Tuvojas noslēgumam izpētes ceļojums pa noslēpumaino zemi Indijas Tālajos austrumos, kas iesprostota starp Butānu, Bangladešu, Tibetu un Birmu jeb Mjanmu.

Butānas, Tibetas un Bangladešas pierobežas jau iepazītas, laiks apmeklēt pēdējo no Indijas Tālo Austrumu štatiem jeb "gabaliņu no Mjanmas".
Laipni lūgti galvaskausu mednieku zemē Nāgālendā - īstajos, Indijas Mežonīgajos Austrumos! Tā ir mistiska, leģendām apvīta zeme, kas tūrismam un ārzemniekiem tika atvērta tikai 2000. gadā, bet, ja nu kaut kādā veidā Jūs šeit nelegāli būtu iemaldījušies pirms piecām dekādēm, tad ļoti iespējams, nāktos pazaudēt galvu šī vārda burtiskā nozīmē.
Nomaļie, Āzijas nekurienē izvietojušies Nāgālendas kalni un ielejas bija pēdējā vieta pasaules kartē, kur daudzās nāgas ciltis praktizēja biedējošo galvu medīšanas tradīciju. Tomēr man ir labas ziņas visiem piedzīvojumu ceļotājiem - pateicoties drosmīgajiem baptistu misionāriem, šī tradīcija vairs netiek praktizēta. Lai gan briti Nāgālendā galvaskausu medības oficiāli aizliedza1935. gadā, tomēr pār daudziem nomaļiem Nāgālendas reģioniem tiem nebija nekādas kontroles un tie turpināja kolekcionēt galvaskausus kā trofejas, kuras izstādīt uz māju sienām, tā lai pārējiem iedvestu bailes un cieņu, un viena no tādām vietām, kur pat briti raustījās kāju spert bija Mon apvidus Birmas pierobežā.

Esmu ceļā uz Mon reģionu, kuru apdzīvo interesantākā no 16 nāgas ciltīm Konyak Naga – notetovēti un ar dzīvnieku ragiem dekorētām ausīm, tie bija izslavēti karotāji un galvaskausu mednieki, kas kā pēdējie pārtrauca cilvēku medības tikai pirms 50 gadiem, sešdesmito gadu pašās beigās, vēsturnieki gan uzskata, ka septiņdesmitajos gados daži Konyak nāgas nomaļākos ciemos vēl kādu galvu tomēr nošķērējuši.

Šī ir vēl viena vieta Indijas Tālajos Austrumos, kura jāredz, kamēr vēl tā ir daļēji saglabājusi tradicionālos kultūras vaibstus, un, kamēr vēl pēdējie galvaskausu mednieki staigā pa Zemes virsmu. Mon apkārtnē atrodas daudzi Konyak nāgas ciemi, bet knapi izbraucamie kalnu ceļi liek izvēlēties trīs ciematus, ko apmeklēt. Visos ciemos vēl joprojām var vērot primitīvās bambusu būdiņas, kuras klāj palmu lapu jumti, kas ik pēc 2-3 gadiem ir jāatjauno, bet dažiem iezemiešiem pacietība ir galā un tie tradicionālos salmu jumtus aizvietojuši ar metāla. Vēl nesen Konyak nāgas būdiņu un māju sienas rotāja cilvēku galvaskausi, bet pēc kristiešu misionāru spiediena tie tagad ir aprakti zem zemes vai noglabāti kambaros, bet vienīgie publiski apskatāmie atrodas Nāgālendas muzejā štata galvaspilsētā Kohimā.

Tomēr bifeļu un svētākā nāgas dzīvnieka, savaļas meža govs mithun galvaskausi joprojām rotā tradicionālo bambusa mājiņu arējās sienas. Tik pat primitīvs ir nāgas būdiņu un klana māju interjers - ugunskurs istabas vidū, lai sasildītos un gatavotu ēst, bambusa dēļu gulta stūrī, bet pie melnajām nokvēpušajām sienām karājas saimnieka trofejas, sākot ar dažādu dzīvnieku galvaskausiem, izbāztiem, satrūdējušiem savvaļas kaķiem, tradicionālām somām-groziem, kas rotātas ar pērtiķu galvaskausiem, līdz pat ekskluzīvajiem, ļoti dārgajiem Āzijas ziloņu ilkņiem, kas tūkstoškārt vērtīgāki par pašām salmu būdām.

Katram ciemam ir kāda īpaša lieta, ar ko tas izceļas, tā, piemēram, Shangye ciemā atrodas Konyak nāgām ļoti vērtīgā un neparastā, sabudinātu vīriešu statujām rotātā koka siena no vecās klanu mājas, kas attēlo nāgas tautas universu jeb visumu, bet Hongphui ciems īpašs ar to, ka tas bija pats pēdējais no miestiem, kas atteicās no cilvēku medībām, līdz ar to tajā atrodas lielākais, joprojām dzīvo galvaskausu mednieku skaits. Diezgan dīvaini apmeklēt Hongphui virsaiša māju, kur priekšnamā ap ugunskuru sēž vairāk kā 15 galvaskausu mednieki ar tradicionālajām Himalaju lāča ādas un meža cūkas ilkņu cepurēm un vēl citiem aksesuāriem, kā, piemēram, ziloņkaula aprocēm uz augšdelmiem un tīģera zobu krellēm, kurās attēlotais galvaskausu skaits apliecina, cik galvas konkrētais iezemietis jaunībā ir noslaktējis.

Diemžēl, lielākā daļa no tiem ir T-kreklos, paslēpjot savus krūšu un vēdera tetovējumus, tos es vērot dodos uz Longwa - vispopulārāko Konyak nāgas cilts ciematu, kas atrodas burtiski uz pašas Indijas-Mjanmas robežas, kur ikviens var paciemoties Mjanmas jeb Birmas teritorijā bez vīzas un citām formalitātēm. Longwa ir īpaša arī ar to, ka tieši šeit dzīvo Konyak nāgas karalis, kas pārvalda plašu teritoriju ar 70 ciemiem, kas ietver apvidu gan Nāgālendas ziemeļos, gan Mjanmas rietumos. Interesanti, ka šejienes karalis ēd Mjanmā jeb Birmā, bet guļ Indijā, jo Indijas-Mjanmas robeža ne tikai sadala Longwa ciemu uz pusēm, bet arī karaļa rezidenci jeb pili. Karaļpils, protams, nav nekāda Versaļa, bet tā noteikti izceļas un parasto vienkāršo ļaužu fona ne tikai ar abu valstu karodziņiem pie priekšnama, bet arī ar dzelzs jumtu, plašumu, ekskluzīvām dzīvnieku trofejām dekorētu pieņemšanas zāli un koka grebumiem klātu sienu, kas attēlo Nāgālendas cilvēkus, dzīvniekus un galvaskausu mednieku kultūru.

Diemžēl, vecais karalis, kurš bija ne tikai slavens galvaskausu mednieks, bet arī ērzelis un brunču mednieks ar 60 sievām, nesen aizgāj is viņsaulē, bet jaunais karalis ar tikai divām sievām ir pārāk zaļš un nerada nekādu bijību. Bet to es atrodu mazliet tālāk, nonākot vienā no Longwa ciema bambusu būdiņām - tumšajā, nokvēpušajā istabā, šeit pie ugunskura relaksējas divi vīri, smēķējot opiju, ko starp citu veči pīpē dienu no dienas, kamēr sievietes dara visus darbus, tai skaitā smagos, piemēram, vairākus kilometrus no meža augšā kalnā stiepjot smagus grozus ar malku, lai kundziņi nesaukstētos atpūšoties - jāatzīst, ka šeit vietējie veči ir nevis džentelmeņi, bet gan pelmeņi. Tad no istabas iznāk kolorīts galvaskausu mednieks, tetovējumiem klātu kailu torsu un seju, dzīvnieka ragiem caurdurtām ausīm, iespaidīgu šķēpu vienā rokā, vecs kā pasaule un ar dziļām, cilvēces ciešanas piedzīvojušām acīm... Diezgan mistiski ir ieskatīties šī vīra acīs; Dievs vien zin, ko tās ir piedzīvojušas viņa jaunības laikā, kad šeit valdīja Mežonīgo Austrumu laikmets.

Otrs apmeklētais Nāgālendas apvidus- Kohima ir jau civilizētāks, kā nekā kādu laiciņu šeit valdīja briti, padarot to par visa reģiona galvaspilsētu. Tiesa, arī šeit senāk valdījis galvaskausu mednieku laikmets, par ko liecina vecpilsētas senie koka vārti, kurus rotā izgrebti smaidīgi galvaskausu mednieki ar nocirstām galvām rokās. Interesanti, ka blakus atrodas jaunie vārti ar "Laipni lūgti" uzrakstu angļu valodā, un tad vecās durvis ar galvu laupītājiem.

Angļiem Kohimā garlaicīgi nemaz nav bijis - tieši šeit norisinājās viena no nozīmīgākajām 2. Pasaules kara Āzijas frontes kaujām, kurā 1944. g. šķietami neuzvaramie japāņi beidzot tika sakauti sauszemes cīņā, bet to plāni, pēc Birmas iekarošanas pakļaut arī Britu Indiju, cieta fiasko. Šī kauja ne tikai nosargāja angļiem tik svarīgo Britu Indiju, bet pēc daudzām japāņu uzvarām kļuva par pagrieziena punktu Āzijas frontē, parādot, ka Uzlēcošās saules zemes armija nav neuzvarama. Ne velti šo kauju mēdz dēvēt par Austrumu Staļingradu, bet Britu Armijas muzejs to pasludinājis par dižāko klopi Britānijas vēsturē liekot to priekšā slavenajai Trafalgaras kaujai vai uzvarai pār Spāņu Armādu Elizabetes I laikā. Par tā laika notikumiem liecina gan plašā Britu kapsēta, gan 2. Pasaules kara militārās tehnikas paliekas.

Kohimas apvidu apdzīvo Angami nāgas cilts, kas savulaik aktīvi pretojās angļu uzkundzēšanās mēģinājumiem, līdz beidzot briti panāca savu. Īpaši smagi angļiem gāja ar Khonoma ciema ieņemšanu, kas izvietojies augstu, kalna nogāzē ar lieliskiem skatiem pār simpātisko rīsu tersasēm klāto ieleju. Khonoma ciemā vēl ir saglabājušās dažas tradicionālās Angami nāgas mājas ar to raksturīgajiem elementiem. Uzreiz jāsaka, ka vislabāk dažādo nāgas cilšu arhitektūru iepazīt var Nāgālendas kultūras ciemā, tādā kā etnogrāfiskajā muzejā, kur vienuviet atrodas visu 16 cilšu tradicionālās klanu mājas, katra ar savām atšķirībām. Tieši šeit norisinās Nāgālendas krāsainākais gada notikums, Hornbill festivāls, bet par to nākošājā rakstā.

Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs