Sākot ar šo dienu iepazīšu Turcijas sabiedriskā transporta sistēmu. Sabildējamies ar Mehmetu un dodos ceļā uz Karaöz, kur man ir rezervēta naktsmītne. Vispirms ar autobusu jānokļūst līdz Finike, tad Mavikent. Mehmets ir uzrakstījis šoferim zīmīti, ko es neprotu izlasīt, bet ceru, ka viņš tur visu pareizi sarakstījis. Ātri vien tieku līdz pirmajai starppieturai. Neesmu vēl paspējusi apskatīties apkārt, kad kāds no vīriem, kas grozās pie autoostas man paskaidro, ka uz Mavikent jābrauc ar pilsētas transportu, kas kursē ik pēc pusstundas. Atrodu pieturu un drīz vien klāt arī autobuss. Ieminos, ka man vajag nākamo ciemu, turp viņš nebrauc, bet izlaiž mani tuvākajā krustojumā. Pēc kartes izskatās, ka jāsoļo deviņi km. Kaut kā jāmēģina aizklibot. Starp citu, šodien Turcijai svētki - neatkarības diena.

Karte rāda 13 km, 3 ha 30 min, pēc soļiem esmu nostaigājusi gandrīz 19 km.

Rīta maltīti dalu ar četrām vistām un kaķi, kaķis apēd daļu mana siera, vistas - gurķus. Saimnieces centieni diedelniekus aizdzīt beidzas neveiksmīgi. Šis gan nav laipns tantuks, brokastis jāēd uz terases, neskatoties, ka rīts ir auksts. Savukārt, ejot laukā, manas kurpes jau ir izmestas ārpus durvīm. Nu gadās arī tā.

Mehmeta ieteiktā pansija ir slēgta, pārējās dārgas. Nākas pastaigāt, lai atrastu ko pieņemamu. Šikajām nemaz netuvojos. Dīvaini, ka cenu viņi nav gatavi nolaist, lai gan tūristu nav. Ieraugu uzrakstu Konak motel un nospriežu, ka tas varētu būt piemērots. Vārti ir atvērti, bet neviena nav. Beidzot piebrauc mašīna un izkāpj vīrietis un divas sievietes. Ātri dodos viņiem pretī, lai nepadomā, ka es te ko okšķerēju. Sarunāju naktsmītni par 70 lirām. Saimnieks ir hipijiska paskata tips, ar gariem matiem un klibs tāpat kā es. Apsēžos dārzā un viņš atnes man milzīgu šķīvi ar augļiem. Svaigi augļi, turku mūzika ar vistu kladzināšanu fonā – kas var būt labāks par šo. Līkijas ceļa zelta likums NR.13. - Baudi šo dienu, vakardiena jau pagājusi, bet rītdiena vēl tikai būs.

Taču rītdiena neizskatās iepriecinoša, jo karte rāda 17 km līdz nākamajai naktsmītnei, reāli apzinos, ka pieveikt tos nevaru. Saimnieks neko paskaidrot nevar, jo viņa angļu valodas zināšanas aprobežojas ar frāzi “Welcome to my country”. Tomēr no viņa turku valodas izlobu, ka ar kaut kādu autobusu var aizbraukt kādu gabalu un tad stopēt, bet tas man neko nepalīdz. Uzsāku aktīvu komunikāciju ar Mehmetu un viņa sadarbības partneri Hasanu, ar kuru sarunājam, ka viņš brauks man pakaļ. Ģimene vakariņo, kad eju pārteikt brokastu laiku un aicina arī mani pievienoties. Kārtējo reizi tieku pie bezmaksas vakariņām un komunikācijas ar Google starpniecību.

Tieši deviņos ir klāt mans taksometrs, kā jau norunājām. Brauciens līdz Çirali ilgst aptuveni stundu, tad viņš mani atstāj iekārtoties un pats dodas sagaidīt citus tūristus. Vispirms eju pārbaudīt kas dārzā aug - nedaudz negatavi apelsīni, bet greipfrūti ir ēdami. Pie tiem tad arī ķeramies.

Lai gan ar kāju nav labi un, izskatās, nebūs arī, tomēr nolemju aiziet līdz Chimaera, kuru dēļ te vispār esmu un pēc tam paklejot pa ciematu. Kustos slima bruņurupuča solī. Pēdējais kilometrs jāpakāpjas uz augšu, taču konstatēju ka augšup iet ir vieglāk. Chimaera vai Yanartaş turku valodā nozīmē liesmojošais akmens. Runā, ka viduslaikos šis dabas fenomens izmantots kā bāka un kaut kādā veidā tas ir saistīts ar mitoloģiju, bet no praktiskā viedokļa nelielie ugunskuriņi rodas sadegot metāna gāzei un tā degot jau 2500 gadus. Naktī skats droši vien ir iespaidīgāks. Atlikušo laiku pavadu, blandoties pa ciemu.

Karte rāda 12 km, soļu skaitītājs 21 km

Šodien ir mana melnā diena. Sapriecājos, ka viss raiti sokas, ātri būšu galā, varēšu atpūsties un varbūt padzīvot uz vietas vēl vienu dienu. Un tad piepildās Līkijas ceļa zelta likums NR.5. - Visīsākā diena pēkšņi var kļūt par visgarāko. Pazaudēju ceļu, norāžu nav, mēģinu iet pa kaut kādu alternatīvo, saprotu, ka nav īstais, velkos atpakaļ. Ieraugu padzisušas norādes, rāpjos pa klintīm uz augšu, pazūd arī tās, saprotu, ka atkal esmu dimbā, taču turpinu rāpties, lai paskatītos apkārt un saprastu kur vispār atrodos. Nu, protams, ieraugu ceļu, pa kuru man jāiet, tur, kaut kur lejā. Un līdz tam vēl jātiek. Prātoju vai vispirms nenomest somu zemē. Laikam labāk kāpt ar visu, ja kritīšu, uzkritīšu uz tās. Instinktīvi atceros kalnu gudrības un kāpju cik vien prātīgi spēju, aizmirstu pat par savu klibo kāju. Paldies dievam, kaklu nenolaužu un kliboju tālāk.

Ceļa vidū atpūšas turku ģimenīte, aicina arī mani pievienoties un cienā ar tēju, cepumiem, augļiem. Nebeidzu brīnīties par turku viesmīlību, pat nezinu vai tas ir īstais apzīmējums viņu attieksmei pret nejauši sastaptiem svešiniekiem. Komunicējam ar Google tulkotāja starpniecību.

Eju tālāk caur kaut kādiem pagalmiem, ceļa malās tikai villas, sāk jau tumst, nevienu piemērotu naktsmītni neredzu. Mani paņem busiņš un apsola aizvest līdz pansijai. Večuks prasa 150 liras. Nu gan sadomājušies, pat pilsētā bija lētāk. Neizdodas neko nokaulēt. Eju uz nākamo, tur priekšā tips melnā mētelī un melnā beretē un arī prasa tādu pašu summu. Esmu pārgurusi, šodien bijis tik daudz emociju, no vienas galējības otrā, ka gandrīz asaras sāk birt. Kamēr neziņā stāvu un cīnos ar savām emocijām, Melnā berete piedāvā tēju, piebilstot, ka par to neesot jāmaksā. Lai galīgi nesāktu pinkšķēt, sūtu visus turkus uz elli, izdzeru tēju un izēdu pusi cukurtrauka. Laikam izskatos gana nožēlojama un viņš ir ar mieru dot naktsmājas bez brokastīm par 100 lirām. Piekrītu, bet, ieejot tā saucamajā istabā, kļūstu vēl dusmīgāka, tā ir netīra, gultas šķībi greizi saklātas, duškabīnes durvis gāžas laukā. Visdraņķīgākā naktsmītne, kādu esmu redzējusi. Sūdzos Mehmetam un palūdzu rezervēt viesnīcu Kemerā, nepalikšu te nevienu dienu. No rīta tā Melnā berete vēl dabūs šo to dzirdēt.

Nobeigums sekos.