Rietumlietuva daudziem no mums asociējas galvenokārt ar Baltijas jūru un piejūras kūrortiem, taču šajā reģionā ir arī daudzas citas unikālas vietas – dabas, vēstures un kultūras mantojuma objekti. To vidū laikam gan visvairāk izceļas iespaidīgās muižas, kurās it kā ar laika mašīnu var nokļūt dažādos Lietuvas vēstures laikmetos un politiskajos apstākļos un vienlaikus iepazīt arī bagāto Lietuvas muižniecības kultūru.

Apskatīsim trīs unikālas muižas – Pluņģes, Biržuvēnu un Šilutes.

Pluņģes muižas ansambli, kas tiek uzskatīts par vienu no ekskluzīvākajiem Lietuvā, bieži dēvē par Žemaitijas Versaļu. Muiža, kura ir zināma kopš XVI gs., īstu zelta laikmetu piedzīvoja XIX gs. beigās, kad to pārvaldīja kunigaitis Mihaels Oginskis ar sievu Mariju. Pateicoties viņiem, tika uzbūvēta pašreizējā neorenesanses stila pils un ierīkots skaists parku 60 hektāru platībā.

Turpinot savas ģimenes tradīcijas, M. Oginskis muižā bija izveidoja mūzikas skolu. Pusaudža vecumā tur četrus gadus mācījās mākslinieks un komponists Mikalojus Konstantins Čurļonis. Mūzikas skaņas skanēja visos muižnieku banketos – viesus priecēja muižas orķestris, kas spēlēja uz galvenajā zālē ierīkotā balta marmora balkona.

Mūsdienās Pluņģes muižā darbojas Žemaišu mākslas muzejs, tiek izstādīti Lietuvas un ārvalstu mākslinieku darbi un rīkoti koncerti. Apmeklētāji tiek aicināti apskatīt pulksteņa torni no sarkanajiem ķieģeļiem, ko uzbūvēja cits bijušais muižas īpašnieks – grāfs Platons Zubovs, un pastaigāties mītu apvītajā muižas parkā. Tiek stāstīts, ka pagānu laikos šeit tika kurināta svētā uguns.

Aptuveni 20 kilometru attālumā no Telšiem esošie Biržuvēni lepojas ar Lietuvā vienīgo saglabājušos vērtīgo XVIII-XIX gs. koka arhitektūras muižu. Bijušo karaļa muižu 1670. gadā nopirka Žemaitijas augstmanis Mīkols Gorskis – viņa dzimta te saimniekoja gandrīz 300 gadus.

Gorski bija darbīgi lauksaimnieki: viņi turēja lopus, kopa aptuveni pusotru simtu ābeļu, bumbieru, ķiršu un plūmju dārzu. Kādu laiku muižā pat darbojās kartonu fabrika, kuru vēlāk pārveidoja par dzirnavām, bet muižas pirtī tika vārīts alus.

Muižnieki, kuri bieži uzņēma viesus, savas mājas bija izrotājuši ar dzimtas ģerboņiem, mākslas darbiem un dārgām sarkankoka mēbelēm. Kaut gan padomju laikā interjers tika krietni sabojāts, vēl joprojām var redzēt saglabājušos autentiskos kamīnus no XVIII gs. flīzēm, dūmeni, grīdas flīzes.

Kad sākās Otrais pasaules karš, Gorski bija spiesti bēgt no muižas. Klīda baumas, ka muižas kapsētā viņi aprakuši zeltu, tāpēc garnadži ne reizi vien izrakņāja kapsētu. Zeltu tā arī neatrada, bet 2005. gadā zem muižas nama grīdas tika atrasti citi dārgumi – vācu porcelāna trauki, gandrīz trīs simti vienību.

Interesants nostāsts ir saistīts ar vienu no svarīgākajām muižām Mazajā Lietuvā – Šilutes jeb Šoja muižu. Muiža tika nodibināta 1721. gadā toreizējā Prūsijā, tai bija vairāki īpašnieki, līdz 1889. gadā tā kļuva par Lebartu muižnieka Hugo Šoja īpašumu. Savam jaunajam pirkumam viņš laiku nežēloja – rūpējās par muižas lietām, cik vien spēja.

H. Šojs atstāja sev 750 hektārus zemes, pārējo īpašumu sadalīja zemes gabalos, daļu no tiem iznomāja vai pārdeva, bet daļu uzdāvināja Šilutes pilsētai. Uz muižas zemes tolaik apmetās 120 ģimenes, uz citiem zemes gabaliem tika uzbūvēta slimnīca, skola un baznīca, ierīkota osta.

Vēl šodien Šilutes iedzīvotājus un viesus priecē abos Šišas upes krastos H. Šoja ierīkotais muižas parks. Muižnieks sastāvēja Botānikas biedrībā, tāpēc parka ierīkošanā izmantoja ievērojamu dabaszinātnieku un botāniķu palīdzību: parkā tika iestādītas aptuveni 150 koku un krūmu sugas, izrakti dīķi, ierīkoti celiņi, bet upes krastus savienoja gājēju tilti.

H. Šojs ļoti interesējās par lietuviešu tautas mākslu – viņš bija sakrājis gandrīz visas Mazās Lietuvas grāmatas lietuviešu valodā, bet muižas namā pat iekārtoja muzeju. Daudzi muižnieka savāktie etnogrāfiskie un arheoloģiskie eksponāti ir saglabājušies līdz mūsu dienām – tagad tos var apskatīt muižas namā ierīkotajā Šilutes muzejā.