Atkal, atkal ir debesis pušu.. jeb Dienasgrāmata Dinčika stilā.

  • 19 min lasīšanai
  • 77 foto
ATKAL, ATKAL IR DEBESIS PUŠU.. 27.04.2009 Izbraucam_ Milāna_Olbija_CalaGonone_jūrasslimība Atkal, atkal ir debesis pušu, atkal ..dodamies ceļojumā!!! Grupa!!! Saskaitamies!!! Ieviņa, Ilzīte, Una (viņš arī Tusiņš), Dina (Dinčiks..t.i. es), Andris (Māris atkal neatbrauca), Edgars (Edžiņš) un šoreiz Dunduriņa vietā Grupai pievienojas Sarmīte. Visi mēģinam atstāt Dižķibeli un citas rūpes aiz muguras un doties Dzīvē!!! Vesela diena paiet ceļā, jēga maza, konjaks mazliet, bet otrais lidojums diezgan „kalnains” un es ciešu no ceļojuma sindroma.. Pateicos Dievam, ka nebiju atbildīgā par šoferēšanu un pret vakaru nokļūstam pirms trijiem gadiem jau apmeklētajā Cala Gonones ciematiņā, Sardīnijā, Itālijā, Vidusjūras krastā. 28.04.2009 Il Budinetti sektors, sunīts, pirmās asaras, vīns , balzāms un atnāk maģiskais tēls Bimbis.. Pateicoties jūrasslimībai, pamostoties no rīta, liekas, ka jāizdara kas veselīgs un labs, un ieminu rītarosmes taciņu līdz tuvākajai pludmalei ārpus pilsētiņas, lai varētu atzīmēt ierašanos ar peldi „pa pliko”... pašsajūta tiešām laba!! Vēl pasēžu akmeņainajā liedagā mēģinot aptvert, ka tiešām esmu „out of reality”.. Atgriežos un brokastu galds verandiņā jau top, atliek vien ātri salasīt puķes noformējumam un... mmm.. Izbaudījuši brokastis, iečekojuši pārtikas veikalu, dodamies uz klintīm jau krietni uz pusdienslaiku, bet.. kā par laimi sektoru Il Budinetto vēl nav apsēdis desants no Latviešu Kāpēju Grupas, tāpēc.. mazliet pagrūstoties tiekam pie tā kā vēlamies. Iesildamies un Sarmītei pirmos soļus ierādot, parāpelējam pa Pikolo, pieradinam pirkstus un pārējos muskuļus un paņemam arī pāris 5nieciņus. Sajūtas ir tādas DejaVu, jo ..”kautkur šitās klintis un maršuti ir jau redzēti” ;) Mūs pastāvīgi izklaidē Klinšu Suns – kucēns,kura dzīvesvieta acīmredzot ir pie klints un kurš pārtiek no tā ko kāpēji vinjam sarūpē. Iemanamies pat padzirdīt viņu no klinšu iedomē ielieta ūdens. Sarmītei emocionāli neiet viegli, izlaužas Bimbis, kurš turpmāk ieņem stabilu vietu mūsu leksikā. Sardīnijā uzdarbojas Vēja māte. Ja pa dienu vēl vējš patīkami atsvaidzina, tad vakarpusē uznāk dzestrums un nejauki klab visi slēģi, jeb šeit tās drīzāk ir tādas kā ārējās žalūzijas, kuras saimnieks ieteica tomēr turēt ciet šāda vēja gadījumos, lai neaizvējo visu siltumu, ko māja uzkrājusi dienas laikā. Vakars tiek atzīmēts ar vietējo vīnu, kurš tiek piedāvāts visdažādākajos formātos : 5l bondzele ar rokturīti, 2l megapudele.. mazāki tilpumi ir tikai smalkajiem vīniem ;) . Protams, ka sākam ar lielāko tilpumu... īpaši neiespringstot šāds tilpums pa visiem ir pieveicams, lai gan turpmāk atkārtot vairs nemēģinām. Vakara gaitā atkal atnāk maģiskais Bimbis, kurš to vien lūko kā kādam uzsēsties uz kakla. Piestrādājam pie terapijas! 29.04.2009 Jūra o Jūra! Rīts ar tradicionāli bagātīgajām brokastīm, Edžiņš izvizina Tusiņu līdz veikalam un apraudzīt Madre Frančesku jeb vienīgo ciema svaigo zivju veikalu, kurš nedēļas laikā tā arī ne vienu reizi nebija vaļā. Taisni jābrīnās kā ar tādu darba tikumu itāļi nav iedzīvojušies lielākā Dižķibelē kā mēs!! Šodienas galamērķis ir Cala Fuili līcis ar klintīm rokas stiepiena attālumā no pludmales. Kā zināms tas ir ļoti demotivējošs faktors un morāli vājāk noskaņotie indivīdi ātri vien no klints apakšas pazūd neceļos. Kāpjami maršuti šeit nav pārāk daudz, tāpēc atmaksājās iztaisīšanās no mājas ar mazliet agrāku startu kā iepriekšējā dienā. Tiekam pie maršuta Banāni Šokolādē, kur uz plauktiņa tuvu augšai visi kā viens nosaucas : „Ā!!! Tāpēc Šokolāde!!” Un tiešām daba izveidojusi tādu kā saulē izkusušas šokolādes traipu, kuru taisni vai gribas pārbaudīt ar mēli. Kā papildus bonuss ir maršuta augša, kura atrodas pavisam tuvu publiskajam skatu laukumiņam – var samāties ar tūristiem! Pārējos varoņdarbus uz klintīm nevaru aprakstīt, jo mēs ar Sarmīti atkāpjamies un dodamies pastaigāt pa apkārtni, kā nekā man jāatrāda iepriekšējā reizē izstaigātā aiza. Tusiņš arī pamet klinti un aizdodas pa Cala Luna taku, „izbaudot„ stāvu kāpienu piekrastes nogāzē, caur kļūdām atkārtojot trekinga taku pamatpatiesību, ka efektīvākai mērķa sasniegšanai vairāk izstaigātā, lielākā taka, noteikti ir pareizāka izvēle kā mazs, bet jauks atzarojums, kurš var beigties arī nekurienē! Aiza, kas sākas no pludmales un iestiepjas cietzemē, atdalot divus piekrastes klinšu masīvus iesūc mūs sevī. Tur akmeņu krāvumi mijas ar džungļu biezokņiem, tad vieglu pastaigtaku , izklaidē ar alām un citiem šoviem. Neiztiek arī bez piknika un bauda no kustības un dabas skaistuma ir iegūta. Atpakaļceļš uz mājām (kādi 3-4km ) tiek veikts kājām, baudot pārsteidzoši zilo Vidusjūras krāsu. Neizturam un noplēšam lejā līdz „pludmalei”, liedags šajā vietā ir balta akmens klājiens, kas ūdens iespaidā ir nogludināts kā grīda, vietām izveidojušies pat padziļināti baseiniņi, bet ilgi plunčāties vēl nespējam, tomēr vēss.. Vakara gaitā apciemojam arī vietējo ostu, aplaupam bankomātu (kurš visiem par brīnumu arī strādā) , izejam skaistu loku gar romantiskā mēness apspīdēto molu, uzraujam pa kādai skanīgai dziesmai, uzdancojam, pazaveramies zvaigznēs, iztraucējam kādu naksnīgo mīlētāju pārīti un jo možā omā atgriežamies mājās, lai gatavotos nākošajai dienai!. 30.04.2009 Vēja māte, vēja māte – valdi savas kalponītes!! Šodien vēsākā piedzīvotā diena, labi ka prātīgi paķeram līdzi arī siltākas jaciņas. Pēc ikrīta rituāliem dodamies uz Biddiriscottai sektoru, jeb tautas valodā runājot uz Grotu un Karnīzīti. Un tātad šodien mūsu ceļš/ taciņa arī ved gar jūru tikai pretējā virzienā. Pa ceļam palēkājam pa akmens plāksnēm, starp/zem kurām mazliet biedējoši sitas viļņu atbalsis. Vai tiešām Sardīnijā kādreiz bijis vulkāna izvirdums? Šajā daļā īpaši izteikti ir melnie ieži, kas dažādas formas akmeņos izmētāti tuvāk un tālāk no krastmalas. Kolosāla ir krāsu spēle.. kontrastējot tiem ar baltiem korlaļveidīgiem piekrastes akmeņiem, zilo ūdeni un zaļojošo floru turpat. Neticami, bet šodien esam pirmie pie klints. Grota ir lieliska izvēle, jo brīžiem uznāk pat neliels lietutiņš. Vismaz jumts virs galvas ir! Mazliet bēdīgi paliek, kad vēstis no Dzimtenes atnes informāciju par Totālo Vasaru tur, bet.... paveramies apkārt.. un vairs neskumstam! Klintis šeit izceļas ar īpašu asumu, pēc kāpieniem paraugoties uz saviem nagiem, zogas klāt Bimbis. Edžiņš šodien baigi cīnās! Gan karājoties pie grotas griestiem un gūstot mācību ar pārāk garu pašdrošināšanas cilpu, gan izkāpjot skaistu stūra maršutu ar negatīvu, meitenes vairāk priecājas par to , nevis metas atkārtot redzēto. Tiek apciemotas arī Šmuļu Alas, kas tāpat kā pagājušo reizi, uzvilina augšā freeclimbingā grotas stūrī, mums izdodas nocūkoties ar smiltīm līdz ausīm un iefočēties. Atstājam Grotu vēlīnāko kāpēju ziņā un aizstaigājam atsaukt atmiņā Pirmā klinšu brauciena sajūtas uz Kamīna un Karnīzes maršutiem. Veicot atkāpi uz pagātnes sajūtām un notikumiem: Kamīns tika iemūžināts uz mana „Don’t follow me I’m crazy” krekliņa, un to spēju pieveikt tikai 1x uz svaigumu, bet Karnīze izpelnījās īpašu mīlestību, jo pie šī maršuta Kristaps toreiz pameta pilnīgu iesācēju meiteņu bariņu un nokomentēja- re tas ir tik viegli. Bet svara pārnešana augstāk par savu galvu un nokļūšana uz plaukta- bija neiespējama (vismaz mums), toties prasīja pusi garās dienas un gandrīz izdevās pārliecināt mūs, ka uz klintīm mums nav ko darīt. Kamīnu izkāpjam ar prieku un vairākkārtīgi, Karnīzīti pievārēt izdodas puišiem un Ieviņai, Ilzīte ir ļoti tuvu, bet apdauza kāju, bet mēs ar Sarmīti padodamies pie pirmajām grūtībām ;). Noslēgumā mazā kompānijā vēl aizstaigājam līdz Pasaules malai, jeb tur kur beidzas taka, izložņājam pāris klinšu starpas, papriecājamies par klinšu veidojumiem un naskā solītī uz mājām. Bet jo tuvāk nāk pilsētiņa, jo lielākas ir manas aizdomas, ka šodien bez alus nekā... un , lai cik tas nebūtu jocīgi, mūsu pagājušo reizi iemīļotajā krodziņā sēž otra Grupas daļa un , ko domājies?, dzer alu!!! Kas gan var būt labāks par to: vēss alus malks pēc labi padarīta darba!!! Vakars atnāk ar bezgalgaršīgām vakariņām un vietējo dziru baudīšanu. Starp vēlēšanos apciemot molu un vēlēšanos ievīstoties segā baudīt svaigo gaisu no terasītes, uzvar terasīte. Jāpiebilst, ka lielu svaru uzvaras kausos ieliek Dziesma. Priecējam sevi un kaimiņus ar plašu jo plašu repertuāru, sākot no Raimonda Paula, tautasdziesmām, beidzot ar teātru repertuāru, romancēm un galda dziesmām. Mazliet balsu korī jūtams Dunduriņa trūkums un tāpēc pieminam Vinetiņu ar siltu vārdu! Vējš mums ir apnicis, domājam, ka kaut kas ir jādara un izdziedam pāris buramdziesmas par vēju. Un mums ir pamatotas aizdomas, ka „Vēja māte, vēja māte – valdi savas kalponītes”... ļoti labi iedarbojās uz Sardīnijas dieviem un turpmākās dienas vējš mūs vairs netraucēja. 01.05.2009 Cala Luna un megabaidīgais serpentīns Cala Luna jeb Mēness līcis atrodas vēl uz priekšu aiz jau apmeklētā Cala Fuili līča. Ceļš līdz šejienei nav pievilkts, normāli cilvēki šo Paradīzes pludmali apmeklē izmantojot kuģīšu servisu, bet... mēs jau neesam īsti normāli ;). Līcis un pludmales sēre tiešām izskatās pēc mēness. Tā izvietojusies upes ietekas vietā, kas vienā pusē atdala sēri no sauszemes, bet otrā pusē smilšu/oļu liedags piekļaujas vairākām iespaidīgām grotām/alām, kur pat izskatās, ka varētu būt dzīvojuši senie cilvēki. Kāpēju grāmatiņā aprakstītais ceļš uz šejieni nesola neko dramatisku, bet tā gluži nebija. Sākumā vietējas nozīmes ceļš vijas pa nogāzes klinšu augšgalu, pedantiski izvijot katru ielociņu, Cala Fuili aiza nu mums ir pie kājām, nogriežamies un tādos kā pussedlos nomainām klinšu masīvu un nu tikai sākas!!!! Šaurs, šaurs un stāvs serpentīns, kas ne tikai šoferim uzdzen tirpas, bet arī pasažieriem.. un pat iedomāties negribas, kas notiktu , ja kāds brauktu pretī, bet mānam sevi ar domu, ka dienas pirmajā pusē visi brauc tikai turp, bet vakarā – atpakaļ. Apbrīnoju Ieviņu par viņas savaldību, mieru un meistarību nogādājot mūs P, lai gan lielāku prieku man būtu sagādājis iet ar kājām. Grāmatiņā solītā ½ h trekinga līdz jūrai vietā, ejam, ejam, vienam serpentīnnogājienam seko nākošais, vienai aizai beidzoties, atklājas nākošā, bet jūras kā nav tā nav... orientieristu intuīcija gan apstiprina, ka nomaldījušies neesam. Pēc kādas stundas nokāpiena, iznākam tādas kā izžuvušas upes gultnē , kur smilšu sēkļi mijas ar akmeņiem un arī mazām zaļām oāzītēm. Tomēr arī šeit vēl nokātojam labu pusstundu, kamēr ieraugam parādāmies arī cilvēkus un jūru. Ielaužoties šajā pludmales valstībā jūtamies kā Robinsoni jeb ienācēji no citas pasaules. Kaut kā arī īsti kāpt vairs nekārojas. Ļaujos slinkumam un mērķtiecīgi noklāju dvielīti, izvelku grāmatiņu un turpinu iegrimšanu citā realitātē. Vēlāk ar Tusiņu izstaigājam arī pludmali visā garumā, samocam pēdas pa akmeņiem, toties ieraugam kā itāļu jaunietes izklaidējas skolas brīvdienās- atbraucot mazliet parāpelēt pa alu griestiem. Apbrīnā aizmirstam aiztaisīt mutes. Tusiņš saprātīgi izvēlas vieglāko atkāpšanās ceļu un aizlaižas ar kuģīti uz mājām. Bet mēs sagaidot kāpējus pēc kārtējiem varoņdarbiem, sākam atpakaļceļu, kas dīvainā kārtā izdodas daudz vieglāks un ātrāks. Vakarā aizstaigājam līdz kempingam, atsaucam atmiņā pērn apdzīvoto mājiņu, sameklējam Kristapu , kurš ar savu Latviešu Kāpēju Grupu ir nesen ieradies, uzaicinām uz nākošās dienas vakariņām . 02.05.2009 Kāpjam, kāpjam!! Starp Kristapa ieteikto Ninna Nanna sektoru un jau pārbaudīto La Poltronu, izvēlamies zināmo un mazāko iespējamo ļaunumu. Ieviņa ar Andri cīnās ar slimību un uz klintīm dodas mazā ekipāža. Šodien ļoti karsts un labi , ka esam sākuši diezgan agri un paspējam izpildīties diezgan ņipri jau līdz pusdienas laikam, jo pēc pusdienmaizītēm saņemties ir krietni grūtāk. La Poltrona izceļas ar gludākām un maigākām klintīm kā piejūrā, toties nākas atcerēties kā ir noturēties uz pieckapeikas lieluma nedziļām iedobītēm nesaķerot stresu. Izkāpjam sektora labo pusi- daudz jauku maršutiņu , bet Deutsch Wall mums nespīd, jo neesam paņēmuši līdzi dubultvirvi. Varbūt arī labi ka tā ;) Mums ar Ilzīti izdodas tikt pie saviem pirmajiem maršutiem ar apakšējo drošināšanu, par ko prieciņš un pilnīgi tīru sirdsapziņu var atkāpties uz mājām. Edžiņš ar Ilzīti vēl mazliet paliek, piepildīt kādu no saviem mērķiem. Pirms vakariņām Andris ar pavadošo sastāvu aizbrauc vēl ievērtēt nakts bilžu uzņemšanas vietas, mēs pa to laiku pieskatām makaronus un drīzi jau atkal vakarējam ar pilniem punčiem un klausāmies Kristapa stāstus par kanjoningu un pagājušā gada Adventure race posmu šeit pat Sardīnijā. Pat sagribējās piedalīties!!! Un kā nu bez pēdējā vakara pastaigas uz molu.... 03.05.2009 Ņe Djorgaļi Ņe Tjiskaļi.. Puse no mūsu atvaļinājuma ir aizritējusi.. Atstājam Salvatores viesmīlīgo mājiņu, pamājam skumjas ardievas Saulainajam kāpēju ciematam pie Brīnumaini zilās jūras un dodamies pretī jauniem apvāršņiem. Kā ierasts ekipāžas sadalās atbilstoši mērķiem: I+A+U aizdodas apskatīt Dorgali - netālo pilsētiņu, pēc tam nesteidzīgi baudot vienu no Eiropas skaistākajiem ceļiem dodas uz Santa Maria Navaresse ciematiņu- mūsu mājām nākošajā nedēļā. Mēs pārējie esam nobrieduši uz dabas bagātībām un izvēlamies „Nje Djorgalji Nje Tjiskaļi” variantu. Turpat pārbraucot klinšu grēdu , jau iegriežam lejā ielejā un sekojam norādēm uz Tiskali vai Gorropu. Tiskali ir klinšu alās esošas senas apdzīvotas vietas drupas. Bet paklausot Kristapa ieteikumiem no kopējas Parking vietas nedodamies uz Tiskali, bet izvēlamies apskatīt „Garupi” jeb Gorropu aizu. Aprakstos solīts vieglas līdz vidējas grūtības pakāpes pārgājiens aprx. 3h (vienā virzienā). Pārgājienā ieviešas jauns nosaukums apzīmējumam „Noubodijs zina kur”, tagad ir iespēja izmanot „Nocampingu”. Īpaši priekš attapīgajiem tūristiem izvietotā ceļa zīme vēstīja: pa kreisi ja iesi- Garupi aiziesi, pa labi iesi – Tiskali sasniegsi, bet taisni > Nocampings!!!! ;) Ņipri ejas, neskatoties uz diezgan karsto laiku. Kā jau cerējām iekļāvāmies 2h un sasniedzām ieeju majestātiskajā aizā. Atbilstoši aprakstiem aizas augstums sasniedzot pat 400m, pārbaudīt nemēģinājām, bet ietilpināt fotoaparāta objektīvā bija pagrūti. Lai nebūtu pārāk vienkārši aizas apakša bija nosēta ar dažāda lieluma baltiem akmens bluķiem un veidojumiem, kurus šķērsojam ap un pāri, kā nu kurā vietā. Upe, kura šo aizu izgrauzusi esot aizgājusi pazemē, tikai pie ieejas aizā izplūst uz āru izveidojot dziļu, bet dzidru baseinu . Arī tūristi beidzot ir sastapti. Esam labi aizrāvušies, kad saņemam zvanu no otras ekipāžas, kas ieradušies galamērķī. Tad nu mēs arī uzsākam vieglu „riksīti” atpakaļgaitā ar Pērkona, Jumpravas un citu bērnības hitu izdziedāšanu soļu ritmā. Pārsteidzam mazos itāļu un vāciešu tūristus ar Ziemeļnieciski cēlu vieglu aizsoļošanu garām 2x ātrākā tempā...(vārguļi:P). Iekļaujamies jau 1.5h !! Mašīnā līkumojot pa skaisto kalnu ceļu paņemam uz sevi arī Prāta Vētru un palēnām jau tuvojas vakars un galamērķis. Itāļu viesmīlība ir bezgalīga. Mūs sagaida Mirte, jeb vietējais nacionālais liķieris/ Miršu uzlējums, kas pēc garšas ļoti atgādina Pertusīnu. Iemēģinām un segu trūkums vairs neliekas tik akūts. Tomēr viss tiek risināts un liekas, ka saimnieks paspēj pat iegādāties 2 jaunas segas . Mūsu mājiņa šai ciematā jau ir ekskluzīva: 4 guļamistabas, 2 vannas istabas, liela virtuve/viesistaba un balkons visā garumā, liels pagalms un pat nojumīte automašīnām. Sacietušies pēc ēdamā , dodamies sirojumā un atzīmējamies vietējā restorānā, kas apmierina mūsu sakāpināto vēlmi pēc zivīm un kalmāriem, bet mazliet vairāk kā gribētos patukšo maciņus. Skatāmies, ka vietējie spiež uz picām.. Laikam zivis restorānā ēd tikai muļķa tūristi, kroga saimnieks sajūtas mazliet vainīgs un pacienā mūs ar bezmaksas dzērienu;)) 04.05.2009 „Nevis slinkojot un pūstot”.. No rīta kopā ar Sarmīti un Tusiņu izmetam izlūkošanas loku pa veikaliem, mēģinām atkal uziet zivju veikalu, kas arī šajā ciemā ir Ierasti Ciet. Veselu dienu neesam kāpušas, tāpēc saņemamies un sekojam Edžiņam ar Ilzīti , lai pakāptu vistuvākajā sektorā: tieši ostā pie mola. Ieviņa ar Andri vēl arvien vāc kopā savas veselības.. un nodarbojas ar visu ko citu. Man šodien nekāpjas, atnākusi kaut kāda baile un nepārliecība par saviem spēkiem. Toties jūra beidzot ir labi sasilusi un tīri brīvi var veldzēties ūdenī, sajūsmināties par daudzveidīgajiem oļiem pludmalē un baudīt saulīti. Latvijas svētkus tiek izlemts nosvinēt kopīgi sagatavojot Lazanju latviešu gaumē, baudot vietējo vīnu un protams Mirti. Nenoturamies un ap pusnakti, pārkārušies pāri balkona margām, pavērsuši skatus uz pilnmēnesi- izdziedam visas patriotiskās dziesmas ko zinām, sākot ar Himnu, Nevis Slinkojot un Pūstot, un beidzot ar Tusiņam vien zināmām variācijām par tēmu „Latvija”. Gandrīz jau izdodas sailgoties pēc mājam. 05.05.2009 Zivis, beidzot zivis!!!!!!! Šodien nolemjam iepazīties ar tuvāko apkārtni. Vispopulārākais SM Navaresse kartiņu skats ir klinšu saliņu grupa dzidrajā ūdenī, kam aizmugurē/tālu fonā redzams kāds zemesrags, kuru nosēj mājas. Tā ir Alkatraza(nespēju no šīs iesaukas atradināies) jeb īstajā nosaukumā Arbatax pilsēta. Kartē izskatās, ka no turienes uz SM Navaresse pusi stiepjas zemes strēle, kas atdala nelielu līci, gribētos pa to pastaigāties. Tomēr iebraucot Alkatrazā, kas patiesībā ir tāda diezgan necila pilsētiņa, izeju uz šo strēli atrast neizdodas, priekšā ir osta un mazliet industriāli rajoni. Tomēr īpaši neskumstam, aizbraucam līdz pašam raga/ceļa galam, kur acis priecē jocīgi sarkanīgas klintis ūdenī un piekrastē. Pastaigājam mēģinot atrast vēl kādus skatu objektus: novērtējam rožu ziedos ierakušos policijas iecirkni, apmeklējam mīlīgu vietējo baznīciņu ar dikti skaistām altārgleznām un dodamies uz Torkali pilsētu. Izbraucot no Alkatrazas ietrāpam vienā zivju veikalā, kurš beidzot ir vaļā un no sajūsmas gandrīz nesaprotam ko ņemt ko neņemt. Labi, ka Tusiņš saglabā skaidro saprātu un mēs jau laizāmies, saprotot, ka vakariņās būs mīdijas un garneles... Torkali tiešām izrādās lielāka pilsēta par visām iepriekšējām, pat izraujam vienu šopingtūri pa galveno ielu. Lai gan tā īsti pirkt tur nav ko un mūs izglābj sjesta, visi aizklapējas ciet līdz vakarpusei. Izstaigājam vēl kādu lociņu pa „vecpilsētu” ..bet laikam tādas Vecpilsētas tradicionālā izpratnē šeit tomēr nav- ir mazu ieliņu tīkls, necilas mājiņas, pa kādai baznīciņai un viss. Blondīniski uzraujamies uz zilas norādes „SENSO UNICO” , naivi padomājot , ka tam jābūt Unikālajam centram/Vecpilsētai vai kam tādam, bet pēc dienas Edžiņš mūs apgaismo, ka īstenībā tās nozīmē „Vienvirziena ceļš”. A kam negadās;)) Pilsēta paliek pilsēta, bet mums kā dabas mīļiem sagribas tomēr mazliet klintis. Vakarā aizšaujam līdz otram noskatītajam kāpšanas sektoram pie Pedra Longas klints. Uz šo skaisto vietu ved arī ceļš. Braucot lejā pa stāvo, bet šoreiz vismaz plato serpentīnu mums panesās garām motociklistu pulciņš. Un atliek vien nobrīnīties.. šādi šeit ceļo kungi jau krietni gados. Pedra Longa ir iespaidīgs klints zobs, izaudzis tieši jūras malā, ne tik slavens un liels kā Cala Goloritze , ko ievērtējām pērn, bet arī šis veidojums palīdzējis senajiem jūrasbraucējiem noteikt savu atrašanās vietu. Kāpšana gan nenotiek tajā, bet klinšu masīvā augstāk kalnā. Atkal mūs pārsteidz klejojošie mājdzīvnieki: gan cūciņas, gan kaziņas, kas nebaidās ne no staigājošam, ne braucošām būtnēm, nekas cits neatliek kā respektēt. Piegājiens pie maršutiem, kā jau parasti..nezināmajās vietās: ar līkumiņiem, caur dzekšniem, pa nobirām.. kam nu kā paveicas. Bet viss beidzās labi, izkāpjamies pa 3 ruksīšu maršutiem: viena stacija uz tāda kā trīstūrveidīga, liela, atsevišķa akmens, bet uzkāpt var pa visādiem variantiem..nu vismaz trīs: NifNifa, Naf Nafa vai Nuf Nufa... Sarmīte mazliet iemēģina manu iemīļoto plaisu tehniku, bet es pat pamanos izpildīties ar apakšējo. Vakars gan nāk virsū rūkdams, ēnas sāk slīdēt pāri piekrastei, saule apspīd vairs tika kuģīti tālu jūrā... jādodas mājās!!! Vakarā baudām jūras veltes un tomēr tā vienbalsīgi nospriežam, ka Tarifas mošķi bija garšīgāki... noveļam visu uz paaugstinātu joda saturu Vidusjūrā . 06.04.2009 Briestam pašmāju restorānam Zivis mūs tomēr ir pieveikušas!! Jau rīta pusē kulināri un pavadošais sastāvs dodas iegādāt jaunu zivju ražu vakarpusei. Tīklos ieķeras Dorādas un pāris izbijušies Kalmāri. Ieva ar Andri beidzot ir atveseļojušies un aizdodas kāpt pat nesagaidot lomu. Mēs ar Sarmīti sākam štukot par suvenīriem un dāvaniņām tuviniekiem, tāpēc skenējam veikalus. Par ideālu suvenīru tiek atzīta anšovu pasta, kas gan pildīta tādā kā aluminija zobupastas tūbiņā, tomēr nesatur nekādus E.., tīri anšovi un sāls..un garšo arī dievīgi!!! Jā un protams Mirte! Kāpjam atkal Pedrā Longā, tikai otrā galā. Šeit maršuti krietni grūtāki un piņķerīgāki (5+ līdz 6B). Puiši jau mums baigie malači, bet meitenes arī cīnās godam. 6a atslēgvietas katrai padodas ar savu vieglumu/grūtumu vai piegājienu/improvizāciju, bet beigās apmierināti esam visi. Un tā, ierastais traverss caur dušām un sapulcējamies virtuvē gurmānu varoņdarbu veikšanai. Mēģinam no Latvijas iegūt info par kalmāru sagatavošanu, lai tie nebūtu „vienkārši gumijnieki”. Varētu stāstīt gari, bet laikam jau tā ir firmas recepte...gadījumā ja tomēr nodibinam Restorānu (tas ir viens no mūsu apspriestajiem biznesa plāniem.. vēl bija žāvētas cūku kājas iztirgošana izsalkušajai Latvijas Kāpēju Grupai, zīlēšanas pakalpojumi, Unas izīrēšana...un gan jau vēl kas;))) Calamari Fritti izdodas lieliski, bet pamatēdienā mums ir Dorādas...mmmmm... njammm.. Vakara gaitā mūs pārsteidz Andris.. izdzirdējis grants čirkstoņum samājies ar kautko, izdodas ārā un atgriežas ar pašbrūvēta vīna pudeli...atskan ovācijas!!! Izrādās vainīgs ir Mario, mūsu saimnieka Marko onkulis... ko nu tur vairs piebilst, sirsnība un viesmīlība... mums ir ko mācīties;)!!! Pēc šāda izgājiena arī miegs vairs ne prātā, tradicionāli aizdodamies uz ostu/molu... izdauzamies, izspēlājm futbolu ar tikko atrastu bumbu tieši pie mūsu kāpšanas vietas, patēlojam bākas.. Ir taču brīvdienas!!! 07.04.2009 Uzkāpjam Kalnā???!!! Kurš gan nav dzirdējis mani kautreizi nepasakot: Uzkāpjam Kalnā?? Tas ir kā Dullā Daukas sindroms..paskatīties, kas gan tur ir..aiz?? Punta La Marmora, Sardīnijas augstākā virsone, kas sasniedz 1833m augstumu, ir ideāls veids kā sasniegt kādu mazu mērķīti. Atrast piegājiena sākumpunktu gan neizdodas pārāk viegli, tiek 2x izmantots vietējo pašaizliedzīgais atbalsts. Jāpiebilst, ka angliski te praktiski neviens nerunā, visā komunikācijā dominē vietējā izloksne, žesti un pārliecība, ka viņus saprot, bet palīdzēt gatavs jebkurš. Beidzot tiekam pie iešanas, kas tiek solīta 5h apjomā. Taka ir ļoti ejama, pret kalnu protams ir mazliet jāpakāpj, bet... ļoti neiespringstot. Pirmajos sedlos mūs pārsteidz un iepriecina sniega laukums.. jā jā!!!! pikojamies maijā un vēl Dienvidos!!! Mūsos pamostas bērni un uzbliežam katrs pa mazam savam prototipam iz sniega, izrotājam ar krokusiem ( vai ļoti tiem līdzīgiem kalnu ziediem), kas mūs valdzina jau kopš pirmā soļa šeit un dodamies tālāk. Otri sedli, mazliet akmeņaināks uzkāpiens un esam jau virsotnē, kur mūs sagaida liels metāla krusts, Sardīnijas karogs un virsotnes grāmata, kurā jāpierakstās. Skats protams skaists, labos laika apstākļos varot pat redzēt jūru abās salas pusēs. Mums diemžēl šodien tādi mākoņi staigā un zilo jūru tālumā var tikai nojaust. Papiknikojam, pafočējamies, bet ilgi tā nevar... vējš šeit tomēr zēģelē, jauzmanās netikt pie iesnām. Atpakaļceļā, mūsu sniega laukumiņā atkal iznesamies: sūtam sniegainos sveicienus Andrim, kuram slēpošana šogad tik ļoti pie sirds gājusi, izveidojam uzrakstu no akmeņiem un mazu sniegavīriņu uz slēpēm. Kopā tīrais gājiens mums bija uz 3 h, plus vēl virsotnes baudīšana. Ceļveži rakstīti savādaka tipa ceļotājiem tātad ;). Mājupceļā iebraucam Orgosolo pilsētiņā, kur māju sienas daudzviet apgleznotas ar sociāli/politiski aktuāliem zīmējumiem... Tāda kā grafiti mākslinieku Meka. Bet nogurums dara savu, gribas mājās... vēl tikai jāaizlīkumo līdz tām. Paldies Edžiņam..tas galīgi neizskatījās viegli... Un cik labi, ka kāds par mums domā..uz plīts ir Tomātu zupa..jeeeeeeeeeee ...:)) 08.04.2009 Koustīringa elementi un Pārvēliens Tusiņa stilā.. Vakardienas līčloči ir darījuši savu un pat uz Arbataxu pēc zivīm braukt vairs negribas- labāk tepat un ar kājiņām. Šodien riktīgi foršs pludmales laiks un ideāli ir izvēlēta kāpšanas vieta: mola otra puse. Šeit var gan laiski izstiepties uz lielajiem molu balstošajiem akmeņiem, gan noplivināties lejā līdz ūdenim, gan pārlecot pāris akmeņiem nokļut arī pie maršutiem. Pakāpjam, pabaudam ūdeni, kurš beidzot ir sasilis tik labs, ka var uzkavēties tur krietni ilgi. Uzraujamies uz Andra stāstiem par koustīringu jeb piekrastes tehniku, kad pamīšus tiek iets, peldēts, bolderingots, lekts ūdenī un kāpts ārā kur iespējams. Nekur tālu gan nedodamies, tik uzvelkam klinšu čības un apmeklējam kādu mini saliņu pārdesmit metrus jūrā. Izlavierējot starp jūras ežiem, uzrāpjamies augšā un lecam kā no tramplīna.. bauda!!! Seko neliela tuvākā krasta izpēte un es jau drebinos, jādodas saulītē pasildīties!!! Ņiprums ir atgriezies un var atkal kautkur uzrāpties!!! ;)) Uz atvadām tiek pieveikts viens maršuts ar apakšējo drošināšanu, šoreiz pat izdodas pierunāt Sarmīti pamēģināt... Un protams viss izdodas!!! Kamēr kāpju, Tusiņš visus pārbiedē ar savu ģeniālo Pārvēliena tehniku, ar ko iespējams iekarot šķēršļus. Viss būtu ģeniāli, ja tikai ne 3m augsta mola siena, no kuras iespējams novelties. Labi ka Tusiņš visu kontrolē! ;)) Vakarā menca burkānos un mezglu treniņš...rādam ko nu kurš atceras ;)) 09.05.2009 „Vieglais trekings līdz Sjestai būsim atpakaļ” ... Andris sagādājis mums lielisku pēdējās dienas izklaidi: trekingu 3h no jau iepazītās Pedra Longas līdz iespaidīgai Džiraldi klintij (Punta Giraldi) - 400 m augstai sienai (pa kuru iespējams pat uzkāpt un nolaisties..”9x 6b”), tai pa malinju augšā un jūra pie kājām. Karte nesola neko sliktu un tiek iesaistīts arī Tusiņš. Agrā grupa (tie kas tik ļoti nebujāņo vakarā) : Ieva , Andris un Una, no mājas izdodas jau krietni agri, bet pārējie vēl iešņācot kādu brīsniņu sola piedzīt. Izkasamies kā parasti ap 11, naski soļojot pārrunājam iepriekšējos trekingu sasniegumus, cenšamies nelikties ne zinis par karstumu, kas kļūst arvien lielāks. Taka vijas gar pastāvu piekrasti, pastāvīgi dzirdam čaboņu no iztraucētām ķirzakām, vientuļie koki takas malās sniedz brīnišķigu valdzinājumu, jeb kā Edžiņš saka: „Dievs mūs mīl!” Oāzes cenšas iesūkt mūs un paildzināt atpūtas brīžus ilgākus. Tuvojamies sienai un nu tikai sākas: diezgan stāvs serpentīns , brīžiem pa nobirām, karstums.. tas viss riktīgi dod pa fizisko spēju kustēties ņipri. Sākam ļoti šaubīties un baidīties par Tusiņu..vai tiešām Andris viņu šeit uzrunājis augšā???? Domas dalās. Stāvais uzgājiens vainagojas ar skaistu skatu kā divi drosmīgie kāpj augšup pa iespaidīgo sienu, izskatās, ka iet ļoti lēnām, bet palikušas vairs tik kādas pāris virves līdz augšai. Sākotnējā doma, ka Andris ar Ievu tomēr to ir izdarījuši, neapstiprinās, jo mājās esot redzētas virves. Viņi gan ir tik augstu, ka izšķirt nav iespējams. Pieveicot stāvā posma aukšdaļu rodas ģeniāla ideja „pastaigai apkārt kvartālam” jeb pēc virsotnes iekarošanas neveikt atpakaļceļu pa stāvajām nobirām un serpentīnu, bet aizstaigāt pa līdzenu ceļu līdz Baunei pilsētiņai, iedzert pa ceļam alu un pieveikt atlikušo daļu jau atspirdzinājušies.. Šis gājiens gan izskatās 2-3 reizes garāks pēc attāluma jeb aptuveni 10-12km, bet..variants tiek pieņemts ar 100% atbalstu un pēc lēmuma tālāk jau ejas itin ņipri. Ejot gar klinti mūs vēl pārsteidz pāris jaukas grotas un ziedošu pļavu šķērsošana, kas protams beidzas ar fotogrāfēšanos puķēs . Īsais posmiņš pa ceļu mūs iemidzina un aizstaigājam mazliet par tālu , palaižot garām īsto pagriezienu uz virsotni (jāpiebilst , ka „sliktie” bija marķējumam aizstūmuši priekšā akmeni un pagrieziens nebija atšifrējams) , tomēr vai mums orientieristu trūkst??!!..... Karte ir, virziens apmēram skaidrs un duram... Tomēr viss izvēršas mazliet naidīgāk kā gribētos : Veģetācija ir asa, durstīga, klintis – nevis gludas, bet augšup paslietas plāksnes itkā kalnam mati būtu stāvus sacēlušies mūs ieraugot .. Nocīnamies labu laiku, vietējām kazām uz mums nolūkojoties, bet mērķi tomēr sasniedzam: kraujas mala ir klāt. Bailīgi bīdamies pie malas, jo paraudzīties „tur- nezin kur” jau arī gribas.., pielaužu visus iefočēt pēdas virs bezdibeņa un cīnamies no turienes ārā. Ja kāda roka vai kāja tika sataupita kāpjot klintīs iepriekšējās dienās, tad Naidīgā Veģetācija mūs saskrāpē svītrainus. Tomēr optimisms nezūd, brīnamies gan kur palikusi mūsu Agrā grupa un Tusiņš, bet sākam savu gājienu pa perimetru, kas izvērtās par 1.5h līdz alum Baunei pilsētiņā.. un ir tā - ka ar vienu kausiņu nemaz nepietiek. Sazvanam Tusiņu, kurš izklausās visai saguris, bet mēro to pašu ceļu ko mēs... tikai nu jau mums aiz muguras, mistika!!!! Solamies , ja nokļusim pie mašīnām ātrāk ka Andris un Ieva pa taisno, tad būsim viņas glābēji! Un ātrs riksītis 1h līdz mašīnām, pārsvarā uz leju un ar prieku! Publiski domājam par Tusiņu, kurš kautkur mocās gaidot palīdzību, bet... īstenība izrādās citāda: Tusiņš kā Sprīdītis ar koka nūju, pārsteidz mūs sasniedzot Baunei neticamā tempā, lielam un lutinam vinju ar mīļākajām dziesmām mašīnā! Jāpiebilst, ka gājiens pa taisno tomer izrādās uz kādu 1h īsāks un ne tik šausmīgs kā iedomājāmies. Nepieredzējām arī komunikāciju ar kāpējiem, kam izdevās pieveikt sienu. Cilvēki mēdz arī aiziet no darba un piepildīt savus sapņus... Vakarā cepetis dāņu gaumē no 2 lopinjiem : mīkstā un cietā, kartupelji no divām vagām : mīkstās un cietās, Tusiņš tik sēd un dod norādījumus..visi saprot kāpēc. Ir atvadu vakars un grupu terapija. 10.05.2009 Mājupceļš ir sācies! Gan ar skumjām par brīvdienu beigām, gan ar atskārsmi, ka „Mājās tomēr ir vislabāk” , atstājam SM Navaressi un dodamies Cala Gonones virzienā. Izlīkumojam vēlreiz pirmās nedēļas mājvietas serpentīnus, pamājam ardievas jau iemīļotajām vietām. „Pa ceļam„ mērķis ir Ispignoli alas (Grotta di Ispignoli), kur ieraugāmi iespaidīgi stalaktīti, tomēr Sjestas Dievs mūs vēlarvien nemīl un alas ir ciet. Nākošais mazais mērķītis ir Orosei akmeņlauztuves, kuras Google Earth izskatoties kā liels balts plankums. Un tiešām iespaidīgi...tādi kā milzīgi karjeri, tikai nevis ar smiltīm, bet ar baltu klinti, kura tiek zāģēta mega klučos, aš kā priekš piramīdām. Piestājam jūrasmalā apēst līdzpaņemtās maizītes un citus atlikumus no ledusskapja, bet..galīgi vairs nav priecīgi. Skumji kopā ar maizi ieēdam smilšu graudus, nobrīnamies par jūraszāļu oļiem, kas izskatās pēc kivi un turpinam ceļu uz Olbiju, kura ir mazais starpposms līdz rītdienas pārlidojumam. Olbijā atrodam viesnīcu, atdodam auto, izmetam loku pa pilsētu un vakarpusē piepildam vēl vienu , Itālijā obligātu pasākumu, - apmeklējam picēriju. 11.05.2009 Olbija-Berlīne- Rīga-Mājas Esmu tomēr ļoti noilgojusies pēc mājām. Diena ceļā škiet jau teju bezgalīga. Bet vakarā esmu mājās... Varbūt arī tas ir labi..aizbraukt Pasaulē, lai atgrieztos ar pilnīgu pārliecību, - Kur ir tava Sirds un Mājas ;))) Paldies, Paldies, Paldies Grupai visiem kopā un katram atsevišķi!!! ..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais