Nedaudz par geto.

  • 7 min lasīšanai
  • 17 foto
A ghetto - portion of a city in which members of a minority group live; especially because of social, legal, or economic pressure.* *Tāda definīcija tiek dota "Merriam-Webster Online Dictionary". Tulkojumā tas varētu izklausīties šādi: geto - pilsētas daļa, kuru apdzīvo minoritātes, it sevišķi to sociālo, legālo un ekonomisko iemeslu dēļ. Ja kādreiz sanāca izdzirdēt šo skarbo vārdu, kaut kā pirmais kas vizualizējās manā prātā, bija ebreju masas, kas sadzītas kādā noteiktā pilsētas daļā, kuriem nav piekļuves pie citiem tās pašas pilsētas labumiem, kuru var pielīdzināt ieslodzījumam, un kurā tomēr valda savi likumi un noteikumi. Prātā pavīdēja ainas iz otrā pasaules kara filmām un citātiem no vēstures grāmatām. Vēl, paralēli tam, uzburas ainiņas no melnādaino kvartāliem Amerikas džungļos, kur, kā zinošākie mēdz mēļot, labāk baltādainajam nerādīties. Jau kā mēnesi dzīvoju vietā, kuru varētu dēvēt par geto. Nē, tas nav mūsmājās. Tas ir saulainajā Costa del Sol piekrastes pilsētā - Malagā, jebšu vienkāršiem vārdiem runājot - Spānijā. Esmu devusies projām no savas valsts, bet neba jau labākas dzīves meklējumos. Tas nebija mans prombraukšanas mērķis. Tad es tā brīvi nerakstītu par to, ka esmu iemainījusi savu omulīgo dzīvi Latvijā pret geto dzīvi Spānijā. Teiksim tā, man vajadzēja izmaiņas dzīvē, man vajadzēja kaut ko citādu no manas ierastās rutīnas. Tā nu sagadījās, ka īstajā brīdī atradās īstais cilvēks, un viss notika tā, ka ilgi nedomājot es ļāvos piedzīvojumam, kas drīzumā pamainīs visu manu dzīvi. Lai kā tur arī būtu, Spānijā neplānoju uzturēties ilgi. Tikai vēl dažus mēnešus un tad jau redzēs uz kurieni vedīs mans ceļš. Bet, neskatoties uz to, jau vairākas dienas galvā virmo dažādi novērojumi par to, ko es redzu šeit un uzreiz arī velku paralēles ar to kā mēdzu dzīvot visu savu iepriekšējo dzīvi. Vienvārdsakot, tā visa bija lirika, jebšu īss ievads tam, kāpēc esmu šeit un kāpēc ir tā un ne citādāk. Tagad pie lietas. Man ar draugu šeit bija norunāts dzīvoklītis, kurā mēs varētu iekārtoties uz mums nepieciešamo laiku. Pēc divu dienu un vienas nakts pārbraucieniem vilcienos no vienas vietas uz otras, ar neskaitāmām mantām, vienpadsmitajā maijā ievēlāmies saulainajā Malagā - bez spēka, saburzīti, neēduši un netīri. Netīri gan vairāk psiholoģiskā ziņā, bet tas tā. Saule jau rietēja, kad ieradāmies mums norādītajā vietā. Daudzstāvu bloku mājas, vieglos pasteļtoņos, starp kuriem ir mazas ieliņas, viltīgi pagalmiņi, kas pirmajā brīdī liekas uz skata pilnīgi vienādi, un starp šo visu mudžekli - daudz koku un zaļumu. Joprojām acis priecēju ar kokiem, kuru nosaukumu gan tiesa es nemācēšu pateikt, bet kurš viss ir nosēts ar violetiem ziediem. Gar māju mums ir vesela aleja ar šo brīnišķīgo augu. Kad izkāpām no taksometra, pirmais kas mūsu acu priekšā pavērās bija - iekšpagalms. Ar lielām flīzēm noklāta zeme, divi soliņi, pāris panīkuši kociņi un... un... viss nosēts vienos gružos. Kā lai liek jums saprast šo vārdu atbilstību tā brīža redzamajam - nezinu. Bet varu tikai vēlreiz uzsvērt - viss, pilnīgi viss, bija nosēts ar mēsliem, drazām, papīriešiem, tukšām pudelēm, maisiņiem, sapuvušām olām, kārbām, apgāztiem iepirkumu ratiņiem un daudziem citiem atkritumiem, ko es personīgi esmu paradusi redzēt atkritumu kastēs. Gar pašu māju ir kādu metru plats lauciņš atvēlēts zālienam, kurš arī tāpat ir viss nosēts ar netīrumiem. Tas vēl būtu it kā nekas, bet kas piesaistīja manu uzmanību, bija kas cits. Pusskūts gailis. Pakaļa plika, augša spuraina. Skatījos un nespēju novērst acis. Tāds kā ērms viņš bikli stutēja savas skūtās trauslās kājeles pa netīro zālienu. Vienvārdsakot, pirmās emocijas man bija baisās, bet paldies dievam, es biju tik ļoti pārgurusi no visiem pārbraucieniem, ka vienīgais ko es patiesi vēlējos, bija duša un normāla izgulēšanās gultā. Kā par brīnumu, jaunais dzīvoklis bija visai omulīgs. Tagad kad esmu iekārtojusies, vispār jūtu tādu kā mājīgumu sevī kūsājam, kad uzturos šinīs telpās. Bet neskatoties uz to, pirmais iespaids ir neizdzēšams, jo lai kā arī uzkoptu savu mazo telpiņu, apkārtne ir un paliek neizbēgama daļa ar kuru tomēr nākas saskarties ikdienā. Vietējie šo rajonu dēvē par geto, jo šeit lielākoties dzīvo visai nabadzīgs spāņu slānis. Varbūt gluži ne mūsu izpratnē nabadzīgi, jo salīdzinot kaut vai ar šo pašu dzīvokli, kurā mitinos es, tad tādā es pat iedomāties nevaru dzīvojam kādu no trūcīgajiem mūsu vastī. Bez vietēijem te vēl mitinās daudz rumāņu, viņiem ir sava rajona daļa. Viņi visvairāk pulcējās kādā stāvvietā, kas arī nosēta ar gružiem no vienas maliņas līdz otrai. Vakaros viņi sabrauc tur ar mašīnām, uzliek mūziku, grauž semenes un sejām pārklājoties ar valstiski svarīgu izteiksmi, pārrunā savas lietas. Man jau no malas skatoties tas viss šķiet visai smieklīgi. Kaut kā asociējas ar ainiņām no filmām par bandītiem, kuri arī mēdz pulcēties pie saviem vāģiem un tad tur lielīties ar to, kuram kas ir lielāks. Blakus viņiem turpat dzīvojās arī āfrikāņi. Viņiem ir savas bodītes, kurās var nopirkt āfrikāņu ēdienu. Tie nav tādi veikali, kurus mēs esam paraduši redzēt. Nē, tie ir mazi ūķīši, kuros tev ir jāzina ko prasīt, pirms tu sper savu kāju tur iekšā. Bet par āfrikāņu ēdieniem ir atsevišķs stāsts stāstāms...varbūt citreiz. Viņiem ir arī tādi kā "bāri-kafejnīcas". Man jau šķiet šis apzīmējums ir visai neatbilstošs tai vietai, jo tā telpa līdzinās vairāk kā pulcēšanās vietai visām dvēselēm, kas ir aizdevušās prom no karstās Nigērijas saules. Stūrī žužina ledusskapis ar pāris aliem un atspirdzinošiem dzērieniem, virs tā ir piestiprināts liels televizors, kas liekas te ir arī vērtīgākā lieta. Vai jūs zinājāt, ka arī āfirkāņiem ir savi seriāli? Pāris paskatījos un secinājums man ir viens - aktieri viņi ir gaužām leimi. Toties tie, kas nāk uz turieni un redz ainas iz viņu dzimtenes, tiem tas ir kaut kas vairāk kā tikai seriāls. Tas savā ziņā ir atgādinājums par savām mājām. Kāda melnādaina apalīte turpat pie plastmasas galdiem šņikā kāpostu galvas. Ja kāds no sanitārās inspekcijas redzētu, kādos apstākļos tas tiek darīts, tad man šķiet mūsu valsts, pat sūdīgākās ēdināšanas iestādes, ir vienkārši paraugs visam. Toties pati apalīte ir smaidīga. Piedevām viņu ēdienu gala beigās tomēr arī ir gana garšīgs. Citu dienu gāju garām tai vietai, un tai pašai apalītei ārā uz ķeblīša kāda cita melnādaina madamma pina bizītes. Viņa plati smaidīdama, atklāja man savus zilbinoši baltos zobus, no kuriem viens iztrūka, un vaicāja vai viņai piestāvot. Sirsnīgi atsmaidīju pretī un teicu, ka gribu redzēt, kad frizūra būs pabeigta pavisam. Dīvaini ir tas, ka viena rajona ietvaros, var sadzīvot tik daudz dažādu tautu. Katram no viņiem ir savs bizness, katram sava klientūra, katram sava vieta, kur uzturēties. Rumānis iet iepirkt alu pie āfrikāņiem, un otrais turpretī iet skatīties futbolu pie spāņiem. ----- Pulkstens ir pāri diviem naktī un es uztrūkstos no miega, jo aiz atvērtā loga izdzirdu bērnu balsis. Apmulstu, jo nav pierasts dzirdēt bērnus šinī diennakts laikā dauzāmies apkārt. Un īstenībā tas ir tas, kas mani uztrauc visvairāk. Veļas dienās, kad pārkārusies pāri balkona malai, karinu drēbju kalnus žāvēties svelmainajā Malagas saulē, ar vienu acs kaktiņu vēroju apkārtējos. Neviens man nepievērš uzmanību, bet zinu, ka visa māja ir pamanījusi manu ievākšanos šeit. Sūds par to, bet kas liek manai sirdij sarauties ir redzot kā bērni rotaļājas šajos mēslos un manī rodas arvien spēcīgāks spīts un pārliecība, ka mans bērns tādā miskastē neaugs. Tiesa vienreiz gan atklāju, ka tomēr kaut kādu uzkopšanas darbo tomēr šeit pastāv. Ar spēcīgu ūdens strūklu mēsli tiek veiksmīgi pārskaloti no viena stūra uz otru. Šeit dzīvojošo cilvēku galvenais mērķis ir izveidot ģimeni. Jo ātrāk, jo labāk. Jo lielāku, jo vēl jo labāk. Mazas meitenes, kas izskatās krietni vecākas jau sen kā ir apbērnojušās. Puiši lielākoties cenšas izskatīties pēc mačo, lai ātrāk varētu iepatikties izskatīgākajai rajona meičai. Esmu domājusi par šeit esošo izglītības līmeni. Un skaidrs ir viens, to var pielīdzināt teju nullei. Ja saimniekam pieder visa bloka māja, ar neskaitāmiem dzīvokļiem - viņš no saviem īrniekiem iekasē naudu un no tā pārtiek cepuri kuldams. Saviem bērniem viņš pērk krutas mašīnas, dārgas drēbes un galu galā - sīkpirdis saņem visu, ko kāro viņa sirds. Kā rezultātā notiek kas?! Ja parasti mēs motivējam savus bērnus ar to, ka ir jādodas skolā, lai nākotnē varētu rast labāk apmaksātu, prestižāku utt. darbu, tad šinī gadījumā, tas viss atkrīt. Jaunietim jau ir nauda un izglītība viņam nafig nav vajadzīga. Pārējie kā pelna naudu? Elementāri - narkotikas ir ūber alles visam. Līdz ar to, man patiesi sāp sirds redzot, ka mazie bērni aprod ar šo vidi. Skatās uz saviem vecākiem, kuri sava slinkuma un intelekta trūkuma dēļ met visus gružus uz zemes un dažu brīdi uzvedās ka neadekvāti radījumi, un dara visu to pašu. Dažreiz ejot nopakaļ kādam jaunietim, kas tiko izlacis pēdējo malku no piena pakas to tik dabīgi un nevērīgi nomet uz zemes, ka man ar patiesām grūtībām ir jāsavaldās, lai viņam neuzšautu pa ausi. Toties, kad Barsa spēlēja ar Mančesteru, tad gan man bija jānosmejās par to, kas te notika pēc uzvaras. Meitenes ar bērniem lejā zem logiem dziedāja uzvaras dziesmas, dejoja un lēkāja apkārt, uzceļot kājās visu pagastu, kamēr jaunieši lēja vēsu ūdeni ārā pa logiem, lai atsvaidzinātu dziedātāju sakarsušās galvas. Pie katriem iesistajiem vārdiem šķiet visa Malaga sacēlās stāvus gaisā, jo prieka kliedzienus varēja dzirdēt it visur. Savā ziņā it kā bērnišķīgi, bet tomēr tas man lika sasmaidīties. Kaut kā man patika viņu dabīgā priecāšanās par šo notikumu. Nobeigumā, spāņu kultūra šai pusē mani neizsakāmi tracina. Nē, es nesūdzos. Es vienkārši konstatēju faktu. Šie cilvēki ir skaļi. Viņi runā vairāk nekā viņiem ir saprātā. Pat televizorā, klikšķinot no viena kanāla uz otru, viss ko viņi rāda ir dažādi šovi, kuros viņi to vien dara kā ļerinās bezjēgā. Pat tagad gulšņājot uz dīvāna, pie atvērtā balkona, dzirdu kārtējās tantes sasēdušas uz soliņiem un runājamies par savu nejēdzīgo eksistenci. Tad viņiem ap dienas vidu pievienojās vīriešu kārtas pārstāvji. Viņiem padusēs ir tie sasodītie pusskūtie gaiļi. It kā jau man būtu tā ka vienalga par viņiem, bet tas kikerigū no rīta līdz vēlam vakaram, man liek domāt, ka es dzīvoju kādos dziļos laukos. Ja nu kas, tad ar tiem gaiļiem tiek darītas kaujas. Tā šķiet ir šīs dīkdienības kulminācija. Veči lepni stiepj no visiem dzīvokļiem tos savus brīnumus un cenšās viņus sarīdīt pret kaimiņa gaili. Veči auro, bērnie spiedz un sievas turpina savas klačas. Tā it kā tam visam tā arī ir jābūt. Nu jā, un tad jau no diviem līdz pat pieciem sākās siesta. Tātad, es jau kā mēnesi dzīvoju geto. Ir interesanti vērot šeit pastāvošo mazo pasaulīti, jo tā ir tik citāda no visa iepriekš redzētā. Un uzskatu, ka ir labi, ka es to redzu - jo ir labi apzināties, ka neesi tāds kā šie cilvēki.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais