Pie domas par solo ceļojumu nonāku pamazām un pavisam dabiski, lai gan visi, kas to uzzina, skatās ar neticības pilnām acīm, bet tā jau ir viņu problēma. Tad izlasu internetā, ka “2019. gada tendence ir tā saucamie "solo" ceļotāji, jeb cilvēki, kas vēlas izzināt pasauli vienatnē, un tomēr savā ceļā satikt neskaitāmi daudz cilvēkus, caur kuriem ceļojumi gūst pilnīgi citu jēgu”. Varu tikai piekrist.

Līkijas ceļš ir viens no pasaules slavenākajiem garo pārgājienu maršrutiem, kas atrodas Turcijas Līkijas reģiona piekrastē. Tā kopējais garums ir aptuveni 400 līdz 500 km (kā kurā informācijas avotā) ārkārtīgi krāšņā un arī grūtā reljefā. Izlasot šo un ielūkojoties fotogrāfijās, doma par nokļūšanu tur neliek mieru, līdz no nereāla sapņa pārvēršas par reāli izstrādātu maršrutu. Viegli nav, latviešu valodā informācija nulle, tomēr mājas darbu paveicu un varu doties ceļā. Apraksts veidots dienasgrāmatas formātā, ar nelielām korekcijām. Esmu sastādījusi arī savu “Līkijas ceļa zelta likumu krājumu”, kura katru punktu esmu pārbaudījusi uz savas personīgās ādas.

Ielidoju naktī. Kamēr noskaidroju kā nokļūt līdz autoostai, kāds laiciņš paiet, taču steigties nebija vērts, jo autoostu atver tikai piecos no rīta, tagad ir kādi pusčetri. Neko darīt, gaidām. Mani ievēro apsargs, sākam komunicēt ar google tulkotāja palīdzību. Ir gan tie turki advancēti, pat es nezināju par tādu iespēju, ka var ierunāt tekstu turku valodā, tas pārtulkojas angliski un otrādi.

Pēc nogurdinošiem nakts lidojumiem un pārbraucieniem ap pusdienas laiku esmu diezgan tuvu Līkijas ceļa sākumpunktam. Kamēr iepazīstos ar kartes pielietošanu, jo mājās jau bija slinkums to kārtīgi apgūt, nākas nedaudz pamaldīties pa pilsētiņu, kas izrādīsies tīrais sīkums, salīdzinot ar nākamo dienu maldu ceļiem. Īsi pirms 13 esmu pie oficiālā Līkijas ceļa sākumpunkta, palūdzu takša šoferim vienu foto, jo kā tad bez starta bildes un uzreiz apmaldos. Par laimi, uz pareizā ceļa tieku samērā ātri un tagad atliek tikai soļot. Pirmā norāde vēsta, ka līdz nākošajam ciemam ir 10 km. Taka ved augšup, ir ļoti karsts, negulēta nakts - viegli nav. Lai gan vairāk nekur nemaldos, laiks steidzas ātrāk kā man gribētos. Kirmi sasniedzu pievakarē un interesējos par naktsmājām, bet, kā jau biju informēta, šajā ciemā to nav. Tātad jādodas līdz nākošajam. Attālums ir tikai trīs km, kas pašreizējos apstākļos šķiet ļoti daudz. Ceļš ved lejā no kalna, pa līdzenāku virsmu paskrienu, jo tumsa tuvojas ļoti strauji. Tā arī ir, esmu Faralya ciemā reizē ar saulrietu. Soļu skaitītājs rāda 20 km, pulkstenis piecas stundas. Nezinu cik daudz var tam ticēt, jo reizēm tas visādus brīnumus saskaita.

Šīs dienas maršruts Faralya - Alinca. Esmu saputrojusies ar iziešanas laikiem, taču kopumā ceļā pavadītas astoņas stundas un 22 km. Karte gan rāda mazāk, bet pēc tās kaut kā nesanāk precīzi noiet. Gribu aiziet līdz pludmalei, bet pusceļā pazaudēju taku un atgriežos atpakaļ, līdz ar ko pāris lieku km atkal klāt. Pārāk nesatraucos, gan jau vēl paspēšu izpeldēties. Uz takas visas dienas garumā nesatieku nevienu tūristu, izņemot divus vietējos turkus un vāciešu grupu, kas atbrauc ar autobusu. Izrādās, var arī tā.

Parādās pirmie augļi, pašreiz ir granātābolu sezona. Tie aug ne tikai dārzos, bet arī ceļa malās. Prātoju, vai norauts auglis no nevienam nepiederoša koka arī ir zagšana. Pieņemu, ka nav un vienu norauju. Vēl pa ceļam redzu ļoti daudz bišu mājokļu, kas nozīmē, ka medus brokastīs bija vietējais.

Šodien esmu galapunktā ļoti savlaicīgi. Jau pie ieejas ciemā mani pārķer večuks un piedāvā tēju un kaut kādu dīvainu pankūku. Kad cenšos noskaidrot vai varēšu te pārnakšņot, sūta mani uz blakus māju. Sieviete runā angliski, kas te laukos ir retums, un var normāli tikt skaidrībā ar visām lietām. Guļu gultā un skatos kā saule jūrā krīt.

Ceru, ka šī paliks trakākā diena šajā ceļojumā.

Pamostos četros no rīta reizē ar gaiļu dziesmām. Pēc kārtīgām brokastīm jau 7 20 dodos ceļā. Sākumā viss ir labi, izņemot to, ka karte aizved mani pa šoseju. Skati nav tik skaisti, toties 11 km pieveicu kā paredzēts. Un tad sākas! Nospriežu, ka, ja jau tik ātri esmu pieveikusi pirmo posmu, paķeršu kaut ko no nākamās dienas maršruta. Galīgi pazaudēju taku, izmaļos pa ērkšķainiem krūmiem, divas reizes pārrāpjos dzeloņstiepļu žogam, tā arī neatrodu. Izskatos kā ar 10 kaķiem būtu cīnījusies. Atkal turpinu ceļu pa šoseju. Nonāku ciemā, kur it kā varētu nakšņot, taču pulkstenis rāda tikai nedaudz pāri diviem. Esmu atkal uz Līkijas ceļa, kas ieved mani mežā, nez no kurienes iznirst turks ar kaut kādu līku sirpi vai ko tamlīdzīgu. Domāju, nu ir gals klāt, bet viņš tikai tēju grib piedāvāt. Izlienu no meža, tālumā jau pavīd kaut kas ciematveidīgs. Karte rāda vēl divu stundu gājienu, kas izvēršas trīs stundu garumā lēnā tempā, karstā saulē, ar maksimālu koncentrēšanos uz katru soli, jo takas vietā ir stāvs, kustīgu akmeņu lauks. Beidzot esmu nonākusi paredzētajā ciemā, trīs naktsmītnes ieaugušas nezālēs, apkārt nevienas dzīvas dvēseles. Pilnai laimei ir izlādējies telefons, līdz ar to nav ne jausmas cik tālu nākamā naktsmītne un cik ir pulkstenis. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, uzlādēju telefonu un meklēju tuvāko ciemu. Par laimi tas atrodas netālu, steidzīgi dodos ceļā, jo vakars strauji tuvojas ar visām no tā izrietošajām sekām. Arī šī naktsmītne ir slēgta, tikai suns atstāts par apsargu. Eju uz kādu vietējo māju, lai pajautātu par nakšņošanas iespējām, bet arī tur priekšā suns. Nopietni apsveru domu likties uz naktsguļu zem kādas priedes, tomēr vēlreiz izmēģinu laimi pie rejošā suņa, sētā parādās vīrietis, kliedzu cik spēka. Izrādās, tā tomēr ir viesu māja, notikusi neliela avārija un ūdens gāžas uz galvas, un māja vispār ir tādā kā remonta stadijā, taču esmu pārlaimīga tikt zem jumta pēc 10 stundām ceļā un 37 km. Turklāt saimnieks perfekti runā angliski, kas nav mazsvarīgi un, kā noskaidrojas no rīta, ir tikai pa pusei turks. Lūk arī Līkijas ceļa zelta likums NR.1. - Pat tad, kad tev šķiet, ka neko vairs nevari, tu visu vari, jo cita ceļa vienkārši nav.

Turpinājums sekos.