Ķiršu laiks Kioto. 2. daļa- transports

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto
Kioto centrālā daļa ar lielajām ielām sadalīta taisnstūrveida kvartālos. Tie savukārt sadalīti sīkāk ar mazākām šķērsieliņām. Tās ir šauras, praktiski vienvirziena, tāpēc kvartālā iekšā brauc tikai tie, kam tas tiešām vajadzīgs. Līdz ar to- tiklīdz nogriezies no lielā ceļa, nonāc mierā un klusumā. Un ja kvartāliņā atrodas templis, tad var apsēsties un vispār nejust, ka esi lielpilsētā. (Lai gan pēc Japānas mērogiem Kioto laikam nemaz neskaitās lielpilsēta). Ielām, protams, ir nosaukumi, bet tos neraksta uz plāksnītēm namu stūros (vismaz ne angliski, bet nemanīju arī neko tādu, kas būtu plāksnīte ar japāņu nosaukumu). Nosaukumi parādās dižielu krustojumos un arī uz dažu mazāko ieliņu krustojumiem ar lielo ielu, bet ne uz visiem. Orientēšanās notiek pēc lielajiem nosaukumiem, mazās ieliņas drošāk skaitīt. Brauciet uz Šidžo Karasumu- tas nozīmē, ka autobusa pietura atrodas Shijo un Karasuma ielu krustojumā. Starp citu- Uronza atrodas kvartāla iekšienē netālu no Shijo/Horikawa. Autobusos, kas kursē centrālajā daļā, pieturu nosaukumi uz tablo tiek parādīti arī angliski. Bet pēc neilga laiciņa piešaujamies arī pie diktora japāņu teksta. Skan gan ļoti daudz informācijas- laikam par to, uz kurieni var attiecīgajā pieturā pārsēsties, ko tuvumā apskatīt un diez kas vēl ne. Tomēr ja izdodas uztvert kaut ko, kas aptuveni izklausās pēc cuņima, tad nākamais vārds ir pieturas nosaukums. Jāuzmanās gan ar mazākajām starppieturām. Ja nav izkāptgribētāju, kas to paziņo, piespiežot pogu, un šoferim pārdabiskā kārtā izdodas pamanīt, ka pieturā nav arī iekāptgribētāju, tad mazās pieturas tiek ignorētas. Tāpēc uz apstāšanās reižu skaitu diez ko paļauties nevar. Autobusos, kas brauc uz attālākiem pilsētas rajoniem, ārpus tūristu areāla, angļu valodā tiek parādīti tikai dažu svarīgāko pieturu nosaukumi. Centrālās daļas robežās- kas ir pietiekami plašas- biļetes cena ir fiksēta (220 jēnas pieaugušajam). Jāsagatavo precīza naudas summa- monētu kaudzīte, ko, no autobusa izkāpjot, ieber automātā blakus šoferim. Automāts ātri saskaita, un šoferis pasaka paldies. Neriskējām izmēģināt, kas notiek, ja ieber nepietiekami vai vispār neko un lec tikai ārā. Godīgums ir lipīgs, tāpat kā japāniskā klanīšanās, un arigato gozaimasu- pieklājīgs paldies- arī spraucas iekšā katra teikuma galā. Starp citu- ja ieber vairāk nekā vajadzīgs, atlikums netiek izdots- tās ir tavas problēmas. Tāpec autobusos ir arī naudas maiņas automāts, kas 1000 jēnu banknoti samaina monētās un laikam arī lielākās monētas sīkākās- desmitniekos. Ja gadās ārpus centra braucošs autobuss, tad pie iekāpšanas durvīm no automāta jāpaņem zīmīte ar numuriņu. Uz tablo visu laiku mainās skaitļi- cik jāmaksā katra attiecīgā numura īpašniekam par nobraukto ceļa gabalu. Izkāpjot, nauda automātā jāiemet kopā ar numuriņu. Mēs izmantojām autobusu dienas karti par 500 jēnām gabalā. Tā atmaksājas, ja dienā izbrauc vismaz trīs braucienus, un tā kā attālumi ir gana lieli, tad pa tempļiem ceļojot izbrauc jau arī. Pirmajā braucienā, izkāpjot no busa, karte jāielaiž automātā, kurš uzdrukā datumu. Pārējās reizēs karte tikai jāparāda šoferim. Un jāpaklanās, protams. Tas der centra robežās. Ārpuscentra braucamajos teorētiski karte jābāž automātos divreiz- iekāpjot un izkāpjot. Tad pie izkāpšanas automāts parāda brauciena maksu, kas jāieber lādītē. Šo variantu mēs neizmēģinājām. Vēl svarīgi- saprast, kurā ielas pusē jāmeklē pietura, lai aizbrauktu uz pareizo pusi, paturot prātā kreisās puses satiksmi. Lielākajās pieturās- pie dižielu krustojumiem- uz pieturas staba ar zaļu signālu tiek demonstrēts, kura maršruta autobuss tuvojas un vai tas jau tuvu pieturai. Ja pasažieru daudz, tie veido glītu rindiņu, tāpēc nevajag pieskriet no malas un lekt tik iekšā. Vilcienu biļetes pērk automātos (da tur gandrīz visu pērk automātos...). Vispirms jānoskaidro, cik maksā biļete līdz attiecīgai pieturai. Tablo tādā vai citādā formā ir pie sienas, staciju nosaukumi dublējas angliski, tikai ar mazākiem burtiem, kurus starp herioglifiem reizēm pagrūti pamanīt. Tad automātā iestūķē atbilstošo naudiņu, var būt gan monētas, gan banknotes. Tikai jāskatās, cik lielas banknotes automāts ņems. Daži atzīst tikai 1000, citi arī 5000. 10000 laikam nebija nekur, neatceros. Pēc tam jāsāk spiest pogas- vienu biļeti vai vairākas, tikai pieaugušajiem vai kopā ar bērnu... Pogas ar zīmējumiem, labi saprotamas. Parādās arī iespējamo biļešu cenas, kādas vien pieejamas par iemesto summu. Izvēlies tikai pareizo. Cipari, par laimi, nav ar herioglifiem! Ja naudas iemests par daudz, automāts godīgi atdod atlikumu. Tad paņem savu biļeti un dodies uz ieejas vārtiņiem. Ielaid biļeti automātā, ej cauri un neaizmirsti to otrā galā savākt atpakaļ. Ja gadās nopirkt biļeti vienai dzelzceļa līnijai, bet iemaldīties citā kompānijā- Kioto stacijā kopā ir visādi dzelzceļi,- tad vārtiņi nobloķējas, tūlīt ir klāt dežurants un lieta tiek pieklājīgi atrisināta. Mēs tā vienreiz gribējām ieiet kaut kur iekšā, domādami, ka ejam ārā. Nekādu problēmu, viena vienīga savstarpēja pieklājība. Nākamais, par ko jāuztraucas- nepazaudēt biļeti līdz izkāpšanas brīdim. Ejot ārā no gala stacijas tā automātā jāielaiž vēlreiz, no kurienes tā vairs neatgriežas. Kamēr no zonas neesi izgājis, vari braukāt ar vilcieniem, cik uziet. Ja gadās aizbraukt līdz stacijai, kas ir tālāk par sākumā izvēlēto galapunktu, vari braukt atpakaļ, vai arī iet ārā, bet tad jāiet gar dežurantu, kurš sarēķinās, cik tev jāpiemaksā. Soda naudu nav- tikai atbilstošā biļetes cena. Vilcieni kursē gana bieži un visādu veidu- ātrāki un lēnāki. Braucot uz Naru laikam iekāpām tādā lēnākā, bet vienā no pieturām dzelzceļa darbinieks laipni parādīja, ka no blakus ceļa atiet ātrāks vilciens. Pārkāpām un braucām tālāk. Tālākiem braucieniem var nopirk biļetes ar rezervētām vai nerezervētām vietām. Rezervēta vieta nozīmē, ka tu esi piesaistīts noteiktam vilcienam, bet noteikti varēsi apsēsties. Nerezervētām vietām ir atsevišķi vagoni. Brauc, ar kuru vilcienu gribi, bet rēķinies, ka var iznākt arī pastāvēt. Rezervētās vietas ir drusku dārgākas. Ekspresī no Osakas lidostas uz Kioto pretī durvīm ir speciāla vieta, kur sakraut čemodānus. Pēc tam mierīgi vari iet vagonā un apsēsties, nav jāmīcās ar smago somu. Šajā vilcienā ir arī apgriežamie krēsli- vilciens pienāk galapunktā, krēsli automātiski apgriežas ap savu asi un atkal var sēdēt ar seju braukšanas virzienā. Kādā citā vilcienā redzēju, ka ir pārceļamas atzveltnes- pārliec sēdeklim otrā pusē un nav jābrauc atmuguriski. Bet ja brauc kompānija no četriem draugiem, var pagriezt/pārcelt tā, lai sēdētu viens pret otru un varētu runāties. Tālākiem ceļojumiem pa valsti, protams, ir izdevīga vilcienu karte, bet mēs malāmies tikai ap Kioto, tālākais brauciens bija uz Osaku.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais