06.08.2018. – Man mazliet norāvās atvaļinājuma iespēja pavadīt to pie Baikāla un lai nepaliktu galīgi bez tā, nācās maksimāli ātri izdomāt kur vēl varētu aizbraukt. Darba kolēģis Mauro, protams, ieteica savu Sicīliju, bet biļetes bija mazliet par sālītu. Tomēr Itālijā nebija būts, tāpēc šoreiz nosacīti fiksā tūre uz Romu - Florenci – Milānu pa lēto.

Tā kā plānoju kārtējo reizi izmantot Couch Surfing, iemetu saitā savus ceļojuma plānus, bet pie reizes norezervēju viesnīcas, kurām atcelšana neko nemaksā. Ar CS jārēķinās (vismaz manā gadījumā), ka kādi 70% no vēstulēm būs visādi stulbi randiņu un pludmaļu/ diskotēku piedāvājumi. Atradu vairākus vietējos, ar dažiem norunāju tikai tikties un pastaigāt pa pilsētām. Tomēr jāsaprot, ka iespējamas situācijas, kad naktsmājas pieteikums var tikt atcelts pēdējā brīdī, jo redz! – kārtējam itāļu džekam mājās brauc vecāki un viņš nav tos informējies, ka mājās būšu arī esJ Galu galā visās trijās pilsētās sakritības pēc mani samnieki visi izrādījās Alessandro.

Ielidojot Romā, pirmais Alessandro – Sasa, teica, ka sagaidīs mani Termini stacijā. Pārāko uzticību tas neieviesa, jo profils bija uztaisīts svaigs un bez nevienas atsauksmes. Paralēli sarakstoties ar citiem, viens no CS- Adriano teica, ka sagaidīs mani ar mašīnu lidostā. Nu forši, kāpēc ne? Kamēr mēs braucām pa šoseju līdz Romas Termini stacijai, Adriano teica, ka viņš strādā modes industrijā. Kā tad....Nē, tā tiešams esot, jo redz, viņš nodarbojas ar jaunu materiālu meklēšanu un importēšanu. Pašlaik viņa uzņēmums esot izstrādājis inovatīvu materiālu, kam pamatā ir kokvilnas drāna, bet virsū koksnes slānis. Un viss izgriezts ar lāzeru. Chanel un Gucci jau pasūtījuši tādu savām nākamajām kolekcijām. Nākamajā dienā es redzēju kroseni veidotu no šī jaunā materiāla. Un autosalona paneļus arī var ar šo apvilkt. Kamēr šādi vāvuļojām, iebraucām Romā un Adriano bija mazliet apstulbis, kad es teicu, ka pie viņa nepalieku. Kā tā? Ak viņš, nabags esot ko pārpatis un sajaucis, bet sarunājām tikties nākamajā dienā pastaigāt pa pilsētu. Un ja nu gadījumā pie Sasa būs pavisam slikti, lai es zvanot – viņš mani savāks.

Termini stacijas ēna sagaidīju Sasa, kurš pa gabalu izskatās pēc riktīga gangstera. Domāju, nu i ziepes man būs...bet nē, Sasa izrādās vienkārši superīgs saimnieks, koč i mazliet balamutīgs. Ar sagrabējušu tramvaju, bez biļetēm dodamies austrumu virzienā līdz Centocello parka rajonam, kur man vajadzēs mitināties nākamās 4 dienas. Tramvajs vispār brīnums kā kustās, šķiet, ka tūlīt izbirst pa detaļām, jo izrādās - tie vēl strādā no 30-tajiem gadiem!!! Tas netraucē vadītāju dzenāt to verķi kosmiskā ātrumā.

Netālu no mājām ielienam veikalā un te nu ir pirmā vilšanās – Roma ir drausmīgi netīra. Visur gruži, lapas, suņu sūdi un sazin kas. Varētu vēl saprast, ja nebūtu miskastu, bet ir taču. Turklāt sētnieki vienmēr streiko. Atkritumu biznesā arī mafija nevar sadalīt savas ietekmes zonas, utt. Kā teica Sasa, jo vairāk uz Eiropas ziemeļiem – jo vairāk civilizētāka ir pasaule.

Pats viņš uz pāri ar draugu īrē 3 istabu dzīvokli ar diviem balkoniem un milzīgu terasi. Un īstenībā CS profilu esot uztaisījis pavisam jaunu, jo vecais “uzkāries”. Pats esot šajā ceļotāju būšanā 10 gadus un pie sevis izmitinājis ap 700 cilvēku!!

07.08.2018. – Ceļos agri, jo 10 ir sarunāta tikšanās ar vietējo Fabricio pastaigāt pa pilsētu. Sasa guļ, tāpēc atstāju zīmīti un tinos. Tramvajs nestrādā, super....Meklēju metro un biļetes. Tās var dabūt vai nu automātos, vai arī Tabacchi veikaliņos. Pirmajā man gan nelaimējās, jo nav viņiem biļešu. Izbesījos un riņķoju tālāk līdz otrajā paņemu uzreiz 2. Jāsaka paldies, vismaz, ka sabiedriskā transorta biļetes priekš Eiropas ir salīdzinoši lētas – tikai 1.50€.

Fabricio mani gaida pie Piazza della Repubblica. Viņš izrādās smieklīgs mazs vīrelis uz skūterīša. Noekipējušies, braucam uz Piazza Venezia. Jau no rīta ir karsti, un pat neraugoties uz drausmīgo kratīšanos uz skūtera (jo Romas vadība nedod naudu bedzot likvidēt izjukušo bruģi pilsētas centrā), vēja plūsma ir patīkama. Te uz skūteriem brauc visi – biznesmeņi kostīmos, un smalkas dāmas ar pērlēm un melnās kleitiņās. Jo tā ir tradīcija un tas ir ērti. Noparkojamies pīniju ēnā, un Fabricio ved mani uz pirmo pieturu – Il Vittoriano. Šo monumentālo būvi veltīja pirmajam apvienotās Itālijas karalim Vittorio Emmanuele II. Uz augšu ved milzīgas trepes, iekšā var tikt bez maksas uz vairākām skatu plaformām. Tālumā redzams Kolizejs, Forums, baznīcas, baznīcas un viss kopā ar palmām un pīnijam. Riktīgs plašums un wow! Turklāt diena ir tikko sākusies!

Tālāk pa karstumu ejam garām Rmas forumam uz Kolizeja pusi. Visādi tumšādaini mēģina ietirgot cepurītes, saulessargus, vēdekļus un ūdeni par 1€, taču tas ir lieki. Ja līdzi ir sava pudele, uz katra stūra to var papildināt no neskaitāmiem dzeramā ūdens krāniem bezmaksas. Ūdens labs, nekādu problēmu. Vēlāk vakarā es paskaitīju, ka pa šodienu es iztukšoju 6 pudeles. Karsti kā ellē...bez saules krēma neiztikt.

Romas forums pašlaik ir plaša teritorija, kur kādreiz bija tāds kā senās Romas biznesa centrs mūsu izpratnē ar tirgu, tempļiem, administrācijas un valsts ēkām. Ieeja forumā ir maksas, bet teikšu tā – visa Roma ir pilsēta-muzejs, kur nav vajdzības par kaut ko maksāt. Jo forumu var izstaigāt apkārt par brīvu. Nu nedabūju es pieskarties pie Saturna tempļa kolonnas – liela bēda. Pie Kolizeja nenormālas rindas, biļetes padārgas un jārezervē daudz iepriekš, tāpēc ar Fabrizio tikai apejam apkārt, jo skaisti un iespaidīgi tāpat. Tepat netālu ceļ jaunu metro staciju, tomēr ar būvniecību Romā ir lielas problēmas, jo pietiek uzsākt rakšanas darbus, kā uzduras kādām drupām un viss tiek apturēts uz vairākiem mēnešiem vai noslēgts vispār.

No Konstantīna arkas sākas Via di san Gregorio, kas dienvidos iet garām Circo Massimo. Tas ir milzīgs, izstiepts ar zāli aizaudzis laukums, kas kādreiz bijis lielākais Romas hipodroms. Pašlaik tur notiek brīvdabas koncerti un pa vakariem jauniešu tusiņi. Tā kā ir pusdienlaiks, Fabrizio ved mani uz nelielu ēstuvi Via del Circo Massimo un Viale Aventino krustojumā. No skata necils ēstūzis, bet Fabricio pārliecina – vietējie tusējas tikai šeit. Izvēle nav liela, bet pielasu sev šķīvjus ar domu, ka nav ko knapināties – dzīvojam tak vienreiz. Tomēr kamēr es tā smuki domāju, Fabrizio ir pamanījies samaksāt par abiem. Un es tik noelsos – nu nevajadzēja man ņem to un to. Toties man iedeva pagaršot fritētus cukīni ziedus. Nav ne vainas, īpaši ja iekšā iebāzta maza zivtele.

Pēc pusdienām tupinām ceļu gar Circo Massimo rietumu virzienā līdz Rožu dārzam, kurš izrādās ciet. Toties netālu ir slavenā Bocca della Verita, jeb Patiesības mute. Tai apkārt ir milzum gara tūristu rinda, kas ir gatava cepināties saulē, lai tikai uztaisītu slaveno kadru ar akmens mutē iebāztu roku. Un tas viss filmas “Romas brīvdienas” iespaidā, kur tieši tāpat rīkojās Odrijas Hepbernas un Gregorija Peka varoņi. Es paspēju nofotografēt mirkli, kad neviens tai klāt nestāvēja. Bet vispār tai Patiesības mutei ir kaut kā riebīgi hipnotizējoša seja.

Pa Via Luigi Petroselli virzāmies uz ziemeļiem līdz Teatro Marcello un atkal ienirstam drupu pasaulē. Es aktīvi turpinu zieķēties ar saules aizsargkrēmu, mēs izlienam pie Porticus Octaviae un tad līdz Pons Fabricius. Tas esot vecākais Romas tilts pār Tibru, kas bez izmaiņām eksistē līdz šim brīdim. Vispār Fabricio izrādījās superīgs gids, zināja stāstīt interesantas lietas no vēstures un samierinājās ar cepināšanos pašā pusdienu saulē. Tibra izrādījās vietās diezgan strauja, netīra, zaļgana upe. Ne īpaši plata, tad jau Daugava augštecē ir lielāka. Šķērsojam tiltiņus un nonākam Tibras otrā pusē, tieši garām Tibras salai, uz kuras atrodas neliels hospitālis.

Pēc garas līkumošanas pa šaurām ieliņām ziemeļu virzienā, nonākam tirdziņā Campo de Fiori. Te pārdod visādu hlamu, limončello liķierīšus savādās pudelītēs un augļus ar dārzeņiem. Gribās ko saldu, šim nolūkam labi der pa 2 € milzīgas tūtas ar dažādu augļu gabaliņiem. Fabricio vēl piedāvā uzdzert aukstu aliņu. Nopietni? Varētu jau, bet kāds tad alus Itālijā? Nu bet protams, Guiness pārdod visur. Tā nu kādu laiku ierāvušies ēnā malkojam aukstu dzeramo, pēc kā nonākam Navonnas laukumā. Strūklakas, baznīcas, trakākie tūristi, kas ignorē cepinošo sauli un dārgas kafejnīcas, kas izsmidzina ūdens migliņu. Laukuma malā viens čalis tirgo fantastisku, dažāda izmēra plakātus ar itāļu akteriem un filmām. Sofija Lorēna (kaut pareizi ir Laurēna), kas ēd spagetti un melnbaltas Romas brīvdienas tiek sarullētas man somā. Navonas laukuma ziemeļu daļā ar aplūkot kāds tas izskatījās romiešu laikos, un pazemē vēl saglabājušies oriģinālie pamati. Kamēr ar fabricio staigājam riņķī, manu uzmanību piesaista suvenīru bodē esošie kalendāri – ha! Speciāls sienas kalendārs ar smukiem priesteriem...Neesot nekādi pārģērbušies aktieri, bet tiešām īsti Dieva kalpi.

Kad riņķī jau teju 6 stundas, Fabricio ar skūterīti mani izsētina pie Termini stacijas, kur es masliet pavazājos riņķī un atpūtinu kājas, jo atkal tiekos ar Adriano, kurš atveda mani no lidostas. Te nu ir iespēja izsaigāt milzīgo Termini staciju, kurā īstenībā ir diezgan vienkārši orientēties. Adriano ir klāt atkal ar mašīnu, un tā kā es vairāk negribu nekur staigāt, viņš mani ved uz Trastaveri. Tas ir rajons Romas DR daļā ar mazām ieliņām un vismaz ne milzīgiem tūristu pūļiem. Kafejnīcā gribas tikai saldējumu un dzeramo. Pie dzeramā vienmēr pienākas savādi kartupeļu čipsi. Tos turpmāk nesa klāt neatkarīgi no tā ko pasūtīju. Populārākais Itālijas kokteilis protams ir Aperol Spritz – apelsīnu burbuļūdens. Karstā laikā forši, bet manai gaumei par saldu.

Ar Adriano novāvuļojām vairākas stundas par modes industriju, paspējām izēst vairākas gelato porcijas un kad sāka satumst, viņam ienāca prātā man parādīt to savādo koka materiālu no kura iespējams gatavot drēbes un auto paneļos, tāpēc braucām uz viņa ofisu. Tur es ieraudzīju no koka un korķa gatavotas pilnīgi nēsājāmas krosenes, dabūju bonusā auduma paraugus un bukletus.

Mājās kratījos atkal tajā briesmīgajā Romas tramvajā, kuram vēl pusceļā izdzisa salonā gaisma. Perfekti. Kad bez spēka uzvilkos mājas 4. stāvā, Sasa mani sagaidīja ar “ļoti iedvesmojošu” – Pēc kā tu izskaties?? Es pat nepaspēju attapties, kad mani gandrīz aiz čupra aizvilka līdz spogulim un te nu es visā savā godībā ar sarkanu ģīmi kā pēc pirts, baltiem riņķiem no saulesbrillēm...nu vienvārd sakot – Miss Universe. Romas saulīte ir pārāk agresīva un pat aizsargkrēms neko nepalīdzēja. Pirmā diena noslēdzās ar vēsināšanos uz naksnīgas terases.