Tējas dārziem un rīsu laukiem klātā Asama atrodas iesprostota starp kaimiņzemju kalniem, un, izvietojusies pa visu plašo Brahmaputras ieleju.
Uz ziemeļiem no tās slejas Butānas un Arunāčala Pradēšas Himalaju kalni, uz rietumiem - Nāgālendas kalniene, bet dienvidos tā robežojas ar Meghālajas plato.

Asamas vārdu būs dzirdējis gandrīz jebkurš, kurš ikdienā iemalko tasi tējas - tas neapšaubāmi ir visatpazīstamākais no septiņiem Indijas Tālo Austrumu štatu nosaukumiem, kurus mēdz saukt arī par Indijas Septiņām māsām. Šajā reģionā ir izvietojušās Bolivudas Zemes lielākās aromātisko, zaļo lapiņu plantācijas, saražojot kopā vairāk kā 60 % no visas Indijas tējas. Ja Dārdželingu, pateicoties kvalitatīvajai tējai varētu nosaukt par Indijas Tējas dārzu, tad Asamu attiecīgi būtu jādēvē par Indijas Tējas parku.

Vēl viens šī reģiona simbols ir varenā Brahmaputras upe, kura uzsāk savu ceļu Tibetas Himalaju kalnos un šķērso Asamu visā tās garumā, ceļā uz Bengālijas līci jeb Indijas okeānu. Šī viena no sešām Āzijas kontinenta dižākajām upēm gadsimtiem kalpojusi kā dzīvības artērija, gan dzīvnieku kolonijām, gan senām Asamas kultūrām. Brahmaputra arī mainījusi apkārtnes ainavas un turpina to darīt vēl arvien - pirms vairākiem gadsimtiem tā izveidoja milzīgo Majuli salu, bet tagad draud to "aprīt" jau tuvākajās dekādēs. Vēl pavisam nesen Majuli bija lielākā upes sala uz Zemes, bet tagad kopš 20. gs. sākuma tā zaudējusi nu jau divas trešdaļas no savas teritorijas. Zinātnieku pētījumi liecina, ka Brahmaputra tik lielos tempos ārda Majuli krastus, ka tā šo salu pilnībā nogremdēs jau pēc dažām dekādēm.

Tomēr pirms Majuli ir kļuvusi par "Indijas Atlantīdu", šeit ir vērts piestāt pa ceļam tranzītā uz Nāgālendu vai Arunāčala Pradēšu, kaut vai tikai tādēļ, lai izbrauktu ar prāmīti pa vareno Brahmaputru, vērojot mazās smilšu saliņas, kas izkaisītas pa to, un, plašos upes skatus, kas vietām izskatās pēc milzīga ezera, kuram otru krastu nevar īsti saskatīt. Tie, kas nolēmuši izkāpt krastā, Majuli salā atradīs bambusa tiltus, kas ved pāri kanāliem, putnu kolonijas, Vaišnavītu klosterus, kā arī laikā iekonservētu Mising cilts komūnu, kuru dzīve gadsimtu laikā tikpat kā nav mainījusies - tie turpina dzīvot salmu būdiņās, un, nodarboties ar lauksaimniecību un zvejniecību to agrīnā veidolā - bez tehnikas palīdzlīdzekļiem.
Visbeidzot Majuli sala ir arī Asamas reliģiskā galvaspilsēta un galvenais svētceļojumu centrs Indijas Tālajos Austrumos. 14. gs. šeit ieradās asamiešu filozofs un svētais vārdā Sankardeva, kurš izveidoja Vaišnavītu klosteri jeb Satru, kur praktizēt hinduisma novirzienu, kas pielūdz Višnu dievu un īpaši viņa reinkarnāciju - Krišnu. Kopš tā laika šeit izveidojies plašs 65 Satras klosteru tīkls, kur senie asamieši caur dziesmām, dejām un masku izrādēm īpaši jestrā veidā praktizēja Asamas Vaišnavītu reliģiju jeb filozofiju, ko turpina darīt vēl šobaltdien.

Priekš tik nomaļa planētas nostūra, Asamai ir salīdzinoši bagāta kultūrvēsture, kuras liecības var vērot tempļu un piļu drupās. Jau antīkos laikos šeit tika būvēti hinduistu tempļi ar lielu māksliniecisko vērtību un smalkiem akmens reljefiem, kuri gan daudzos gadsimtus nav diez ko labi pārlaiduši un atrodas drupu stāvoklī. Veiksmīgs izņēmums kam laimējies piedzīvot mūsdienas, gan ir 8. gs. celtais Kamakhya Mandir templis Guwahati pilsētā, kas veltīts tantrisma mācībai un dzīvnieku upurēšanai. Vēlāk, agrīnos viduslaikos, Asamā uzplauka Kačari civilizācija, kura arī atstājusi drupas no savām būvēm, kā arī 10. gs. monolītus jeb dīvainu sēņu formas pīlāru lauku, kas vēsturniekiem joprojām glabā daudz neatbildētu jautājumu. Pēc Kačari kultūras norieta vieta tukša nepalika un tās vietā 1228. g. izveidojās Ahomas jeb Asamas karaliste. Šī valdnieku dinastija braši turējās pretī varenajiem moguliem un valdīja pār Indijas Tālajiem Austrumiem veselus 6 gadsimtus līdz tai pienāca gals ar britu parādīšanos 19. gs. Tomēr Ahomas dinastija atstājusi daudzus paraugus arhitektūrā, kas liecina par šī karalistes varenību - gan vecās galvaspilsētas valdnieku pili Karang Ghar, gan jaunās galvaspilsētas Sivasagar (tulkojumā Šivas ūdens jeb Šivas okeāns) pils kompleksu ar Rang Ghar teātri. Rang Ghar, kuras sienas dekorē ziedu un dzīvnieku motīvu reljefi bija izklaižu vieta Ahomas aristokrātijai, kur tā vēroja ziloņu un bifeļu cīņas, kā arī citus izklaižu pasākumus. Bet Ahomas valdnieki rūpējās ne tikai par savu laicīgo dzīvi, bet arī par aizkapa, tiekot apbedīti lielos kurgānos jeb piramīdas formas pakalnos, kas uzbērti virs kapenēm un norobežoti ar zemu, sešstūra formas mūra sienu. Līdzās Korejai un Kazahstānai šī ir tikai viena no trijām vietām pasaulē, kur šāda veida apbedījumu kultūra tika praktizēta.

Tomēr galvenais iemesls, kādēļ reizi dzīvē vajadzētu ieplānot Asamas apmeklējumu savos ceļojumu plānos, ir tās bagātā dzīvnieku pasaule. Šis Indijas Tālo Austrumu štats ir gluži kā Āzijas zvēru svētnīca ar lielāko dzīvnieku parku, jeb rezervātu blīvumu kontinentā, kas izvietojušies gandrīz viens pēc otra Brahmaputras upes ielejā.

Asamas štata visspožākā zvaigzne ir UNESCO sarakstā iekļautais Kazirangas nacionālais parks, kuru pilnīgi pamatoti uzskata par kontinenta labāko dzīvnieku parku. Ne bez iemesla tam piešķīruši "Āzijas Serengeti" iesauku, jo Kazirangai ir pašai savs "lielais piecinieks" - Indijas zilonis, Bengālijas tīģeris, vienraga degunradzis, purva briedis un ūdens bifelis. Vēl vairāk, šeit mājo lielākās Indijas ziloņu, Āzijas vienraga degunradžu un savvaļas ūdens bifeļu populācijas pasaulē, kā arī tieši Kazirangā ir sastopama lielākā Bengālijas tīģeru koncentrācija uz planētas - viens tīģeris uz katriem 5 kvadrātkilometriem, tiesa, pateicoties garajai ziloņzālei, tos nav šeit tik viegli redzēt. Jāsaka gan, ka atrados ļoti tuvu Āzijas dzīvnieku karaļa ieraudzīšanai, jo pļaviņā, kurā ganījās bariņš ar Hog deer briežiem, tā barvedis sāka tramīgi taurēt un brīdināt pārējo baru, pamanot tīģera tuvību. Viss bars kādu laiku tramīgi lūrēja un vaktēja pļavu ieskauto džungļu birzi un lēnām atkāpās no tās. Spriedzes mirklis bija, bet cerība, ka Bengālijas tīģeris metīsies no slēptuves ārā un dosies medību rituālā, tomēr nepiepildījās, acīmredzot, distance bija pārāk tāla un pārsteiguma mirklis pazaudēts pēkšņam uzbrukumam.

Ja tīģera ieraudzīšanai Kazirangā vajag nelielu veiksmi, tad degunradžiem tā šeit nav nepieciešama, jo parks sargā 1900 jeb divas trešdaļas no visiem uz Zemes sastopamajiem Āzijas vienraga degunradžiem. To te ir čupām un savas vizītes laikā es redzēju vismaz 25 degunradžus, dažus ūdens bifeļu barus, vairākas briežu sugas, savvaļas Indijas ziloņus, meža cūkas, pērtiķus un daudzus putnus, tai skaitā Marabu un zaļos papagaiļus. Labākais, ka Kazirangai piemīt fotogēniska apkārtne un ainavu dažādība - savanna te mijas ar džungļu kabatiņām un apūdeņotiem līdzenumiem, kurus klāj ūdens ziedi, vietām paverās upes, dīķi un mazi ezeri, bet parka firmas zīme ir augstie ziloņzāles zālieni, kas vietām ir pat stipri garāki par pašiem ziloņiem. Labākais, ka Kazirangas nacionālajā parkā var doties, iekarot parka teritoriju ne tikai džipos, bet arī ziloņa safari - sēžot Džambo mugurā gluži kā Mauglim, meklējot draugus Balu, Širkanu un Bageru.
Lai gan Kazirangā ir sastopami arī makaku pērtiķīši, tomēr primātu fotomedībās ir jādodas uz netālo Hoollongapar Gibbon Sanctuary rezervātu. Šeit simpātiskā džungļu mežā, kur rīta saules stari laužas cauri koku lapotnēm, mājo vienīgā cilvēkpērtiķu suga Indijā - giboni, kuriem tēviņi ir ar melnu kažoku, bet dāmas ar gaišu krēmkrāsas. Tāpat šo rezervātu bez giboniem apdzīvo vēl sešas citas mērkaķu sugas tai skaitā Rhesus makaki ar oranži-sarkanām pakaļām, kas sagaidīja manu ierašanos rezervātā, nododoties rīta mīlas priekiem.
Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs