Sanāca tā, ka vajadzēja uzlabot veselību un arī ar saules staru palīdzību uzkrāt organismā papildu D vitamīnu, lai varētu Latvijā pārziemot bez iesnām, klepus un citām krikām, tāpēc sāku skatīties, kur novembrī varētu vēl būt silts – gan gaiss, gan jūras ūdens. Es te, protams, domāju mūsu Ziemeļu puslodi; Dienvidu puslodē, kā zināms, viss ir otrādi – kad mums ziema, tur vasara, bet tik tālu triekties, lai dažas nedēļas pasildītos saulītē un papeldētos jūrā, nu nē, varbūt kādu citu reizi un uz ilgāku laiku, un, domājams, ar riteni. Šoreiz bija paredzētas riktīgas pensionāru izpriecas, bez sviedru liešanas un teltī salšanas (kā bija tieši pirms gada, kad visu novembri ar velo apceļoju Spāniju un Portugāli).

Izvēle krita uz Kipru, nevis, teiksim, Ēģipti, Maltu vai Turciju utml. Iemesli bija vairāki: temperatūra te novembrī esot pietiekami augsta – virs 20 grādiem gan gaisā, gan ūdenī (kas ir pilnībā apstiprinājies šo 2 nedēļu laikā, kamēr te atrodos; faktiski ir bijuši 22-24 grādi gaisā un kādi 20-22 jūrā, lietus līdz šim ir lijis tikai pāris reizes, visas dienas ir saule caur nedaudz mākoņiem, jau esmu nosauļojies brūns), un tas mani pilnībā apmierināja – mīlīga Latvijas vasariņa!; Kiprā praktiski visi runā angliski, vismaz te pastāvīgi dzīvojošie (pat krievi, kuru te ir kā sunim blusu un kurus dzird burtiski uz katra soļa), tāpēc man, kā šo valodu brīvi pārvaldošam, nekādu komunikācijas problēmu; tagad no Rīgas ir tiešie reisi uz Pafu, pie tam, lēti – ja laicīgi pērk biļetes, var dabūt par kādiem 60 eiro turp-atpakaļ, agrāk bija jābrauc ar busu uz Kauņu, jo tiešie lidojumi bija tikai no turienes; novembrī ir nesezona, kas nozīmē, ka naktsmītnes ir lētākas – es internetā sameklēju dzīvokli Pafā par 20 eiro dienā, pirmoreiz mūžā izmantojot Airbnb servisu, dzīvokļa saimniece ir krieviete, tāpēc arī tas vēl papildus veicināja lietas; un beidzot – es Kiprā esmu bijis jau 3 reizes, tiesa gan, tikai aprīlī, pēdējo reizi pirms 2,5 gadiem, kad ar velo 10 dienu laikā apbraucu riņķī visai salai, iebraucot arī t.s. Ziemeļkipras turku republikā (sala kopš 1974. gada kara ir sadalīta – grieķu daļā, kas ietilpst Eiropas Savienībā, un turku daļā).

Vispār, es ieteiktu daudziem padomāt par šo iespēju – uz kādu nedēļu veikt ceļojumu laikā, atpakaļ uz vasaru, kad pie mums ir drūmais novembris ar tumšajām, vēl bezsniega, īsajām dienām; te dienas ilgums novembrī ir par pāris stundām garāks nekā Latvijā, saule aust jau ap 6! Tā ir lieliska bauda šortos un T-kreklā, vai pat vēl knapākā apģērbā, pastaigāties kilometriem tālu pa Vidusjūras krasta platajām promenādēm, uz ādas jūtot saules staru un vējiņa glāstus un ar degunu - sāļā jūras ūdens smaržu, gar viesnīcām, kur atpūtnieki zālājos sauļojas, gar restorāniem un bāriem. Cik nedēļa vienam ceļotājam izmaksātu? Parēķināsim: ceļš 60, naktsmītne 140 (faktiski, jāpierēķina vēl klāt maksa par uzkopšanu un Airbnb peļņa – vēl kādi 50 eiro), pārtika, teiksim, 100, kopā ap 350 eiro, ja netērējas suvenīriem utml. Zinu, ka daudzi rietumnieki, un ne tikai, te pavada visu ziemas sezonu. Man pa kaulam ir tieši novembris, decembrī un pārējos ziemas mēnešos temperatūras jau nokrītot līdz padsmit grādiem, un tad jau nekāda sauļošanās un peldēšanās īsti nesanāk, ja neesi “ronis”. Vasaras te, savukārt, ir pārāk karstas – pat līdz, un laikam arī pāri, 40 grādiem.
Turpmāk vēl.