Tiem, kas nedēļas nogalē vēlas izkļūt no galvaspilsētas burzmas un mazliet izklaidēties, nevajag ceļot nekur tālu. Tikai pāris desmitus kilometru no Viļņas var atrast gan zaļās dabas stūrīšus, gan dažādus kultūras un vēstures mantojuma objektus.

Ja trūkst ideju – šeit ir trīs ekskluzīvas muižas, kuras vērts apmeklēt Viļņas tuvumā.

Aptuveni 25 kilometrus no galvaspilsētas, Žalesas upes ielejā, atrodas Ļubava – viena no vecākajām un romantiskajām muižām Lietuvā. Daudzu Lietuvas dižkunigaišu un augstmaņu pārvaldītā muiža ir zināma kopš XVI gs., tās nosaukums, iespējams, radies no prūšu valodas vārdiem „liubas” vai „šliubas”, kas lietuviešu valodā nozīmē „mīlestība” un „laulība”.

Ļubavas muiža vislielāko uzplaukumu piedzīvoja XIX gs., kad tajā apmetās Slizieņu ģimene. Šajā laikā no akmeņiem un ķieģeļiem uzbūvētās ūdens dzirnavas joprojām ir vienas no unikālākajām Lietuvā. Graudu malšanai izmantotās dzirnavas izcēlās ar savu kvalitāti – tās tika projektējuši ārzemju meistari, bet iekārtas tika atvestas no rūpnīcām Zviedrijā. Šodien visas tehnoloģijas ir atjaunotas, to darbība tiek demonstrēta apmeklētājiem.

Ļubavas muižā var apmeklēt ne tikai dzirnavas, bet arī kādreizējā oficinā ierīkoto muzeju un muižas oranžēriju. Te jūtama muižas pēdējā īpašnieka Rapola Jona Slizieņa ietekme – viņš ārkārtīgi mīlēja ziedus, tāpēc visdažādāko puķu sugu netrūka ne pašā oranžērijā, ne pils priekšā ierīkotajās puķu dobēs.

Kaut gan Šešolēļu muižai nav tāda romantiska nosaukuma kā Ļubavai, arī tā ir mīlas stāstiem apvīta. Širvintu rajonā esošo muižu 1900. gadā nopirka Petrs Povils Končus, kurš te uzcēla greznu angļu kotedžas stila pili un ierīkoja franču stila parku.

Kamēr īpašnieks nodarbojās ar muižas jautājumiem, viņa sieva Helēna Končiene pavadīja laiku ar daudz jaunāko pulkvedi Jonu Variakoju. Pāra kopīgās pastaigas muižas parkā drīz nāca gaismā: sievas piekrāptais Petrs Povils Končus pārcēlās uz Parīzi, bet muižu pārdeva Jonam Variakojam, kurš kļuva par Helēnas Končienes vīru.

Jaunā īpašnieka pārvaldītā Šešolēļu muiža uzplauka. Vislielāko peļņu muižai deva spirta rūpnīca un pārdošanai barojamie teļi. Saposto muižu apmeklēja tā laika Lietuvas augstākā sabiedrība, piemēram, prezidents Antans Smetona mēdza apmesties otrā stāva guļamistabā ar skatu uz parku.

Šešolēļu muiža otrai dzīvei tika piecelta 1998. gadā, kad to iegādājās Amerikas lietuvietis Raimunds Petrausks. Restaurētā muižas pils, labiekārtotais parks un dīķi ir lielisks atjaunotas muižas piemērs – mūsdienās te tiek rīkotas privātas svinības, notiek koncerti.

Ne tik tālu no Viļņas jūs atradīsiet vēl vienu ekskluzīvu īpašumu – Alantas muižu. Molētu rajonā esošā Alantas pilsētiņa rakstiskos avotos pirmo reizi minēta 1436. gadā. Muižas īpašums veselus 200 gadus piederēja Radviliem, bet 1853. gadā muižu iegādājās poļu muižnieks Tadeušs Pac-Pomarnackis.

Viņš Alantā uzcēla greznu, itāļu villai līdzīgu pili, kuru izmantoja kā vasaras rezidenci. Pils kreisajā pusē bija piebūvēts četrstāvu novērošanas tornis; tikko kungs ieradās muižā, tūlīt virs tā tika pacelts karogs ar muižnieku dzimtas ģerboni.

Pac-Pomarnackis bija pazīstams kā cietsirdīgs un nežēlīgs saimnieks: muižas dzimtcilvēki strādāja pat svētdienās, viņiem bija jāmaksā nepanesami lieli nodokļi, un ar fiziskiem sodiem tika sodītas pat grūtnieces. Kungs, kas bija tik nežēlīgs pret dzimtcilvēkiem, pilnīgi izmainījās, tikko bija runa par mākslu. Pac-Pomarnackis prata daudzas svešvalodas, mīlēja ceļot un bija sakrājis iespaidīgu mākslas kolekciju.

Vēl šodien Alantas muiža ir slavena ar māksliniecisku atmosfēru – kultūras cienītājus šeit priecē Vaidota Žuka mākslas galerija, tiek rīkoti mākslinieku plenēri un izglītojošas programmas. Tie, kas interesējas par Lietuvas muižu kultūru, var apmeklēt muzeju vai pastaigāties pa krāšņo muižas parku – arī mūsdienās šeit notiek tādi paši sarīkojumi kā augstmaņu laikos.