Ceļā nedaudz vairāk kā septiņas stundas un 26 km, karte rāda 20 km.

Iesākumā atkal lielceļš, bet citu variantu nav, lai gan īsti pārliecināta neesmu. Līkijas ceļa zelta likums NR.6. - Cilvēks, kurš nekad nešaubās, šeit to dara 75 reizes dienā. Tomēr ceļš ir īstais, jo esmu nonākusi tieši pie jūras, gar kuru aizvijas taka ar tradicionāli sarkanbaltajām norādēm. Iebrienu jūriņā, pirmo reizi kopš ceļojuma sākuma, nedomājot par to, ka jāskrien tālāk, ka tuvojas vakars, ka nav laika…

Vakariņas noris internacionālā gaisotnē, jo otro reizi ir situācija, kad pansijā neesmu vienīgais viesis. Bez manis te vēl ir francūžu pāris, kas paskrēja man garām un ukraiņu puisis, kurš iet pretējā virzienā. Mūsu nacionalitātes atklājas, kad saimniece turku valodā jautā kā katra valodā sauc piparmētru. Tiklīdz to pasakām, atdzīvojas ukrainis, atpazīstot latviešu valodu un vienlaicīgi izsakot minējumu, ka saprotu krieviski. Līdz tam domāju, ka viņš ir mēms, jo mūsu komunikācijā ar frančiem nepiedalījās. Kļūstu par tulku starp ukraini un frančiem, jo puisis runā tikai krieviski, bet franči čābiski angliski, savukārt saimnieki runā tikai turciski un tā kā svarīgākos atslēgas vārdus zinu, varu būt par tulku starp viņiem un pārējiem. Sapazīstamies ar Mehmetu no Üçağız, kurš atbraucis pie sava biznesa partnera un tekoši runā gan angliski, gan franciski, un iedod savu vizītkarti. Forši, rītdienas naktsmājās jau nodrošinātas.

Visu nakti auro vējš un ir sajūta, ka to būdu aiznesīs pa gaisu. Tieši aiz loga atrodas mošeja, modinātāju nevajadzēs. Tas ir svarīgi, jo rīt ceļamies agri. Izmantojot turku valodas zināšanu minimuma priekšrocības, brokastis esmu sarunājusi 7 00.

Karte rāda 15 km, ceļa norāde 16 km, soļu skaitītājs 22 km.

Līkijas ceļa zelta likums NR.2. - Ja tu domā, ka sliktāk būt vairs nevar, var - un kā vēl! Precīzāk šo dienu noraksturot nevar. Ja iepriekš pukstēju par karstu sauli, maldīšanos pa dzelkšņiem un citām sīkām nebūšanām, tad labprāt piedzīvotu to visu vēlreiz, tikai ne šo. Rīts iesākas ar sliktu dūšu, nezin ko tādu vakar esmu apēdusi, bet, liekas, pārējiem nekādu problēmu nav. Atvados no ukraiņu puiša, saimniece iedod mums līdzi augļus un dodos ceļā. Francūži ir jau gabalā, bet satieku viņus vēlreiz pēcpusdienā, apmaldījušies esot. Kilometru šodien nav daudz, bet šķiet, ka esmu nogājusi divreiz vairāk. Pie visa vainīgs papēdis, kurš sāk sāpēt pamazām, bet dienas beigās jau kliboju un pēdējo kilometru velkos kādu stundu. Iekliboju Mehmeta pansijā, mani sagaida viņa dēls. Dzeru tēju un prātoju, ka varu atļauties vienu dienu padzīvot uz vietas un tad turpināt ceļu, jo nedaudz esmu aizsteigusies priekšā grafikam. To, ka šajā brīdī radikāli mainās visi mani plāni, prāts atsakās pieņemt.

Cerības, ka no rīta visas problēmas būs pazudušas ir muļķa mierinājums. Nevaru pat normāli izkāpt no gultas, par iešanu pat nerunājot. Kaut kā tomēr izvelkos, galu galā ēst gribas. Nu jau skaidri saprotu, ka nekāda iešana nekur nenotiks, klīstu gar jūras malu un satieku abus francūžus, kas brokasto, sasveicināmies. Viņi arī paliek vēl vienu dienu jo sievai kaut kādas veselības problēmas. Kas par neveiksmīgu dienu!

Kliboju atpakaļ uz savu pansiju, kad mani uzrunā vīrietis un piedāvā izbraucienu jūrā par 100 lirām (15,5 EUR). Saku, ka par daudz un nokaulēju 40%, viņš piekrīt. Sarunājam braucienu vakarpusē, kad viņš beigs vizināt citus tūristus. Par šādu iespēju zināju, taču baidījos, ka tas būs pārāk dārgi. Turklāt esmu viena uz kuģa, bez tūristu bara apkārt un kursu nosaku es. Superīgi! Nenožēloju ne mirkli. Izvizinājos divas stundas, parunājāmies, sataisīja man super saulrieta bildes. Viens no jaukākajiem piedzīvojumiem šajā ceļojumā. Līkijas ceļa zelta likums NR.10. - “Tas, kas slikti sākas, ne vienmēr slikti beidzas.”

20 km, pēc kartes noeju 13, ar mašīnu 7 km, soļu skaitītājs rāda 24 km.

Esmu ļāvusies pierunāties doties uz Demri bez somas un atgriezties ar autobusu, pārnakšņot vēl vienu nakti šeit un tad doties tālāk. Jau pirms septiņiem sāku nervozēt, gaidot brokastis, jo ar klibu kāju 20 km būs diezgan liels izaicinājums. (Nezinu, kas vispār man bija prātā, kad domāju, ka varu tos pieveikt.) Vienīgais mierinājums ir tas, ka man ir Mehmeta telefona numurs un viņš saka, lai zvanu, ja kas noiet greizi un nepaspēju uz pēdējo autobusu.

Tieku pie suņa pavadoņa. Klaiņojošu dzīvnieku Turcijā ir ļoti daudz, gan kaķu, gan suņu un, man šķiet, ka arī vistu, jo tās arī te šiverē pa šoseju kā savējās. No ciemata man seko vesels bars dažāda kalibra četrkājaiņu, no kuriem cenšos atbrīvoties. Jau krietnu gabalu aiz ciema tieku no tiem vaļā, izņemot vienu, kurš neatkāpjas ne soli. Es apsēžos, viņš apsēžas, apstājos, lai fotografētu, viņš apstājas. Tiklīdz parādās kāds cits suns, ir man blakus un rūc uz to. Viņš seko pat tad, kad kāda dusmīga sieviete apmētā to ar akmeņiem, baidoties, ka tas uzklups viņas kazām. Nekas cits man neatliek kā pieņemt par savējo un dalīties ar pārtiku un ūdeni.

Pēc aptuveni četrām stundām nonāku nelielā ciematā, turpinu iet pa šoseju. Pēc kartes vēl kādi septiņi kilometri un laika ziņā divas stundas, taču jūtu, ka temps samazinās. Par laimi apstājas jauns puisis ar pikapu, aicina sēsties iekšā. Šoreiz nešaubos ne mirkli un kāpju mašīnā. Diemžēl draugs jāatstāj, bet ceru, ka viņš mājas atradīs, ja tādas viņam vispār ir. Nedaudz pēc vieniem jau esmu Mirā (Myra), jo puisis nedaudz pamaina savu maršrutu un pieved mani tieši pie ieejas vārtiem. Paldies viņam!

Bija vērts klibot šurp. Fantastiska vieta. Esmu jau agrāk redzējusi līdzīgas, bet joprojām nebeidzu apbrīnot kā kaut ko tādu varēja izveidot bez tehnikas, bez normāliem darba rīkiem un komisijām, kas viena otru uzrauga. Šobrīd te auro vesels bars lietuviešu, bet, paldies dievam, ātri safotografējas un pazūd. Varu mierīgi izbaudīt atmosfēru. Novēroju, ka turkiem ir lielāka pietāte pret savu vēsturi.

Vēl tikai atliek aizklibot līdz autoostai, kas atrodas divu km attālumā. Labi, ka piekritu nenakšņot šajā pilsētā, Mehmetam taisnība - briesmīga miskaste. Šīs dienas Līkijas ceļa zelta likums NR.11. - Draugi mēdz uzrasties visnegaidītākajos brīžos un veidolos.

Turpinājums sekos.