Ciao, bella!

  • 15 min lasīšanai
  • 113 foto
Uz Itāliju, konkrēti Florenci un Venēciju, man gribējās aizbraukt jau sen, bet mūždien nekādi nesanāca. Ik pa laikam, ja pavasara vai rudens sezonā man plānojās kāda brīva nedēļa, tomēr papētīju visādus lidojumu variantus. Un beidzot patrāpījās riktīgi pa lēto, biļetes pirku kādu pusotru mēnesi pirms paredzētā brauciena. Braucām divatā ar lielo meitu, starts bija 2009. gada 16 maijā. Pārvietojāmies tikai un vienīgi ar sabiedrisko transportu. Kāpēc pavasarī vai rudenī? Tāpēc, ka orientējāmies uz pilsētu apskati un vasarā (jūnijs-augusts) tur nenormālākais karstums, dikti grūti tad. Arī man īstenībā brīžiem būtu gribējies mazliet vēsāku, bet tai pašā laikā ir ļoti forši paspēt piedzīvot īstu vasaru, kad pie mums tā vēl nav atnākusi. Kāpēc ar sab. transportu? Tāpēc, ka, uz pilsētām braucot, manuprāt ir ļoti krāmīgi ar auto un divatā arī sanāk lētāk ar vilcienu. Un vispār man ļoti nepatīk stūrēt, daru to tikai nepieciešamības spiesta. Maršruts bija šāds: Piza - Florence – Venēcija – Peschiera del Garda – Milāna. Mūsu gaitas un iespaidi hronoloģiskā kārtībā ir aplūkojami fotogalerijā; tur esmu arī sarakstījusi komentārus pie bildēm. Šeit nebūs vis gleznains apraksts, bet vairāk visāda tehniska informācija, kas varētu varbūt kādam noderēt līdzīga ceļojuma plānošanā. Ar iespaidiem īpaši neizvērsīšos, jo par šo rajonu Draugos jau ir ļoti daudz aprakstu. Gatavošanās procesā izlasīju tos visus – paldies jums, kas rakstīja! PAR INFORMĀCIJAS IEVĀKŠANU. Iegādājos dažas grāmatiņas. Vislabākie ceļveži man liekas Dorling Kindersley izdotie Top 10 – info tur ir diezgan pilnīga, bet tai pašā laikā īsa un kodolīga un grāmatiņas formāts ļauj to ērti paņemt līdzi. Salīdzinoši, piemēram, ar Berlitz izdevumiem, arī daudz pārskatāmāk viss lasāms. Nu iegādājos tātad grāmatiņas Top 10 Florence un Toskāna un Top 10 Venēcija. Par Milānu Top 10 ir vēl tikai tapšanas stadijā, droši vien gada beigās būs nopērkama. Tāpēc nopirku pilno ceļvedi Milāna un ezeri. Nu un, saprotams, bezgalīgi daudz informācijas atrodas pasaules tīmekļa plašumos. Esmu pieseivojusi veselu kaudzi linku, galvenokārt jau angļu valodā. Ja gribat – prasiet, atsūtīšu. PAR VILCIENIEM. Šis transportlīdzeklis manuprāt ir ļoti adekvātās cenās, sevišķi, ja brauc ar Regionale vilcieniem. Par apmēram līdzīgām cenām var pārvietoties arī ar tālsatiksmes autobusiem, bet tas iet lēnāk, tālab tos neizmantojām. Vilcienu sarakstus var izchekot www.trenitalia.com mājaslapā; tur var arī ar kredītkarti iegādāties biļetes uz tālsatiksmes vilcieniem. It kā, ja nebrauc pa lieliem svētkiem, tad nav vajadzības pirkt iepriekš. Bet, ja paredzēts garāks braucamgabals (mūsu gadījumā no Florences uz Venēciju), tad izdevīgi iegādāties savlaicīgi, jo var būt atlaides. Ja mēs būtu pirkušas vismaz mēnesi iepriekš, dabūtu 60% atlaidi, bet tā sanāca tikai 30%, jo pirku pāris nedēļas iepriekš. Atlaides var sameklēt Trenitalia mājaslapā pie Proposals. Vēl par vilcieniem un vispār ceļošanu Itālijā un arī citur atradu ļoti izsmeļošu informāciju SlowTravel mājaslapā http://www.slowtrav.com/italy/ Vēl tik jāpastāsta, ka man nesaprotamu iemeslu dēļ reģionālo vilcienu saraksti uz vietas ne gluži precīzi atbilda Trenitalia mājaslapā rakstītajam (no turienes sarakstus izdrukāju kādas pāris nedēļas pirms brauciena). Tā kā padoms tāds – kad ierodaties kādā pilsētā, tad uzreiz apskatieties tur stacijā vilcienus tālākbraukšanai un ērtības labad jau var uzreiz nopirkt biļeti. Ja pērk parasto Base Fare biļeti, tad var braukt, ar kuru vilcienu grib (attiecīgās kategorijas), bet biļete pirms iekāpšanas jākompostrē. Savukārt, ja jau zināt, ar kuru vilcienu brauksiet tālāk, tad līdz iepriekšējās dienas pusnaktij var iegādāties Amica biļeti ar 20% atlaidi. ES vilcienos, kur biļetē norādītas sēdvietas, biļete nav jākompostrē. Biļetes var nopirkt automātos (nav sarežģīti). No vienas pilsētas uz otru braucām vakaros, jo dienas laiku izlietojām tūristošanai. Naktsdzīve mums vienai vēl neinteresē un otrai vairs neinteresē :) Regionale vilcienos 2. klasē kondicionieru nav, tāpēc, stacijā stāvot, vagonā ir diezgan karsti. Braucot gan vējiņš pa atvērtajiem logiem nožāvē iesvīdušo pieri. IC un ES vilcienos gan bija kondicionieri un gandrīz pat pavēss; nācās meklēt dziļi chemodānā ietūcītās jaciņas. Visos autobusos, ar kuriem braucām, bija kondicionieri un vispār autobusi izskatījās jauni un smuki. VIESNĪCAS. Tās pasūtīju internetā, vienlaikus ar lidmašīnas biļetēm. Orientējāmies uz 3*** viesnīcām, cenā ap 80-90 EUR par double. Aiz ērtas piekļūšanas apsvērumiem mūsu izvēlētās viesnīcas atradās max 3 kvartālus no dzelceļa stacijas, lai tur bez problēmām varētu aiziet ar kājām dažu minūšu laikā (izņēmums bija vienīgi Hotel Gardaland). Mūsuprāt daudz ērtāk ir pārvietoties pa pilsētu bez somām. Un arī, kad vakarā braucām prom, ļoti izdevīgi savākt somu no viesnīcas, kas turpat stacijas tiešā tuvumā. PIZA No lidostas uz Pizas centru var dažu minūšu laikā aizbraukt ar pilsētas autobusu. Biļeti 1 stundai par 1 EUR var nopirkt automātā pie autobusa pieturas; iekāpjot busā, tā jākompostrē. Arī uz Florenci no lidostas iet autobuss. Lidojām ar Ryanair un lidenē pārdeva biļetes uz Florenci. Mēs ielidojām pavēlu vakarā un pirmo nakti pavadījām Pizā – vakarā pastaigājām pa pilsētu, aizgājām līdz pilsētas mūriem un upei. Forša pastaiga siltā vasaras vakarā. Nakšņojām Hotel Terminus and Plaza, kuru pasūtījām caur Ryanair kopā ar lidmašīnas biļetēm. Bija tīri OK, nekādas atmiņas – ne pozitīvas, ne negatīvas šī viesnīca neatstāja. No rīta, protams, uz Pizas katedrāli un slaveno šķībo torni. Tur var nokļūt no stacijas ar pilsētas autobusu (sarkanā līnija LAM Red virzienā uz Torre). Bijām iedomājušās, ka tur staigāsim diezgan ilgi. Bet, tā kā bijām chaklas un piecēlāmies tā paagrāk, tad cilvēku tur vēl nebija tik daudz un pa kādu pusotru stundu visu apskatījām gan no iekšpuses, gan ārpuses. Tornī gan nekāpām. Nu ļoti smuki bija un interesanti ar savām acīm redzēt to ainu, kas tik daudzreiz visādās bildēs skatīta. Pēc tam ar vilcienu uz Florenci, kur ieradāmies tā ap plkst 12.30. FLORENCE Meitai tā patika vairāk nekā Venēcija; man laikam apmēram vienādi. Pirmais gājiens bija atstāt somas viesnīcā Club Firenze. Šo viesnīcu gan neiesaku pasūtīt, jo viss tur bija stipri vecs un noplucis, labierīcības darbojās ar dievu uz pusēm, fēns saplīsis... Bet pie pozitīvā jāsaka, ka atrašanās vieta ļoti ērta, personāls ārkārtīgi laipns un izpalīdzīgs un nekādi kukaiņi nekur neskraidāja un nelidinājās (kā varbūt varētu likties pēc kopiespaida). Tagad daži iespaidi par vietām, kuras redzējām šai brīnišķīgajā pilsētā – ne hronoloģiskā kārtībā, bet gan apmēram pēc atstātā iespaida. 1.Sight-seeing tūre ar velosipēdu I Bike Florens www.ibikeflorence.com – SUPER pasākums! Biju sākumā domājusi paņemt tai pēcpusdienā sight-seeing autobusu, bet viesnīcā atradām prospektu ar šo piedāvājumu. Cena tāda pati kā autobusam, bet, tā kā nekad agrāk nebijām tādā veidā nevienu pilsētu skatījušās, tas likās ļoti vilinoši. Laipnais viesnīcnieks pasūtīja mums tūri uz nākošo rītu, jo tai pēcpusdienā bija stipri karsts laiks. Mūsu gids Fadi bija ļoti erudīts, arhitektūru studējis puisis, kurš gan laikam nekāds izcilais arhitektūras talants nav, jo strādā pamatdarbā kā vizuālās mākslas pasniedzējs skolā. Bet viņa zināšanas vēsturē, kultūrā un arhitektūrā bija tiešām apbrīnas vērtas un arī stāstījums ļoti interesants – nevis kaut kāda iemācītu faktu atgremošana, bet varēja redzēt, ka šī joma ir viņa patiesā interese. Iesaku, iesaku – izmēģiniet noteikti! Maršruts ir apmēram pa tiem pašiem objektiem, kur autobuss brauc, bet pasākums ir ļoti fleksibls – var apskatīt arī citas vietas, ne tikai tās, kas maršrutā. 2.Florences Duomo – ek, trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Ļoti skaisti gan iekšpusē, gan ārpusē! Pašu baznīcu var skatīties par velti, bet kupolā kāpšana maksā 8 EUR. Tomēr tas ir to vērts. 3.Uffizzi muzejs, kas Top 10 grāmatiņā atzīmēts kā objekts Nr 1. Tiem, kam patīk māksla un kas tajā labi orientējas, īsta zelta bedre. Arī pati ēka grandioza un krāšņa. Bet, ja tā mākslas interese pavāja, vien ķeksīša pēc tur nav vērts iet stumdīties pa tūristu baru. Man jau piemirsās, cik maksāja ieeja (laikam 6,50), bet audiogids bija 8 EUR, ja ņem vienu aparātiņu uz 2 personām, ķīlā jāatstāj pase vai šofera tiesības. Manuprāt to audio nav vērts ņemt, jo stāstījums bija gauži monotons un garlaicīgs. Tad jau drīzāk iepriekš izlasīt kādu labu ceļvedi un iet pēc tā. Es neesmu diezko izglītota mākslas vēsturē, bet bija interesanti paskatīties, kā glezniecība attīstījās; manuprāt eksponāti bija ļoti pedagoģiski izkārtoti. Biju iepriekš šo to palasījusi par šo muzeju un tas pastiprināja iespaidu. Redzēt savām acīm darbus, par ko tik daudz dzirdēts un reprodukcijas redzētas; un šie mākslas darbi saglabājušies visus šos garos gadsimtus! Par praktiskākām lietām - kafejnīcā uz terases saldējums dārgs, bet garšīgs un skats uz pilsētu dievīgs. Par rindām pie ieejas – droši vien, ja braucat sezonā, ir vērts biļetes pasūtīt iepriekš internetā. Bet mums paveicās – kaut neko nebijām pasūtījušas, nestāvējām vis rindā izdaudzinātās 2 sundas, bet tikām pusstundā cauri. Un mums, Londonas, Parīzes un Barselonas rindās rūdītām, tas bija tīrais sīkums :) 4.Piazzale Michelangelo – zaļš kalniņš pilsētas dienvidaustrumos otrpus upei. Zaļums ir patīkama pārmaiņa pēc pilsētas akmeņiem, skats uz Florenci no laukuma – dievīgs! Kafejnīca dārga, bet augļu kokteiļi ļoti gardi un atspirdzinoši un baudāmi uz minētā dievīgā skata fona. 5.Citas baznīcas Santa Maria Novella, Santa Croce... Santo Spirito, kas no ārpuses ir visai necila, bet iekšpusē – kolosāla! Uz pēdējo nebūtu vis uz savu roku gājušas, bet gids ieteica un mazliet apstāstīja par tās vēsturi un arhitektūru. Tiešām nenožēlojām. Palazzo Vecchio arī tīri tā neko. Nu un var arī tāpat vien staigāt pa ielām un skatīties – visu laiku ir kaut kas interesants, ko redzēt. Vēl daži praktiski iespaidi. Ļoti forša bija gida ieteiktā nelielā ēstuve Il Cernacchino, kas atrodas Via della Condotta 38, netālu no Palazzo Vecchio. Ēdām tur pusdienas, ļoti garšīgi, gandrīz 2x lētāk nekā tūristu lamatās, kur ēdām iepriekšājā dienā. Var nogaršot florenciešu nacionālos ēdienus, saimnieces super laipnas. Tūristu ļoti maz, lielākā daļa vietējie. Par šopingu – biju salasījusies dažādos avotos, ka veikali Coin, kas atrodas Via Dei Calzaiouli un La Rinascente pie Piazza della Respublica esot super. Mēs tur bijām kurpju medībās, uz apģērbiem interese bija ļoti pavirša. Nu nebija tur nekā ņemama mums. Bet viena otra lietiņa tīri interesanta. Apmeklējām arī izslavēto tirgu San Lorenzo laukumā to pašu kurpju dēļ – tukšā. Es biju iecerējusi nopirkt arī ādas jaku, Florence galu galā ir slavena ar saviem ādas izstrādājumiem. Tādus tur tirgo lielos vairumos un katram tirgotājam turpat blakus ieliņā ir arī bodīte, kur viņi varen veikli cenšas potenciālo pircēju iedabūt. Manis nolūkotā jaka no ārpuses bija ļoti smuka, bet cena (ap 300 EUR) manuprāt bija neadekvāti augsta kvalitātei, kuru būtu noteikti vēlējusies labāku. Par to pašu naudu biju Geox veikalā redzējusi super kvalitātes jaku. Nokaulēju uz 250 un gandrīz jau taisījos pirkt, bet tad, pēdējo reizi piemērot, notrūka rāvējslēdzējam ļipiņa un pēkšņi jutu lielu atvieglojumu, ka varēju atteikties no šī pirkuma. Bet par kādiem 100 EUR gan varbūt būtu pirkusi – nu, ne jau to ar notrūskušo ļipiņu, bet citu tādu pašu. Bet tik lēti man nedeva vis. Vieta, kuru neizdevās apmeklēt – Palazzo Pitti (to redzējām tikai no ārpuses) un pils dārzi. Domāju, ka tie būtu ļoti smuki. Bet, tāpat kā vairums citu Itālijas muzeju, šī pils pirmdienā bija slēgta. Svētdien gājām uz Uffizzi un tāpēc nepaspējām uz pili. VENĒCIJA Te galīgi neizvērsīšos par iespaidiem, jo šī pilsēta gari un plaši apcilāta ļoti daudzos aprakstos kaut vai tepat Draugos. Varu teikt vien to – jā, tur arī īstenībā izskatās tā, kā uz bildēm. Pirmajās stundās tāda sirreāla sajūta, ka mēs tiešām esam šai neparastajā pilsētā; vaporetto, gondolas – viss pa īstam! Bet ātri vien tas sāka šķist gluži dabiski, pareizo kuģīšu izvēle nebija tik sarežģīta un meitai pat īpašas grūtības nesagādāja orientēšanās šaurajās, mazajās ieliņās (karte mums bija tā, kas Top 10 grāmatā). Man gan bija orientēšanās grūtības uz sauszemes, bet es paļāvos uz jauno paaudzi un tas bija prātīgi darīts. Nu īstenībā diži apmaldīties tur nevar, agrāk vai vēlāk jebkurai bezizejai parādās šāda vai tāda izeja. Viesnīcu izvēlējāmies Mestrē, jo tur tās stipri lētākas. Un manuprāt nav nekāda kaifa spaidīties ar koferiem pa vaporetto. Hotel Paris bija tiešām ļoti, ļoti laba. Viss jauns un smuks, dizains gan nebija francisks, bet gan skandināviski atturīgs un funkcionāls. Bet tas štrunts, ne jau Parīzi baudīt te atbraucām. Brokastis ļoti labas, pat Parmas šķinķis, dārzeņi un augļi. Šo viesnīcu varu ieteikt no visas sirds. Transports uz Venēciju bez problēmām – pilsētas autobusā izmantojama tā pati ACTV dienas biļete, kas vaporetto. Uz 36 stundām tā maksāja 23 EUR. Tūrisma objekti Venēcijā man neļaujas klasificēties. Bet tomēr kā pasākumu Nr 1 pieminēšu izbraucienu ar gondolu. Braukšana pa šaurajiem, mierīgajiem kanāliņiem tiešām radīja tādu sevišķu noskaņu. Iztaujājām gonoljeri ne tikai par ievērojamākajām vietām, bet arī par dzīvi un sadzīvi Venēcijā – jā, tagad, kad par to rakstu, šī sajūta atkal atgriežas. Tas bija forši! Vēl man ļoti patika izbrauciens uz Murano salu, kas slavena ar savām stikla darbnīcām. Kaut gan populāro stikla muzeju neizdevās apskatīt (tas slēgts trešdienā – neiedomājos pārbaudīt darbalaikus, jo biju iedomājusies, ka arī uz to attiecas fakts, ka visu muzeju brīvdiena ir pirmdiena), tomēr šai salā apskates vērtu objektu atliku likām – kolosālas stikla skulptūras, daudzās darbnīcas un veikali ar visfantastiskākajiem izstrādājumiem un tāpat – vienkārši romantiskās ieliņas. Venēcijā apskatījām, protams, arī obligāto programmu - Rialto tiltu, Sv Marka laukumu ar tam piederošos baznīcu (ļoti skaista ar savām mozaīkām), dodžu pili, kas man atgādināja 100x palielinātu un pastiprinātu Rundāli (tur mums iesmērēja kaut kādu kombibiļeti par 13 EUR), uzbraucām zvanu tornī (8 EUR). Izbraukājām Lielo kanālu vairākas reizes un arī pabraukājām pa citiem vaporetto maršrutiem, apskatot salas citos rakursos. Kā arī tāpat vien klīdām pa mazajām ieliņām, īsto gaisotni meklēdamas. Bija interesanti tas arī. Ceļvedī tiek ieteikta ekskursija Secrets of Dodge Palace. Tikko ieradušās Venēcijā, to arī gribējām nobukēt (tūristu birojs atrodas turpat blakus autoostai). Bet bija jau izpirkts viss uz abām dienām. Ja gribat to piedzīvot – rezervējiet laicīgi! Ēšana ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Arī Venēcijā paļāvāmies uz viesnīcā sagrābstītajiem padomiem un apmeklējām šādas ēstuves: Osteria L Orto Dei Mori, kas atrodas Campo Dei Mori, Cannaregio 3386 (tā dikti labi sanāca pa ceļam, atgriežoties no Murano – netālu no ūdensbusa pieturas Madonna dell Orto). Šī ēstuve bija nesen atvērta un pagaidām vēl tūristu neatklāta. Bet ēdamais tiešām super – ziniet, no svaigāam garnelēem gatavots ēdiens ir pilnīgi kas cits, kas no saldētām. Ļoti, ļoti garšīgi! Osteria Barabao, Cannaregio 5837. Diezgan tuvu Rialto tiltam. Tur bija dikti grūti ēdienkartē izvēlēties, ko lai ņem. Tad nu vienkārši nopeilējām, kuriem ēdājiem paika izskatījās visapetītlīgākā un ņēmām un pajautājām, ko viņi ēd un kā tas garšo. Tur gan pārsvarā bija tūristi. Bet savā ziņā tas pozitīvi, jo viņi mācēja angliski un mūsu nepieklājīgais jautājums izrādījās baigi labais veids sarunas uzsākšanai un apmaiņai ar iespaidiem. Jā, un tur arī bija garšīgi. GARDALAND Lai dažādotu iespaidus, apmeklējām arī šo Itālijas lielāko atrakciju parku, kurš atrodas pie skaistā Garda ezera nelielā miestā, kas saucas Peschiera del Garda, apmēram pusceļā starp Venēciju un Milānu. Kaut gan bijām tur darba dienā, mūsu cerības par ļoti nelielu apmeklētāju skaitu nepiepildījās. Cilvēku bija diezgan daudz un vismaz pa pusstundai nācās stāvēt rindās. Atrakcijas labas; pat sadūšojos pirmo reizi mūžā uz brīvo kritienu. Tā kā man ir bail no augstuma, tas bija divreiz vairāk nervus kutinošs pasākums. Vēl joprojām neesmu īsti pārliecināta, vai tā sajūta, kad sēdeklis pazūd no dibenapakšas un pilnīgi tiek zaudēta kontrole pār kājām man likās šausmīgi forša, forši šausmīga vai vienkārši šausmīga. Otrreiz gan nemēģināju, lai noformulētu precīzāk. No paša rīta cilvēku bija mazāk, tāpēc centāmies izbraukt mums visinteresantākās atrakcijas vispirms, lai pēc tam, kad rindas kļūst krietni garākas, varētu tās atkal apmeklēt nu jau ar Fast pass. Vēl par atrakcijām varu atklāt, ka manuprāt Time Voyagers ir baudāms tikai vienu reizi – ja jums ir Fast pass uz to, tad izmantojiet uzreiz. Parkā ieradāmies uz atvēršanu un prom devāmies ar pēdējo autobusu. Bet ar to dienu mums arī tur pilnīgi pietika. Peschierā atkāpāmies no principa apmesties 3*** viesnīcās, jo gribējās vismaz vienreiz visas ekskursijas laikā pasauļoties un papeldēties. Tā kā laiks bija stipri ierobežots, sapratām, ka uz pašu ezeru nepaspēsim un tāpēc izvēlējāmies Hotel Gardaland, kurā ir baseins. Nu ko – ja jums ir tāda vecuma bērni, kas varētu to novērtēt, tad iesaku. Tāds veidojums ar dreams come true ambīcijām. Ieradāmies tur vakara tumsiņā un skats un izgaismojums bija pasakains. Te arī piedzīvojām, ka mūsu pekelītes un arī mēs pašas tikām uz attiecīgo ēku aizvizinātas golfmašīnītē un nesējs visu iestiepa istabā. Nē, nu bija jau tur ļoti forši, apkārtne dikti skaista un istaba arī. Bet ne lēti. Vēl pozitīvi tas, ka tur varēja nopirkt biļetes uz parku un arī par velti iedeva Fast pass, tieši uz tām atrakcijām, kas mums vislabāk patika. Jā, un baseins arī bija labs, bet ar vienu interesantu īpatnību – visiem peldētājiem bija jālieto cepurītes. Tādus brīnumus gan savā mūžā nebiju piedzīvojusi. Bet ko vajag – vajag; iegādājāmies ar turpat baseinmalā katra pa cepurītei un plunchājāmies kā divi rūķīši kopā ar dažiem citiem tādiem pašiem rūķīšiem. Vēl Peschiera del Garda jāpiemin trīs vietas, kuras neapmeklējām. Pirmkārt nebiju plānošanas stādijā uzdūrusies informācijai par tām un otrkārt tāpat nebūtu pieticis laika. Bet tas varētu būt interesanti, sevišķi jau ģimenēm ar bērniem. Tas ir Sea Life akvārijs, kas atrodas turpat blakus atrakciju parkam, Gardaland Waterpark (nosaukums runā pats par sevi) un Movieland Studios – tematiskais parks par kino. Un tagad arī zinu, ka Garda ezera apkaimē vispār ir ļoti daudz vietu, kuras man gribētos apmeklēt. Ceru, ka kādreiz varēsim aizbraukt tur ar auto un padzīvoties kādu nedēļu. MILĀNA Šo pilsētu mūsu tautieši diezgan labi apguvuši un aprakstījuši daudzos ceļotāju stāstos. Visādu info palasot, man radās iespaids, ka šī, kaut ļoti liela, tomēr nav tik interesanta pilsēta kā jau apskatītās un nolēmu veltīt tai tikai vienu dienu. Tālab te mūsu plāns bija slavenais Milānas šopings pusi dienas garumā un vakarpusē dažu izcilāko tūrisma objektu apskate no ārpuses. Uz šopingu liku lielas cerības un biju ļoti kārtīgi gatavojusies (dievs vien zina, cik garas stundas pavadīju interneta plašumos, vākdama info no visdažādākajiem avotiem, lai atrastu to rajonu, kur mums būtu gaidāms vislabākais guvums ierobežotajā laika sprīdī). Uzreiz jau jāsaka, ka smalko dizaineru rajons mūs neinteresēja, jo to nevaram atļauties. Bet kādu smalkāku lupatiņu iegādāties tomēr gribējās, bet ne par dārgajām cenām, tāpēc doma bija par kādu outletu. Bet galvenais mērķis tomēr cits - apavi. Doma par braukšanu uz Milānu kurpju medībās mani nelika mierā jau vairākus gadus. Kādreiz kaut kur biju lasījusi, ka itāļu sievietēm esot salīdzinoši šaurākas kāju pēdas kā ziemeļeiropietēm un tāpēc itāļu apavi esot šaurāki. Mana pēda ir tik šaura, ka apavu iegāde parasti ir nevis pozitīvu emociju pavadīts pasākums, bet gan bezmaz vai izmisuma apdvesta mocība konstatēt, ka neviens apavs, kas patīk, neder. Un ka neder pat arī tie apavi, kas nepatīk. Ek, kam tas nav jāpiedzīvo – nesapratīs, bet nu tā man ir sāpīga tēma. Un, piemēram, Latvijā nopērkamie itāļu apavi man arī par platu. Bet biju izštukojusi, ka uz ziemeļzemēm tiek sūtīti tikai tie platākie kājavi, kamēr tie šaurākie paliek pašām itālietēm. Nu jā, tad pēc rūpīgas visu par un pret apsvēršanas tika izvēlēts apmeklēt outletu La Salvagente, kas atrodas pašā pilsētā Via Bronzetti un Via Archimedes krustojumā un ērti apmeklējams, braucot ar 60. autobusu, kam pietura atradās turpat blakus mūsu viesnīcai. Un pēc tam plānojām staigāt pa šopingielu Corso Buenos Aires, kur esot ļoti labs piedāvājums par mums pieņemamām cenām. Tā nu, cerību spārnotas, devāmies medībās. Kālab es par šo nesvarīgo tēmu tik gari rakstu? Tālab, ka tā ir tā iekšējā sajūta, kas man tagad rodas, domājot par Milānu. Velosipēdi Florencē, gondola Venēcijā, golfmašīnīte un pasaku zeme Peschierā un šopings Milānā. Jā, un lai jūs saprastu, kāds ir mans kopiespaids par Milānu, jāpastāsta, ka nenopirku tur pilnīgi neko. Outletā nekā ņemama nebija, tad iespringām uz kurpju veikaliem (visas kurpes par platu), tad jau noskaņojums tāds, ka pat pārējos apģērbu veikalos nekas mūs nespēja iekārdināt. Stiprinājušās ar saldējumu, mainījām tēmu un devāmies tūrisma objektu apskatē. Pozitīvi tas, ka nav iepirkumi jānes :D. Negatīvi tas, ka kājas protestē pret lielo staigāšanu. Sākām ar Castello Sforzesco, jo gribējās pēc šopingtūres pamielot acis pie zaļumiem un tādi ir atrodami pils parkā Parco Sempione. Jā, ja man būtu jābaidās no ienaidnieka uzbrukuma, tad šī pils būtu droša patvēruma vieta. Un parks bija ļoti foršs. Tur, tāpat kā daudzi citi, apsēdāmies zālītē atpūtināt nogurušās kājas un izbaudīt vasaras vakara burvību rododendru (vai varbūt magnoliju) paēnā. Tad vēl apskatījām ļoti iespaidīgo Duomo, kur tobrīd notika kāds neskaidrs pasākums (vēl joprojām neesmu guvusi atbildi uz jautājumu, kās tas par pasākumu – ja ieskatīsieties fotogalerijā un varēsiet pateikt, kas tas tāds, tad ierakstiet tur, lūdzu, atbildi). Vakariņas tā saucamajā restorānā, bet īstenībā parastā ēstuvē Ciao, kas atrodas arī ievērojamā vietā - Galleria Vittorio Emanuele II, nebija tās garšīgākās, ko savā Itālijas braucienā tikām baudījušas. Bet savu uzdevumu – remdināt izsalkumu – tās veica. Vēl grasījāmies iet aplūkot slaveno operteātri La Scala, bet tur vairs kājas mūs nenesa, jo tad atkal būtu jānāk atpakaļ uz metro staciju. Nu ko, zinu jau, ka no ārpuses šī ēka nekas super-puper nav; būs labāk kādureiz jāaizbrauc tur kādu izrādi noskatīties. Un tas arī apmēram viss. Jāpiemin gan mūsu viesnīca Hotel Charly 2** (kā kompensāciju finansiālajām izvirtībām Peschierā izvēlējos šo mazzvaigžņoto naktsmītni, kura bija ieteikta vienā zviedru ceļojumu žurnālā). Un ziniet – tā bija krietni labāka un smukāka nekā mūsu Florences hotelis! Tā ka varu ieteikt. Brokastis gan sastāvēja ekskluzīvi no dažādiem saldiem ēdamajiem toties cafe latte bija labu labā. Vispār jau man liekas forša šī itāļu tradīcija, ka viesnīcās brokastīs katra kafijas tasīte tiek gatavota tieši jums un pienesta klāt. Jā, un brokastis uz zaļumiem apskautas terases putnu dziesmu pavadījumā tomēr gašo daudz labāk. Tāds samērā romantisks noslēgums bija mūsu Itālijas braucienam. Atpakaļ braucām no Malpensas lidostas; uz turieni apm. stundas un 20 min laikā var tikt ar autobusu. Busi atiet no Milānas centrālās dzelzceļa stacijas labās puses (ja stāvam ar skatu uz sliedēm). Tur ir vairākas firmas, cena ap 7 EUR un biļetes nopērkamas pie šofera. Esmu ļoti, ļoti apmierināta ar šo braucienu. Bet vai gribētu šais pilsētās drīzumā atgriezties? Kādreiz jā, bet ne pāris tuvākajos gados – jo sajūta tāda, ka apmēram visu, ko gribējām, apskatījām un iespaidi ir spilgti, stabili un šobrīd liekas, ka paliekoši. Bet, kā jau teicu, ļoti gribētos atgriezties savādākā veidā – atslābinātā atpūtā pie Garda ezera.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais