ASAMAS UN NĀGĀLENDAS KOMANDĒJUMS 3. Arunāčala Pradēša -Bambusa degunu un kalnu zeme

  • 5 min lasīšanai
  • 30 foto

Esmu veiksmīgi sasniedzis Indijas visnoslēgtāko, vismistiskāko un visnomaļāko reģionu - Arunāčala Pradēšas štatu, kuru dēvē arī par Rītausmas apspīdēto kalnu zemi (Land of dawn-lit mountains).

Tā ir vieta 21. gs, kur kartes joprojām nav precīzas, bet interneta un mobīlo sakaru savienojums pazūd tikko, kā šķērso Asamas-Arunāčala Pradēšas štatu robežu, tai skaitā mana vietējā, Indijas telefona karte atteicās uztver jebkādu signālu ar civilizēto pasauli. Vēl tikai pirms dažām dekādēm Arunāčala Pradēšas bija ārzemniekiem slēgtā zona un arī šobrīd daļa no štata teritorijas iebraucējiem ir tabu. Savukārt tiem Arunāčala Pradēšas rajoniem, kuriem Indijas valdība devusi zaļo gaismu, ir jākārto pinķerīga, speciāla atļauja, turklāt ne tikai ārzemniekiem, bet pat indiešiem.

Arunāčala Pradēša aizņem zaļiem mežiem klātu Himalaju kalnu rajonu, kas paceļās uz ziemeļiem virs plašās Brahmaputras upes ielejas, bet tālumā pie horizonta to ieskauj sniegotas virsotnes, kas iezīmē robežu ar Tibetu. Lai gan Arunāčala Pradēšā ir gana daudz ko darīt, šeit rūpīgi jaizsver, kuras vietas apmeklēt, jo sliktie, līkumainie kalnu ceļi prasa savu nodevu. Šī iemesla dēļ nācās izsvītrot štata lepnumu un 6. Dalailamas dzimšanas vietu - Tawang Gompa - vienu no lielākajiem tibetiešu klosteriem pasaulē, kas iekārtojies pie Arunāčala Pradēšas, Butānas un Tibetas robežu trijstūra. Lai cik šis mazpilsētiņas lieluma klosteris neliktos vilinošs, tomēr ceļš līdz tam ir pārlieku tāls, tāpēc priekšroka tika dota iepriekšējā stāstā aprakstītajai Dārdželingai.

Vēl kāda Arunāčala Pradēšas firmas zīme ir daudzās cilšu grupas, kas apdzīvo šo Himalaju priekškalnu rajonu, un tieši tas ir manas vizītes mērķis. Var diezgan droši teikt, ka Rītausmas apspīdēto kalnu zeme kopā ar blakus esošo Nāgālendu ir Indijas pēdējais antropoloģijas rezervāts, kur daudzas mazās kalnu tautas saglabājušas lielu daļu no savām unikālajām tradīcijām. Arunāčala Pradēšas štatu kopumā apdzīvo 26 dažādas, mongoļu-tibetiešu rases minoritātes, no kurā es plānoju iepazīt divas, tai skaitā visinteresantāko - Apatani cilti. Apatani, kas ir arī viena no mazākajām cilšu grupām štatā ar tikai ap 25000 iedzīvotāju, pirms daudziem gadsimtiem šeit ieceļojuši no tuvējās Tibetas un apmetušies uz dzīvi Ziro ielejā. Ziro ir plaša Himalaju priekškalnu ieleja, kuru klāj rīsu lauki, kas gan novembra beigās ir jau novākti un neizskatīgi, bet starp tiem izkaisīti vairāki fotogēniski Apatani cilts ciemati ar tradicionālajām būdiņām un augstiem T burta totēmu stabiem. Arī šajā pasaules malā lēnām sāk ienākt civilizācija, tāpēc vietām jau slejas modernākas mājas, tomēr lielākā daļa Apatani joprojām turpina dzīvot savās tradicionālajās koka un bambusa Nif-Nif un Naf-Naf būdiņās.

Lai gan kristiešu misionāri ir atveduši Bībeles mācību uz šo nomaļo nostūri, tomēr vietējie Jēzus mācību diez ko ar sajūsmu nav uztvēruši un lielāku priekšroku dod savai antīkajai Donyi-Polo ticībai, pielūdzot sauli un mēnesi. Par to liecina baznīcas, kas svētdienās stāv tukšas, bet vietējo rituāli tai pat laikā, gan iet uz pilnu klapi. Apatani iezemiešiem ļoti lielu lomu dzīvē turpina spēlēt arī šamaņu kultūra, tāpēc šeit regulāri notiek dzīvnieku upurēšanas rituāli, bet pie daudzām mājām stāv no olām un vistu spalvām veidoti mazi bambusu totēmi, kas atbaida ļaunos garus un nelaimes. Jau pirmajā ciemā, kurā es ierados, galvenā ceļa jeb ielas malā iet vaļā mithun dzīvnieka upurēšana pa godu aizgājējam. Mithun ir tāda kā savaļas meža govs un vissvētākais dzīvnieks šajos platuma grādos gan Arunāčāla Pradešā, gan Nāgālendā, ko parasti upurē tikai dzīves nozīmīgākajos notikumos, kā piemēram, šajā gadījumā veca vīra bērēs. Lopiņa galvaskausu pēc bēru ceremonijas novietos uz speciāla bambusa torņa, kas kā memoriāls uzsliets par godu aizgājējam virs tā kapa. Apmeklējot Apatani kapsētu vēlreiz jāsecina, ka vietējiem kristietība eksistē tikai uz papīra, lai ātrāk misionāru dabūtu prom - te nav neviena krusta, bet tā vietā paceļas bambusa torņu birzs, kas izdaiļota ar mithun galvaskausiem.
Savukārt otrā ciemā tieku uzaicināts ciemos mājā, kur tajā brīdī tiek upurēta cūka un gatavoti ēdieni pilnīgi no visām rukša daļām. Viesistabas vidū ir liels pavards ar ugunskuru un vareniem katliem, mājas saimnieks grauž cūkas asti un viesmīlīgi piedāvā to man nobaudīt, bet saimniece kastrolī vāra cūkas asinis, aicinot uz degustāciju, tomēr uz šādām gastronomiskām izvirtībām es neesmu gatavs, tāpēc piekrītu tikai uz tasīti cukurainas tējas. Apatani cilts nemaz nav izlepuši ēdienu ziņā, tie ēd burtiski visu - Ziro tirdziņā var iegādāties kūpinātas meža žurkas, vardes, lapsenes, dažādus kukaiņus un šī ir arī viena no retajām tautām, kas nesmādē cilvēka labāko draugu - suņa gaļu. Tomēr nav tā ka Ziro ielejas iezemieši ēstu tikai kaut kādus mošķus, to pamatēdiens patiesībā ir klasika - rīsi un zivis. Apatani Ziro ielejā piekopj savdabīgu rīsu audzēšanas veidu, tie apludinātās rīsu terases izmanto arī kā dīķus zivju audzēšanai, tā teikt divi zaķi ar vienu šāvienu - gan pamatēdiens, gan piedevas. Tomēr visinteresantākā šīs cilts iezīme ir neparastās vecāko kundzīšu sejas, kuras klāj tetovējumi, bet degunu - neglīta paskata bambusa tapas. Ja visā pārējā pasaulē dāmas vienmēr centušās izskatīties pēc iespējas daiļākas, tad Apatani tieši otrādi centušās būt pēc iespējas neglītākas. Šī savdabīgā kultūra ar degunā grieztām bambusa tapām un neglītajiem sejas tetovējumiem aizsākās jau senos laikos, kad Apatani cilts sievietes vēl bija izslavētas ar savu skaistumu - tās bija tik skaistas, ka kaimiņu cilšu vīri, īpaši no Nishi cilts, regulāri tās laupījuši. Apatani vīri acīmredzot nebija nekādi bruņinieki baltā zirgā - tie nespēja savas sievietes pasargāt un atkarot, tāpēc dāmas rīkojās pašas, "izskaistinot" savas sejas, lai aizbaidītu nolaupītājus. Šī neparastā tradīcija tika praktizēta līdz pat pagājušā gada 70-tajiem gadiem, bet atsevišķas dāmas to turpināja līdz pat 90-tajiem gadiem, tāpēc Ziro ielejā vēl sastopamas daudzas kundzītes gados ar "bambusu deguniem".

Pa ceļam uz Ziro ieleju, kā reiz sanākt braukt cauri Nishi cilšu grupas teritorijām, kuras vīri bija galvenie Apatani sievu laupītāji. Nishi vīri vispār ir naski uz sievietēm, jo daļa turpina praktizēt poligāmiju ar vairākām sievām arī mūsdienās. To tradicionālie modes aksesuāri arī izraisa neviltotu interesi, tikai jāsameklē kāds vecāks večuks, jo jaunajai paaudzei vairs nav pat iespēju tikt pie apdraudēto un aizsargāto degunragputna (hornbill) knābjiem. Nishi vīra tradicionālais apģērbs sastāv no degunragputna knābja cepures, kurai priekšā ir Himalaju lāča ādas gabals, ap kaklu lāča zokļu piekariņš, degunragputna spalvas uz muguras un tradicionālais zobens no pērtiķu ādas veidotā makstī pie sāniem. Pēc skata īsts Mauglis vecumdienās! Arī Nishi tradicionālās mājas ir arhitektūras ziņā savādākas - vispirms jau tās ir garās mājas (longhouses), kas mēdz pārsniegt pat 50 m garumā, tātad daudz lielākas par Apatani būdām, tā lai vairākas ģimenes vai vairākas sievas varētu sadzīvot zem viena jumta. Otra būtiskā Nishi cilts arhitektūras iezīme, ka viņi savas bambusa mājas vienmēr veido uz augstiem pāļiem, bet Apatani uz zemiem pāļiem vai vispār uz zemes.

Visbeidzot pametot Rītausmas apspīdēto kalnu zemi man vēl ieplānots ainavisks izbrauciens ar laivu pa Kamengas upi Nameri nacionālajā parkā, kas atrodas uz Asamas un Arunāčala Pradēšas štata robežas. Šo dzidro upi ar nelielām krācītēm ieskauj Arunāčala Pradēšas kalni, bet tāluma saskatāmas divas sniegotu kalnu virsotnes, kas signalizē par Tibetas robežas tuvumu. Šis nacionālais parks ir arī nozīmīga putnu vērošanas vieta, kur mājo vairākas eksotiskas putnu sugas, tai skaitā krāšņie degunragputni, tiesa tos mūsdienās gan nav nemaz tik viegli šeit ieraudzīt, pārāk daudz vietējās ciltis tos ir izmantojušas tradicionālo cepuru un apmetņu veidošanā.
Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais