Košļeņu krāsas mājeļu zemē

  • 10 min lasīšanai
  • 55 foto
„Valis!!! Pa labi aiz borta!”, pēkšņi izsaucas kutera kapteinis. Gandrīz tai pašā mirklī izdzirdam mazliet baisu, gārdzošu skaņu, kas rodas virs ūdens uznirušam valim izelpojot un caur degunu izpūšot 4 metrus augstu ūdens strūklu. Tikai dažas sekundes, un 30 tonnu smagā milzeņa melnā, spīdīgā mugura pazūd dzelmē. Uz kutera jumta klāja esam kādi cilvēki sešpadsmit, stipri internacionāla kompānija, tai skaitā kapteinis, pāris apkalpes locekļi, filmēšanas grupa - trīs vīri no Francijas televīzijas, daži tūristi un Kim Bedall - kanādiešu bioloģe, galvenā persona uz kutera klāja. Kim Bedall jau 25 gadus pēta kuprvaļus un katru gadu, pavasarī, interesentiem organizē braucienus vaļu apskatei siltajos Karību ūdeņos. Turpmākās trīs stundas ir adrenalīna piesātinātas, un jūtos kā klejojošs vaļu mednieks no 1851.gada noveles „Moby-Dick”, kurā kuģa kapteinis ar koka kāju, kā apsēsts, visu savu dzīvi seko milzīgam, ar neparastu spēku apveltītam valim Mobijam Dikam, lai to nogalinātu un atriebtos par sadragāto kuģi un zaudēto kāju. Pa ceļam no Samanas ostas līdz vaļu uzturēšanās vietai Samanas līcī, Kim Bedall paspēj izstāstīt daudz interesanta par gigantiskajiem zīdītājiem. Nelielā skaļrunī tiek atskaņots audioieraksts ar vaļu „dziesmām”, kuru izdzirdot, franču filmēšanas grupas skaņu inženieris, laikam domādams ka tas īstais valis, aiz satraukuma pielec kājās un gandrīz pārkrīt pār bortu ar visu milzīgo, pūkaino mikrofonu garajā kātā. Franči veido dokumentālo filmu par kuprvaļu dzīvi, intervē kanādiešu bioloģi, kā arī viss turpmāk notiekošais uz klāja un aiz borta tiek nofilmēts. Katru gadu apmēram 10 000 vaļu no Grenlandes, Islandes un Norvēģijas krastiem dodas vairāk nekā 5000 km garā ceļā uz siltajiem, tropiskajiem ūdeņiem. Samanas līcī, Dominikānas Republikas ziemeļaustrumu piekrastē, kuprvaļi pārojas, laiž pasaulē mazuļus, un pēc dažiem mēnešiem dodas atpakaļ uz polārajiem ūdeņiem. Sanāk, ka gandrīz visa ziemeļatlantijas kuprvaļu populācija ir dzimusi Dominikānas Republikā. Kāpēc tas notiek tieši tā, neviens īsti nezina. Tāpat neviens īsti nezina, kāpēc Samanas līcī giganti draiskojas, ar vieglu grāciju lec ārā no ūdens un krīt atpakaļ ar milzīgu šļakstu, vai pašiem nekustīgi stāvot, virs ūdens vēcina savas milzīgās astes. Mūsu izbrauciens ir pirmais šī gada vaļu sezonā, milzeņi vēl nav tik aktīvi, kā arī okeāns diezgan manāmi šūpojas, un iespēja redzēt vali ir 50 pret 50. Tomēr mums paveicās. Ieraugot iznirstam vali, kapteinis tam lēni tuvojas un ar reliģiozu precizitāti dreifē atļautajā attālumā. Kaut gan nekad īsti nevar zināt kur atkal valis iznirs, kapteiņa zināšanas un instinkts mūs nepieviļ. 99% no savas dzīves valis pavada zem ūdens un virspusē iznirst tikai uz dažām sekundēm izelpojot izpūst ūdeni un ieelpot, lai atkal no jauna ienirtu. Visu brauciena laiku sekojam šim vienam valim, kurš iznirst ik pēc 15-20 minūtēm, bet, it kā mūs speciāli mocīdams, nevienu reizi tā arī nenodemonstrē savu milzīgo asti visā tās krāšņumā. Atgriežoties Samanas ostā, nepamet doma, ka redzētais valis varētu būt kā tāds simbols milzīgajai dabas varenībai un tiem dzīves elementiem, kurus cilvēks nekādi nespēj ietekmēt un kontrolēt. Ceļš no Samanas uz galvaspilsētu Santo Domingo ir pasakaini gleznains. Viens aiz otra rozā košļeņu krāsas mājeļu ciematiņi, līdzenumi un rīsu lauki, kuros līdz padusēm dubļos iestiguši vērši velk arklus. Ceļmalās haitiešu laukstrādnieki mačetēm rokās, zemnieki zirgu mugurās un priecīgi skolnieki zilās skolas formās. Braucot cauri Los Haitises nacionālajam parkam, kā uz burvja mājienu, līdzenumu pēkšņi nomaina neiedomājami stāvi kalnu pauguri, kas apauguši ar zaļu džungļu paklāju. Tikpat pēkšņi kalni beidzas un līdz horizontam stiepjas nebeidzamas tabakas, cukurniedru un palmu plantācijas. Santo Domingo, jeb kā vietējie saka, vienkārši „la capital”-galvaspilsēta. Vēlā darba dienas pēcpusdienā, sastrēguma stundā braucot pa George Washington avēniju, jeb Malecon, kas stiepjas gar Karību jūras krastu, tās zili zaļā ūdens viļņi šķīst pret klintīm, un smogs burtiski spiež pie zemes. Pat siltā jūras vēja brāzmas uzreiz nespēj izkliedēt melnos izplūdes gāzu dūmu mākoņus, kurus mutuļiem sakarsušajā gaisā izverd resni, vertikāli izpūtēji no veciem kravas MACK un GMC automobiļiem. Turpat krastmalā arī tumšais, drūmi spocīgais memoriāls diktatoram Trujillo, vietā, kur diktators 1961. gadā tika nošauts savā melnajā “Oldsmobile” limuzīnā. Santo Domingo – Karību reģiona megapole, kur totāla nabadzība pastāv līdzās pasakainai bagātībai. Tipiskā sestdienas vakarā Santo Domingo centra ielās var justies kā jebkurā Eiropas lielpilsētā. Dārgie lielveikali Bella Vista Mall, Diamond Mall un Acropolis ir pilni ar pilsētas bagātākajiem no bagātajiem ļaudīm. Mercedes un BMW automašīnu parādes nesteidzīgi slīd pa galvenajām ielām, naudīgo puišu un meiteņu pūlis izskatās šikāks par šiku savās Eiropas dizaineru drēbēs un dārgajās kurpēs, gatavs šonakt doties megapoles hi-end veikalos un vēlāk naktī dreifēt no kluba uz klubu un bezrūpīgi notriekt kaudzi naudas. Bet Koloniālajā Zonā uz gājēju ielas El Conde, strādā kurpju tīrītājs ar tik neiedomājami caurām kurpēm, kā tajā senajā parunā par kurpnieku, kurš vienmēr ir ar caurām kurpēm. Es dodos uz vakariņām nabadzīgo kvartālā Santo Domingo priekšpilsētā, jeb “barrio”. Šeit, sestdienas vakarā, atšķirībā no Santo Domingo vakara drudzī vibrējošajām, spožajām avēnijām, viss ir pavisam savādāk. Automašīnas, ģērbšanās stils, valoda, dzīvesveids un “barrio” ielu bandu dzīve – viss ir citādi. Mercedes un BMW vietā šeit brauc ar Honda Civic un Toyota Corolla, ja vien dažas ielas milzīgo bedru dēļ vispār ir izbraucamas. Lētas un vecas mazlitrāžas 70to, 80to gadu ražojuma automašīnas, kuras nereti uztjūnētas - lieli bamperi, ksenona lampas, skaļi izpūtēji, speciāls virsbūves krāsojums un audio sistēmas, kas reizēm dārgākas par pašu auto. Milzīgs subwoofer’s vai šiks cd changer’s viegli auto īpašnieku var ievērojami pacelt barrio hierarhijā. Elektroniskās klubu mūzikas vietā barrio skan rūgtā bachatta, dārgu Eiropas dizaineru drēbju vietā te valkā džinsus un polo kreklus. Vai arī ģērbjas “yo” jeb hip-hop stilā un “bachatero” stilā-ekscentriskos kreklos, šaurās biksēs un ādas kurpēs. Un protams, neiztrūkstošas ir saulesbrilles un beisbolistu cepures. Dienā “barber shop”, jeb frizētava ir barrio dzīves centrs. Te vīri satiekas un runā par politiku, sportu, attiecībām un dzīvi. Nakts dzīves centrs ir “colmado”-veikals, kur tirgo dažādus sīkumus un alkoholu. Colmado parasti ir uzstādīta jaudīga mūzikas sistēma, no kuras pilnā skaļumā dārd salsa, merengue un bachata. Apmeklētājiem tiek piedāvāti plastmasas krēsli uz kuriem var sēdēt colmado priekšā uz ielas. Populāri ir arī bāri un biljarda zāles, kuros vietējiem “tīģeriem” ir atļauts ienākt ar ieročiem. Vakaros ielās valda piķa melna tumsa, bet tās ir pilnas ar cilvēkiem, pat pavisam mazi bērni rotaļājas māju priekšā uz ielas gandrīz pilnīgā tumsā. Vairākums ļaudis dzīvo mazās, vienstāvu betona bloku vai koka mājiņās, kurās nereti mitinās pieci vai pat vairāk cilvēki pāris nelielās istabiņās. Bieži vien par elektrību šeit neviens nemaksā, dažreiz to zog no kāda, kurš tomēr maksā. Esmu ielūgts uz vakariņām mājā, kas atrodas mazā, šaurā šķērsieliņā. Šķērsielas pretējā pusē, pie nelielās skārda sienu būdiņas, vīrs uz soliņa klusi un mazliet skumji strinkšķina ģitāru, turpat pagalmā klupdams krizdams klunkurē pāris gadus vecs bērniņš, mazajā būdiņā, kurā ir tikai viena istaba un tā pati arī virtuve, raud bēbītis. Bēbīša māte ir stāvoklī un būdiņas tumsā uz gāzes plīts vāra ēst, un caur atvērtajām ārdurvīm redzama ir tikai gāzes plītiņas zilā liesma. Zemes īpašnieks šai ģimenei esot uzdāvinājis zemi zem būdiņas un pāris kvadrātmetrus dārza būdiņas priekšā. Pirms vakariņām mājas saimnieks ar draugu, tērauda restu aizrestotā verandā, ir iegrimis kaislīgā domino spēlē, kuru spēlē uz speciāla domino galda, kam stūros izvietots pa caurumam, kur ievietot alus pudeli. Mani vakariņās cienā ar Mondongo - tradicionālu zupa visā Latīņamerikā un Karību reģionā. Gandrīz katrā valstī ir savas pagatavošanas metodes, un Dominikānā, it sevišķi laukos, tā vēljoprojām ir cieņā un skaitās “vecmāmiņas” recepte. Vārds “mondongo” ir arābu izcelsmes un nozīmē gan cūkas, gan govs iekšas. Zupu gatavo no govs vai cūkas kuņģa ar zarnām un cūku kājām, to visu sagriež sīkos gabaliņos, pamatīgi nomazgā ar apelsīnu sulu, četras stundas vāra kopā ar oregano, ķiplokiem, sīpoliem, tomātiem, zaļajiem ají pipariem un ķirbim līdzīgu dārzeni. Nezināju, no kā zupa gatavota, bet apmēram nojautu pēc mazliet sīkstajiem gaļas gabaliņiem un to formas. Neteikšu, ka esmu stāvā sajūsmā par mondongo, toties jukas plācenīšus, mangu no zaļajiem banāniem, sancocho no vairāku veidu gaļas un dārzeņiem, kā arī saldo ēdienu no sarkanajām pupiņām ar batātēm dominikāņi prot pagatavot lieliski. Un protams, auksts nacionālais “Presidente” gaišais alus no 1l pudeles vienmēr garšo teicami! Šeit, barrio, daži cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi, bet ir lepni par savām mājām, pārsvarā vienmēr ir izpalīdzīgi un laipni, gan viens pret otru, gan pret svešiniekiem. Tāpat kā jebkur visā Dominikānas Republikā. Ļaudis dzīvo nesteidzoties, izbauda dzīvi un dienas pavada bez liekas piepūles. Cilvēki ir smaidīgi, izskatās laimīgi, reti kad žēlojas par grūtībām un gaida savu iespēju. Santo Domingo viena no tuvākajām iecienītajām pludmalēm, uz kurieni atpūsties dodas galvaspilsētas iedzīvotāji, ir pilsētiņa Boca Chica. Šaura smilšu josla pludmalē, stilīgi veikaliņi un pludmales restorāni. Mazās ēstuvītes ar plastmasas krēsliem, kas izvietoti gandrīz pludmales ūdenī, ir ļaužu pilnas. Pilsētiņas ēnainajās ielu kafejnīcās 70desmitgadīgi amerikāņu „kovboji” saulesbrillēs, šortos, zandalēs un baltās zeķēs gandrīz līdz pusceļgaliem, nesteidzīgi malko aukstu alu. Pludmales saulē viņiem ir par karstu, toties pievakarē tie dodas izklaidēties ar jauniņām vietējām tumšādainajām skaistulēm. Kādus 10km aiz Boca Chica, blakus nomaļam ceļmalas zvejnieku ciematiņam Guayacanes, izvietojusies klusā Karību jūras līcītī, atrodas pludmale ar skaistu nosaukumu „Playa Esmeralda”. Šeit pat arī hotelis, kas nav pilns ar gringos. Šī nav vieta tiem, kas meklēs trakulīgu naktsdzīvi, šī nav arī Punta Cana ar baltām smiltīm un tirkīzzilizaļu ūdeni. Meklēju vietu, kur pāris dienas atpūsties brīnišķīgā, klusā pludmalē, un Playa Esmeralda tam ir tieši kā radīta. Krēmkrāsas smiltis, pludmales ūdens mierīgs, tīrs un dzirkstošs. Zilas debesis, silta vēja brāzmas un turpat blakus nesteidzīga vietējo iedzīvotāju ikdiena. Izskatās, ka pagaidām daudzi šo paradīzes stūrīti vēl nav atklājuši. Nepretenciozs šarms un intimitāte, pilnmēness nakts klusumā tikai miljons zvaigžņu melnajās debesīs un vēja šalkoņa augstajos kokosa palmu zaros. Dominikānā ievērības cienīgi ir motoristas, jeb saukti arī par “muerto ahorita”- tulkojumā no spāņu valodas -“miris jau tūlīt”. Daži no viņiem ir īsti pašnāvnieki. Lai mazinātu vēja pretestību, braucēji noliecas guļus uz saviem mopēdiem un mežonīgā ātrumā lavierē starp automašīnām, busiņiem un smagajiem kravas auto, kas traucas pa 6.novembra automaģistrāli. Viņus dēvē par “6.novembra sāncenšiem”. Tie ir padsmitgadīgi un divdesmitgadīgi puiši, kas terorizē automaģistrāles lietotājus. Vienalga, vai tā ir diena vai nakts, motoristas traucas pa automaģistrāli ar saviem speciāli sagatavotajiem mopēdiem, kuru jauda ir tikai apmēram 70cm3, taču tie ir pārveidoti tā, lai varētu sasniegt pat 160km stundā lielu ātrumu. Kāpēc viņi riskē ar savām un citu dzīvībām? Tāpēc, ka tā var nopelnīt lielu naudu. Tās ir nelegālās motosacīkstes. Uz 6.novembra automaģistrāles motosacīkstēm ierodas braucēji un skatītāji gan no galvaspilsētas Santo Domingo, gan arī no citām valsts provincēm, jo sacīkstes ir iemantojušas milzu popularitāti, un notiek vai katru nedēļu. Policija mēdzot nedarīt gandrīz neko, dažreiz atbraucot un patramdot tos, kas tikai skatās. Atgriežoties galvaspilsetā no laukiem, pie San Cristobal iekļuvu starp “6.novembra sāncenšiem”. Jau iztālēm pamanīju, ka gar lielceļa malām un uz tilta, kas šķērso maģistrāli, sapulcējušies daudz jauniešu, māj ar rokām un sajūsmā kaut ko kliedz. No sākuma nodomāju, varbūt ka šeit pie tautas viesoties brauc kāds populārs politiķis vai prezidenta kandidāts. Taču, kad pa automaģistrāles blakus sekciju, pūlim uzgavilējot, kā zibens aiztraucās pāris mopēdisti, atstājot aiz sevis zilu dūmu asti, man viss kļuva skaidrs. San Cristobal ir bijušā diktatora Trujillo pilsēta, un arī motoristu pilsēta. Pieci braucēji -vecāki ar saviem trīs bērniem uz mopēda, tas nav nekas neparasts, kā jau jebkurā Dominikānas Republikas mazpilsētā. Bet San Cristobal, šķiet, mudžēt mudž no motoristām. Pilsētas kalna galā slejas bijušā diktatora greznā villa, kurā viņš tā arī nav pārgulējis nevienu nakti. Tualetes ir flīzētas ar zelta flīzēm, kuras villas apmeklētāji pēc Trujillo nāves palēnām sāka kalt nost un nest sev līdzi. Tagad ēkā ir ierīkota policijas akadēmija un vēljoprojām tā pieejama apmeklētāju apskatei. San Cristobal esam atbraukuši apciemot mana drauga Viktora radiniekus. Agrāk ļaudīm Dominikānā bija lielas ģimenes un arī tagad augstā vērtē ir ģimene, cilvēki bieži apciemo savus radiniekus un satiekas kaut uz īsi brīdi parunāties un iedzert svaigi spiestu apelsīnu sulu ar ledu no norasojušām glāzēm, kuras pasniedz aptītas ar salveti. Apelsīnu sulu šeit gatavo no skābajiem apelsīniem, pēc izspiešanas tā pamatīgi jāatšķaida ar ūdeni un lielu karoti brūnā cukurniedru cukura. Mājās pie sienām, uz galdiem un galdiņiem vienmēr ir daudz ģimenes fotogrāfiju, daudzas no tām antīkos rāmjos, izbalējušas, kurās redzami dažādi tuvāki un talāki radinieki, onkuļi un tantes. Netālu no San Cristobal atrodas alas ar taino indiāņu zīmējumiem, lielākās visās Karību salās. Nezinātājam tās ir gandrīz neiespējami atrast, jo pa ceļam uz tām nav nekādu norāžu. Braucot uz alām, pa izdangāto un bedraino ceļu pretim traucas milzīgas kravas mašīnas, zem kuru riteņiem un svara dreb zeme, jo tās transportē akmens bluķus no apkaimes trim milzīgajām akmeņlauztuvēm. Pie ieejas alās, atlaidies ēnā plastmasas krēslā, beisbola cepurē un T-kreklā ar uzrakstu „American Dream”, zviln apsargs. Prasam, vai šeit ir ieeja un cik par to jāmaksā. Apsargs mierīgi atsaka, ka ieeja ir šeit, bet samaksāt mēs nevarot, jo alas ir slēgtas rekonstrukcijai. Uz jautājumu, kad tās atkal būs vaļā, viņš atbild, ka nezinot. Vēl mazliet papļāpājam un apsargs, paskatījies uz manu foto kameru, nosaka, ka alās fotografēt nedrīkst. Vaicāju, vai nedrīkst fotografēt ar zibspuldzi vai nedrīkst fotografēt vispār. Apsargs gurdi novelk, ka nedrīkst vispār, un vispār nedrīkst fotografēt tāpēc, ka alas ir slēgtas. Mans pavadonis, Viktors, dziļdomīgi pakasa pakausi un apsargam nosaka: „Tu tienes razon...” (Tev taisnība...) Tikmēr piebrauc vēl četri jaunieši, bet mēs atvadamies no apsarga. Prom ejot dzirdam, ka starp jauniešiem un apsargu aizsākas tieši tāda pati saruna. Atpakaļ uz Santo Domingo nolemjam braukt pa kādu šauru lauku ceļu. Arī Viktors šo ceļu nepazīst, tāpēc lai pajautātu, vai ceļš tiešām ved uz „la capital”, piestājam pie kādas mājeles, kuras pagalmā, milzīga veca mango koka ēnā, padsmitgadīgs puišelis pulē savu mopēdu. Nesteidzīgā saruna ievelkas uz vairākām minūtēm. Vispirms Viktors puikam apjautājas, vai viņa „kosmosa kuģim” viss kārtībā, norādot uz mopēdu. Pēc tam pajautā vai vecāki mājās. Puika saka, ka nē, viņš šeit dzīvojot viens ar vecomāti. Viktors prasa, kur tad tagad atrodas vecāmāte. Puika atbild ka vecāmāte esot šķūnītī. Viktors nosaka, ka droši vien gatavo pusdienas. Puika savukārt atbild, ka jā. „Kas tad būs pusdienās?”, jautā Viktors, bet puika atbild, ka īsti nezinot. Viktors gardi nosmejas un audzinoši pamāca puikam: „Tev nu gan vajadzētu zināt, ko vecāmāte gatavo pusdienās.”, un tikai tad paprasa, vai šis ceļš ved uz Santo Domingo. Kad puika apstiprinoši atbild, ka jā, varam braukt tālāk. Kādā saules pielietā priekšpusdienā dodos līdzi saviem draugiem pie dona Roccio pārdot laukos izaudzētos, pamatīga izmēra avokado. Donam Roccio Santo Domingo priekšpilsētā pieder neliels „colmado”. Dons Roccio par avokado maksā labu cenu, kā arī es, pie reizes, par izdevīgu kursu pie viņa samainu savus US dolārus pret peso. Kad darījums veiksmīgi pabeigts, dons Roccio smejot sit man uz pleca un jautā: „Ar cik lidmašīnām var aizbraukt uz Tavu valsti?” Saku: „Jābrauc vismaz ar divām, ar vienu nesanāks.” Sirmais kungs priecīgs atbild: „Derēs! Tad kādu dienu gaidi mani ciemos!” P.S. Plašāk par Dominikānas Republiku: www.palmas.lv


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais