Kauņas ūdenskrātuves pussalā esošais Pažaisles kamalduliešu klosteris ir viens no skaistākajiem nobriedušā baroka paraugiem ne tikai Lietuvā, bet arī visā Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. XVII gs. klostera ansamblis ir slavens ne tikai ar unikālo arhitektūru vai katru gadu šeit notiekošo starptautisko Pažaisles mūzikas festivālu, bet arī ar dažādiem mītiem.

Būvēt majestātisko svētnīcu Kauņas nomalē, kur tolaik vēl bija nomaļš mežs, nolēma Lietuvas dižkunigaitijas kanclers Kristups Zigmants Pacs. Nelielam ticīgo lokam paredzētais klosteris kopumā izmaksāja astoņus miljonus auksinu, bet dibinātāja ne visai izprotamie motīvi tūlīt tika apvīti ar dažādiem nostāstiem.

Bija cilvēki, kas stāstīja, ka ar sakrālā kompleksa būvniecību Pacs mēģinājis izpirkt savu vainu par jaunas meitenes izvarošanu šajā apkaimē. Citi sprieda, ka augstmanis klosteri uzcēlis, cenšoties atbrīvoties no velniem, kas apsēduši Pažaisles kalnu. Neskatoties uz baumām, Pacs klostera celtniecībai veltīja visu savu uzmanību. Tā kā pats bija studējis un daudz ceļojis Itālijā, arhitektus un fresku gleznotājus ataicināja tieši no turienes.

Pažaisles klostera ansambli projektēja Džovanni Batista Frediani. Tika nolemts kompozīciju veidot atbilstoši kamalduliešu klosteru ģerbonim – divi baloži, kas dzer no viena kausa. Baložus aizstāja divi pieguļošie dārzi, kausu – zemes gabala vidusdaļa ar aleju. Baznīca, klostera ziemeļu un vidējais korpuss ar slēgtiem iekšpagalmiem atdalīja baznīcas pagalmu no mūku vientuļnieku cellēm. Lai nokļūtu baznīcas pagalmā, bija jāiziet cauri trijiem vārtiem.

Klostera ansamblis tika būvēts no dedzinātiem ķieģeļiem, bet apdarei bagātīgi izmantots marmors – ar to klātas sienas, durvju aplodas, balkoni, grīdas. Marmoru Pažaisles klosterim sagādāja paši mūki, jo Krakovas marmora lauztuvju tuvumā atradās Polijas un Lietuvas galvenais kamalduliešu klosteris.

Starp visām Pažaisles kompleksa ēkām baznīca izceļas gan ar savu lielumu, gan arhitektūru. Tās centrālā daļa bija sešstūra formas, un tai abās pusēs bija 32 metrus augsti torņi. Ziemeļu puses tornī skanēja Viļņas meistara J. Delamarsa izlietais zvans. Saskaņā ar Paca ieceri pavisam klosterī bija ierīkoti divi zvani: viens bija domāts Pažaislē dzīvojošajiem mūkiem, otram, lielākajam zvanam ziņa par klosteri bija jāizplata apkārtējiem.

Klostera baznīca bija slavena arī ar baroka altāriem un itāļu mākslinieku gleznotajām freskām. Visslavenākā no tām – Džuzepes Rosi gleznotā freska „Marijas kronēšana” –atspoguļoja arī klosterī dominējošo Marijas cildināšanas tēmu. Freskas, kas attēloja Vecās un Jaunās Derības sižetus, rotāja arī citas klostera ēkas – šodien visā kompleksā ir saglabājušās ap 140.

Tāpat kā pats Pažaisles klostera dibinātājs, daudz valodu raisīja arī greznajā klosterī aiz augstām sienām dzīvojošie noslēpumainie mūki. Atšķirībā no franciskāņiem vai jezuītiem kamaldulieši sabiedrībā nebija manāmi – viņi dzīvoja izolācijā un askētiskos apstākļos. Saskaņā ar vietējo iedzīvotāju stāstīto, mūki bija devuši klusēšanas zvērestu un satiekoties viens otram teikuši tikai „memento mori” („atceries, ka mirsi”), un viņi gulējuši cellēs novietotos zārkos, zem galvas novietojuši ķieģeli.

Runas skāra arī XVIII gs. būvēto, vienpadsmit metrus augsto klostera zvanu torni. Vietējie jokoja – tas tāpēc esot tik augsts, ka tā ir vienīgā iespēja mūkiem vientuļniekiem redzēt pārējo pasauli. 1812. gadā, pēc tam, kad Pažaisles klosteri nopostīja Napoleona armija, izplatījās vēl vienas baumas – ka mūki kaut kur paslēpuši dārgumus, bet dārzā aprakuši vara zvanu.

1831. gadā kamalduliešiem klosteris bija jāatstāj, kad visu Pažaisles īpašumu konfiscēja Krievijas cars Nikolajs I. Viņu vietā ierīkojās pareizticīgo mūki, kuri saimniekoja Pažaislē līdz pat 1915. gadam. Mūsdienās Sv. Kazimira kongregācijas māsu apdzīvotais klosteris ir atvērts sabiedrībai. Ikviens, kas vēlas, šeit var iepazīties ar Pažaisles unikālajām mākslas vērtībām un mēģināt iztēloties mītiem apvītā klostera noslēpumus.