Jau pats valsts nosaukums, vismaz man šķiet, ar tādu kā pašpārliecinātību un varenību. Intriga sasniedza tādu pakāpi, ka nolēmām "pa ceļam" uz Horvātiju izmest līkumu pa šo bijušās Dienvidslāvijas rajonu.

No Prizrenas Kosovā līdz Skopjei tikai 120 km. Tomēr tas nav tas pats, kas aizskriet pēc maizes no Rīgas līdz "Liepkalniem" pie Pļaviņām nepilnās 1.5 stundās. Plānotais laiks sanāk gandrīz 3 stundas, bet aiz Kosovas robežas veidojas sastrēgumi vērienīgo jauno autoceļu būvju dēļ.

Maķedonijā iebraucam laicīgi. Līdz Skopjei nolemts apskatīt Matkas kanjonu , kas tikai apmēram 15 km no Skopjes, kā arī Vodno kalnu ar Millenium krustu, kas no Skopjes redzams gan dienā, gan naktī.

Matkas kanjons

Cik sens ir Matkas kanjons, nav faktu. Uzskata, ka aptuveni 6000 gadus pirms mūsu ēras. Tulkojumā no maķedoniešu valodas "matka" nozīmē dzemde (jūtama valodas līdzība ar krievu). Kanjonu veido Matkas un Treskas ezeri . Treskas ezers ir mākslīgi veidots 1938. gadā uz Treskas upes baseina. Izveidoja dambi, kā rezultātā radās ezers. Tas bija vajadzīgs, lai varētu ražot elektrību. Tāpēc kara laikā Matkas kanjonu un īpaši HES nebija atļauts fotografēt un publiski radīt, jo baidījās, ka sabumbos, un visa Skopje paliks bez elektrības, kā arī plūdi pilsētā. Tagad var fotografēt, uzņemt video un baudīt dabu, tomēr fotografēšanas aizliegumu pie dambja es redzēju.

Matkas kanjonā atrodas vienas no Eiropā dziļākajām pazemes alām. Lai nokļūtu līdz tām, jābrauc (jāpeld) ar laivu kādas 20 minūtes. Cik ala dziļa- tas vēl noslēpums.

Alā stalaktīti un stalagmīti. Pie alas griestiem neiedomājams skaits sikspārņu. Viennozīmīgi- nekad mūžā vienkopus tik daudz neesmu redzējis un nevaru iedomāties, kas viņiem visiem tur darāms. Es gan kaut kur dzirdēju, ka L`oreal kosmētikas grupa no sikspārņu kakām veido meikapu līniju. Nu, tā informācija dāmām, lai zinātu un atcerētos Maķedoniju.

Vrelo, kas ir nominēta arī "Jaunie septiņi pasaules brīnumi" konkursantu vidū, jau ir pētīta vairākkārt. Zemūdens alas garums ir 450 metri, bet augstums - 98 metri.

Jāatzīmē, ka pavisam nesen itāļu zemūdens nirējs Luidži Kasati, kas bija starptautiskās ekspedīcijas dalībnieks, esot sasniedzis 192 metru dziļumu.Pēc speleologu prognozēm Vrelo dziļums varētu sasniegt 330m, tādā veidā apsteidzot šobrīd pasaulē dziļāko zemūdens alu – Bushman’s Hole Dienvidāfrikā, kuras dziļums sasniedz 282m.

Bet tagad ķeramies pie pusdienām un dodamies tālāk uz Vodno kalnu pie millenium krusta.

Millenium krusts Vodno kalnā

Laiku neviens nevar apturēt, un tas savu gaitu iet uz vakarpusi. Jāpaspēj! Ja vien būtu tik vienkārši aizbraukt kā no Rīgas centra uz Bolderāju. Lai tiktu līdz autostāvvietai pie pacēlāja, jābrauc pa serpentīnu apdzīvotā vietā. Pagriezieni pa 270 grādiem vai pa 30, vienalga strauji atpakaļ un šaurajās ielās gar malām noparkotas mašīnas. Taču ne brīdi nebija situācijas, ka nevarētu izbraukt- viss aprēķināts.

Pacēlājs mūs jau gaidīja, un esam augšā. Te gan vējš un vakara dzestrums uzreiz lika aizmirst, kā tas bija pirms stundas tajos +33 grādos.

Krusta nosaukums "millenium" vien liecina par kristietības 2000 gadu jubileju. Krusts 66m augsts. Kad mēs tur bijām, lifts krusta iekšpusē nestrādāja, varbūt arī vēlu bijām.

Esam jau izstaigājuši krusta apkārtni un izbaudījuši, kā izskatās Skopje lejā no 900m augstuma. Var raudzīties uz leju no dažādiem skatu punktiem. Pilsētā jau krēsla, bet mēs vēl saules apspīdēti.

Būtu jau laiks doties lejā uz pacēlāju ,šajā gadījumā "lejupnesēju" , jo es šortos un t-kreklā sāku justies kā bieds pārējiem, ka ar viņiem būs tāpat- ja mammu neklausīsi, nosalsi. BET pēkšņi sarakstā - pacēlājs dosies lejā pēc...35 minūtēm. Jā... man bija ilgi sev jāiestāsta, ka nemaz nav vēsi.

Lai vai kā, augšā Vodno kalnā nepalikām un turpinām ceļu uz Skopjes centru, kur mūs gaida apartamentu saimnieks.

Skopjes centrā iebraucām vēlu. Apartamentu saimnieks sagaidīja pie vecpilsētas vārtiem, citādi mums būtu grūti atrast dzīvokli.

Jā, bijām pasūtījuši to veiksmīgā vietā- vecpilsētas centrā, arī mašīnai speciāla stāvvieta. Iečekojāmies... labi skan, bet kā pareizi tulkot- "iekvītojāmies"... vai "reģistrējāmies"...?

Tūliņ arī nekavējoties devāmies apskatīt Maķedonijas galvaspilsētu.

Pilsētā ĻOTI daudz pieminekļu. Vispār to pat grūti iedomāties, ko nozīmē "daudz". Bet galvenais- lieli. Kam tik vien nav celti. Tālāk ielikšu tikai dažus no tiem.

Par Maķedonijas Aleksandru jau liecina varenais jātnieks zirgā pilsētas centrā, kas ir kā visas valsts simbols. Māte Terēze dzimusi Skopjē. Ilgi meklējām māju, kurā viņa dzimusi. Nevaram atrast- it kā griežamies ap vienu vietu, bet māju neredzam. Vēlāk sapratām, ka mājas nemaz nav. Tikai tās vietā kiosks ar apzīmējumu, ka te bijusi māja, kurā piedzimusi Māte Terēze.

Piemineklis svētajam Kirilam un viņa brālim -svētajam Metodijam. Viņi ir Bībeles tulkotāji, kas izveidoja jaunu alfabētu.

Vakars jau vēls, ap 23-iem. Silts, pilsētā nakts dzīve, un suņi arī vēl nav pie miera.

Tā kā dzīvoklis tepat blakus vien ir, nolēmām vēl pasēdēt kafejnīcā. Padzērām ko nu kurš- sulu, tēju, kafiju un vīnu. Palūdzām rēķinu. Atnes rēķinu par 880 denāriem ( 14.50 eiro). Gundars dod 2000 denāru (33,30 eiro) naudas zīmi. Meiča ātri izmet atlikumu 120 denārus (2 eiro) un ātri prom. Gundars momentā skaļi "sorry!", tajā pašā sekundē oficiante uzmet uz galda 1000 denārus (16.65eiro) un nosaka "sorry". Bet, ja Gundars nebūtu tā noreaģējis, tad vēlāk arī neko nepierādīsi un naudu atpakaļ nedabūsi.

Gadījuma atstāts domāts ar morāli- valstīs, kur cita valūta, restorānos un tirgos esiet uzmanīgi! Kaut gan mūsu pašu Vecrīgas oberi un mūsu pašu taksisti ārzemju tūristu brāli tāpat apkāš, ka skan vien.

Bet, nu laiks uz dusu. Rīt piektdiena. Jāaiziet uz tirgu un jātiek arī līdz Ohridai.

Čarsija tas pats tirgus vien ir, tikai turku valodā. Tas Skopjē ir tikpat nozīmīgs apskates objekts kā Rīgā centrāltirgus, tikai daudz vecāks un visvairāk apmeklētākais objekts pilsētā. Atrodas centrā, tikai pāri akmens tiltam. Atkal tāpat kā Rīgā no Melngalvju nama līdz Latvijas nacionālajai bibliotēkai. Par tirgus cenām spriediet paši, tikai tādas olīvas un garšvielas pie mums nevar nopirkt.

Viens eiro ir 60-62 Maķedonijas denāri. Tātad, piemēram,500/60= 8.3 eiro/kg. Protams, ka es pārbaudīju, cik tās stipras...... uz naža pirksta stūrīša pagaršoju... viss kārtībā! Labi,ka līdzi ūdens un sapratu, ka iepakojums pietiks visiem un ilgam laikam.

Tirgus pēc struktūras daudz neatšķiras no Rīgas centrāltirgus sakņu paviljona vai jebkura tirgus Horvātijā un citur.

Domāju, ka daudziem garšo olīvas. Es neesmu izņēmums. Līdz Rīgai vēl ilgi un tālu, tāpēc drīz vien līdzpaņemtās likvidējām izgaršojot.

Bet tagad braucam tālāk uz Maķedonijas pierobežas pilsētu ar Albāniju- Ohridu.

Es ieraudzīju savus ragainos astroloģiskos radiniekus, arī pusdienu laiks bija pienācis... Skatos ēdienkartes piedāvājumā 9.punktu:

Tā es paliku pie izvēles, kas manā tulkojumā ir pilnīgi skaidra un bez piedevām - nr.9

Vispār jau nekā, varētu teikt, piedāvājumā īpaša. Bet es varu iedomāties, kas tas būtu par brīnumu Latvijā, kaut gan varbūt, ka kaut kur ir. Tomēr delikatese.

Turpinām ceļu. Citi paēduši, bet es paēdis un gudrs!

Maršruta kartē redzam, ka kaut kur jābūt klosterim. Atkal pa serpentīniem, līkumotajiem zemesceļiem nesamies augšā. Atslābt nevar! Ārā +32, mašīnai 2 tonnas, pilns jumta bagāžnieks. Bagāžnieks mašīnā ar mantām, un mēs četri. Spiežot gāzi, jūtu, ka pelēcītei grūti. Ar piepūli uzbraucam augšā un secinām, ka esam "kaut kur, nezin kur"

Izrādās, ka mēs braucām pavisam pa nepareizu serpentīnu citā virzienā, un viena maķedoniešu tantiņa ar rokas mājienu palīdzēja mums šo "pareizo" ceļu turpināt. Izrādās, ka šajā Dieva neskartajā vietā kāds vietējais bagātnieks vai draudze nolēmuši uzcelt savu klosteri.

Te nu mēs sapratām, ko vietējās tantes domāja ar "klosteri". Dziļa vilšanās, taču pēc brīža sapratām, ka šajā ķibelē mums laimējies. Tuvumā neviena cilvēka, kas liecinātu par kaut kādu darbību. Tālumā redzam tikai četrus jauniešus gatavojamies piknikam. Te sākam sajust nelabu smaku. Paceļot motora pārsegu, konstatēju, ka svilst (un jau ar oglīti) motora izolējošais materiāls un nu jau pavisam aktīvi. Labi, ka līdzi minerālūdens! Likvidēju oglītes, kuras draudēja pārvērsties liesmiņās.

Kāpēc laimējies? Ja būtu atraduši pareizo klosteri, būtu aizslēguši mašīnu un aizgājuši, bet atpakaļ atnākuši pie nekā... Tagad var ņemt arbūza pauzi un pēc tam meklēt auto darbnīcu.

Atdzesēt mašīnas motoru +32 grādos ir pagrūti, tomēr pēc pusstundas dodamies lejā, kas arī nav vienkārši. Pie tuvākās pilsētas benzīntanka redzam auto darbnīcu. Es sapratu, kurš te galvenais meistars. Uzreiz skaidrs, ka ne angļu, ne vācu valodas te nedarbosies, taču sekmīgi lēni ar vācu žestiem sapratāmies, kas noticis. Šefs uzreiz nomet citu mašīnu no pacēlāja un aicina mani uz tā uzbraukt. Parādīju, lai lieko un izdegušo no augšas un apakšas izmet, un mēs mierīgi varam turpināt ceļu. Sapratāmies uz visiem 100%. Ļoti laipni mani apkalpoja, kaut arī tā īsti nesaprata, no kurienes mēs.

Atkal stāsts ar morāli: kaut Latvijā visos autoservisos būtu tik atsaucīgi mehāniķi kā Maķedonijā satiktie!

Nākošā pilsēta Maķedonijā Ohrida. Jau pilsētas nosaukums velk uz kaut ko skaistu, romantisku. Kaut ko tādu, ko nekur neesi redzējis un nevari salīdzināt. Atkal varbūt tikai man tikai tas tā... Lasīju, ka šajā pilsētā 365 baznīcas. Grūti to iedomāties, bet jau tagad varu pateikt, ka ..... neredzēju nevienu. Bija tā, ka iebraucām vakarā un mūsu viesnīca apmēram 2.5-3 km līdz centram. Mašīnu kustināt negribējās. Piektdienas vakars, laiks karsts, cilvēku ļoooti daudz.

Ejam gar Ohridas ezera krastu uz pilsētas centru.

Izrādās, ka tieši šodien pilsētā folkloras svētki. Nu tā kā mūsu "Auļi" vai "Tautumeitas", tikai albāņu. Cilvēku drūzma krastmalā pamatīga. Daudz vietās tirgo ceptu kukurūzu, balonus un suvenīrus. Atkal jāsaka, ka tāpat kā pie mums, tikai žāvēto gaļu neredzēju.

Pastaigājām līdz vecpilsētai. Tur gan nosacīts klusums un tumsa. Vienīgi kafejnīcās rosība. Nolēmām pasēdēt kādā no tām. Taču sapratām , ka esam visi četri nejauši uzģērbuši neredzamo apģērbu, jo neviens oficiants mūs pat nepamanīja. Atviegloti nopūtāmies un gājām prom. Tā arī nevienu no 365 baznīcām neredzējām. Gājām atpakaļ uz viesnīcu atpūsties pēc dienas piedzīvojumiem.

Nākošajā dienā ceļš uz Albāniju, bet tas jau būs cits stāsts.

Iebraucot Albānijā, tūliņ aiz robežas albāņu zēni aicina katrs uz savu ceļa pusi nomazgāt Maķedonijas putekļus. Viss vienkārši- te kalnos ūdens vienkārši tek un ir iespēja piepelnīties. Auto mazgātāji tikai pievieno šļūtenes un nemaz nezina kāds izskatās ūdens krāns, ne ūdens skaitītājs. Mazgāšana bija pašā laikā, jo ceļa putekļi ļāva tikai minēt automašīnas krāsu. Nomazgāja ideāli pa 3 eiro!

Un tā- esam laipni lūgti Albānijā!