Traķu Vokes un Užutraķu muižās, kuras viena no otras atrodas 20 kilometru attālumā, dažādi veidojusies Tiškeviču ģimenes vēsture. Apmeklējot šīs muižas, jūs vienā mirklī nokļūsiet XIX gs. otrajā pusē, kad muižas ilgu laiku pārgāja no vienām rokām citās un beidzot kļuva par viena īpašnieka īpašumu. Vai nav interesanti, kā tolaik izskatījās grāfa greznā dzīve? Kādas dzīres ir notikušas šo muižu sienās? Un kas notika ar muižām, kad tās zaudēja īpašniekus?

Piemēram, Užutraķu muiža grāfam Jozefam Tiškevičam, kurš to nopirka, likās pārāk vienkārša. Tāpēc drīz tika uzsākta būvniecība un īstenota no Varšavas atbraukušā arhitekta Juzefa Husa vīzija – balta klasicisma stila ēka, no kuras staro greznība un elegance. Tās atšķirīga iezīme ir krāšņa aizmugurējā fasāde, kas ir daudz iespaidīgāka nekā priekšējā. Tajā pusē, pussalas redzamākajā vietā, uz pjedestāla stāv Dievmātes statuja ar mazuli. Tāda Tiškeviču iecere nebija nejauša – grāfu ģimene savā īpašumā ieradās pa ūdensceļu. Viņus ar prāmi atveda pa šaurumu starp ezeriem Galve un Skaistis.

Netālu esošā Traķu Vokes muiža kādu laiku bija Jona Vītauta Emanuela Tiškeviča ģimenes vasaras rezidence. Vēlāk īpašniekus apbūra muižas apkārtne, un viņi nolēma te apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Itāļu izcelsmes arhitekts arhitekts Leonardo Jāns Ludvigs Markoni pili izveidoja pēc Varšavas karaļu rezidences parauga. Arī pils iekšpuse bija grezna – interjeru rotāja vērtīgas gleznas, marmora kamīni, kristāla lustras, ārzemēs izgatavotas mēbeles.

Muiža bija grezni ierīkota, taču Jons Vītauts Emanuels Tiškevičs nebija izšķērdīgs, apdomāja ikvienu pirkumu. Visaugstāk vērtēja zinātni un strādīgumu. Viņa sieva Isabela bija ārkārtīgi skaista un ļoti gādīga. Viņas uzmanības un siltuma pietika ne tikai ģimenei, bet arī padotajiem. Rudens un ziemas vakarus kundze pavadīja adīdama, bet Ziemassvētku rītā muižas ļaudis saņēma dāvanas – siltas cepures, zeķes, šalles un cimdus. Ģimene mīlēja grezni ģērbties pat tad, kad negaidīja viesus. Pils atdzīvojās, kad tajā ieradās viesi. Grāfi bieži rīkoja labdarības pasākumus, īpaši līksmi svinēja savas vārda dienas.

Tāpat dzīvoja arī Jozefs Tiskevičs un viņa sieva Jadviga. Arī viņu pilī netrūka viesu un svinību. Muižas īpašniece bija pazīstama kā stilīgākā sieviete Lietuvā. Viņa dievināja zīda kleitas, kuras brīnišķīgi plandījās, dejojot polonēzi. Par jaunākajām modes tendencēm grāfiene uzzināja no poļu un vācu žurnāliem. Iespaidīgākā telpa Užutraķu muižā ir banketu zāle. Tās sienas rotā spoguļi apzeltītos rāmjos, bet uz griestiem uzgleznotas zilas debesis. Hallēs vienmēr bija ziedi vāzēs, bet telpās bija jūtami no ārzemēm atvesti aromāti. Jautrais un greznais dzīvesveids nebija iemesls dzīvot bezrūpīgi. Josefs Tiškevičs centās savu īpašumu padarīt ienesīgu. Muiža pārdeva pienu, zivis un augļus, tajā bija krogs, sierotava, kūpinātava un ķieģeļu ceplis.

Idilliskā muižas ikdiena beidzās līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu. Tiškeviču ģimene devās uz Sanktpēterburgu. Vērtīgās rotaslietas, dārgakmeņus un zeltu viņi iešuva bērnu drēbēs un rotaļlietās. Dārgas lietas izdalīja glabāšanā kalpiem, daļu apraka, noslēpa. Kad karš beidzās, pēc vīra nāves muižā atgriezās tikai Jadviga. Kad sākās Otrais pasaules karš, muižas īpašnieki mainījās, līdz beidzot muiža tika nacionalizēta. Pēc kara te bija VDK virsnieku sanatorija, vēlāk – valsts tūrisma uzņēmums. Tagad tā pieder Traķu vēsturiskajam nacionālajam parkam.

Tiškeviču ģimene Traķu Vokes muižā valdīja 100 gadus. No paaudzes paaudzē tā tika nodota grāfu dēliem. Otrā pasaules kara laikā te apmetās vācu okupanti. Gleznas pilī, mēbeles, kristāla lustras un citi vērtīgi priekšmeti tika izlaupīti, ārējās dekorācijas iznīcinātas. Tikai 2014. gadā muiža kļuva pieejama sabiedrībai.

Ierodoties Traķu Vokes muižā, vēl arvien varat redzēt diženās pagātnes pēdas. Līdz šim ir saglabājusies ne tikai centrālā ēka, bet arī kapela-mauzolejs. Tā ir pirmā ēka, kas parādījās muižas teritorijā. Neogotiskās Sv. Jaunavas Marijas kapelas altāris bija izgatavots no ozola, bagātīgi rotāts ar zeltu un dekoratīviem elementiem. Cara laikā kapela tika reģistrēta kā klēts, no tās tika noņemts krusts. Tas palīdzēja svēto vietu paglābt no iznīcināšanas.

Užutraķu muižas ēkā ir saglabājusies vecā kapsēta. Te agrāk bijis pagānu templis. Vēlāk muižas īpašnieks šajā vietā uzcēla grieķu katoļu baznīcu. Tiškeviču laikā šajā vietā tika uzcelta katoļu kapela, netālu tika ierīkota kapsēta, kur apglabāja mirušos ģimenes locekļus.

Apskatot Užutraķu muižas apkārtni, jūs varat ieinteresēties, kā izskatījās XIX gs. spirta rūpnīca un noliktava. Tas ir viens no spilgtākajiem muižas saimniecības daļas arhitektūras akcentiem. Sarkano ķieģeļu ēkā tika ražoti dzērieni, ar kuriem muiža bija slavena: cidoniju liķieris un upeņu vīns. Tolaik tā bija ne tikai peļņu nesoša, bet arī veselīga prece. Tika uzskatīts, ka pēc tā laika tehnoloģijas ražotajiem alkoholiskajiem dzērieniem ir pozitīva ietekme uz organismu. Pie Jozefa Tiškeviča ieradušies viesi tika cienāti arī ar īpaši gatavotu lazdu riekstu uzlējumu. Vēlāk spirta rūpnīca un noliktava tika pārveidotas par dzīvokļiem.

Viena no interesantākajām Traķu Vokes muižas ēkām ir stallis. Izklausās negaidīti, vai ne? Ēka pēc formas atgādina saīsinātu pakavu. Jons Vītauts Emanuels Tiškevičs bija kaislīgs zirgu cienītājs, tāpēc nav brīnums, ka staļļos tika ierīkota manēža un kariešu šķūnis. Šajā ēkā tika turēti tikai īpaši zirgi, paredzēti bagātākajiem pircējiem. Darba zirgi tika turēti divās atsevišķās kūtīs kopā ar liellopiem, cūkām un vistām.

Izcili ir arī abu muižu parki. Tos ierīkoja no ārzemēm ieradušies ainavu arhitekti: izveidoja liepu alejas, puķu dobes, atpūtas un bērnu rotaļu laukumus. Užutraķu muižas franču stila puķu dobes bija grāfienes mīļākā vieta. Viņa veidoja herbārijus, gatavoja aromātiskās eļļas ar ziedu ekstraktiem. Traķu Vokes muižas parka dīķus ieskauj lapu koku tuneļi. Uz nogāzes esošās kaskādes bija aprīkotas ar vannām, atsevišķām dāmām un kungiem. Abi parki ir lieliski saglabājušies līdz mūsu dienām, dārznieku kopti un pieskatīti.

Pastaigājoties pa celiņiem, apskatot zāles un istabas, var viegli iejusties XIX gs. grāfu dzīvē un kaut uz īsu brīdi pārcelties pils greznajā ikdienas dzīvē.