Senioru sadraudzības rudens ekskursija - 2018.
|
Aina Grobiņa (Martinsone)
|
Septembris. Ir atsākusies jaunā sezona "Senioru sadraudzībā" un jādomā arī par šī rudens ekskursiju. Pēc karstās un sausās vasaras, septembra otrā pusītē, laiks iestājies rudenīgāks, uzpūš vēji un no tumšajiem mākoņiem nolīst, zemei tik vajadzīgais valgums. Tā tas gan neesot visur, daudzviet, vēl vienmēr valdot sausums , bet Kurzemes jūras piekrastē esot stipri vēji, kas dažviet pat sasniedzot vētras stiprumu un lietavas - tā vēsta Toma Briča kunga laika prognoze. Mana ekskursija izplānota tieši pa Kurzemes jūrmalas piekrasti. Kavēties vairs nevaru ar tās organizēšanu un izvērtējot visus "par" un "pret", savā plānotāja ievelku "atzīmi" uz 26. septembri.
Īsā laikā, līdz izbraukšanas dienai, dalībnieku saraksts ir piepildīts, arī visas apskatāmās vietas "apzinātas", izdarītas korekcijas kilometru un laiku sadalē, paziņots šoferītim Jurim izbraukšanas laiks un nosūtīta viņam ekskursiju izplānojuma karte.
Visu iepriekšējo nedēļu sekoju līdzi laika apstākļu prognozēm. Otrdienas vakara ziņās, pavisam nepatīkamas prognozes, kas vēsta trešdienu par visvētraināko un lietaināko dienu, sevišķi Kurzemes jūras piekrastē. Šīs ziņas ir ietekmējušas arī ekskursijas dalībniekus un pienāk man atteikumi. Tas gan mani daudz nesatrauc, jo sarakstā vēl ir "aiz svītras", kas vēlas braukt un tā sazvanu tos, cerību zaudējušos līdzi braucējus un saraksts ir nolīdzinājies tuvu vēlamajam skaitam. Visu nolieku Dieva vadībai un ticu, ka Dievs pakārtos mums piemērotus laika apstākļus, kā tas ir bijis visās ekskursijās. Vēl uzrodas viena problēma, jo pieturvieta pie Origo "bedres", kur parasti piestāj autobuss, šoreiz ir "slēgta", jo bedre tiek apbūvēta un blakus esošā ielas mala, bīstamības dēļ, norobežota. Sazinos ar šoferi un vietiņu atrodam, nedaudz tālāk, tuvu Dzirnavu ielai.
26. septembra rīts. Kā jau laika ziņās vēstīts, pienāk nomācies, pelēks. Vētru gan, vismaz te, pie savas mājas, nemanu. Aiz dzīvokļa loga, ozoliem zari tikai tā mēreni vējā lokas. Arī lietus nelīst.
Pie satikšanās vietas esmu savlaicīgi. Te sagaidu visus, šajā pusē Daugavai dzīvojošos ekskursijas dalībniekus. Piebrauc arī mūsu autobuss un, kā plānots, plkst. 7.00 , atstājam šo vietu. Nākošā dalībnieku uzņemšanas vieta ir Āgenskalnā, Mārupes ielā pie baznīcas.Te arī sapulcējušies visi pārējie dalībnieki. Pa ceļam vēl būs jāuzņem Edgars pie savas dzīves vietas, kur brauksim garām un ārpus Rīgas , pa ceļam uz Jūrmalu, uzņemsim Ēriku, vietā tuvu viņa dzīves vietai. Pārbaudu vēl pēc saraksta atnākušos, un tā, 37 dalībnieki, noliekot šo dienu Dieva vadībai, uzsākam ceļojumu.
Braucam pa Jūrmalas šoseju, cauri visiem, daudzajiem Jūrmalas ciemiem. Katrs no tiem ir ar savu vēsturi un vēlams būtu arī tos apmeklēt, tikai ne tagad. Šodien iespēja tikai tajos, caur autobusa logu palūkoties un pie katra piedomāt...kādreiz, varbūt atbraukšu. Pats pirmais, pirms Ķemeriem, Spuņciems, 29 km no Rīgas. Izvietojies uz Lielupi, no Babītes ezera atdalošas zemes strēles pie agrākās Spuņupes, no kuras arī dabūjis savu nosaukumu. Vārds "spunis" latviešu valodā nav, pēc Endzelina un Mīlenbaha skaidrojošās vārdnīcas, tas varētu nozīmēt tādu- maizes rikā izkostu, vadžveidīgu kumosiņa robiņu. Atradu arī vēl citādus skaidrojumus.
Nākošais ciems - Ragaciems, kurš savu nosaukumu ieguvis no tuvējā zemesraga. Izvietojies starp Rīgas jūras līci un Kaņiera ezeru.. Nākošie ciemi - Klapkalnciems, Apšuciems. Plieņciems atrodas pie pie Plieņupes ietekas Rīgas jūras līcī un no jūras vējiem to pasargājot augstās kāpas. Tad seko Ķesterciems un vēl pēc dažām minūtēm, esam iebraukuši Engurē. Engure pazīstama ar zivju pārstrādes uzņēmumiem. To raksturo arī netālais Engures ezers un divām upītēm- Ķīšiupīti un Engures upi, kas ir nedaudz dižāka par Ķīšupīti.
Seko Abragciems, kurš arī atrodas tuvu jūrai ar priežu meža ieskautiem krastiem. Tad esam Bērzciemā. Bērzciems arī atrodas uz zemes strēles starp Engures ezeru un jūru. Pēc 3 km seko Mērsrags. Ar Mērsragu man īpašas attiecības, bet tas ir jau cits stāsts. Mērsragā arī sastopams otrs, lielākais zemes rags Kurzemes piekrastē aiz Kolkasraga. No šī zemes raga, Mērsrags ieguvis savu nosaukumu. 5 km no Mērsraga centra ir Upesgrīva, kas izveidojusies uz 4 km garas un 500 m platas zemes strēles starp Rīgas jūras līča krastu un 28 km garo Grīvas upi. Vēl viens ciems- Valgalciems, kuru tikai tā nedaudz, pamanu pa autobusa logu, jo tagad visa vērība tiek pievērsta, lai nepabrauktu garām Kaltenei, kas ir mūsu ekskursijas pirmais apskates objekts. Iebraucot Kaltenē, ātri atrodam Luterāņu baznīcu un piestājam savu autobusu. Esam no Rīgas nobraukuši 119 km, pamatīgi "atsēdējušies" autobusa sēdekļos, skatījuši, vērtējuši un izjūsmojušies par visu, kas bija ieraugāms aiz autobusa logiem, tagad esam priecīgi izkāpt un izlocīt kājas. Laiks ir vēl vairāk nomācies un debesis klāj zemi, "pietūkuši" lietus mākoņi. Pēc siltā autobusa arī jāpadrebinājās jūras gaisā. Nolemjam, ka uz Kaltenes akmeņaino jūrmalu neiesim, bet sāksim apskati ar baznīcu. Arī šeit, lejā pa nogāzi, ir jūra, ko varēsim apskatīt pēc baznīcas apmeklējuma.
Pie baznīcas mūs jau gaida draudzes priekšniece Ingas kundze. Tiekam aicināti ieiet baznīcā . Sasēžamies solos un uzklausām Ingas kundzes stāstīto par šīs baznīcas vēsturi, par draudzi. Draudze aizsākusies jau 1567. gadā, tad uzcelta arī baznīca, kas bijusi no koka.1880. gadā, baznīca uzcelta no jauna un piebūvēta klāt sakristeja. Vēl reizi baznīca tikusi pārbūvēta 1896. gadā un arī paplašināta. Pirmā Pasaules kara laikā cietusi no krievu mīnu kuģa šāviņiem. No jauna atjaunota 20.g.s. sākumā.
Baznīcā altāri grezno glezna "Kristus un Sv. Pēteris uz jūras", kuru 1898. gadā gleznojis M. Polis pēc R.Rihtera darba motīviem. Baznīcā ir 18. g.s. darināta kancele un ērģeļmeistara A.Martina būvētas ērģeles. Ērģeles sākotnēji, 1843. gadā, bijušas uzstādītas Gulbenē, bet 1943. gadā pārvestas uz Kalteni. 2006. gadā, Liepājas Metalurgā izgatavots zvans, kas vēl vienmēr iezvana svētdienas dievkalpojumus. Blakus baznīcai, 2013.- 2013. g. uzcelta jauna draudzes māja, kuru arī mums iespēja apskatīt no iekšpuses. Baznīca, nedaudz ir iegājusi arī kino vēsturē.Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmām "Ilgais ceļš kāpās" un "Meldru mežs".
Pēc baznīcas apskates ejam, pa nogāzi uz jūru. Šeit gan nesastopam akmeņaino pludmali, bet tāpat, netālu no krasta redzami ūdenī lieli akmens "pakauši", uz kuriem sardzē" stāv pa lielam putnam. Izskatās kā uzstādīti pieminekļi, ja nezinātu, ka tie ir dzīvi putni, bet, kas tie par putniem, neizdevās noskaidrot. Kaijas tie nebija, daudz lielāki, ar garu kaklu, garām kājām un garu knābi. No mūsu skatu punkta, tālāk labi saskatāma , uz mākslīgi uzbūvētas pussalas jūrā, interesanta būvceltne. Tā esot, savulaik Kaltenes eksperimentālās lašveidīgo zivju fabrika, ko brīvās Latvijas laikā noprivatizējis uzņēmējs Māris Gailis ar kundzi, arhitekti Zaigu Gaili. Izplānojot un pārbūvējot, izveidojuši savu brīvdienu māju "Lieldienu sala". Tai bijusi izcila arhitektūras vērtība un 2007. gadā esot izpelnījusies balvu kā labākā, rekonstruētā ēka. Tā izmantota arī filmā "Seržanta Lapiņa atgriešanās". Šodien, vismaz no tālienes, šī celtne izskatās pēc pamesta "grausta". Gaiļa kungs to esot izsludinājis pārdošanā, bet pircēji vēl nav atradušies. Tā nu, šī pamestā vientuļniece tur stāv, pakļauta visiem jūras vējiem.
Nākošais apskates objekts ir tikai pēdējā brīdī, pēc saplānotā, ieteikts, un to arī man nācās pieņemt. Atradās starp mums arī ceļa zinātāji uz to un tā nonākam pie SIA "Kaltenes zivis" konservu ražotnes. Redzot visus sarosāmies ar naudas makiem rokās, saprotu, ka manam laika plānojumam tiks "izrauts" krietns robs. Iesaku, šajā, pēc zivīm un garšvielām, smaržojošā ēkā, uzturēties tikai 15 minūtes. Edgars gan šo, manu ierosinājumu, apšauba,aprēķinot, ja visi 37 cilvēki iepirkšoties, katrs drīkstēšot tikai 9 sekundes laiku iztērēt. Tā, man nākas atlaist laika reglamentā "grožus" un dot brīvu laika izvēli. Pati steidzīgi zvanu nākošam objektam, atvainojos, ka kavēsim. Atvainošanās tika saprotoši pieņemta.
Ieeju arī pati šai ražotnē un tūliņ saprotu, ka izvēle ir pamatojama. Neesmu īpaša zivs cienītāja, bet redzot vitrīnā izliktos konservus, dažādus zivs izstrādājumus un sajūtot visā telpā garšvielu aromātu, siekalas pašas saskrien mutē. Te var iegādāties marinētas zivtiņas dažādos veidos pēc īpašām receptēm, zivju salāti, nēģi želejā, marinēti siļķu tīteņi, makreles tomātu mērcē un daudz kā cita, viss "roku darbs". Arī zivju karaliene - reņģe, dažādos veidos iegādājama. Kad visi, garo rindu pie letes izstāvējuši un ar pirkumiem atgriezušies autobusā, secinu, ka esam pilnu stundu pārtērējuši ieplānoto laiku. No Kaltenes līdz Rojai ir 8 km attālums un šo ceļu veicam ātri. Rojas Zvejniecības muzejā, kas ir nākošais apskates objekts, mūs labi saprata un tiekam laipni sagaidīti. Pirms iepazīstamies ar ekspozīciju, gide mums liek apsēsties uz soliem, gar palielas ekspozīcijas zāles malām, un pastāsta par Roju, par zvejniecības vēsturi un muzeja izveidošanu.
Rojas vārds vēsturē minēts jau 1387. gadā. Vārds "Roja" ir baltu somu cilmes vietvārds un līvu valodā tas saistās ar, jau senajā pagātnē zāļaino un aizaugušo Rojas upes grīvu - Duļupi. Rojā, ar jūrniecības attīstību sācies tās uzplaukums. 1873. gadā Rojā tikusi izveidota jūrskola ar 2000 audzēkņiem.19.g.s. beigās un 20. g.s. sākumā, jūras piekrastē no Ģipkas līdz Mērsragam izbūvēti vairāk nekā 200 buru kuģi ar kravnesību lielāku par 100 tonnām. Muzejs sākts veidot 1968. gadā. Daudz eksponātus sanesuši apkārtējie māju iedzīvotāji un tālāko jūrmalciemu iedzīvotāji . Sakopoti vēsturiskie materiāli par jūras skolu, par burinieku būvi un pašu jūrnieku dzīvi. Ekspozīcija stāsta arī par Rojas novada vēsturi, burinieku laika gaisotni.
Viss redzētais un stāstītais ir ļoti interesants un jūrniecības gaisotnes ietekmēti, tālāk dodamies uz privātu "muzeju", buru kuģu modeļu kolekciju, kas atrodas šeit pat Rojā, tikai nelielu kvartālu tālāk no muzeja.Šeit mūs pārsteidz tas, ko ieraugam. Interesants un saistošs ir kolekcijas īpašnieces Lauras Kļaviņas stāstījums par kolekcijas tapšanu. - Pirms 20 gadiem, Rojā dzīvojis nedzirdīgs pāris , Laimonis un Ilga Veidemaņi. Laimonis, savā brīvā laikā ar lielu mīlestību, centību un precizitāti, veidojis buru kuģu modeļus ar kuriem braukts 19. un 20. g.s. un kādus mūsdienās vairs nebūvē. Viņš nav nekur papildus mācījies kuģa modeļu gatavošanas noslēpumus, kā jau cilvēks, būdams nedzirdīgs. Pēc vectēva Laimoņa aiziešanas mūžībā, kolekciju mantojusi viņa mazmeita Laura, kura tagad, šo brīnišķīgo kolekciju izveidojusi parādīšanai plašākai sabiedrībai. Šobrīd kolekcija izveidota personīgās mājas verandā, bet Lauras iecere to paplašināt uz vairākām istabām. Te skatāmi daudz, dažāda lieluma un no dažādiem materiāliem gatavoti buru kuģi. Pats lielākais no buriniekiem, ir 2 m garš, aprīkots ar naksnīgām gaismiņām, īstām burām un skaļi zvanošu zvanu. Interesantākais ir, mazā zāļu pudelītē iemontēts burinieks, vēl, nedaudz lielāks burinieks ietilpināts litra pudelē. Tas paliek man nesaprotami, kā tik precīzi izveidots modelītis, ticis iekšā šajās pudelēs ! ? Viss dzirdētais, redzētais ir , tiešām brīnums.
Atvadāmies no Rojas un 11. km nobraucot tālāk, nogriežamies no šosejas pa nelielu smilšu ceļu uz Ģipku. Ģipka vēl atrodas Rojas novadā un ir tāds vidējciems un kā kūrortciems. Izskatās samērā niecīgi apdzīvota, pārsvarā redzamas skaistas vasarnīcas. No 1869. - 1893. gadam, Ģipkā bijusi jūrskola, bet vēlāk tā pārcelta uz Mazirbi. Šodien mūs interesē Ģipkas baptistu baznīca. To, pēc nelielas meklēšanas atrodam mežmalā, zaļos kokos paslēpusies, gluži kā no pazīstamās dziesmas vārdiem "iznākusi" - "Meža ielejā ir baznīciņa, nav skaistākas vietas nekur..." Arī pats dievnams ir celts no koka un nokrāsots zaļā krāsā ar baltiem loga slēģiem un sarkanbrūnām durvīm. Šeit, Ģipkā draudze bijusi jau 1900. gadā un tā darbojas arī šodien. Mūs sirsnīgi sagaida Tabita, pastāsta par baznīcas vēsturi, draudzes darbu. Noklausījušies stāstījumu,kopīgi nodziedam, no draudzes dziesmu grāmatām, kas izliktas pa soliem, nedaudz dziesmas, pacienājamies ar sarūpēto tēju un cepumiem un ar pateicības lūgšanu Dievam, atvadāmies no Tabitas un šīs mazās, skaistās baznīciņas. Ir sācis līņāt neliels lietutiņš. Ātri sakāpam autobusā, lai brauktu tālāk, uz nākošo apskates objektu. Tagad, mūsu šoferītim Jurim , jāveic, savas profesijas paraugbrauciens, jo ceļš, pa kuru šeit, pie baznīcas esam piebraukuši, ir ļoti šaurs un gar abām pusēm nožogots ar privātmāju žogiem. Arī neatrod vietu, kur apgriezt autobusu un tā, kādus 300 m, kur vēl vidū "ass" līkums, jābrauc atpakaļgaitā. Tas Jurim izdodas nevainojami un izpelnās no mums aplausus. Braucam tālāk pa jūrmalas šoseju. Pa šo laiku debesis "nolaidušās" pavisam zemu virs mūsu galvām un ar lietus lāsēm tiek aizmigloti autobusa logi. Sasniedzot Kolku, lietus un vējš ir pieņēmies spēkā. Nolemjam Kolkā nepiestāt, arī plānoto laiku esam krietni pārsnieguši un braucam uz Kolkasragu. Izbraucot caur Kolku, pastāstu nedaudz par šo vietu. Kolkas sākums meklējams ap 1387. gadu, kad barona Osten Zakenu dzimta tur uzcēlusi muižu. Ap to sākusi veidoties apdzīvota vieta. Krimas kara laikā, vecā muiža tikusi sagrauta, tās vietā 1857. gadā uzbūvēta jauna, bet tā bijusi vairāk kā vasaras rezidence un mednieku pils. Barona dzimtai tā piederējusi līdz 1919. gadam, kad pēdējais īpašnieks Kristiāns fon Osten Zakens aizgājis bojā. 1929. gadā, tā pārbūvēta un ierīkota pamatskola, kura tur bijusi līdz 1961. gadam. Tagad , no 1989. gada, Kolkas skolā ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studentu prakses vieta. Kolka esot vienīgais lībiešu ciems, kur 1890. gadā uzcelta pareizticīgo baznīca un vēl, līdz 1913. gadam, puse no Kolkas iedzīvotājiem piederējuši pie pareizticīgjiem.
Esam sasnieguši Kolkasragu. Lietus ir nostājis, bet vējš pūš vēl ar lielāku spēku. Ar bažām domāju, vai tiksim līdz jūrai un, kas tur mūs sagaida. Kolkasrags taču ir viens no šis dienas galvenajiem apskates objektiem,. Tā ir vieta, kur Dižjūra satiekas ar Mazjūru . Edgars atgādina, ka uz jūru visiem nav obligāti jāiet, var palikt autobusā un sagaidīt atpakaļ tos, drosmīgos, kas aizies. Es gan iebilstu, ka laiks tieši tāds, kā Dievs to mums devis šim apskates objektam, jo nekad citā reizītē, kad nebūs tik spēcīgs vējš, mēs arī neredzēsim to grandiozo skatu, kas šodien mūs tur sagaidīs. Edgars aiziet uz informācijas būdiņu nokārtot autobusa stāvēšanu, es sekoju jau pirmajiem jūras gājējiem. Kad paraugos atpakaļ, pārsteigta ieraugu, ka aiz manis nāk, gandrīz visi, pārējie. Autobusā palikuši tikai šoferītis un kādi divi, kas baidījušies par savām spējām. Katrs ir atradis sev somā, kādu piemērotu apģērba gabalu - lietus plēvi,lietu necaurlaižamu vējjaku, vai vēl ko citu, kas palīdz cīnīties pret vēju un lietus lāsēm. Grūtāk ir cīnīties tiem, kas izmantojuši lietussargus, jo tiem iznāk palikt zaudētājos, jo vējš, ātri vien lietussargus pacenšas sapluinīt. Es ietinos platajā plecu šallē un esmu pasargāta gan no nelielā lietus, gan stiprā vēja, kas te ir uzņēmis vētras stiprumu. Nonākot tos 500 m līdz jūrai un ieraugot jūru, zaļi putojošo viļņu trakojošo stihiju, visas neērtības ar cīnīšanos pret vēju ir aizmirsušās un visi esam "pārņemti" baudot šos grandiozos skatus.Vietā, kur abas jūras satek kopā, vētra viļņus šķeļ kā baltas, plīvojošas buras,viļņi kā balti, lieli gulbju spārni , šaujas uz augšu. Kādi drosminieki, aizvadot devīto vilni, aizskrien līdz akmens radzei pie "raga", lai nobildētos uz šīs šķirtnes, bet atpakaļceļā, nākošais, devītais vilnis, tomēr viņus panāk,apšļācot slapjus.
Labi ieskatoties, var arī bāku saskatīt, šodienas sabangotā jūrā, visiem gan tas neizdodas. Pirmā bāka uzcelta 1532. gadā, divus gadus vēlāk, vēl divas bākas uzceltas, bet tās aizgājušas bojā. 1885. gadā bāka uzcelta jūrā, tā rādījusi ceļu kuģiem. Arī pēdējā, jaunā bāka ir celta uz mākslīgi veidotas salas. Tā celta 19 g.s.Līdz bākai jūra esot 0,7 līdz 1,2 m dziļa un plūstošo smilšu dēļ, arī bīstama. Līdz 19.g.s., Kolkasrags saukts pa Domesnis ( Domu ligzda) , paši kolcēnieši to saucot par Kūōlka nana, kas lībiski nozīmējot - Kolkas deguns.
Esam ilgāku laiku apbrīnojuši šo skaistumu, un jāiet vien atpakaļ uz autobusu. Es sen virs neskatos laika plānojumā. Piezvanu vēl uz ēdnīcu, paziņojot ,ka kaut kad pievakarē ieradīsimies uz pusdienām un tālāk ceļojam uz Pitragu. Te mēs skatīsim Pitraga baptistu dievnamu.Tā kā, arī te esam ieradušies, sen aiz plānotā laika, neviens mūs vairs nesagaida. Mūsdienās gan par to nav jāuztraucas, jo mobilais telefons gandrīz katram atrodas kabatā. Arī šai reizītē, ātri vien sazvanāmies ar draudzes priekšnieci un viņai atnākot, tiek durvis atslēgtas un ielaisti baznīcā. Starp mums ir Ojārs, kas ir pitradznieks no seniem laikiem bijis, tad viņam uzticam par Pitragu, baznīcu un draudzi pastāstīt. Viņš, savā laikā, arī bijis draudzes saimnieks. Noklausāmies ļoti interesantu stāstu. Izrādās, ka Ojārs ne tikai labi atceras visus senos gadus, kad te dzīvojis, bet ir arī lielisks stāstnieks. Draudze Pitragā dibināta 1890. gadā. Draudzes locekļi dzīvojuši Navejas ciemā un jūrmalciemos no Mazirbes līdz Kolkai. 1902. gadā uzcelts lūgšanas nams, bet Pirmajā pasaules kara laikā izdedzis. 1925. gadā atjaunots, vēlāk, 20. g.s. izremontēts no jauna. Stāstījums ir vēl garš, izsmeļošs un ļoti saistoši interesants. Pēc tā, atkal nodziedam kopēju dziesmu, noturam lūgšanu un dodamies tālāk, nu jau uz pēdējo apskates vietu - Mazirbi. Arī te mēs skatīsim baznīcu, tikai šī būs Mazirbes luterāņu baznīca. Mazirbe no Pitraga ir tikai 5 km, tad ātri esam pie šī mērķa. Te, ar iepriekšēju piezvanīšanu izbraucot no Pitraga, mūs sirsnīgi sagaida mācītāja Irbes sieviņa un kā profesionāla gide, mums visu parāda, pastāsta un arī atbild uz katru uzdoto jautājumu.
Mazirbe ir ciems Baltijas jūras krastā pie Irbes šauruma. Ciems veidojies pie Mazirbes upītes, sauktas Minar Irva, ietekas Baltijas jūrā un no tās arī ciems ieguvis savu nosaukumu. Mazirbes vārds vēsturē minēts jau 1687. gadā. Padomju gados, bijušajā jūras skolā, izveidots PSRS armijas postenis, ciems bijis slēgta zona un ticis kontrolēts katrs iebraucējs Mazirbē. Jūras krastā uzcelts bijis robežsargu tornis ar prožektora māju, kas naktīs spilgti izgaismojis krastmalu. Ierobežotības dēļ, daudzi cilvēki, kas nedzīvojuši Mazirbē, zaudējuši te darbu un pārcēlušies darbā uz Kolku. To sekas jūtamas esot vēl tagad.
Mazirbes luterāņu baznīca slienas stalta un eleganta uz paliela pakalna. Tās attēls, pirms diviem gadiem bija "uzlikts" uz "Baznīcu naktis" bukleta vāka. Baznīca celta 1868. gadā un 20. g.s., 30-tos gados baznīcā dievkalpojumi tikuši noturēti lībiešu valodā. Pirmā pasaules karā, krievu artilērija uzspridzinājusi baznīcas torni, tas atjaunots 1927. gadā. Tornis slienoties 36 m augstumā un agrāk kalpojis kuģa atrašanās vietu noteikšanai Irbes šaurumā starptautiskās klases jūras braucējiem. 1964. gadā, padomju vara baznīcu draudzei atņēmusi. Dievnams piedzīvojis pamestību un, kā daudzviet šādas baznīcas, tikusi izpostīta un pakļauta izdemolēšanai. Jau 1985.- 1997. g., baznīca atjaunota. Baznīcas altāri grezno Guntas Liepiņas - Grīvas glezna , gleznota 1993.gadā (19.g.s. atkārtojums) - "Kristus un Sv.Pēteris uz jūras" . Apskatījuši baznīcu, mūs aizved uz Rekolekcijas centru. Arī par šo māju, ļoti saistošu stāstu noklausāmies. Šeit,LELB mērogā, ar Saksijas un Bādenes Evanģeliskās mācītāju apvienības palīdzību ir īstenota Rekolekcijaju centra ideja, izveidojot vietu, kurā atgūt prieku, spēku un mīlestību kalpošanai. Mazirbe esot Dieva svētīta vieta, kas nošķirta no pilsētas trokšņiem un drūzmas. Vairākas reizes gadā, Mazirbē tiekot organizētas rekolekcijas mācītājiem, mācītāju ģimenēm, baznīcu un draudžu kalpotājiem.Centra viesiem iespējams uzturēties trijās, ar visu dzīvošanai nepieciešamo aprīkotās, labiekārtotās viesu mājiņās, kurās ērti var izvietoties 5 līdz 8 cilvēkiem katrā. Ēkas izvietotas senās mācītājmuižas teritorijā, parka un dārza tuvumā. Jūra no šis vietas atrodoties tikai 20 minūšu gājienā.
Pēc visa redzētā un uzklausītā, pienācis laiks atvadīties un doties tālāk. Vakars jau sācis iekrēslot. Lietus gan mitējies, bet drēgna migla apņēmusi apkārtni, kas iznākot pēc siltām telpām, liek ciešāk aizpogāt jakas un ietīties siltās šallēs un ātri vien skriet uz autobusu, lai tiktu siltā autobusa sēdekļos. Pēc garās un nogurdinošās dienas, visu sejās redzams nogurums. Arī pati jūtos nogurusi, bet cenšos uzmundrināt,drīz tiksim pie lielās ēšanas,Talsos mūs gaida sātīgas, bet ļoti vēlīnas pusdienas. Edgars gan iesaka tagad visiem pagulēt, Talsos, centīšoties pamodināt, kas būšot pamodināmi. Līdz Talsiem jābrauc kādi 50 kilometri, bet nevienu gan nemanīju, kas būtu gulējis. Piedzīvotais, viss redzētais liek vēlreiz visu atcerēties, pārrunāt. Talsos iebraucam palielā krēslā, ko pastiprina tumšais,. lietainais laiks. Lietus sācis līt stiprāk. Pusdienas paredzamas restorānā "Kursa" un tur jau mūs sagaida klāti galdi. Neviens nav īpaši jāaicina, riksīšiem vien visi dodas no autobusa, pāri pagalmam uz restorānu un ātri ieņem sev vēlamu vietu. Man nākas, vispirms norēķināties ar restorāna vadītāju par samaksu, tad arī eju meklēt sev brīvu vietiņu, bet priekš manis ir jau tā saglabāta.
Pusdienas ir bagātīgas un ļoti garšīgas. Visi esam krietni paēduši un apmierināti. Pasakām kolektīvu "paldies" saimniecēm un ejam uz autobusu. Ar to arī šis ekskursijas aktīvā daļa ir noslēgusies.
Mājupceļā nekur vairs nepiestājam. Braucot, abi ar Edgaru sniedzam ekskursijas rezumējumu un izsakām katram paldies par dalības ņemšanu šai ekskursijā. Diena ir aizskrējusi kā vēja dzīts mirklis. Tuvojoties Rīgai, pirmais atvadās Ēriks, tad Rīgā iebraucot, Edgaru izlaiž tuvumā pie viņa dzīves vietas. Pārējie, lielākā daļa izkāpj Mārupes ielā pie baznīcas, aiz Daugavas dzīvojošos izlaiž pie stacijas, es palieku gandrīz pēdējā, jo man tuvākais izkāpšanas punkts, lai tiktu uz savu trolejbusu, ir pie universitātes. Te izkāpjam abi ar Fridriku. Mums abiem vēl kopīgs ceļš līdz Lubānas ielai, tad palieku viena, bet tālu vairs nav arī mans "Ķengarags" un ...esmu mājās.
Rudens ekskursija ir jau pagātnē. Slava un pateicība Dievam par vadību, Viņa dotie laika apstākļi bija tieši mums piemēroti. Pirmā dienas daļa pagāja bez lietus un arī nebija spilgtie saules stari,kas žilbinātu skatu caur autobusa logiem uz krāšņiem dabas skatiem ceļmalās. Grandiozais skats Kolkasragā un neaizmirstamās izjūtas visu to skatot. Lietus, tā vairāk uzlija tikai tad, kad bijām zem jumta autobusā.
Ja Dievs vēlēs dzīvot, tiksimies atkal 2019. gada pavasara ekskursijā, jaunā maršrutā un Dieva vadībā.
Piezīme: - šī ekskursija vizuāli skatāma manā galerijā -Rudens ekskursijas četrās sērijās.
26. septembris, 2018. gads