Kā tik netiek dēvēta Galīsija – “Eiropas pēdējā neskartā piekraste”, “nenovērtētākais Spānijas reģions”, “vieta kurā nevar neiemīlēties”, “Spānijas Skotija” utt. Ieintriģēti par šo Spānijas reģionu, kuru no rietumiem apskalo Atlantijas okeāns bet no ziemeļiem Biskajas līcis, šī gada marta beigās nolēmām doties CEĻASOMA.LV izpētes braucienā uz šo Eiropas nostūri. Internetā par Galīsiju latviešu valodā ir ļoti maz informācijas, turklāt līdzīgs nosaukums - Galīcija ir vēsturiskajai teritorijai starp Poliju un Ukrainu, kas droši vien daudziem jauc galvu.

Lai nokļūtu Galīsijā nācās lidot uz Porto Ziemeļportugālē, protams, ar pārsēšanos, bet citādi tur nokļūt nezin vai būtu vieglāk. Porto lidostā mūs sagaida īrētais autiņš ar kuru tad arī dodamies ziemeļu virzienā – uz Spānijas robežas pusi. Taisnības labad jāsaka, ka šinī izpētes braucienā apskatījām arī dažas interesantas vietas Ziemeļportugālē, bet par tām būs cits stāsts. Spānijā (Galīsijā) iebraucām pēc nakšņošanas Šavišas pilsētiņā Portugālē, kuru ar Spāniju saista tur uzceltā cietokšņa paliekas. Portugāļi jau viduslaikos šo zemes nostūrīti pievienoja Portugālei. Naktsmāju saimniece vārdā Paula nerunāja nevienā citā valodā izņemot portugāļu, bet tikām uzņemti ļoti sirsnīgi un pēc brokastīm nākamajā dienā vēl tikām pie cepumiņiem dāvanā.

Šķērsojam Spānijas robežu un nokļūstot tās autonomajā provincē Galīsijā. Neredzam nevienu robežsargu, bet ainava aiz loga burtiski mainās uzreiz – viss kļūst zaļāks, spirgtāks un dzīvelīgāks. Ceļmalas benzīntankos nopērkama lieliska kafija, kas mūs uzmundrina un drīz vien parādās arī lielisks spāņu autobānis. Šodien mūsu plānā ir Las Medulas – Romas impērijas lielākās zelta raktuves.

Las Medulas atrodas uz divu Spānijas provinču - Galīsijas un Leonas-Katīlijas robežas. Laikam jau vairāk Leonā-Kastīlijā, bet tas mums ir pa ceļam un kā var neredzēt vietu no kuras nāca Romas impērijas bagātība! Nākas nedaudz pariņķot pirms atrodas atrast raktuves, jo ceļa norādes ir aptuvenas un pēc tam, kad šaurs celiņš ieved nelielā senatnīgā ciematā, orientācija pazūd pavisam. Te nepalīdz ne auto navigācija ne arī Waze mobilajā telefonā, romieši mācēja maskēties lieliski J Bet tad atrodam auto stāvlaukumu no kura pa lauku ceļu dodamies kalnā pretī skatam kāds vēl nebija redzēts - te tās ir! Ainava, ko mēs redzam ir izveidojusies kalnu noārdīšanas rezultātā, ko izraisījusi antīkā tehnoloģija, ko izmantoja senie romieši. To ir aprakstījis Plīnijs Vecākais 77-jā gadā: “tas kas notiek Las Medulas pārspēj titānu darbu”. Senie romieši pielietoja kalnu izskalošanas metodi ar lielu ūdens daudzumu. Ūdens tika piegādāts pa 7 akveduktiem no La Kabrera upes rajona. Ir zināms, ka te strādāja 60 000 cilvēku, bet 250 gadu laikā tika iegūts 1 650 tonnas zelta.

Mēs aplūkojam sarkano zelta raktuvju ainavu kopumā, kā arī dodamies iekšā speciāli tūristiem saglabātā šahtā. Pirms ieejas kā obligāta prasība ir ķivere. Šahtas otrā galā nokļūstam uz sarkano klinšu sienā izveidota laukuma no kura uz apkārtni paveras skats citā rakursā.

Tālākais ceļš uz Ponferradu. Ponferrada jeb “dzelzs tilts” atrodas Leonas provincē Spānijā. Pilsētu esam nolēmušui apmeklēt tās pasakainā izskata pils dēļ, kas ir gluži kā no Disneja zīmētajām multenēm. 1178-jā gadā Templiešu ordeņa bruņinieki no Leonas karaļa Ferdinanda II saņēma atļauju celt Penferradas cietoksni. Viens no tās uzdevumiem bija sargāt svētceļniekus Santjago de Kampostellas ceļā. Katrs svētceļnieks, kurš no Francijas dodas uz Santjago de Kompostellu, iet garām šai pilij. Daudzi no tiem pat nevar iedomāties, ka pa šo maršrutu daudzus gadsimtus atpakaļ kā sētceļnieks ir gājis pēdējais (23-šais) templiešu ordeņa maģistrs Žaks de Molē.

Par nākamo mūsu ceļojuma posmu nākamajā aprakstā – Lugo.

CEĻASOMA.LV ceļojumu maršrutu izstrādātājs un vadītājs Ivars Usāns.