25.05.2018. Baba paliekar Sofiju Lorēnu, mēs ceļamies agri lai paspētu uz Kuršu kāpu. Sākumā jāparvar ceļš līdz Zeļenogradskas kūrortam, ko vācu laikos dēvēja par Cranz. Uz Zeļenogradsku no pilsētas centra iet 140, 141 busi, biļete maksā 68 Rub. Esam pieturā laicīgi un salīdzīnājām kustības sarakstus inetā, taču realitātē....nekas nav tā kā izskatās. Labi, ka uzspējām laikus, jo autobuss pienāca pēc 5 min, nevis 15 kā mums likās. Šoferis naudu nepaņēma un lika iet sēsties. OK..Un tad buss apstājas nākamajā pieturā, šoferis iziet pīpēt, padzen amizieri ar konduktorēm un nekur nebrauc. Prieškam iespringt? Tad kaut ko nobļāvās un mēs pa logu ieraudzījām skrenošu konduktori mūsu reisam. Konduktore lai gan vēl jauna un smuka, bet jau ar zelta zobiem. Labu laiku viņa ņemās pārskaitīt naudu, tad noelsās, ka sen nav braukusi ar šo reisu un neatcerās cenas. Kādai babulienei pārjautāja vai tā maz atcerās biļetes cenu līdz savam ciemaidra lieta, ka nē – ai bet pofig, nu tad maksā 50 rubļus un miers. J

Mums par nelaimi esam tikuši reisā, kas līdz Zeļenogradskai brauc pa visādiem līkumiem un miestiem, tāpēc ceļš ir teju stundu ilgs. Zļenogradskā uzreiz pārlecam bus Nr. 210 līdz ciemam Morskoje. Biļete maksā 94 Rub. Konduktoriene uzreiz saka, ka Morskoje jums nav ko darīt, kāpiet pieturā pie Efas virsotnes. Ceļš aizņem tikat daudz laika, tik ved pārsvarā caur mežu. Skaisti protams. Ja braucat ar savu mašīnu, pie ieejas Kuršu kāpas parkā, no jums noplēsīs taksi.

Efas virsotnē esam ap 10 no rīta, ļoti labi, nav tūristu. Nelieli suvenīru stendi tik palēnām sāk vērties vaļā lai tirgotu dzintara nieciņus. Kāds man ir teicis, ka Krievijas pusē Kuršu kāpas esot daudz foršākas, jo mazāk labiekārtotas un tāpēc mežonīgākas, pirmatnējas kādas tās bija iepriekšējos gadsimtus. Lietuvas pusē ir pārāk spēcīga tūrisma infrastruktūra, tāpēc arī kāpas sen vairs neesot labas. Nemācēšu spriest, jo Lietuvā esamu bijusi tikai delfinārija galā, tomēr Krievijas kāpām nav ne vainas.

Labi iekopts celiņš caur mežu, klusums, labiekārtoti skatu laukumi. Līča pusē jūra ir kā spogulis un kāpās ir nenormāls karstums. Nekust ne lapiņa. Sanestās kāpas tiešām izskatās kā tuksnesī un pietiekami augstas, lai jūru saredzētu labi vien tālu lejā. Pa kāpām stingri noliegts staigāt lai tās neizkustinātu, tā ka pie jūras nenokāpt. Dodoties pretējā virzienā pāri ceļam, nonākam lielās jūras krastā. Te gan vējš, viļņi un auksts ūdens. Kopumā izejot no viena gala līdz otram 15 lēnās minūtēs, var saprast cik Kuršu kāpu josla ir šaura.

Laiks ir ap 11 un doma doties atpakaļ uz Zeļenogradsku, taču skāde, ka autobuss būs tikai 13... Mēģinājām copēt takšus, taču par 1000 Rub nebrauksim. Un tad sapratām, ka labāk mēs pavadīsim laiku foršā kafejnīcā kāpu augšā ar skatu uz jūru ēdot pusdienas. Galu galā jau ir laiks un nevajadzēs ar to iespringt Zeļenogradskā. Kafejnīca ir tukša, tik ik pa laikam kāds ieskrien pēc saldējuma. Pasūtām riktīgus gaļas-zivs-alkohola pusdienas ar papildus salātiem, kas katrai izkasā ap 9 €. Nenormāli garšīgi un milzīgas porcija. Superīgs serviss! Pat kad mums atnesa glāzes ar aliņiem un tās nebija pilnas, mēs prasījām kas par lietu – uzgaidiet mirkli, es samainīšu mucu un ieleišu no jaunas! Taču pēc 30 min mums atnesa vēl vienas tikpat pilnas glāzes un neprasīja papildus maksu! Knapi dzīvas stūrējām uz pieturu un pēc 40 min jau bijām atpakaļ Zeļenogradskā.

Agrāk krutākā kūrortpilsēta skaotījās Svetlogorska, taču pašlaik tur viss pamazām iet nebūtībā, kamēr Zeļenogradska uzplaukst. Visur ceļ mājas, labiekārto promenādi, ielas. Prieks skatīties. Mēs ejam uz pilsētas nelielu nomali pie vecā ūdenstorņa, kurā pašlaik ierīkota mākslas darbu izstāde “Murarium”, kas veltītā...kaķiem. Kaķu te ir tūkstošiem, visdažādākajos veidos, formās un interpretācijās. Biļete maksā 280 Rub, tornī ir laba skatu platforma un pakāpeniski kāpjot lejā, var apskatīt visu kolekciju un iegādāties pāris atjautīgus suvenīrus. Papildus kasē iedot atlaižu kuponu citām izklaidēm, jo kaķu muzejs ietilpst lielā izklaides kompleksā.

Kak kaķi jau mazliet pieriebušies, Aija ar Sabīni dodas apskatīt citu kolekciju “Eņģeļu namiņu”. Priekš manis tas ir pārāk šķebinoši, tāpēc es vienīgā eju uz Skeletu un kaulu muzeju. Te nu gan ir rīgtīgs trešs, puse eksponātu var negaidīti kustēties, var izstaigāt tumšu labirinu un pagrabināt skeletus skapī kopā ar Putina bisti un noslēptām grāmatām “Восток алеет” un “Запад гниёт”. Beigās izmatojam iedotos kuponu kafejnīcā “Уксус”, kur var ņemt speciālu Mur-menu, bet mus pietiek ar labu kakao un saldējumu.

Pa ceļam uz jūras promenādi iruzstādts piemineklis Kranzas kaķiem, kas sēž pie lodziņa. Promenāde ir fantastiska, kaut futbola čempionāta gaidās to vēl steidz pucierēt. Gari moli, kur veči ķer plekstes, vēja rozes un minerālūdens bivetes. Būtu staigājušas vēl, taču redzam no dienvidiem aizdomīgi tumšu mākoni, un labāk dodamies atpakaļ uz autobusu. Mums palaimējās noķert Kaļiņingradas ekspresi, kas līdz pilsētai aizbrauca pusstundā un savādas sagadīšanās dēļ man un Sabīnei konduktore biļetes nepārdeva.

Mājās sastopam čokurā sārāvušos Babu, jo te tikko bija TĀĀĀDS PĒRKONS!!!! Vakarā tas atgriezās vēlreiz un stāvot uz balkona pār Kanta katedrāli naksnīgs skats ar zibeņiem bija fantastisks.