„Brūtes tūre” ar velosestdieņiem Valmieras pusē 03.-04.05.2009.

  • 2 min lasīšanai
  • 12 foto
„Brūtes tūre” ar velosestdieņiem Valmieras pusē 03.-04.05.2009. http://www.draugiem.lv/groups/group.php?gid=213009&grouplanguage=lv Dzīvošanai blakus dzelzceļam ir ne tikai ēnas puses - ja jātiek uz Siguldu, Cēsīm vai Valmieru, tad es no sava dzīvokļa pie Juglas stacijas varu iziet 5 minūtes pirms vilciena pienākšanas. Juglā uz perona esam trīs braucēji ar saviem transporta līdzekļiem, ar kuriem jātiek diezgan pilnajā vagonā; burkšķot neapmierinātajai konduktorei, tas tiek veiksmīgi paveikts. Siguldā, kā to jau varēja gaidīt, vagonā paliekam gandrīz vai vienīgie; laiks ir dievīgs, un daudziem Sigulda ir vilinoša. Valmieras stacijā satiekamies visi braucēji: es, Emerita, Edgars, Inese, Džonis, Vija, Antons un Inga. Mūs sagaida viesmīlīgā valmieriete Anda, vēl nesenā rūjēniete. Iepērkamies, atstājam pekeles Andas dzīvoklī, un tad Edgars dodas apciemot savu seno paziņu, ar ko dažus gadus atpakaļ sapazinies kādā TV iepazīšanās šovā, un pat kopā ar viņu bijis vinnētā ekskursijā, mēs drošinājumam līdz... Pēc šī saviļņojošā brīža, sagaidījuši lielisko gidu Arti, dodamies ceļā. Valmiera bez Gaujas nebūtu Valmiera. Tāpēc mūsu ceļi un takas visu laiku vijas tuvāk vai tālāk gar šo Latvijas garāko upi. Gauja šai ūdenstūrismam tik labvēlīgajā gadalaikā, kad ir saulains un pietiekami silts, kad viss plaukst un visur vītero, laivotāju satiksmes intensitātes ziņā piedzīvo maksimumu - upē bezmaz vai laiva pie laivas. Aizripojam līdz dižozolam, kas aug pašā Gaujas malā pie Jaunarāju mājām. Izmērām tā apkārtmēru – jā, ir atbilstošs statusam – 6 metri. Laižam pa meža celiņiem uz Brenguļu pusi – tie ar savu gardo, saldo alu ir gandrīz vai centrālais tūrisma objekts pie Valmieras, vismaz mums... Jo velotūristam tak gandrīz vienmēr slāpst ;) Alus ir labs, iedzert nav grūt’. Brenguļos pie tilta pār Abulu (viena no retajām upēm Latvijā, kam nosaukums ir vīriešu dzimtē), ir izveidots vesels atpūtas komplekss. Uzlaižam arī valsi, skanot Edgara Liepiņa kroņa gabalam „Trīs runči kādā krogā”, laikam jau izraisot uzacu pacelšanos daudzos garāmgājējos un apmeklētājos. Vakarā pie Andas cepam kartupeļu pankūkas, baudām iepirkto brenguli un sērojam par Latvijas hokeja izlases zaudējumu mačā ar Krieviju. Tik salds miegs sen nebija bijis! Kam par to var pateikties – veselīgajam nogurumam, svaigajam gaisam, brengulim? Dies viņ’ zina. No rīta sagaidām Arti un dodamies uz Pekas pilskalnu, kas ir mežā blakus Valmieras-Cēsu lielceļam. Tam stāvas sienas, bet augšā tik līdzens, ka rīko kaut dančus. Augšā aug arī mazs ozoliņš – Kvēpenes dižozola dēls, blakus uz stabiņa arī attiecīgs uzraksts. Vēl tur, ņemot piemēru no Ineses, salasām jaunās nātres, kas ir veselīgu salātu un zupu piedeva. Tad pa meža ceļiem aizminamies līdz Liepas jeb Baltajam iezim un arī līdz Sietiņiezim. Tur baudām kafiju no termosa un pīrādziņus – pēc nelielas piepūles svaigā gaisā nav brīnums, ka viss ātri pazūd... Aizbraucam uz Lodi (Liepu). Tur apskatām Ellīti ar ļoti īpatnējiem smilšakmens veidojumiem, pieminekli ar pateicības ierakstu igauņiem par palīdzību brīvības cīņās. Nolemjam, ka brauksim mājās ar tuvāko vilcienu, jo ir pamatotas aizdomas, ka nākamajā, kas ir sarakstā pēdējais, var būt lielas grūtības ar iespraukšanos. Mūsu dzelzs vīrs Edgars gan paliek uzticīgs savam mīļākajam transporta līdzeklim un paceļ cepuri – līdz Rīgai tak nieka 105 km! Uz perona atvadāmies no mūsu fenomenālā gida Arta – līdz nākamajai reizei!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais