiramies un man ir vēl dažas stundas, ko pastaigāt savā vaļā, jo norunājām tikties ar SaSa viņa viesnīcā pēc darba. Es dodos atpakaļ uz Via del Corso mazliet iepirkties. Netālu no Piazza di San Lorenzo in Lucina ir viena dikti smuka ēka ar nelielu dārzu un baseinu, kur kā teica SaSa, kādreiz esot dzīvojis pats Napoleons. Ir drausmīgi karsti, un es glābjoties no svelmes, ievelkos (tieši tā) Alberto Sodi galerijā. Spriežot pēc interjera, nekāds lētais tirdzniecības centrs te nav, bet tā vidū ir neliela kafejnīca un auksts kokteilis, kuram klāt var pagrauzt galīgi nepiemērotus kartupeļu čipsus. Vismaz kājas atpūšas, jo sen nebija staigāts tik daudz.

Kaut kāda iekšēja vājprāta dzīta nolemju vēlreiz caur Navonas laukumu aiziet līdz Vatikānam un Enģeļu pilij. Nu ko, cilvēku tāpat ka biezs, automašīnu uz ielām vēl vairāk. Tāpēc nav ko te vairāk darīt, jādodas pa Tibras labo krastu uz dienvidiem līdz Kolizejam. Tik mazliet es pārvērtēju attālumu un savus spēkus. Un taisni žēl, ka ceļā netrāpījās neviena metro stacija. Beidzot biju tik laimīga atkal nonākot Circo Massimo tuvumā un atradu mazo stūra kefnīcu, kurā pusdienojām ar Fabricio pirms divām dienām. Te mierīgi varēja panīkt pie Negroni glāzes un saulrietā skatīties uz tautu vecajā hipodromā.

Līdz ar tumsiņu atradu SaSa viesnīcu - ļoti maza, bet smuka ar jauku iekšpagalmu. SaSa ātri pārģērbās civilajā un laikā uztrāpījām uz tramvaju. Par biļetēm protams neviens nedomāja, toties ienāca prātā doma ieskriet veikalā. Kaut kādā mazā dārzeņu lavkā pie pazīstam ēģiptieša SaSa nopirka milzīga arbūza pusi. Un taisni labi, ka uztrāpījās vēl viena šāda traka meitene no Neapoles, kurai tieši vajadzēja to otru pusi. Mājās uz terases izmēģināju arbūzu, kas pārliets ar citronu sulu. Liekas, nu kaut kāds sīkums, kas robežojas ar muļķībām – nu kāda velna pēc arbūzs jāmērcē citronos? Bet tiešām ļoti neparasti un garšīgi. Arbūzs, zakuskas un viņķelis uz terases līdz 5 rītā līdz ar kaimiņiem, kuri arī netaisījās gulēt, bija tieši laikā pēdējā Romas dienā.