Kā parasti izlidošana norisinās krietni pavēlu un Dublinā esam tikai nedaudz pēc pusnakts. Esam pieteikuši sev nomas auto. Atslēgas rokās, taču priekšā sarežģītākais uzdevums - atrast savu auto lielajā daudzstāvu autostāvvietā, kas atrodas pretī lidostai. Pēc neatlaidīgiem meklējumiem, reto cilvēku aptaujāšanas, skraidīšanas un atslēgu spaidīšanas esam iekārtojušies savā pieticīgajā un ekonomiskajā Dacītē, lai dotos uz mūsu bāzēšanās vietu Kilnalekā (Kilnaleck), kas atrodas Īrijas centrālajā daļā aptuveni 101 km uz ZR no Dublinas. Pēc nogurdinošā lidojuma brauciens vēlajā nakts stundā nepavisam nav tas, pēc kā esam noilgojušies, tāpēc arī pa ceļam pamanāmies stāvvietā pie kādas pienotavas uz pāris stundiņām nosnausties. Nedaudz atguvušies varam pabeigt savu naksnīgo braucienu un galā nonākot iekrītam mums sagatavotajā gultā, lai atgūtu spēkus un nākamo dienu pavadītu šeit pat Kilnalekā.

Kilnaleka ir neliels ciematiņš ar pāris ieliņām un daudziem krodziņiem uz galvenās, garākās ielas, kurus tad arī mēs savos pedējos divos braucienos cenšamies notestēt, tā, lai apmeklētā vieta katru reizi būtu cita. Mums ir kur izvērsties! Jo, kas gan var būt labāks pirms gulētiešanas, kā iztukšot kausu ar gardo Ginesu autentiskā krodziņā Īrijā! Bet tas jau tikai vakarā divatā ar vīru. Mūsu pirmā diena tika aizvadīta mierīgi, lai atpūstos no nogurdinošā brauciena. No rīta vīrs savu uzmanību veltīja tam, lai savestu kārtībā omes datoru, kas arī bija oficialais mūsu apciemojuma iemesls. Pusdienlaikā izgājām arā uz vietējo rotaļlaukumu un paklejot pa teritoriju.

Nākamajā dienā mums ir paredzēta Dublinas apskate, tāpēc jau no agra rīta visi sakāpjam Dacītē un dodamies ceļā. Pa ceļam vairākās vietās jāmet monētas, lai samaksātu par ceļu izmantošanu. Vienīgais maksas ceļš par kuru mums nav jāmaksā, jo auto īres firmai ir kaut kāda vienošanās, ir Dublinas lokveida apbraucamais ceļš M50. Auto atstājam pie dzīvojamajam mājām kādā mazā ieliņā netālu no botāniskā dārza un kapsētas (Glasnevin Cemetery), kas arī ir viena no Dublinas apskates vietām.

Šajā kapsētā ir pietura City Sightseeing autobusam, kuru tad mēs arī izmantojām, lai, nenogurdinot kājas, gūtu priekšstatu par Dublinu. Pietura gan nekur nav noradīta un tas sakotnēji mums izraisa nelielu uztraukumu. Taču pēc aprunāšanās ar darbiniekiem, gūstam apstiprinajumu, ka tiešām šeit kapsētā šis autobuss iegriežas. Lai gan precīzu pulksteņlaiku nezinam, dodamies nedaudz apskatīt kapsētu. Šeit ir apglabāti daudz nozīmīgu un ne tik nozīmīgu Īrijas cilvēku. Pie vārtiem atrodas iepriekš redzamais tornis un kapenes, Vienās var arī ieiet un apskatīt, kā arī ir neliela informācija. Uz šejieni tiek vestas skolnieku grupas, kas gida pavadībā šeit aizvada interesantas vēstures stundas.

Kad ir sagaidīts mūsu autobuss, nopērkam vienas dienas biļetes un dodamies iepazīt Dublinu! Abas ar meitu nevaram izlemt, kur labak sēdēt zem jumtiņa vai atklātajā autobusa daļā, tāpēc brauciena laikā vairākkārtīgi mainījām savas vietas. Pirmā vieta, kas mūs pārsteidz ar saviem izmēriem, ir Croke Park Stadium. Talāk sarkanais divstāvu busiņš mūs aizvizina centra virzienā. Dublina ir tipiska "tā gala'' (angiski runājošo un pa kreiso pusi braucošo) pilsēta. Lielos vilcienos likās līdzīga Glāzgovai, kuru mēs arī bijām apmeklējuši kādus divus gadus iepriekš. Pabraucām garām arī vairākiem zaļiem skvēriem un nelieliem parkiem. Viens no tiem šķita izkāpšanas vērts, taču domājām, ka ir jāizbrauc viss maršruts, lai redzētu un novērtētu visas potenciālas izkāpšanas vietas un otrajā busiņa brauciena aplī to varētu izdarīt. Tālākajā maršruā ļoti simpātiska šķita viena baznīca (iespējams, Svētā Patrika katedrāle) ar blakus tai esošo bibliotēku. Protams neapstrīdams šarms piemīt arī viskija (Teeling Whiskey Distillery) un alus darītavas (Guinness) kvartāliem! Ja pietiktu laiks, noteikti gribētos apmeklēt Ginesa alusdarītavu. Pie tās pulcējas ievērojams skaits zirgu pajūgu un tūristu. No šī kvartāla ēkām tiešām bija jūtama senatnes elpa, kuru spilgti papildināja atraktīvā autobusa šofera stāstījums! Vispār jau mūsu šoferis bija tiešām lielisks! Varēja just, ka viņš savu darbu dara ar prieku, ik pa laikam tika uzdziedāta kāda dziesmiņa un vēstures stāsti tika pasniegti kopā ar humoru un jautriem atgadījumiem, kā arī katrs pasažieris tika uztverts kā personība. Var jau būt, ka tas vienkārši ietilpst viņu darba pienākumos, bet tik un tā patīkami! Pabraukuši garām Heustonas vilcienu stacijai (Heuston Station) un otro reizi šķērsojuši Lifijas (Liffey) upi, atgriežamies Dublinas centrā. Tur izkāpjam, jo ir pienācis laiks ieturēt pusdienas!

Šodien pusdienosim Džimija Čanga ķīniešu restorānā. Tā ir zviedru galda tipa ēstuve, kur, samaksājot konkrētu summu, drīkst ēst cik daudz grib un var. Par šīs ēstuves apmeklēšanu izšķīrāmies jau mājās balstoties uz citu ceļotāju ieteikumiem. Bija labi! Īpaši patika dažādu gaļas ēdienu daudzveidība, saņēmos un pagaršoju arī gliemenes. Trūcīgāka bija vienīgi salātu, saldo un augļu izvēle, kā arī par dzērieniem bija jāmaksā papildus. Kad bijām papusdienojuši, nācās piekāpties puses brauciena dalībnieku vēlmei un doties uz lupatu veikalu, kas atradās tur pat netālu. Veiksmīgi tikuši ārā no veikala, gājām uz autobusa pieturu, lai turpinātu savu braucienu. Tieši atbrauca mūsu zilā - pagarinātā maršruta autobuss, kas izradījās pēdējais šodien šajā maršrutā. Tā nu nekāda izkāpšana un iekāpšana pa ceļam dažādos apskates objektos mums šoreiz vairs nesanāca. Veiksmīgi noķēruši pēdējo autobusu, devāmies atpakaļ uz kapsētu, pa ceļam izmetot vēl vienu tādu pašu loku pa pilsētu, kā no rīta puses.

Trešajā dienā, kuru pavadījām Īrijā, devāmies uz Ziemeļīriju, lai beidzot apmeklētu Ulster American Folk park. Šī parka apmeklējums jau tika plānots arī pirmajās divās Īrijas apciemošanas reizēs, taču abas reizes tam nepietika laiks. Parks atrodas tikai 104 km no Kilnalekas, taču šķita, ka braucam veselu mūžību. Pa ceļam mums bija viens slēgts ceļa posms, kuru izdevās apbraukt pa mistisku, mazu meža celiņu, kas brīžiem pa taisno veda augšup ļoti stāvos pakalnos, bet pēc tam sekoja arī līdzvērtīgi nobraucieni lejup. Pamanījāmies arī iekļūt jocīgā sastrēgumā, kas izbeidzās tik pat nesaprotami kā sācies. Kad, izbraukuši cauri Omagh pilsētai, noripojam vēl pāris jūdzes, esam nokļuvuši galamērķī!

Savu auto atstājām plašajā stāvvietā pie parka informācijas centra. Parks man tiešām ļoti patika! Bija aizraujoši! Parks atbist visiem maniem priekšstatiem par brīvdabas muzeja standartiem, taču tas ir tematisks - visur tiek stāstīts par nozīmīgo Īrijas vēstures pagriezienu, kad īri piedzīvoja lielo kartupeļu badu un bija spiesti pamest savu zemi, lai meklētu Amerikā pārticīgāku dzīvi. Informācijas centrā iegādājoties biļeti līdzi tiek dots arī parka plāns ar ieteicamo maršrutu un nelielu informāciju par objektiem. To ievērojot varam hronoloģiski iepazīties ar šī vēsturiskā notikuma cēloņiem, īru ceļu līdz kuģim, apstākļiem kuģojot un nonākot okeāna pretējā krastā, kā arī ar viņu piedzīvoto veidojot savu jauno dzīvi jaunajos apstākļos otrpus okeānam.

Muzeja apskate sākas tur pat informācijas centrā. Šeit ir izvietota diezgan apjomīga iekštelpu ekspozīcija atbilstoši muzeja tematikai. Ir arī atsevišķa istaba, kas veltīta Titānikam un tā katastrofai.

Kad tas viss ir apskatīts, veram durvis un dodamies ārā, kur mūs gaida daudz izpētāmu ēku. Sekojot norādēm plānā, savu apskati sākam ar vairākām īru ģimeņu sētām, baznīcu, mācītājmāju un skolu, līdz nonākam Ulsteras ielā (Ulster Street). Šī ir tipiska 19. gs. iela, kādai cauri izgājuši emigranti, lai uzkāptu uz kuģa.

Ielas galā veram durvis un nokļūstam... ostā! Kuģis mūs jau tur gaida un mēs nonākam Amerikā, lai iepazītos ar migrantu dzīvi svešumā. Sākumā gandrīz visiem, kas nokļuva okeāna otrā krastā, dzīves apstākļi ir bijuši ļoti bēdīgi, taču ar laiku arī liela daļa no šiem izceļotājiem ir tikuši arī pie turības. Tas atspoguļojas arī muzejā redzamajās ēkās. Sākumā redzamas vienkaršākas guļbaļķu mājas ar pāris istabiņām, līdz beigās nonākam pie lielām, pārticīgākām vairākstāvu dzīvojamajām ēkām.

Ir klāt mūsu pēdējā diena Īrijā. Pēcpusdienā mums jādoda uz lidostu, lai atgrieztos mājās. Bet pirms tam esam izlēmuši apmeklēt Breja (Bray) kalnu un izstaigāt klinšu pastaigu taku, kas tur iekārtota. Breja kalns atrodas netālu no Dublinas blakus apdzīvotai vietai ar tādu pašu nosaukumu - Bray. Sākumā sanāk nedaudz pamaldīties līdz nokļūstam kalna pakājē ierīkotā stāvvietā, no kuras sākas taka kalnā un arī iziet Brejas - Grejstonas klinšu pastaigu takas viens gals. Dodamies augšā kalnā un redzam, ka šeit pirms kāda laika ir plosījies ugunsgrēks. Uzkāpjot pašā virsotnē pie tur uzstādītā krusta skatam paveras brīnišķīga ainava uz Īru jūru un netālu esošajām pilsētām.

Tālāk dodamies pa taku uz kalna otru pusi ar domu kādā vietā uziet uz jūres pusē esošās klinšu takas. taču mūsu nodomu īstenot neizdodas, jo kalna nogāzes ir stāvas un lejā neved neviena droša taciņa. Tā nu mēs turpinam savu mini pārgājienu cauri ganībām pa celiņiem līdz nonākam pie vārtiem, kuriem jātiek pāri un tūlīt būsim nogājuši pavisam lējā no kalna otrā pusē daudz tālāk nekā bijām plānojuši. Tagad nu atliek atrast ceļu uz taku, kas arī mums veiksmīgi izdodas un varam doties atpakaļceļā. Taka ved gar jūras pusi un zemāk ir ierīkotas vilciena sliedes. Vilcienu izdodas redzēt arī mums, kad tas izbrauc cauri kādam tunelim. Taka ir salijusi un vietām ir lielas peļķes, arī cilvēku šeit ir daudz. Lai meita nesāktu čīkstēt par garo pastaigu, pa ceļam izdomāju viņai dažādas spēles, kas novērš domas.

Esam nostaigājuši krietnu gabaliņu un atgriežoties stāvvietā pie auto jāsāk domāt par došanos uz lidostu. Pa ceļam atkal tiek izmantots vairākuma spēks un piestājam paēst pusdienas. Mani gan vairāk uztrauc tas, lai paspējam uz lidmašīnu. Kad nu pusdienas ieturētas, braucam uz laukumu, kur jāatstāj nomas auto un nākas vēl pagaidīt busiņu, kas mūs nogādā lidostā. Lidostā, kā parasti, lielā steigā skrienam līdz mums vajadzīgajiem vārtiem un varam sacīt atvadas Īrijai!