Ekskursija pa Igauniju
|
Aina Grobiņa (Martinsone)
|
15. augusts. Karstā vasara ir aizgājusi pagātnē, bet dabā vēl nekas neliecina par rudeni, kaut kalendārs rāda septembri. Rīts ir dzestrs, bet uzlēkusī saulīte sola siltu un vasarīgu dienu. Norunātā vietā, pie baznīcas sagaidām autobusu, kas mūs, lielus un mazus, 30 cilvēku grupu vedīs ekskursijā pa kaimiņu zemi Igauniju. Mazsalacieši Igauniju var saukt par tuviem kaimiņiem, jo atrodas pie pašas tās robežas. Šai reizē gan blakus esošo robežu nešķērsos, bet brauks 72 km līdz Valgai, jo apskates objekti ir tajā apvidū.
Autobuss piebrauc precīzi noteiktā laikā, plkst. 8.00. Sakāpuši tajā, katrs sameklē sev brīvu vietiņu. Trešā daļa no visiem braucējiem ir bērni un to balstiņas kā zvirbuļu čivināšana pāršalc autobusa salonu.
Vēl pēdējie norādījumi par ekskursiju no Aiva un ar Dieva vadību tiek uzsākts šis ceļojums. Vispirms virziens uz Rūjienu Sēžu pirmajā solā un ir iespēja skatīt priekšā esošo, kas redzams aiz autobusa loga un arī "notvert" fotokadrā kādu interesējošu skatiņu. Šis ceļš atsauc atmiņā laiku no agrās jaunības dienām, kad šis ceļš bija smilšu seguma, ne tāds kā tagad asfaltēts. Tajās senajās dienās, Rūjiena bija rajona pilsēta un braukt iznāca bieži. Uz Rūjienu kursēja tikai viens autobuss, abos virzienos vienu reizi dienā. Daudzas vietas vēl saglabājušās kā toreiz, bet arī daudz jauna klāt nācis. Rūjienai izbraucam cauri. Arī te daudz kā mainījies, tikai "Tālavas taurētājs" stāv kur stāvējis. No jauna, Brīvās Latvijas laikā uzstādīts "Sējējs", kura galva izzvejota no Rūjas upes un restaurēta. Pa labi paliek Rūjienas luterāņu baznīca, kurai, atkal no jauna, smailais tornis slejas pret debesīm. Pabraucām garām Skudrītes kapiem un tālāk ceļš ved caur Omuļiem, Naukšēniem, Kārķiem, Ērģemi un esam sasnieguši Valku, kur pārbraucam Igaunijas robežu. Robežu maiņa pamanāma tikai pēc dažādu norāžu nosaukumiem igauņu valodā. Lai cik gludi bija Latvijas ceļi, tomēr pārvietojoties pa Igaunijas ceļiem, to kvalitāte jūtami atšķiras.Ceļmalas izpļautas, pat vis tālākos meža ceļos. Lauki, viensētas sakoptas, nekur, kur braucam, nav jūtama pamestības sajūta.
Nelielu ceļa gabalu pabraukuši pa igauņu zemi, izskan salonā lūgums apturēt autobusu pie kādiem zaļiem krūmiņiem. Nekur tuvākā apkārtnē nav paredzama neviena degvielas uzpildes vieta un nākas tiešām, šoferim autobusa skrējienu apturēt krūmmalā, kur pa saņceliņu var aiziet uz zaļu pļaviņu. Tiek dots norādījums šo vietu izmantot tikai tiem, kam steidzīga nepieciešamība un atgriezties ātri atpakaļ, tomēr vēlēšanās paelpot svaigo kaimiņzemes gaisu ir daudziem un izkāpj paliels bariņš. Laika noteiktais reglaments tiek ievērots un pēc 15 minūtēm visi esam atkal autobusā, savās vietās un ceļu var turpināt. Izbrauc cauri dažādu nosaukumu apdzīvotām vietām un pēc 73 km no Valgas, esam nonākuši pirmajā apskates objektā - Reugē.
Reugi dēvējot par septiņu ezeru zemi, no kuriem viens ezers esot viss dziļākais Igaunijas ezers. Tā dziļums sasniedzot 38 m. Pats Reuges ciemats atrodas ielejā starp šiem ezeriem un ciemata vidū paceļas, ar smailu torni, stalta baznīca - Mārjas baznīca. No automašīnu stāvvietas sākas 1,5 km gara Reuges enerģijas taka, kuras izstaigāšanai vajagot 1,5 stundas. Tas mūsu ceļojuma plānā nav ieplānots un taku ar visām enerģijas uzpildes vietām, atstājām citai reizītei, ja vēl kādreiz gadīsies te nokļūt.
Kāpjam pa zaļu zāli noaugušu pauguri uz redzamo torni, kas atgādina resnu koku ar divām stārķu ligzdām, vienu pa otru augstāk, piestiprinātām pie tā. Tā arī šo skatu torni sauc- "Stārķu ligzdas". Torņa augstums līdz augšējai "ligzdas" platformai ir 30 m, līdz zemākai- 27 m. Uzkāpšana ir torņa iekšpusē pa metāla spirālveidīgām kāpnēm. Augšējās "ligzdas" vidū iemontēta gigantiska " zelta ola", kas tumsā tiekot apgaismota vairākās krāsās. No platformas uz visām pusēm paveras skaisti skati. Pāri koku galotnēm, ielejā redzams ciemats ar baznīcu vidū, arī redzami mirguļojoši ezeriņi. Tos gan nesaskaitīju, vai tiešām bija septiņi. Raugoties uz automašīnu stāvlaukumu, mūsu autobuss atgādina sērkociņa kastīti. Tā, esam ieguvuši priekšstatu, ko stārķi redz no savu ligzdu augstumiem, kāpjam atkal lejā un ejam uz autobusu. Tūristu reklāmas kioskā paspēju arī iegādāties suvenīru - magnētiņa kartiņu no šis vietas.
Nākošais un galvenais apskates objekts Munamēģis, atrodas 10 km attālumā no šīs vietas un tā ātri arī esam pie tā atbraukuši. Autobusu atstājam stāvlaukumā pie Lielā Munamēģa kalna un gar kokiem apaugušu kalna malu, pa asfaltētu taku dodamies "šturmēt" pašu kalnu ar torni tā galā. Apkārtne te vēl vasaras zaļumā, blakus esošā dīķa malā aug kalmes un zied dzeltenās ūdens lilijas. Bērzu zari nedomā vēl iekrāsoties rudens krāsās. Nonākam pie pagrieziena, kur taka tālāk ved kalnā uz torni. Ceļš te plats un izveidotas betona kāpnes. Līdz tornim pa šo slīpni, izmantojot kāpnes, jāpārvar 318 m . No lejas skatoties augstums neliekas tik nepārvarams, bet sākot kāpt, jau pēc pāris kāpņu posmiem jāapstājas un "jāievelk elpa" tālākai kāpšanai. Jaunieši, arī bērni, pat četrgadīgais Kārlītis, žigli vien paskrien man garām un ātri jau sasniedz kalna virsotni. Kamēr Aivis pērk biļetes uz uzkļūšanu torni, arī es esmu nonākusi augšā. Kāpjot arī spēki "pieauguši" un vairs nemaz tas kāpiens tik smags neliekas bijis. Tomēr tornī, lai cik vilinoši būtu kāpt pa kāpnēm, vairs neuzdrošinos un pievienojos ar liftu braucējiem. Torņa augstums ir 29, 1 m. Šis tornis esot sestais pēc kārtas uzceltais tornis. Pats pirmais uzcelts 1912. gadā, ļoti primitīvs, atgādinājis "sastatnes". Tajā uzkāpšana bijusi pa koka spraišļiem gar vidus baļķi. Torņa galotnē bijusi izveidota koka būra veidā platforma. Nākošais tornis atjaunots un pārveidots 1916. gadā, tad 1870. gadā uzcelts pilnīgi no jauna. Arī no koka, divdaļīgs. Apakšējā daļā plats kvadrāts ar lodziņiem sānos, no vidus uz augšu daudz šaurāks četrstūrains stabs, pa vidu izveidotas koka kāpnes līdz pašai augšējai skatu platformai. Nākošā pārbūve bijusi 1890. gadā, bet 1925. gadā arhitekta Jurbetsona un celtnieka Mjagi vadībā. Tā augstums bijis 25,7 m . 1969. gadā tornis no iekšpuses restaurēts, izmainītas konstrukcijas augšējās kāpnēs un paaugstināts līdz 29,1 m. 2005. gadā tornī ierīkots lifts. Kāpņu vidus laukumiņos izstādītas vēsturiskas fotogrāfijas, vēsturiski izziņas raksti, ierīkota kafejnīca. Labiekārtota arī torņa apkārtne,, izveidotas betona kāpnes pa kalna nogāzi. Šādu torni arī mēs skatām šodien. Uzbraucot augšā un izejot uz skatu platformas, apņem spēcīgs vējš. Tomēr ir tik viegli elpot, apņem kalnu gaiss, jo esam 346,7 m virs jūras līmeņa, augstumā. Munamēģis esot Baltijā augstākais kalns un saistībā ar to augstumu, viens no svarīgākiem Igaunijas nacionāliem simboliem.
Apkārtne no augšas skatāma 50 m rādiusā, tālākais saplūst zilā dūmakā. Tiešām pasakaini skaisti skati uz visām četrām debess pusēm. Pēc liela kompasa, kas uzstādīts uz platformas, cenšos sazīmēt Latvijas iezīmes, arī Krievijas robežas un kā stāstīja, ka varot arī Pečoru klosteri saskatīt, tomēr man no visa tā nekas neizdodas saskatīt. Samierinājos tikai ar nojausmu - uz to pusi ir...Visur tikai redzams apvārsnis un meža masīvi tinušies zilā dūmakā.
Laiks atkal aizsteidzies un jābrauc no augstumiem lejā, lai dotos atpakaļ uz autobusu braukšanai uz nākošo apskates objektu. Atvados no Igaunijas nacionālā simbola Munamēģa un kāpju pa nogāzes kāpnēm no kalna lejā. Lejā kāpšana veicas pavisam ātri un varu turēties līdzi Kārlītim.
Tālāk, pēc 45 km brauciena pa Igaunijas lieliskajiem ceļiem, esam nonākuši Varbusā. Vēsturiskajā Varbusas pasta stacijā izveidots Ceļu muzejs, brīvdabas izstāde, kur iepazīstina ar ceļu un kustības veidu attīstību no seniem laikiem, cauri padomju laikam līdz pat mūsdienām. Te skatāmas ļoti daudz restaurētas tehnikas - greideri, smagie automobīļi, traktori un cita tehnika. Lepnā stikla paviljonā izstādīti dažādu laiku limuzīni, arī padomu laiku "zimi", "volgas", un vēl, pavisam neredzētas mašīnas, ar kurām braukuši tikai augsta ranga valsts vīri. Aplūkojami arī, ne tik senie (manai paaudzei) "zigulīši", "moskviči", "pobēdas" un vēl citi. Varam skatīt dažādus ceļa segumus, tiltu būves, sliežu ceļus... Arī pajūgu piederumus ar ilkšu ratiem ieskaitot. Arī skatāmas dažādu laiku ceļa zīmes un daudz, daudz kā vēl... Muzeja teritorijā ir arī izklaides zona jaunākai paaudze imitētu ielu pilsētiņa ar ielu pagriezieniem, ceļa zīmēm, luksaforiem,. Pa ielām dota iespēja, pašiem sēžot pie stūres, tās izbraukt.Šo iespēju izmanto ne tikai jaunieši, bet arī paši mazākie bērni. Arī Kārlītis lepni izstūrē savu mašīnu pa šiem ielu labirintiem. Jauniešiem un arī pieaugušiem iespēja arī izmantot divriteņus, kuri pieejami no vis mazākiem skrejritenīšiem līdz pat gigantiskam vienritenim. Mazos skrejritenīšus izmanto arī mazie bērni. Laiks te paskrien nemanot un esam pārtērējuši ieplānoto uzturēšanās laiku. Tā nu jāatstāj šis jaukās izklaides un jādodas atkal uz autobusu. Lai ieekonomētu laiku, tiek atlikts pusdienot svaigā gaisā, apmetoties zaļā pļavā, bet katram pašam jāparūpējās par vēdera piepildīšanu atrodoties autobusā.
Nākošā vieta, kur paredzēts būt, ir pēc 25 km Taevaskadā. Te paredzams garš pārgājiens pa Taevaskadas dabas parka taku, virs augstajiem Ahjas upes krastiem. Ieejot parkā, vispirms šķērsojam Ahjas upes tiltu. Zem tilta iespaidīgs slūžu ūdenskritums. Uz abām pusēm no tilta paveras skaisti Ahjas upes skati. Aiz tilta taka ievijas mežā gar upes krastu. Mežs ir kalnains un pa taku izveidotas metāla režģu kāpnes, kas uzved no viena kalna uz otru. Pa labi, dziļi lejā tek Ahja, tās pretējā krastā augsta klints ar nosaukumu Veike Taeskoda. Klints garums esot 190 m un augstums 13 m. No klints alas iztek avotiņš Emalete ( Mātes avots). Nosaukuma nozīmi nenoskaidroju. Parka mežs bagāts sēnēm. Zem priedēm aug baltie ķērpji, zem eglēm, sūnās paslēpušās zaļgani spīdīgās cūceņu cepurītes. Gar takas malām, vairākās vietās sastopam sārtās bērzlapītes. Pretī nākošiem sēņotājiem grozos redzamas arī baravikas. Mēs gan neesam te sēņot nākuši, tā ejam tikai pa taku uz priekšu, līdz nonākam ielejā, kur upes pagriezienā redzams stāvākais klints atsegums - Šur Taevaskada. Tā augstums sniedzoties 24 m. Klints ir tiešām iespaidīga. No tās stāvās sienas sānos izspraukusies dzīvinoši zaļa eglīte - īsts dabas brīnums. Kur klints sienā viņa gūst augšanai vajadzīgo veldzi? Lai iemūžinātu šo skaisto klinti, uz tās fona nobildējamies kopbildē. Te arī ir tiltiņš uz upes otru krastu. Pārejam pār to un pa upes otru krastu, virs krasta klints takas, ejam atpakaļceļu. Arī no šī krasta skatoties uz upi un pāri tai, ir gleznaini skati. Kopā pa abiem krastiem esam nostaigājuši 10 km. Nogurumu tikpat kā nejūt, priežu un kalnainais gaiss ir sniedzis jaunus spēkus.
Tālākajā ceļā arī varam autobusā atpūsties, jo nākas mērot vienu no garākajiem pārbraucieniem - 45 km līdz nākamajam apskates objektam - Tehvardu sporta centram. Visa sporta centra apskate mums nav plānā, braucam uz Tehvardi slēpošanas tramplinu. Tuvojoties tam, to vispirms pamanām kā garu, no kokiem izvirzītu "snuķi". Piebraucot klāt, ieraugam augstu torni ar slēpotāju slīpo, tramplīna trasi no torņa augšējās platformas uz leju pretējā pusē. Tornis ir iespaidīgs, tā augstums ir 34 m. Tas esot unikāls Ziemeļvalstu tūrisma un sporta objekts. Tornī var nokļūt pa metāla spirālveida trepēm torņa iekšpusē un arī uzbraukt ar liftu. Iespēja arī pārgalvīgākiem augšā tikt gribētājiem ir rāpties pa torņa sienā iedzītām tapiņām. Mūsu puiši to sāka realizēt, bet tika tikai līdz dažiem metriem augstāk... Es tornī uzbraucu ar liftu. Izejot no lifta, un sperot pirmo soli uz balkoniņa - skatu platformas, gribējās tūliņ atrauties atpakaļ. jo platformas pamatā, lieliem, četrstūrainiem caurumiem, metāla režģis un ieraugot visu skaidri zem kājām zemu lejā, pirmais iespaids, ka ir tukšums. Virs skatu platformas vēl 2m augstāk ir slēpotāju atspērienu platforma. Uz skatu platformas stāvot, atrodamies augstumā 218 m virs jūras līmeņa. Šis esot otrais augstākais skatu tornis Dienvidigaunijā par kuru augstāks esot vienīgi, mums jau skatītais Munamēģa kalna tornis. No torņa augstumiem skatāmi Otapē augstienes gleznainie skati.
Mūsu Igaunijas apskates laiks ir pietuvojies noslēgumam, esam to pārtērējuši un no plānotā paliek neapskatīts pēdējais objekts - Harimagi tornis. Otapē ."Svītrojam" to un tālāko ceļu braucam Latvijas virzienā. Robežu atkal šķērsojam Valgā. Sāk krēslot un arī debesis nomākušās solot lietu. Apstājamies vēl Kārķos, kur ieplānots apskatīt Kārķu luterāņu baznīcu, kas ir viena no skaistākām Vidzemes lauku baznīcām. Baznīcā mūs sagaida draudzes vecākais, pastāsta par draudzi, par baznīcas vēsturi. Draudze dibināta 1994. gadā. Baznīca atjaunota un no jauna iesvētīta 2002. gadā. Baznīca arī ieguvusi Vidzemes "gaišākā nama" titulu un tāda tā arī ir.
Iznākot laukā no baznīcas, ir stipri satumsis un arī lietus sācis līt. Vēl paspēju nobildēt šo skaisto baznīcu, kura īpaši skaisti izskatās tumsā ar apgaismotiem logiem un izgaismoto torni.
Tālākajā ceļā līdz pat Mazsalacai ,vairs nekur neapstājamies, un Mazsalacā iebraucam plkst.20.30. Ir aizvadīta gara, skaista un iespaidiem bagāta diena.
Par šo skaisto ekskursiju paldies tās organizētājam un vadītājam Aivim! Paldies Debesu Tēvam par vadību, sargāšanu un piešķirtiem, labajiem laika apstākļiem visas dienas garumā!
15. septembrī. 2018. gadā.