17.jūnijs. 1.diena.

Beidzot, beidzot tā diena ir klāt – dodos piepildīt vienu no saviem sapņiem – atgriezties Slovēnijā! JUHŪ!!! Rīts ir agrs, mazliet dzestrs, bet prāts mundrs un nepacietīgs. Jau 5.00 esmu savā pieturvietā dažus km no Bauskas un te jau viņš ir – mūsu autobuss un daudz pazīstamu ļaužu-ceļotmīlētāju tajā... Kāds prieks visus redzēt!!! Aši knaši izripojam cauri saulainajai Lietuvai un plkst 9.30 (pēc Eiropas laika 8.30) esam jau uz Lietuvas-Polijas robežas. Tikpat saulaini un ātri tuvojas pusdienu pauze ap 60km aiz Lomžas – ēstuvītē Maciejowa Chata. Esmu šeit pirmoreiz, tieku pie pasāļa gulaša un pankukām ar biezpienu un putukrējuma. Un 12.30 dodamies jau pazīstamajā Varšavas virzienā. Ārā valda īsta vasaras svelme – visi +30. Plkst 13.45 – oho, braucam jau garām Varšavai – tik agri te vēl neesmu nekad nokļuvusi!

19.15, šķērsojam Polijas-Čehijas robežu, līdz Brno esot nieka 182km. Aiz loga KALNI!!! BEIDZOT!!! Jūtos pēc tiem noilgojusies, jo sevišķi, atceroties pagājušās vasaras Rumānijas ceļojumu. Pa ceļam papriecājušies par saulrietu kalnainā apvidū, 22.40 esam Brno viesnīcā City Hotel.

Pirmā diena gana gara arī km ziņā – 1270km

18.jūnijs. 2.diena.

Nakšņošana bija ērta, bet karsta, kā jau 30grādu vasarā. Brokastojam ar pašvaku kafiju un vēl švakāku sulu, bet būs jau gana labi ar parasto zviedru galda piedāvājumu.

9.00 jau esam busā un dodamies Austrijas virzienā, līdz šīs dienas veldzējumu solītājiem termālajiem baseiniem ap 200km.

Aiz loga koši dzelteni labības lauki un jā, kā parasti šajos apvidos – plaši jo plaši balto magoņu lauki. Ap 10.30 mūs viesmīlīgi sagaida jau tik pazīstamā Mikulova - Čehijas un Austrijas robežpilsētiņa ar neiztrūkstošo šopingu Taxfree veikaliņā, viskārāk tveram ūdens pudeles, jo laiks ir tveicīgs un slāpst pat sēžot autobusā...

Ripojam tālāk – aiz loga daudz vēja ģeneratoru un lauki – te pazib kartupeļi, te labība, te kukurūza. Pamanām arī košās saulespuķes grozām galviņas līdzi saulei.

11.20 jau braucam garām Vīnei, neliela pusdienu pauze Old Timer restorānā ar ko nu katrs vēlas iestiprināties. Līdz Bad Blumau termālajiem baseiniem ar Hundertvassera arhitektūru jau vairs nieka 50 km.

Stāvlaukums pie baseinu kompleksa atrodas šķiet, ka nekurienes vidū. Pa līkumotu taciņu pa parku, garām pļavām dodamies baseinu kompleksa virzienā, te nu tas ir – košs, krāsains, neparastās un vijīgās formās. Diemžēl, mūs gaida vilšanās, jo pilna pakalpojumu maksa par 3 stundām ir 28 eiro, toties mazāka maksa uz īsāku laiku piedāvā apmeklēt tikai 1 baseinu. Apspriedušies mēs no peldes un citas sevis palutināšanas atsakāmies, jo priekšā vēl garš ceļš...

Dodamies Klāgenfurtes virzienā, pavakariņojam jau tik pazīstamajā Rozenbergerā – daudz un dažādi salāti un gardumgarda zemeņu siera kūka.

Tagad gan vairs nekādas kavēšanās, mūs gaida senilgotā Slovēnija! Ir pagājuši 8 gadi kopš, pa ceļam uz Horvātiju, 2 dienas pavadīju Slovēnijā. Un kopš tā brīža cerēju atgriezties uz ilgāku laiku. Aidā cauri kalniem un kalnu serpentīniem! Mūs kalna galā gaida gaida viesnīca Kranjā. Apsolīts, ka mēs būsim gandrīz vai tās vienīgie iemītnieki.

19.00, izbraucot no tuneļa, Austrijas-Slovēnijas robeža. Neliela apstāšanās vieta skaistā kalnu ielejā ar skumju vēsturi – šeit atradusies Maunthauzenas koncentrācijas nometne. Lai cik skaisti skati, es tomēr jūtos neomulīgi un esmu priecīga, ka varam doties tālāk...

Pamazām satumst un, ap 20.30, autobuss lēnītēm līču-loču rāpjas kalnā, un mēs saprotam, ka esam prātīgi darījuši 3 stundas nekavējoties baseinos. Esam Kranjas viesnīcā Bellevue Šmarjetna kalna galā 650m augstumā!!! Uhhhh! Skati nokrēslā uz lejā esošo pilsētiņu košās ugunīs ir elpu aizraujoši... un kur vēl tālumā - ak, kalnu skati dūmakā un saulrietā!!! Iedomāju – cik gan krāšņs skats mūs gaidīs rīt no rīta? 🌞

Iekārtojamies istabiņās ar wooow! TERASI un, kā gan citādi, ar skatu uz kalniem!!! Sajūsma vispārēja! Uzzinām, ka dažiem izredzētajiem istabiņās pat ūdens gultas!!! OHO!

Šīs dienas autobusa „noskrējiens” 545km.

19.jūnijs. 3.diena.

Protams, ka nav vēlmes ilgi gulēt, jo gribas ātrāk redzēt krāšņos skatus no viesnīcas terasēm. Rīts ir jau gana karsts, bet pat tas mūs nevar atturēt brokastot restorāna terasē ar plašo panorāmas skatu. Stāsta, ka no šīs viesnīcas varot redzēt 20% Slovēnijas. Pilnīgi ticami, jo pat gaišajā rīta dūmakā skats noreibst no rīta burvības un aizpeld tālu jo tālu – pļavas, lauki, pati pilsēta Kranja, ciematiņi, mājas, baznīcas, kalni un vēl un vēl...pārpasaulīga pasaules plašuma un skaistuma sajūta – esam starp debesīm un zemi, acīs sariešas sajūsmas asaras...bet varbūt tas no saules? Laimīgums tik silts, ka negribas pat doties prom...

Ne velti ir teiciens – Dievs, radīdams pasauli, paklupa un liela sauja dabas dārgumu izbira Slovēnijas teritorijā.

Šoien bija paredzēts pārgājiens pa Vingara aizu, bet diemžēl, aiza šovasar vēl joprojām nav atvērta tūristiem un šis pasākums izpaliek.

Toties 9.15 dodamies Bledas virzienā. Lai tiktu lejā no viesnīcas kalna, vispirms lejup dodas īpašnieku auto un slēdz ceļu, lai mūsu autobuss varētu droši braukt lejā. Tā notiek arī vakarā, kad tuvojamies viesnīcai, laikus brīdinām īpašniekus, viņi atkal ceļu slēdz un mēs varam atgriezties.

Aiz loga zaļumzaļa kalnu pasaka, sirds līksmo un saviļņojas. Esam Bledā, ezera krastā, tur mūs sagaida arī gide Oksana.

Ko tad ziņo Vikipēdija? :

Bledas ezers (slovēņu: Blejsko jezero) ir ezers Jūlija Alpos, Slovēnijas ziemeļrietumu daļā, pie tā atrodas Bledas pilsēta. Apkārtne ir populārs tūrisma galamērķis.Ezers ir 2120 metrus garš un 1380 metrus plats, tā maksimālais dziļums ir 29,5 metri. Ezers atrodas ainaviskā vietā, to ieskauj kalni un meži. Tā ziemeļu krastā atrodas viduslaiku Bledas pils. Ezerā atrodas Bledas sala. Uz tās atrodas vairākas ēkas, galvenā no tām ir svētceļojumu baznīca, kas veltīta Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai, esošajā formā tā uzbūvēta 17. gadsimta beigās.

Vispirms, protams, brauciens ar Bledas laivām – pletnām uz saliņu ar baznīcu ezera vidū. Apejam salai apkārt, nobaudām gardumgardo saldējumu, jo tveice ir visai nežēlīga. Foto un sajūsmas pauzes mijas - rozes, zaļo koku paēna, zilganzaļais ūdens, saules gaisma, plašas jo plašas, koši zilas debesis...kas gan var būt vēl skaistāk par šo? Kad nokļūstam atpakaļ ezera krastā, mums tiek dots brīvais laiks atpūtai pēc savas izvēles. Nu kas gan cits atliek, kā ļauties saules priekam un pavisam necerētai peldei Bledas ezerā? Mana sen ilgotā sapņu vieta un šoreiz es pat šajā zilganzaļajā skaistumā varēšu izpeldēties!!! Uhhh!!! Izrādās, ka tikt iekšā un ārā no Bledas ezera tai vietā, kur esam iecerējušas, nav nemaz tik viegli, jo ezers uzreiz ir visai dziļš un pati mala klāta ar akmeņiem, kuri izrādās tik slideni!!! Iekļūšana un izkļūšana no ezera izvēršas par ļoti jautru procesu – smejas gan pats peldētgribētājs, gan krastā palicēji. Bet tupu-rāpu esmu iekšā ūdenī, kurš ir viegls un tik silts, aizpeldu visai tālu, tikai viļņi no garāmbraucošas laivas liek man atgriezties tuvāk krastam ... Pēc peldes brīdi vēl saules peldes un tad dodamies nelielā pastaigā gar ezeru. Pa ceļam ieejam kafejnīcā, kur, kā gan citādi mums-kārumniecēm, nogaršojam šejienes nacionālo gardumu Bledas kūku. Tā sastāv no 4 kārtām – apakšā plāna kārtiņa kārtainā mīkla, pāri kārta ar olu krēmu un trešā kārtīga stingra putukrējuma kārta un augšā atkal plāna kārtiņa kārtainās mīklas. Kūka ir tik liela, ka esam priecīgas, ka pa divām esam tikai vienu kūkas gabalu pasūtījušas. Vēl pastaiga gar ezera krastu, priecājam par zilganzaļo ūdeni, kurš vizuļo saules staros, pastaigas laikā ieraugām vēl citas peldēšanās vietas ar ērtām kāpnēm, pa kurām viegli var ieiet ūdenī, bet mūsu jautrajai peldei ar nebija ne vainas, jo blakus bija pļava, kur sauļoties.

Un tad jau mūs gaida autobuss un kārtīgas pusdienas lauku sētā ārpus pilsētas netālu no kalniem. Mūs sagaida viesmīlīgi saimnieki, mielošanās notiek ārā, kur iekārtota ērta pusdienu vieta ar gariem soliem un galdiem. Mielojamies ar sēņu zupu, grilētu gaļu, dārzeņiem, garšīgu biezputru no rīvētiem kartupeļiem ar sīpoliem. Ir arī tradicionāls ēdiens – biezpiena klimpas- štruteles. Viss kārtots lielos traukos un katrs var ņemt porciju cik nu acs kāro un cik vēders atļauj.

Tusnīdami pēc gardā mielasta atkal kāpjam autobusā un dodamies kalnos... Gide stāsta, ka Slovēnijā lielākā daļa iedzīvotāju ir zemkopji un, ka prestiži skaitās nevis dzīvot pilsētā, bet laukos. Pie tam dzīves līmenis ir vienāds gan laukos, gan pilsētā.

Aizrautīgi, klusējot un elpu aizturējusi, veros krāšņajos skatos aiz loga - beidzot mājas rūpes ir pazudušas, tikai miers, saule, dabas krāšņums un esība Šeit un Tagad. Absolūta dzīves krāsainā labsajūta un relax.

Braucam garām Bohinjas ezeram – koši zilganzaļam ūdens milzim – dabīgam un neapbūvētam, kura visu krasta līniju apjož gājēju taka. Slovēņiem galvenā atpūtas vieta ir daba – par to liecina visuresošie vienkāršie kempingi ar koka namiņiem, ugunskuru vietām, guļamtīkliem, novilktiem starp kokiem, riteņbraucēju, nūjotāju, skrējēju pilnās takas, ceļi un celiņi...

Bet mēs ceļu turpinām augšup Triglava nacionālajā parkā, jo mūs gaida pacēlājs. Par laimi tas ir slēgta tipa „gondola”ar stikla sienām un esmu laimīga, ka nav kārtējoreiz jāpārbauda manas augstuma bailes. Pacelšanās laiks tikai nieka 4 min. Izkāpjam ārā un ir neliela fotopauze, jo apkārt kalnu kalni un lejā sānus mirdzina ezers. Izklīstam kur nu katrs vēlas... Es vietām gan jūtu kāju trīci, ko izrādās, var labi pārvarēt, ja aiz muguras ir ēkas siena un pret to var atbalstīties, tad pat es spēju kaut ko nofotografēt. Skati izcili – tālumā uz klaniem redzami slēpotāju pacēlāji, šeit slēpošanas sezona esot no novembra līdz maijam. Bohinjas ezers mirdz un zaigo lejā katrā skatu vietā citā zilganzaļās krāsas nokrāsā. Pēc 30 min sajūsmas dodamies lejup un tad tik uzzinām kā mums ir paveicies – esam paspējuši uz dienas pēdējo pacēlāju. Pacēlājā sastopam kādu amerikāņu pāri, kuriem, stāstot par valsti, no kuras esam, pieminam Kristapa Porziņģa vārdu, kurš „atver visas durvis” kungs priecīgs smaida un saka atzinīgus vārdus par mūsu basketbola zvaigzni.

Atpakaļceļā tad arī apstājamies pie Bohinjas ezera, tas ir lielākais Slovēnijas, ledāju veidotais ezers – 318 hektāri. Tas atrodas Triglavas nacionālajā parkā, diženo Juliāna Alpu ieskauts. Neliela foto pauze, saules slīpie stari veido mazliet teiksmainas fotogrāfijas, pamanām pīļu bariņu un pa akmeņiem metamies tām tuvāk, pīles jau ir gudras, zina, ka, tuvojoties cilvēkiem, tiks pie kāda kāruma. Tā notiek arī šoreiz – maizes gabaliņi birst ūdenī. Mazie pīļuki draiski kuleņo ūdenī...

Ceļš uz viesnīcu, ekstrēmā autobusa rāpšanās viesnīcas kalnā... Pasēžam lielajā restorāna, nedaudz jau vakara vēja appūstajā terasē pie ļoti aromātiska saldenskāba vīna Traminec glāzes. Tagad zinu kādu vīnu gribu vest mājās!!! Miedziņš viesnīcas gultā šonakt ir salds jo salds.

Ceļa garums šodien visai īss - nieka 153km.

20.jūnijs. 4.diena.

Brokastis joprojām terasē, tām seko mazs brīdis tepat blakus esošajā baznīcā, kura celta 12.gs. 2.pasaules karā sagrauta un viesnīcas īpašnieki to atjaunoja 80-tajos gados.

Mūsu šīs dienas mērķis Triglava Nacionālais parks. Pēcpusdienā un vakarā gan sola negaisu. Pa ceļam gide stāsta faktus no Slovēnijas vēstures. Iedzīvotāji 2 miljoni, tūristi gadā 3 miljoni. Šis fakts pats par sevi jau izsaka cik populāra ir Slovēnija kā tūrisma galamērķis. Slovēnijas karš ar Dienvidslāviju ilga vien 10 dienas. Savukārt Horvātija karoja 7 gadus!!!

Vikipēdija ziņo:

Desmitdienu karš, arī Slovēnijas neatkarības karš — bruņots konflikts no 1991. gada 27. jūnija līdz 6. jūlijam starp Slovēniju un Dienvidslāviju, kura rezultātā nodibinājās neatkarīgā Slovēnijas valsts. Desmitdienu karš bija iesākums daudz asiņainākiem kariem citās Dienvidslāvijas republikās. Tas bija arī gandrīz vienīgais no Dienvidslāvijas kariem, pēc kura neviena no pusēm netika apsūdzēta kara noziegumos. Slovēnija pirmā no Dienvidslāvijas valstīm iestājās ES un arī pirmā ieviesa eiro.

Pamazām tuvojamies Triglava kalnam, tautā ir teiciens, ka katra slovēņa goda lieta ir vismaz vienreiz mūžā uzkāpt Triglava kalnā.

Triglavas Nacionālais parks atrodas Juliāna alpos, Slovēnijas ZR. Šeit arī Slovēnijas augstākā virsotne – 2,864m augstais Triglava kalns. Parkā ainavā mijas ielejas, karsta formas, kalnu virsotnes. Dibināts 1924. gadā parks ir starp vecākajiem Eiropā.

Līdz kalnu virsotnēm pavisam esot 50 kalnu ceļa serpentīna pagriezienu Vršicas kalnu pārejā, mēs tiekam līdz astotajam, kas arī ir visai ekstrēmi, ik pa brīdim autobusa šoferīši mūs pabiedē un mēs, protams, atsaucamies ar spiedzieniem. Apstājamies vietā, kur izbūvēta krievu kapela, to būvējuši krievu karagūstekņi 1.pasaules kara laikā.

Augstāk kalnos atļauts braukt tikai autobusiem, kuriem pie stūres ir ceļu pārzinoši slovēņu šoferi. Ziemā šis ceļš esot slēgts.

Lejupceļā apstājamies teiksmainā vietā – atkal viens no maniem sapņu piepildījumiem – atpūta pie zilganzaļa kalnu ezera. Vēlāk uzzinu, ka šis ir Jasnas ezers. Izklīstam kur nu kurais, protams, iebrienam arī ezera saltajā ūdenī, fotografējamies uz garās laipas, apēdam pa saldējumam un baudām dabas skaistumu un spēku. Vēlētos še pavadīt vai visu dienu, bet pamazām tipinām atpakaļ uz autobusu, vēl fotografēšanās pie Zelta Raga skulptūriņas – populārākā Slovēnijas simbola.

Autobuss atkal dodas ceļā, pa ceļam piestājam pie Planicas slēpošanas trases kalnu ielejā. Šobrīd trases noklātas ar plastikāta mākslīgo klājumu kā koši zaļu zālīti un jaunajiem sportistiem notiek treniņi. Ar aplausiem sagaidām katru, kurš finišē veiksmīgi.

Ceļš turpinās, līdz pusdienu vietai ap 50 km. Pa ceļam gan paspējam uz pārdesmit minūtēm iebraukt arī Itālijā. Slovēnija mūs sagaida atpakaļ ar kārtējo krāšņo mazo kalnu ezeriņu. Tā vidū neliela saliņa, vērojam kā citi tūristi turp brien pa ezeru, mums gan tam nav laika, ezeriņa akvamarīna krāsas apburti dodamies atkal ceļā. Mūs gaida pusdienas mazā kalnu pilsētiņā ar jautru nosaukumu Žaga. Kalnu serpentīni mums ir visai jautri, nezinām gan vai tikpat jautri tie šķiet mūsu meistarīgajiem šoferīšiem.

Esam laimīgi atkal noripojuši kalnu ielejā un mūs gaida manā mūžā gardākā grilētā forele, liels salātu trauks un sautēti dārzeņi, porcijas ir lielas, bet mēs esam ļoooti izsalkuši. Un, protams, arī vīns... Viss tik gards, ka uz brīdi ēdamzālē iestājas pat klusums...

Paldies par pusdienām un dodamies atpakaļ, vispirms uz netālo Bokas ūdenskritumu, kurš šajā vasarā gan nevar lielīties ar grandiozu ūdens straumi. Kāpjam kalnup pa taciņu cauri mežam, kurš pilns ar dažādiem akmeņiem, klintsbluķiem, nākas tiem rāpties arī pāri. Skats no skatu platformas skaists - ūdenskritums izveļas no klintīm it kā no nekurienes (tā augstums ir 106 metri), bet iedomāju – cik gan grandiozs tas ir pavasarī, kūstošā sniega laikā. Vēl taciņa lejup uz autobusu, skati uz Sočas upes krācēm, kuras mutuļo koši zilas pāri spoži baltiem akmeņiem, ūdens tik dzidrs, ka tajā var saskatīt arī foreles.

Atkal kalnainais mājupceļš cauri Itālijai, vietām pamanām vēl kalnu virsotnes ar sniegiem.

Viesnīca mūs sagaida precīzi 21.00

Ceļa garums 235km

21.jūnijs. 5.diena.

Skumjš rīts – brokastojam pēdējoreiz terasē ar saulaino skatu uz kalniem. 9.00 jau esam ceļā, mūsu mērķis Portoroža un Adrijas jūra!

Pēc stundas esam mazā pilsētiņā Škofja Loka. Izlokām kājas pastaigā pa vecpilsētu, apskatām baznīcas, pārejam par tiltam, protams, neizpaliek arī pa kādam mazam veikaliņam. Ilgi neuzkavējamies, jo mūs gaida Škocjanas alas.

Šo kaļķakmenī veidoto alu kopējais tīkla garums ir 6,5km. Skatītājiem pieejami 2,5km. Alu daudzie ūdenskritumi un pašu alu sistēma ir viena no lielākajām zināmajām pazemes kamerām pasaulē.

Esmu bijusi Postojnas alās, var teikt, ka Škocjanas alas ir līdzīgas un tai pat laikā arī atšķirīgas. Viss ceļš cauri alām jāveic pašiem – tumsa, alas, stalagmīti, stalaktīti, kāpnes augšup un lejup , kuras ved gar pašu kraujas malu, jo lejā, bangodama tumsā, mutuļo Rekas upe. Pārejam tai pāri pa 45m augsto Cerkvenikas tiltu. Pastaiga ir gana gara (ap 90 min), taka izgaismota un skati eksotiski, katrs pagrieziens ved pie jauniem iespaidiem, brīžiem pat pašausmināmies par to kā šeit izbūvētas kāpnes un takas...

Izejam no alām mazliet pat tumsas un grandiozo iespaidu apdulluši gaismā, mūs gaida kafejnīcas pauze ar pusdienām. Bet ap plkst 16.00 ceļš turpinās un Adrijas jūra tuvojas!

Pamazām vide top arvien itāliskāka – mājas ar dakstiņu jutmiem, brīvā dabā augoši parūkkoki ar pūkainajiem zariem, ziedoši oleandri, palmas, cipreses... jā, jā, arī skaistā Itālija ir tepat netālu!!!

Nieka stunda ceļā un esam jau Portorožā un viesnīcā Vile Park!

Viesnīca ir paliels komplekss no vairākām ēkām pašā Adrijas jūras krastā, namiņi ir numurēti. Ceram tikt pie istabiņas ar skatu uz jūru!!! Un tiekam ar – nu kaut mazliet, bet, izejot uz mazītiņā balkoniņa, aiz kokiem kreisajā malā zilais ūdens mirdz saules staros!!! JUHŪ!!!

Beidzot ilgi gaidītais sievišķīgais mirklis ir klāt - varam saposties ne-ceļotāju un kalnos kāpēju ekipējumā, bet KLEITĀS!!! 💃 Laika vēl gana, izlemjam doties uz netālo pilsētiņu Piranu. Tā tiek uzskatīta par Adrijas jūras piekrastes skaistāko senlaicīgo pilsētu, līdz pat 20.gadsimta vidum galvenā valoda šajā pilsētiņā bija itāļu. Pilsētiņa nav daudz mainījusies, jo ir jūras ieskauta, iedzīvotāji gan tagad pamatā ir slovēņi.

Uz Piranu dodamies no krastmalas promenādes mazā autobusiņā, līdz pilsētiņai nieka 5 minūšu brauciens(attālums 2km), pie tam autobuss ir par velti. Tas kursē ik pa 15-20 min.

Izkāpjam Piranas centrā – Tartīni laukumā, Joprojām ir karsts +32 grādi, izejam nelielā pastaigā, pie reizes meklējam vietu, kur pavakariņot, tomēr nekas mūs neuzrunā un izlemjam doties atpakaļ, jo viesnīcas tuvumā redzējām daudz kafejnīcas. Izkāpjot no busiņa, turpat blakus ieraugām picēriju-bāru – pašā jūras malā!!! Oficiants ir gana apķērīgs, lai mūsu uzrunātu un apsolītu visu, ko vien mēs vēlamies, pie tam izsniedz ēdienkartes krievu valodā.

Mēs pavadām lielisku, siltu, harmonisku atpūtas vakaru Adrijas jūras krastā – rietoša saule, Adrijas jūra kopā ar picu, grieķu salātiem un vīnu veido neatkārtojamu laimes sajūtu... 🌞 Netālu jauniešu pulciņš muzicē, saimnieks mums vēl uzsauc pa glāzītei rakijas.

Lēnītēm dodamies atpakaļ uz viesnīcu, meklējam vietu, kur esot slēgtais baseins, bet atrodam tikai peldvietas jūrā... esam tik krietni pieēdušies, ka peldēšanos atliekam uz citu dienu...

Šīs dienas attālums 158km.

22.jūnijs. 6.diena.

Naktī plosījies pamatīgs pērkona negaiss, bet no rīta tik viegli pelēkas debesis un sīks, smīlājošs lietus.

Dodamies brokastīs uz blakus ēku, kur 2.stāvā grandiozi liela brokastu telpa ar neiespējami lielu izvēli... Uhhh...cik grūti izvēlēties...bez ļoti plašā zviedru galda tradicionālā piedāvājuma daudzās letēs, arī izcili garda kafija, sulas un augļi, augļi, augļi – izvēlos mutē kūstošu arbūzu. Precīzi 9.00 dodamies Itālijas virzienā uz Triesti. Robeža ir tepat netālu. Sveika, Itālija!!! Laiks joprojām pelēcīgs, izkāpjam pašā jūras krastā, laiks ir slapjš, bet silts. Un tepat jau tā slejas – staltā Miramares pils - Castello di Miramare.

Pilī ir dzīvojis laimīgs jauns pāris: erchercogs Maksimiliāns fon Hābsburgs (Austrijas imperatora Franča- Josifa brālis) ar sievu Beļģijas Šarloti. Maksimiliāna ietekmē, kura aizraušanās bija botānika, 1859.gadā tika aizsākta parka izveide ar eksotiskajiem augiem.

Par spīti lietum, izklīstam pa pils parku, kurš ir tik grandiozs, ka, par spīti biežajām norādēm, pat mazliet apmaldāmies. Koki, zālāji, taciņas, soliņi, skulptūras, ziedi, skats uz Adrijas jūru, maza ostiņa ar jahtām... klejojam, klejojam, līkumojam un izbaudām, par laimi, arī laiks sāk uzlaboties, vismaz lietus stājas. Un tad saprotam, ka esam apmaldījušās, paejot uz vienu un otru pusi un nonākot atkal strupceļā, izlemjam veikliem soļiem doties atpakaļ pa to pašu taciņu, pa kuru atnācām un laimīgas pēc pāris pagriezieniem ieraugām savējos. Alleluja!

Pilī nolemjam neiet iekšā pēdējā gadā dubultotās maksas dēļ. Gids ierosina doties uz netālo Duino pili.

Un cik labi, ka tā, jo šajā pilī dodamies arī iekšā. Jo ieeja katram nieka 6 eiro - grupām atlaide 2 eiro.

Pils celta 1389. gadā kādai augstmaņu ģimenei kā cietoksnis. Pils slejas uz klinšaina raga Adrijas jūras krastā. Telpu iekārtojums elegants un mājīgs, ar kokgriezumiem rotātas mēbeles, galds klāts ar sudraba šķīvjiem, galda piederumiem, kausiem un svečturiem. Vienā stāvā izvietotas dažādas senas vijoles, katrā stāvā arī balkonveidīga terase uz jūru. Klejojot pa pili, pārņem sajūtas kā filmās pēc Džeinas Ostinas romāniem. Tā vien gribas paņemt rokās kādu senas grāmatas sējumu un klusītēm apsēsties uz senlaicīgā krēsla pie loga ar skatu uz jūru...Uzkāpjam pils tornī no kura paveras elpu aizraujoša un plaša panorāma uz Adrijas jūru... Pie pils ir arī neliels dārzs ar skulptūrām. Kamēr klejojam, biļešu biļešu pārdevēja padalījusies ar info, ka lielu autobusu tūristi pili reti apmeklē, jo tai grūti piebraukt. Pils joprojām pieder tās īpašniekiem, kuri pilī arī dzīvo. Pamazām uzspīd saule un fotografēšanās top arvien krāsaināka.

Malkojam itāļu kafiju arī pils teritorijā izvietotajā kafejnīcā...

Un tad jau atkal autobuss un ceļš uz Triesti. Izkāpjam netālu no pilsētas galvenā laukuma, kurš mirdz spoži balts saules staros.

Vikipēdija visai skopi ziņo: Trieste (itāļu: Trieste; slovēņu: Trst; vācu: Triest) ir ostas pilsēta Itālijas ziemeļaustrumos. Tā atrodas uz zemes strēles starp Adrijas jūru un Itālijas robežu ar Slovēniju. Trieste ir Friuli-Venēcijas Džūlijas reģiona galvaspilsēta.

Brīvā laika gana, tāpēc lēnām izbaudām visu, ko redzam – lieli, koši jo koši baltu ēku iekļauti laukumi ar skulptūrām, kanāli pa kuriem senlaikos kuģi varēja iepeldēt pilsētā, skati uz jūru, neliela iepirkšanās un pusdienas kāda restorāniņā. Saldajā izvēlamies dželatto – itāļu gardumgardo (Itālijā saldējums vienmēr ir ļoti gards) saldējumu, izvēlos ar olu krēma garšu. Un tad jau dodamies ceļā uz vīna degustāciju Izolas pilsētiņā Slovēnijā. Nogaršojam 6 vīnus un arī liķierus, viens no tiem pavisam neparasts – olīveļļas liķieris.

Ap 19.40 esam jau atpakaļ viesnīcā, blakusesošajā viesnīcas ēkā restorānā skan dzīvā mūzika, klausāmies 80-to gadu hitus. Dodamies arī mēs vēl vēlā vakara pastaigā pa promenādi, veikalu ieliņām...un tad jau sagurums un mīkstā gulta vilina.

Ceļa garums nu ļoooti minimāls – 124km

23.jūnijs. 7.diena.

Beidzot klāt diena bez autobusa, jo arī šoferīši ir pelnījuši kārtīgu atpūtu. Tā kā rīts mums brīvs, tad jau iepriekšējā vakarā nolēmām, ka gulēsim cik vien ilgi vēlamies. Pamostos it kā tumsā, jo esam aizvērušas gan balkona durvis, gan slēģus...pamanu gaismas strēli zem balkona durvīm un iedomāju – ak cik spilgts pilnmēness. Ha! Pieceļos, paveru aizkarus – oho! Gaiša diena!!! Pulkstenis jau 7.00 Pavadām mierīgas brokastis bez steigas, nogaršojot daudz ko no plašā piedāvājuma. Atkal tērpjamies vasarīgajās kleitās un dodamies izlūkot cik tad silts pie jūras ir šorīt. Izrādās, ka pat ļoti silts, pa promenādi dodamies garākā pastaigā, jūsmojot par sauli, jahtām, svaigo vēju, jūru, jo sevišķi par pat apdullinoši skaļajām cikādēm, kuras iesākumā, izejot no viesnīcas, noturējām par kāda ieslēgta mehāniska aparāta dūkoņu. Pēc brīža tik smejoties aptvērām, ka rūkoņa un džinkstoņa nav ne zāģis, ne urbis, bet vienkārši CIKĀDES! Interesanti cik lielas tās ir, ja spēj radīt tādu TROKSNI?

Un tad jau pludmales prieki peldoties un sauļojoties, neaizmirstot par sauļošanās krēmu, jo pleci apsvilst ātri. Peldvietu izvēlamies iežogotu, tāpēc viļņu tikpat kā nav un ūdenī var nokāpt pa atkal jau pazīstami slideniem pakāpieniem. Ūdens ļoti spirdzinošs un pēc karstās saules šķiet pat mazliet pavēss, toties kāda bauda peldēt, tas ir sāļš un ir tik viegli noturēties virs ūdens! Izpeldu garāku loku līdz iežogojošajiem pontoniem, kur kājas pat nesniedz zemi.

Vēl neliela iepirkšanās vakar noskatītajos veikaliņos un 14.00 kuģītis atiet no krasta uz Izolas pilsētiņu.

Vējš plivina matus, baudām jūras skatus un skatus uz krastu, tiekam cienāti ar neiztrūkstošo rakijas glāzīti un vīnu un tikko sautētām mīdijām. Es tās svaigas, tikko pagatavotas ēdu pirmoreiz un izrādās, ka man tās pat ļoti garšo! Pēc 45 min pietauvojamies Izolas pilsētiņas pludmalē. Mums ir stunda peldei un saulei. Ejam pa promenādi, kur cilvēki atpūšas uz koka guļamajiem zem saulessargiem, arī zālītē. Atrodam vietu kur pārģērbties un brienam ūdenī! Ak, šeit lielie akmeņi ir tik ļoti slideni, ka nav iespējams noturēties kājās, arī viļņi spēcīgi...Par laimi tuvumā ir neliels mols ar kāpnēm pie kura var pieturēties, lai visa ieiešana un iziešana no jūras nenotiktu četrrāpus. Ir ļoti jautri un peldēšana izvēršas vairāk kā cenšanās peldēt Drīz esmu kārtīgi sarijusies sāļo ūdeni un visa slapja. Cenšos izvelties krastā, ļoti smieklīgais process ieilgst... beidzot esmu sausumā un varam vēl pasauļoties. Un tad jau atkal atpakaļ uz kuģa. Mūs cienā ar ceptu zivi un salātiem, uz šķīvja ir arī mazi astoņkājīši un gabaliņi no gumijota jūras mošķīša kalmāra. Eksotiski un gana garšīgi.

Pēc stundas esam Portorožā apreibušas no jūras, saules un vīna. Iekrītam viesnīcas gultās un aizmiegam.

Atguvušas spēkus un iepirkušas Līgo vakara cienastu 21.00 esam pludmalē, jo ir taču Līgo vakars!!! Pikniks kā pienākas ar dziesmām, alu, sieru, citiem cienastiem, saule riet ...ir teiksmaini, vienīgais, kas izpaliek, ir ugunskurs. Adrijas jūra mirdz mēness gaismā, mazie vilnīši vizuļo kā sudrabs, it ik neparasti, jo pirmoreiz mūžā līgoju ārpus Latvijas...

24.jūnijs. 8.diena.

Ak, atkal jau nākas paskumt un atvadīties no Adrijas jūras un viesnīcas. Paliec sveika, Adrijas jūra, mēs noteikti vēl tiksimies! Paldies par skaistumu!

Bet paspēju vēl pašā agrā rītā nopeldēties jūrā, saule vēl aiz mākoņiem, ūdens silts, ir brīnišķīgi. Brokastis ar vēl nenobaudītiem gardumiem, cilvēku tik daudz, bet viss notiek bez stresa, steigas, absolūtā mierā un laipnībā.

Mūsu šodienas mērķis Ļubļana, bet vispirms Predjamas pils, kuru apmeklēju reiz pirms 8 gadiem. Tā man palikusi visai spilgtā atmiņā, jo pili, kura pa pusei iebūvēta kalnā, nevar aizmirst. Ceļā netālu no Postojnas alām pamanu norādi uz mūsu mājām iepriekšējā Slovēnijas apmeklējumā - kempingu Pivka Jama.

Atstājam autobusu stāvlaukumā pie Predjamas pils un dodamies tās virzienā, top jau pirmie foto, kad tiekam atsaukti atpakaļ, izrādās, ka stāvlaukums tiem, kas neiet pilī iekšā (tā bijām nolēmuši, jo laika limits neļauj kavēties), ir 50 eiro. Tad nu ātri mūkam prom, kamēr nav iekasēta maksa. Autobuss ripo tālāk...tuvojamies Ļubļanai – Slovēnijas galvaspilsētai.

Vikipēdijas ziņas:

Ļubļana ir Slovēnijas galvaspilsēta, kā arī tās galvenais finanšu un kultūras centrs. Tā atrodas valsts centrālajā daļā, Savas pietekas Ļubļanicas krastos.

Pilsētas arhitektūra ievērojama ar savdabīgā arhitekta Jožes Plečnika darbiem, kura ietekmi uz pilsētas tēlu varētu salīdzināt ar Antonio Gaudi ietekmi uz Barselonu.

Jau pazīstamā gide Oksana mūs sagaida pie parka, kurā izvietots afišu stabs – hmmm...kas tā ir par seju uz reklāmas, šķiet, kaut kur redzēta? Ak, jā, tā ir mūsu operas zvaigzne Kristīne Opolais, afiša vēsta, ka jūlijā Ļubļanā notiks viņas koncerts. Iesakām gidei to apmeklēt...

Pastaiga saules staros, iepriekšējā Ļubļanas pastaiga tika saīsināta milzīga negaisa dēļ, šoreiz apskatām visu, ko bijām ieplānojuši. Ļubļanicas upe, skaistas ēkas itāļu stilā, Ļubļana esot ļoti ērta pilsēta – daudz cilvēku pārvietojas ar divriteņiem pirmā stunda divriteņu nomā esot par velti. Pat pilsētas mērs daudz iet ar kājām vai brauc ar divriteni (ak, vai tiešām jāpiemin ar KO pārvietojas Rīgas mērs un Latvijas ministri?). Daudz uz ielām redzam mazas mašīnītes, kuras par velti pārvadā cilvēkus, kuri noguruši, kuri iepirkušies...atliek tiek piezvanīt uz telef.numuru un pateikt kur atrodies un kur nepieciešams nokļūt. Šo pakalpojumu izrādās izmanto arī tūristi un, protams, cilvēki gados.

Brīvajā laikā pusdienojam gides ieteiktā ēstuvē – Kolbasņicā, kur apēdam pa sātīgai desai ar sinepēm un maizi. Klejojam kur nu kurais vēlas, pa ceļam nobaudām neiztrūkstošo saldējumu, mana izvēle krīt uz Zaher kūkas saldējumu...mmmm....izcili gardi.

15.00 dodamies tālāk, līdz viesnīcai esot 1,5-2st ceļš, tāpēc apstājamies trešajā lielākajā Slovēnijas pilsētā Celjē apskatīt augstu kalnā esošo pili-cietoksni. Viduslaikos celtā Vecā pils ir lielākais pils komplekss Slovēnijā.

Staltais, pat grandiozais Pils komplekss paceļas 400m augsta kalna virsotnē. Pili cēluši Celjas (citur raksta Ceļes) grāfi – viena no varenākajām un dižciltīgākajām ģimenēm Centrāleiropā.

Nu jau mūs vairs nebiedē autobusa līku-loču ceļš augšup kalnā. Cietoksnis ļoti, ļoti iespaidīgs, ieejas maksa 4 eiro, no kuriem 1 eiro atgūstam, jo ēdam saldējumu vai dzeram kafiju pils mūros izvietotajā kafejnīcā. Augšup pa kāpnēm, apkārt mūriem, torņiem, elpu aizraujoši, pasakaini skaisti skati kurp vien veries - uz pilsētu lejā, uz upes līkumiem, kalniem tālumā. Nedaudz līdzīgi kā mūsu viesnīcā Kranjā.

Bet nu jau atkal esam autobusā un ripojam no kalna lejā, mūs gaida viesnīca Leonardo Slovenska Bistricā.

Mazā, ļoti mājīgā viesnīca izvietota pilsētiņas nomalē, priecīgas ieraugām arī liftu! Tas nozīmē, ka čemodāni nebūs jāstiepj ne šovakar augšā, ne rīt no rīta lejā!!! JUHŪ!!! Vakariņas viesnīcā atsakām un dodamies paklejot pa tuvējo apkārtni, jo gribam ne vien pavakariņot, bet iepirkt īstus slovēņu saldumus. Nuja, bet ir svētdienas vakars un tuvējie veikaliņi ir slēgti, nākas iepirkties benzīntankā un kārtīgi papētīt uzrakstus uz saldumiem, lai nopirktu tiešām Slovēnijā ražotus kārumus. Jo visur acu priekšā tik Milkas un Lindt saldumi. Mums ceļā gadās arī maza maiznīciņa, kurā nopērkam kārtīgu picas šķēli, kuru palūdzam uzsildīt. Tad nu ar to rokās steidzam atpakaļ uz viesnīcu un pavakariņojam ar futbola spēli fonā.

Šodienas ceļa garums 280km.

25.jūnijs. 9.diena.

Naktī apkārtni pieskandināja pamatīgs pērkons, arī no rīta vēl līņā. Brokastojam skaisti iekārtotā ēdamtelpā ar skatu uz zaļo pagalmu un izbraucam jau 8.30

Pēc nieka 30 minūtēm jau Paliec sveika, zaļā, krāšņā Slovēnija! No visas sirds varam teikt, ka Tu esi īsts Eiropas Zaļais Dārgakmens! Paldies, ka tik viesmīlīgi mūs uzņēmi un dalījies ar mums savā skaistumā!

Sveika, Austrija, mūs gaida Vīne! Ap pusdienas laiku esam jau Vīnē un dodamies izbaudīt Šēnbrunnas pili kā nu katrs vēlas – vieni dodas iekšā pilī, citi klejo pa parku. Pa ceļam uz Vīni esmu ilgi skaitījusi un saskaitījusi, ka pēdējoreiz Vīni esmu apmeklējusi pirms –oho! 13 gadiem! Un arī Šēnbrunnā esmu bijusi – tas gan bija pirms 21 gada, un izrādās, pat diezgan labi to atceros – jo kā gan var tādu skaistumu un krāšņumu aizmirst? Staigāju pa parku vienatnē, jo gribas pabūt ar sevi un sevī, pabūt mierā...dodos kurp deguns rāda, baudu katru mirkli – saplūstu ar zaļajām liepām, ziediem, strūklakām, apbrīnoju elegantās, izteiksmīgās skulptūras, ilgi sēžu uz soliņa un izsmaržoju rožu smaržu dārzā... Klusītēm, lēnām, viegli, nesteidzoties...paņemot visu atkal sevī... 😍

Ko saka Vikipēdija:

Šēnbrunnas pils (vācu: Schloss Schönbrunn) ir viens no nozīmīgākajiem Austrijas kultūras un arhitektūras objektiem. Tā atrodas Austrijas galvaspilsētā Vīnē. Šēnbrunnas pils iekļauj ēku kompleksu ar galveno pili, dažādām citām būvēm, plašu parku, strūklakas, statujas, zooloģisko dārzu u.c.

Pils vēsture aizsākās 14.gs., kad tā bija pazīstama kā muiža - Katenburga, kas piederēja Klosterneiburgas klosterim. Taču kā pils tā sāka veidoties pēc 1569.g., kad tā nonāca Hābsburgu dzimtas īpašumā Svētās Romas imperatora Maksimiliāna II (Maximilian II) laikā. Šajā laikā muiža iekļāva dzīvojamo ēku, ūdensdzirnavas, stalli, parku un oranžēriju.

Ap 15.00 dodamies tālāk uz Vīnes centru – vecpilsētu. Tālāk jau seko gara pastaiga pa parkiem, laukumiem, garām Operas namam, teātriem, rātsnamam, parlamentam. Pilsētas parkā iekārtota ļoti skaista, ziediem iekļauta piemiņas vieta Ķeizarienei Sisī.

Vakariņojam pilsētā iezvietotajā Rozenbergerā, esmu noilgojusies pēc zaļumiem, tāpēc piekrauju pilnu šķīvi ar dažāda veida zaļajiem salātiem.

Pastaiga turpinās, mūs gaida Stefana Doms, kāda tā daļa vēl restaurācijā, tāpēc daudz no Doma skaistuma skatītāju acīm paslēpts.

Uz mirkli gājēju iepirkumu ieliņā ļaujamies kafijas veikaliņa kārdinājumam, mans loms ir Julius Meinl kafija.

Ievērojam, ka daudzas ēkas tiek restaurētas, arī Parlamenta ēka, izrādās, arī Austrijai šogan 100 gadu jubileja! Kas to būtu domājis - tā dibināta 1918.gada 12.novembrī.

Bet nu jau atkal jādodas ceļā, līdz jau zināmajai City Hotel viesnīcai Brno 140km.

Esam tikuši galā ar 457km un ap 22.00 esam viesnīcā.

26.jūnijs. 10.diena.

Visa diena paiet ceļā, izbraucam 8.00. Ap 17.00 esam Varšavā, iekarojam lielveikalu Zelta Terase, bet ap 21.00 esam viesnīcā IBIS. Ceļa mērs 573km.

27.jūnijs. 11.diena.

Pēc ierastajām brokastīm 9.00 dodamies ekskursijā pa Varšavu. Tā bija paredzēta vakar, bet tā kā visu ceļu lija lietus, tad atlikām uz šodienu. Un pareizi darījām, jo šorīt SAULE!!! Vispirms dodamies uz Lazenku parku un apskatām Šopēna pieminekli.

Staigājam pa parku, iespaidīgi, efejām un sūnām apauguši milzīgi koki, ēkas ar kolonnām, vēlāk, papētījusi internetu, atklāju, ka viena no ēkām ir bijusi Sibillas templis.

Vēl apskatāma Varšavas vecpilsēta, izlemjam izpirkt 1 mazo vilcieniņu un doties plašākā apskates braucienā. Varšavas vecpilsēta pazīstama, skaista, karaliska, arvien vairāk tiek sakopta. Pastaigājam arī pa Veco tirgu un apskatām kareivīgo nāriņu tirgus centrā.

12.00 dodamies mājup, pusdienas paredzētas krodziņā ABRO, bet...neizdodas, stāvlaukums pilns ar tūristu autobusiem, ceļš turpinās... Suvalku lielveikalā Kaufland tad katrs var iepirkties un pusdienot kā vien vēlas.

Un paskat tik – drīz jau arī Lietuvas robeža un arī LATVIJA!!!

Dienas kilometri 605.

Bet visa ceļojuma mērs 4420 km.

10 populārākās Slovēnijas tūrisma vietas: