Svētdienas rīts... Pēcvēlēšanu svētdienas rīts... Jāizvēdina politikas un cilvēku kaislību pārpildītās smadzenes, dodot ķermeņiem un sunim fizisko atslodzi ar labu pastaigu gar kārtējo upi. Šoreiz dabas datu meklēšanai pievienojot arī skaistos rudens skatus.

Tā nu cerību pilnas, labajām meteo laikziņām ticot, dodamies uz rudens krāsu ieskauto Kurzemes Šveici, baudīt Abavas senlejas sauso augškrastingu.
* "Krastings" - jaunvārds, kurš radies 2014.gadā Krimuldā, tā nosaucot tūrisma veidu, kurš aktīvus iedzīvotājus un tūristus aicina doties pārgājienos un iepazīt Latvijas upju skaisto dabu.

Pa ceļam mūs pārsteidz rudenīgo koku tērpu krāsu košā burvība un arī biezpelēka migla, kurai tiekot cauri, cerība par vienkārši mākoņainu, taču sausu laiku, dabas burvību baudīšanai, saglabājas.

Jau izbraucam cauri Sabilei – gleznainai, mīlīgai pilsētiņai, kuras svētdienas rīta mieru izdaiļo trīs kolorītu vīru saruna, no kuriem viens boksējas ar ietves malā esošā krūma zariem, kamēr abi malējie vēro un dod kādus norādījumus. Braucot ar auto jau var tikai minēt sarunas tematu, kas zin – varbūt šādi tika pausta neapmierinātība ar vēlēšanu rezultātiem, varbūt tas ir kāds jauns sporta veids – krūmboksings?...kas zin,kas zin?....

Urrā esam klāt Abavas senlejas pieturpunktā - pa meža ceļu, tuvāk Abavai. Atļaušos neiedziļināties topogrāfijas konkrētumā, galvenais, ka šoferītei ir zinnigsJ, kurp jādodas.

Hei, hei! Un kas mani mežā sveicina? – Gailenes dzeltenā cepurīte. Labi, Meža Māt, pierunāji, būs arī gaileningsJ.

Krāšņā mušmire iepozējusi starp ķērpju pārklātiem zariem kā aicināt aicina – Objektīv, objektīv, nobildē mani, lai redz kura ir visskaistākā?

Dodamies krastingā ar kritalu meklēšanu un rūpīgu izpēti jaunu, interesantu gļotsēņu atrašanu dabas datu papildināšanai. Šo darbību varētu nodēvēt par kritalu meklējingu vai vienkārši kritalings.

Skaista Abava, feinas gailenes, suns pārlaimīgs, izpētot jaunas takas un nezināmas vietas. Arī glotsēņu daudzveidība ir interesanta. Atrodam Dižozolu – 4,37m apkārtmērs. Viena egle ir tā noasarojusi ar sveķiem, kā lāstekām. /Bildes skatīt zemāk/

Laiks paiet nemanot,1,5h jau pagājusi. Attālums noietais mums divkājainajām tāds mazāks, kamēr četrkājainais draugs jau izskraidījies krustu šķērsu jauno apvidu iepazīstot, mēs tik ar fotoieguvumu un ainavu acu baudījuma daudzumu varam lielīties.

Kamēr dabas datu kaislīgā vācēja ložņā ap apses kritalu, priecājoties par īpatnējām piepēm un gļotsēnēm, mans ausu dzirdīgums jau saklausa īpatnu klusinātu pakšķēšanu pa lapkoku lapām. Sāku balsī spīguļot Saulīti, / tas mums visos ceļojumos ir līdzējis lietu apstādināt / , jo caur brango egļu skujoto zaru jumta seguma lietus slapjās lāses vēl nav jūtamas.

Pirms lielā slapjā piekļūšanas tuvāk zemei, vēl izdodas pamanīt gļotsēņu rudens krāšņo dabas mākslas darbu - košās Citrona bisporellas pamīšus ar Zilzaļajām hlorociborijām izkārtojušās uz viena nogāzta koka iekrāso tā tumšbrūno stumbru. Ja es jau neatpazītu,ka tās ir gļotsēnes, tad pa gabalu šķistu, ka kāds meža rūķis ar krāsām draiskojies.

Mākoņi no miglas vāliem ir atkūlušies līdz mums. Fotoaparāts ir jāslēpj un drēgnais laiks mitrumu sāk dzīt cauri pat pielāgotajam krastinga apģērbam. Dodamies atpakaļ uz auto. Suns jau iesmilkstas - par slapju man, par slapju!-fiksāk, ātrāk. Pie auto kafijas pauze ar līdzpaņemtām uzkodām. Lietus pieņemas spēkā. Pēc standarta 3h à 4h à 5h un pat vairāk pastaigu stundām, tādas nenogurušas pieņemam lēmumu doties labāku laikapstākļu meklējumos.

Uz Māras kambaru pusi debesjums izskatās gaišāks, kaut laika prognozes moderno tehnoloģiju aparātā rāda pretējo. Spītība tomēr liek doties ceļā. Eh, nikā! – gāž diezgan pamatīgi, kas nozīmē vien veltīgu slapināšanos bez bildēšanas iespējām. Māras kambari mūs nelaiž sev tuvumā... Izrādās nepirmo reizi.

Žēl, protams, jo braucamceļš bij tāls, pastaiga tik īsa, brauksim vien atpakaļ uz Rīgas pusi. Lietus piles peļķēs pilēdamas gan meta burbuli, kas esot uz drīzu lietus pārstāšanu. Cerēsim, ka pa ceļam būs sausais periods un tiksim vēl pastaigāt ar dabas datu meklēšanu.

Stundu braucam lūkodamās, kur būs gaiša debesjums? Vai tie tumšie mākoņkalni, šodien sauli parādīs?

Suns ar nesapratnes pilnām acīm uz ceļu lūkojas caur automašīnas priekšējo logu un nesaprot – kādēļ mēs vēl nestājamies? Kādēļ neejam staigāt? Kas noticis? Parasti es noskrienos un tad varu snaust. Šodien tik maz izskrējos un tik ilgi braucu. Kas te notiek, kas par lietu?

Viņa acīs ir izteiktas ilgas pēc rikšošanas un kārtējo meža piedzīvojumu kāres.

Sākam apcelties. Saku – Suns, Tu tik ļoti žēlīgi mūs aicināji ātrāk uz auto, kad sāka līt, tad esam Tev sagādājušas pārsteigumu un siltu vietu ar dabas lūringu pa auto logu! Suņa saimniece iebilst „lūrings” neder labāk „vērojings”, skan labāk.

Māksla rokā ir! Sākas jaunvārdu radīšana, pamatojoties uz jauno aizraušanos krastingu!

Braukšana ar auto– stūrējings vai autings.

Parasti - ejam pastaigāt pa Daugavmalas promenādi! Modīgi - Krastings pa Daugavmalas promenādi.

Kā skanētu pastaiga gar kanālu ? - kanālings; Raudāšana – raudings; Žēlīgs skatiens – Žēlings.

Utt, utjp. – galvenais, ka nu jestrā omingā atgriežamies no krastinga mājās.

Manā bērnībā bija pupiņu valoda ,tagad ir radīta ingvaloda.

Savējie sapratingosJ