08.08.2018. – Šodien atkal pielēcu līdz ar saulīti, ārā jau nenormāli karsti. Tāk kā šodien SaSa ir brīvdiena, viņš piedāvājā aizbraukt uz Ostias pludmali. Kāpēc gan ne? Tā nu mēs norunājām pēcpusdienā tikties Piramide dzelzceļa stacijā, jo es no rīta gribu aizskriet uz Vatikānu. Galu galā man atkal 10 ir norunāta tikšanās ar vietējo CSeru- Giuseppe.

Mēs sarunājām tikties pie metro Ottaviano, kas ir vistuvāk Vatikānam. Giuseppe mazliet iekavēja, bet izvadājama mani pa visu Sv. Pētera laukumu. Bija doma tikt iekšā pašā baznīcā, bet kur tur...it kā jau kā jebkura baznīca tā ir bez maksas, bet realitātē lai tiktu iekšā jāizstāv kopā ar visiem tūristiem milzīgas rindas. Daži pasūta apmeklējumu kopā ar Vatikāna muzeju, kas maksā ap 40 €. Labs bizness Katoļu baznīcai, ņemot vērā cik tūkstoši cilvēku apmeklē Sv. Pētera baznīcu katru dienu. Pašā laukumā Bernīni projektētās, ovālās kolonādes simbolizē Tā Kunga rokas, kas aptver visus ceļiniekus. Skats, protams, ir iespaidīgs, ko tur liegties. Turklāt pirms laba laika Via de Conciliazione bija nojauktas vairākas mājas, lai cilvēki līkumojot pa šaurām ieliņām, pēkšņi nonāktu milzīgā plašumā un ieraudzītu baznīcu.

Laukumā nīkst tūristi gaidot savu rindu, patrulē policija un te kā Bābelē var sastapt cilvēkus no visas pasaules – mūķenes ar aziātu vaibstiem, kaut kādus indiāņus spalvās, kas velk visnotaļ modernus čemodānus, ūn līgavas visos kaktos. Apprecēties Vatikānā iespējams, bet šīs laikam vairāk ir modeles žurnāliem.

Giuseppe parāda man laukuma malā mazu furgoniņu, kurā atrodas Vatikāna pasta nodaļa. Var nosūtīt kādam atklātnīti ar Vatikāna zīmogu. Pastkaršu izvēle ir diezgan ierobežota – vai nu baznīca, vai nu pāvests. Uz markas, protams, arī pāvests. Neko darīt – paņemu ar baznīcas attēlu un sūtu prom. Kā vēlāk izrādījās, Vatikāna un Itālijas pasts nav savos uzdevuma augstumos, jo visas pastkartes ceļoja 3 nedēļas, kaut gan tai pat laikā no Latvijas izsūtītās bija galamērķī pēc 4 dienām.

Ar Giuseppe izlīkumojam pa Tibras krastu gar Enģeļu pili. Šī gan fotogrāfijās izskatās daudz lielāka nekā īstenībā. Šī pils saglabājusies no imperatora Adriāna laikiem. Blakus esošais romiešu tilts arī pilns ar enģeļu sklptūrām, turklāt katrs enģelis tur rokās kādu atribūtu priekš Jēzus krustā sišanas.

Tā kā laiks tuvojas 13, es dodot uz metro līdz Piramide stacijai. Kas labi, ka ar Romas sabiedriskā transporta biļeti iespējams aizbraukt arī līdz Ostias pludmalei, kas jau ir ārpus pilsētas. Es mazliet sajaucu izejas ceļus, beidzot satieku SaSa un pludmalē esam pēc 20 min. Baigi gribās ēst, stacijā ir tikai neliela zabegalovka kurā var dabūt karstmaizes. Labāk par neko. SaSa saka, ka labāk vēl noķert busiņu un pabraukt mazliet uz dienvidiem, kur pludmalē nebūs tik daudz tautas.

Kad beidzot esam galā, caur sauli saredzu jūru un celiņu ar milzīgām alvejām un palmām. Tomār pirmais aplauziens ir pārģerbšanās kabīņu neesamība. Tā vietā jāizmanto šaura publiskā tualete. Smiltis ir drausmīgi karstas, ka gandrīz vai jāskrien līdz krastam, kur ir vēsāks. Drazu smiltīs tikpat cik Daugavgrīvas pludmalē, bet ar vienu milzīgu atšķirību – te atļauts sauļoties kopā ar suņiem un tie lopi .... nu jā, kā jau lopi savas vajadzības neies kārtot 100 m tālumā līdz krūmiem. SaSa arī to atzīst par cilvilizācijas trūkumu, bet neko darīt. Jūra gan ir pasakaini silta, kaut arī īsti atvēsināties nesanāk. Tomēr kaut kā pietrūkts tā Baltijas jūras vēsuma, kad drebinies, līdz beidzot ielien tajā ellīgi aukstajā ūdenī un pēc tam ķer kaifu.

Pēc ūdens procedūrām obligāta prasība ir izmantot dušu lai noskalotu sāli, citādi būšu visa balta. Zem vienas šādas dušiņas vientuļi stāv suns un gaida līdz kāds paraus auklu un uzgāzīs tam virsū vēsa ūdens šalti...Kad esam gana izpeldējušies un izsauļojušies, ejam pastaigāties gar krastu. Jūraszāļu par laimi nav, tikai daži gliemežvāciņi un militārās lidmašīnas, kas ar 15 minūūsu intervālu pārlaižas pāri pludmalei. Visur uz ļežakiem atpūtnieki, taču pēc vairāku minūšu iešanas pa krastu es pēkšņi sāku aizdomīgi skatīties uz cilvēkiem un prasu SaSa – Klau, mēs šķiet esam iebriduši nūdistu pludmalē....Kaut gan nekādas zīmes nebija, kā tas ir Vecāķos. Ojojoj...jāiet atpakaļ. Taču taisni žēl, ka nenobildēju vienu personāžu, kas sēdēja ūdenī pie paša krasta. Viens pavecs onkulītis, riktīgi neformā, toties ap galvu tam bija puķu vainags un “attiecīgajā vietā” kaut kādu zaļu lavu vīkšķis. Un viņš sēdēja ūdenī ar tik nopietnu sejas izteiksmi it kā mēs te visi apkārtējie tik tādi plebeji būtu.

Kad saule jau pamazām sāka rietēt, izpeldējāmies pēdējo reizi. Jūrā neviena nebija, vienīgi vēl 3 dāmas ap 40, un pēc dažām minūtēm tās arī nolidināja nost savu peldkostīmu augšdaļas... Mājās jau bijām līdz ar tumsiņu, jo dienvidos tā iestājas pārsteudzoši ātri, paspēju ieskriet veikalā pēc apdegumu krēma. Toties bija laiks sataisīt un notiesāt auksto biešu zupu ar kartupelīšiem un uz terases paklausīties kaimiņu ālēšanā.