Nezināma nosaukuma ciems – Gelemiş

Pēc vakardienas ārprāta jūtos tīri labi. Brokastis sarunāju septiņos, gribēju jau ātrāk, bet runīgais pusturks nepiekrita. Kamēr ēdu, viņš izklaidē mani ar sarunām, nu ļoti runīgs. Strādā par gidu un cenšas atjaunot māju, ko mantojumā atstājis tēvs. Suni viņš uzrunā ar Pašā un ir tam ļoti pieķēries, bez tam šorīt tas ir pavisam draudzīgs. Saku paldies par garšīgajām brokastīm un dodos ceļā, jo pulkstenis jau rāda 7 40. Kas zina kad un kur atkal vakars pienāks.

Šodien ir arheoloģisko pieminekļu diena. Esmu izkalkulējusi, ka varu dienas laikā apskatīt četrus. Pirmais (Pudnae ruins) atrodas pavisam tuvu, tāpēc naski dodos ceļā. Jau pa gabalu ieraugu akmens mūrus, bet, piekļūstot tuvāk, atklājas, ka tie ir pamatīgi apauguši ar krūmiem un arī nekāds skaistais skats te nav, turklāt pēc vakardienas mocībām pa trako akmens lauku man nav ne mazākās vēlēšanās kaut ko līdzīgu atkārtot. Un tajā brīdī atkal nojaucos no ceļa un karte mani aizved pa šoseju. Neko daudz neiespringstu, jo zinu, ka šādi ātrāk tikšu uz priekšu. Varētu jau tikt pavisam ātri, jo dienas laikā apstājas četras mašīnas. Pirmais ir kāds ārzemnieks, kurš apskaidro kurā brīdī esmu pazaudējusi Līkijas ceļu un piesola aizvest līdz vietai, kur atkal varēšu turpināt. Saku paldies un atsakos, jo man šķiet, ka pa lielceļu būs ātrāk. Ātrāk varbūt, bet garlaicīgāk gan, jo visas dienas garumā neredzu neko, izņemot siltumnīcas. Gar ceļa malām atkal granātāboli, tikai šoreiz aiz žoga. Dzirdu kādu rosāmies un nolemju palūgt vienu, nu nevaru nociesties. Sieviete norauj man divus milzīgus augļus, piedāvāju naudu, bet viņa neņem. Pēc brīža tieku arī pie diviem svaigiem mandarīniem. Jauki, vitamīnu dienas deva nodrošināta.

Drīz vien sasniedzu Letoon. Objektā ir neliela ieejas maksa, bez tam var atstāt somu pie ieejas, nav jāstaipa līdzi. Pārāk ilgi uzkavēties nevaru, tāpēc palūdzu uzpildīt ūdeni un dodos tālāk. Ar informācijas kopēšanu no interneta par apskates objektiem neaizraušos, jo nosaukumi ir oriģinālrakstībā, ja kādu interesē, var sameklēt. Bez tam mani vairāk saista tas, ko jūtu, redzu ar savām acīm, ne gada skaitļi un sausi fakti.

Tālumā parādās nākamais objekts, kas izskatās pēc milzīgas akmeņu kaudzes, tāpēc nolemju šo izlaist, jo laiks sāk mani ierobežot. Vēlāk gan aprakstā izlasu labas atsauksmes, bet kas nokavēts, nokavēts.

Apstājos nelielas pilsētiņas autoostā un sāku prātot kurp doties, ir it kā divi ceļi, bet lai pienācīgi pabeigtu šo dienu, nolemju vienu ciemu izlaist, turklāt tas ir vienkārši, jo atrodos uz lielceļa. Vietā, kur man jānokļūst, esmu ap 16. Kamēr vēl nav satumsis, dodos uz pēdējo šis dienas apskates objektu Patara. Jāsoļo cauri visai pilsētai, šo jau var par tādu dēvēt, turklāt esmu jau nostaigājusies ne pa jokam, tāpēc neko daudz nepretojos, kad apstājas maršruta busiņš un aizved līdz pašam galam, un pat naudu nepaņem. Šis nu gan ir ko vērts! Sajūtos kā Lieliskajā gadsimtā. Fantastiski! Tūlīt rietēs saule un cilvēku arī nav. Labs dienas noslēgums. Atpakaļ viesnīcā esmu 18 30. Ceļā 11 stundas un 40 km.

Šo dienu nosaucu par asiņaino svētdienu, jo divas stundas maļos pa dzelkšņainiem krūmiem apaugušu klinšainu nogāzi, nevarot atrast ceļu. Tā arī nesapratu kur aizgāju nepareizi, jo karte rādīja tieši tajā virzienā. Kad esmu jau nelielā panikā, nolieku pie malas visus gadžetus un lieku lietā smadzenes. Kaut kāda nojauta par virzienu man ir, eju uz “čuju” un izeju laukā tieši uz īstā ceļa. Turpinājums bez problēmām, var pat karti neizmantot, ieskatos tikai reizēm. Satieku vāciešu grupu, kuri pirms dažām dienām, šķiet, aizgāja pretējā virzienā.

Vēl joprojām neesmu iekāpusi jūrā un ceru to izdarīt šodien, taču, nonākot līdz takai, kas it kā ved līdz jūrai, nav ne mazākās vēlēšanās mēģināt - krasts ir akmeņains un jūrai nemaz nevar piekļūt. Tālumā jau redzama pilsēta, nolemju nedaudz atpūsties, jo kas tad te vairs ko iet, pāris stundas un būšu galā. Kā tad! Piepildās Līkijas ceļa zelta likums NR.8.- “Tad, kad tev šķiet, ka viss jau ir beidzies, viss vēl tikai sākas”. Taka kļūst arvien akmeņaināka un stāvāka. Klintis ir virs manis un zem manis, bet pavisam zem manis jūra. Rāpoju cik vien uzmanīgi spēju, jo ikviens nepareizs solis var beigties ar kritienu. Vēlāk izlasu aprakstā, ka pa šo ceļu neiesaka iet un nepavisam ar smagām somām.

“Ikviens izaicinājums reiz beidzas, lai sāktos atkal jauns” - Līkijas ceļa zelta likums NR.16. Pilsēta jau pavisam tuvu, taču karte rāda, ka eju pa nekurieni, lai gan soļoju pa ceļu, kas ved uz kādu jaunceltni, kur, protams, nav neviena cilvēka. Atkal neesmu pamanījusi vietu, kur ceļi dalās un zaudēju laiku. Kalkan sasniedzu 17 00. Diezgan liela pilsēta, apkārt vienas vienīgas villas, bet man vajag pansiju par pieņemamu cenu. Turkiem pansija nozīmē gultasvieta + brokastis. Stundu maļos pa pilsētu, jo GPS sāk niķoties. Beidzot to atrodu, bet puisis prasa 150 liras, saku, ka par dārgu. Tā nu kaulējamies ielas vidū, līdz paziņoju, ka meklēšu citu vietu, vīrietis norāda uz blakus māju. Sieviete, kas jau dzirdējusi mūsu bazāru, saka, ka pie viņas ir vēl dārgāk un iesaka citu naktsmītni, kas varbūt būšot nedaudz lētāka un izstāsta ceļu. Forši, turki nav skaudīgi. Ātri atrodu minēto vietu, tiešām ir lētāk, turklāt bonusā bezmaksas vakariņas. Soļu skaitītājs uzrāda 24 km, lai gan karte rādīja tikai 13 km.

Ceļā septiņas stundas un 23 km.

No rīta saskrienos ar vakardienas puisi, ar kuru nevarējām vienoties par naktsmājas cenu. Viņš interesējas kur vakar paliku, atbildu, ka atradu lētāku variantu. Nemaz neizskatās dusmīgs vai kā citādi neapmierināts. Jautā, kurp došos un parāda taisnāko ceļu. Starp daudzajām villām to vēlreiz pazaudēju, apturu mašīnu un uzrunāju šoferi turciski, viņš saka, ka turku valodu neprot, toties runā tīrā angļu valodā.

Šodien man kompānijā ir četri angļi no Jorkšīras. Laimīgie! Viņi iet ar vieglajām somām, kurā ir ūdens pudele un kāds našķis. Pārējo pārvieto tūrisma kompānija. Ja man tāda būtu, apdzītu ātri vien, bet ir tā kā ir, ejam aptuveni līdzīgā tempā un cenšos saprast, ko viņi runā, jo tā nav angļu valoda, kādā runāju es. Šī ir sestā ceļojuma diena un viņi ir pirmie, kas iet vienā virzienā ar mani. Viņiem ir karte, GPS un grāmata, un tik un tā ir brīži kad visi maļamies uz riņķi un nevaram ieraudzīt norādes. Līkijas ceļa zelta likums NR.3. - Apmaldīties spēj pat visadvancētākais orientēšanās guru.

Nakšņojam pansijā kopā ar aptuveni 40 suņiem un 30 kaķiem, saimniece precīzu skaitu nezināja.

Ceļā trīs stundas un 13 km. Pa ciemu nostaigāju vēl sešus.

Man ir tas gods ierakstīt viesu grāmatā atsauksmi latviski, jo saimnieks apgalvo, ka esmu pirmā latviete viņa pansijā, esot bijuši lietuvieši, bet no Latvijas neviens. Starp citu, Lietuvu turki piemin diezgan bieži, arī Igauniju zina.

Eju kopā ar jorkšīriešiem, iepriekš pajautājot vai viņiem nav iebildumu. Šodien tāda garlaicīga diena, nekur neapmaldāmies, ātri sasniedzam nākamo ciemu. Taču vakars izvēršas interesants. Eju pastaigāties pa ciemu un izlūkot rītdienas maršrutu, bet norādes nekur neatrodu, karte atkal rāda ceļu pa šoseju, kas neizskatās piemērota iešanai. Vairākas reizes izstaigāju šurpu turpu, bet gudrāka nekļūstu. Atgriežos mājās jau tumsā un saskrienos ar saimnieku Huseinu, kurš pilnīgi neko nesaprot angliski, toties cītīgi kaut ko stāsta man turciski, ko, savukārt, nesaprotu es. Bet saprotu tik daudz, ka viņš aicina mani pie sevis. Pavadu vakaru, skatoties turku ziņas un mielojoties ar pildītu papriku un čorbu, kas, kā vēlāk noskaidrojas, turciski nozīmē vienkārši zupu. Līdz tam nevarēju saprast, kā var būt katru reizi citāds ēdiens ar vienādu nosaukumu. Galu galā jārisina arī saviesīgas sarunas. Ar manām izcilajām turku valodas zināšanām, piepalīdzot Google tulkotājam un viņa vēl izcilāko angļu valodu, tieku pie šādas informācijas - ciemā, uz kuru rīt taisos doties, nav naktsmāju, rīt sola lietu, cik ilgi un kad nav zināms, līdz pilsētai vairāk kā 20 km. Lai līdz turienei nokļūtu, viņš piedāvā aizvest septiņus km līdz kaut kādai vietai ar mašīnu par 40 lirām, tā ātrāk tikšot līdz pilsētai. Piekrītu, jo vēlreiz palikt vakarā nekurienē nav vēlēšanās.

Ceļā deviņas stundas, 33 km

Šorīt kaut kā neveiksmīgi aizguļos. Ātri kravāju somu un ģērbjos, jo brokastis sarunātas tieši septiņos, pēc tam Huseins mani aizvedīs kaut kur viņam vien zināmā virzienā līdz takai. Ir divas minūtes pāri septiņiem, kad viņš jau klauvē pie durvīm un saka, ka brokastis galdā. Tik daudz jau turciski saprotu. Bagāžniekā tiek sakrautas tukšas ūdens pudeles un ar sagrabējušo mašīnīti dodamies ceļā.

Šorīt nedaudz vēsāks, bet labi vien ir. Sāku iet tieši astoņos. Norādes visur skaidri redzamas, apkārt fantastiskas kalnu ainavas, esmu sajūsmā, lai gan priekšā garš ceļš. Aprakstā lasīju, ka pāris, kas gāja šo maršrutu, apmaldījies un īsto ceļu atradis tikai dienas beigās. Es arī iepriekšējās dienās maldījos nepārtraukti, bet te viss ir pilnīgi skaidrs. Laikam jau katram savs prāta aptumsuma brīdis pienāk.

Tuvojas solītais lietus. Kļūst arvien tumšāks, sāk ducināt pērkons un zibināt zibens, un tad sāk līt. Visapkārt savilkušies melni mākoņi un, izskatās, ka atrodos tieši negaisa epicentrā. Saraujos pie katra uzliesmojuma, bet nekādu citu variantu, kā iet, jau nav. Pirmkārt, esmu tikai pusceļā, otrkārt, trāpīt man var gan ejot, gan sēžot zem kāda koka. Karti arī izmantot nevaru, eju kaut kādā virzienā uz priekšu. Tāda mazā panika uznāk, zinot, ka 20 km rādiusā nav nevienas dzīvas dvēseles, taču aptuveni pēc stundas negaiss ir beidzies, gan pasaule, gan dzīve atgūst jaunas krāsas. “Neķer kreņķi par to, kas vēl nav noticis un varbūt nemaz nenotiks” - Līkijas ceļa zelta likums NR.14.

Tikko nokāpju no takas un sāku skatīties savā sarakstā pēc naktsmītnes, apstājas motocikls un puisis, apjautājies vai plānoju palikt Kašā, paziņo, ka viņam pieder pansija. Tā kā cena mani apmierina, salīgstam. Neciešu pilsētas, bet šī man iepatīkas uzreiz, forši būtu palikt vēl vienu dienu. Kā rādīs tālākie notikumi, droši vien tā vajadzēja darīt, bet, pēc kara jau visi gudri.

Turpinājums sekos.