23.05.2018. Tāda nekāda diena – diena ceļojums, jo nākas pamest Gdaņsku un tak beidzot doties uz Krieviju. Dzīvoklis ir jāatbrīvo līdz 11, bet autobuss uz Kaļiņingradu atiet tikai 15, izlemjam peķeles atstāt stacijā un izklīst kur kurā. Sabīnē dodas pēdējā šopinkā, mēs atkal uz Motlavas promenādi. Un tavu laimi! Beidzot Zuraw muzejs ir vaļā turklāt šodien par brīvu! Cik mums iepriekš nācās tam riņķot garām. Baba kāpt augšā atsakās, mēs ar Aiju gan uzlienam. Jāsaka kopumā daudz ko skatīties te nav – mazliet iz Gdaņskas vēstures un tirdzniecības, ir daži jūrniecības eksponāti, taču galvenais var tikt klāt pie lielā vinčas mehānisma, kas cilāja kravas no kuģiem.

Norunātajā laikā tiekamies stacijā, pieturas Gdaņskas autoostā ir vēl drausmīgākas nekā uz peroniem. Līdz Kaļiņingradai var tik ar “Кёнигсавто” vai “Зеленоградск тур” busiem. Izvēlējos pēdējo, jo tam bija labāks grafiks. Nomāls buss tik šoferis, nepārbaudīija biļešu vietas, pats pēc tam sāka putroties.

Piedzīvojumi sākās robežpunktos. Poļi gan uz mums tā aizdomīgi paskatījās, sak - ko jūs tajā Raškā pazaudējāt? Toties krievi izčakarēja pilnīgi. Visu busiņa sastāvu sadzina robežunkta ēkā, Sabīne aigāja pirmā. Tipiski jautājumi: uz kurieni braucat? Cik ilgi paliksiet? Sabīne bez pases var apsēsties. Es tāpat. Tikmēr rinda bīdās un Aija ar Babu dabū vīzas zīmodziņus bez problēmām. Mēs kā idiotes paliekam sēžot. Visi pasažieri gaida mūs...Ne pasu, nekā.. Atnāk cits robs un prasa pēc manis. Nu tā..iesim man līdzi uz citu kabinetu. Mana iztēle jau zīmē iespējamos pratināšanas scenārijus un robs gandrīz neļauj vilties. Paņem lapu un sāk prasīt manu vārdu, dzimšanas datumu, pilnu adresi, kur strādāju, utt. To pašu par Sabīni. Parādiet atpakaļceļa biļetes? Kāpēc nebraucat ar tūristu grupu? Kronis visam ir manas pases šķirstīšana un nopūta – Kāpēc jums ir tik tukša pase? Es no apstulbuma pat pirmajā mirklī neattapu ko atbildēt... Ko viņš tur gribēja ieraudzīt? Es tak varu dauzīties ar savu pasi pa puspasauli bez vīzām! Beidzot mani aizveda atpakaļ un abas dabūjām zīmogus uz vīzām, tik vēl otrs robs to izdarīja ar tāādu sejas izteiksmi, ka mēs noteikti esam kaut kādas spiedzes un vispār tinaties projām!

Fuu, mazliet dreb rokas, tomēr esam Krievijā un varam braukt tālāk. Pirmie iespaidi gan – vienkārši ideāli ceļi. Lai arī cik nošņurkuši būtu mazie ciematiņi pa ceļam, pats segums ir superīgs. Laikam Putins nesen bija ciemos atbraucis. Kaļiņingradas autoostā mūs sagaida dzīvokļa saimnieks ar mašīnu, par ko viņam liels paldies, ka nav jāstiepj somas. Noīrētais dzīvoklis atrodas tieši pretī Kanta salai ar skatu uz katedrāli 8. Stāvā. Vieta vispār ideāla, par 3 istabu dzīvokli četrām naktīm samaksājām nepilnus 200 €. Kad saimnieki aizgājuši, ar Sabīni dodamies ēdamā meklējumos. Netālu no mājās ir paliels Eurospar veikals. Pa ceļam gan satiekam tipiskus Džamšutus, kas mūs ieraugot velta kaut ko “Aidžurbek, maamlaj..” un bučiņas. Cenas veikalā teikšu ir tādas pašas kā Latvijā izņemot vietējiem produktiem. Tā nu pilniem maisiem ar visdažādāko edmaņu apkrāvušās un samaksājušas vien 9 €, lienam atpakaļ. Ir jau vēls, uz vienas no lodžijām vērojam saulrietu pār Pregolas upi. Dzīvoklis gan ir dīvains, saimniekiem vispār nekādas gaumes tā iekārtošanā. Pilnīgs stilu mikss, ar mākslīgām puķēm un papagaiļiem tualetē.

24.05.2018. Šodien ir karsti, saule cepina nežēlīgi. Rītu sākam ar Kanta salu, tik jāatrod tilts uz to. Apkārt notiek steidzīgi ielu remontdarbi, jo pēc mēneša Kaļiņingradā norisināsies daļa no Pasaules futbola čempionāta. Uz Kanta salas pašlaik atrodas plašs parks, kaut pirms pilsētas sabombardēšanas tā bija blīvi apbūvētā un pa to gāja pat sava tramvaja līnija. Krievi protams malači ka atjaunoja pašu katedrāli. Iekšā ir Kanta muzejs, biļete masā 250 rub. Manuprāt interesantākie eksponāti ir atjaunotā bibliotēkas telpa ar retām grāmatām un milzīga naudas un banknošu kolekcija no visas pasaules. Ārā tirgo tikai un vienīgi mūsu pašu “Ekselences” saldējumu.

Katedrāles aizmugurējā sienā atrodas Kanta kaps, agrāk bija brīvi pieejams, taču tagad norobežots. Pa vairākiem tiltiņiem var nonāk tā saucajamā “Zvejnieku ciematā”, kas pēc būtības ir dažas jaunceltnes, kas uzbūvētas pēc veco vācu māju parauga. Sākas tās ar stilizētu bāku, pārējās ēkās ir viesnīcas un restorāni, jo Kaļiņingrada pēc kara bija tik nopostītā, ka krievi gribēja pat pamest pilsētu, tomēr beigās neizdomāja neko labāku kā visur sacelt hruščovkas. Tie kas meklēšeit skaistumu, būs vīlušies. Tās dažas vācu privātmājiņas, kas izdzīvoja, atdrodas prom no centra, un pat paši vietējie saka – palūk, tas vēl no vācu laikiem stāv! Labi cēla!

Kanta salai otrā pusē atrodas Pasaules okeāna muzejs, ko viesiem iesaku apmeklēt. Mazliet kacina, ka nevar nopirk komplekso biļeti uz visu un nākas apkrauties ar čupu no sīciņām biļetītēm. Aija gan mazliet iestrēgst, kas viņai kasē parsa, vai pirksim pensionāru biļeti? Ak pareizi, Krievijā tak pensijā iet no 55 gadiem..

Lielākā izstāžu zāle saucas “Dziļums”, tē vairāk prieka būs stiprā dzimuma pārstāvjiem, jo salasīti oriģinālie dziļūdens izpētes aparāti. Ir pat viens, ar kuru strādājis Džeimss Kamerons priekš Titānika. Dažādi haizivju skeleti, navigācijas ierīces, utt. Ir ko skatīties. Ir pat neliels akvārijs ar dažādām zivtelēm un citām radībām. Ir iespēja apskatīt reālu zemūdeni, ko mēs laika trūkuma dēļ nedarījām, taču izpētes kuģis “Витязь”. Šo kuģi Kaļiņingrada drausmīgā stāvokli saņēma pirms vairākiem gadiem, atremontēja un uztaisīja muzeju. Muzejs veltīts jūras ceļojumiem un atklājumiem, var apskatīties pilnīgi visas kuģa telpas, virtuvi, darbinieku istabas, augstāko viesu pieņemšanas telpas.

Pusdienas ieturam mājās un vakarā nolemjam pārbaudīt laimi izbraucienos. Pie Zvejnieku ciemata veiksmīgi neķeram pēdējo reisu un esam vienīgās pasažieres. 40 minūšu brauciens maksā 500 Rub no katras. Turklāt visu braucienu var klausīties tiešam labu ierakstu par svarīgākajām apskates vietām. Šoferis gan sākumā uz mums tā aizdomīgi lūkojās –sak, mēs esam no Lietuvas? Ak no Latvijas!!! Un kā jūs tur dzīvojat...? Nu ..vairāk zombokasti jāskatās. Šoferis arī atzina, ka sen jau netic tam farsam ko rāda krievu televīzijā.

Tā nu foršā dienas noslēgumā Sabīne iekrīt seriālu pasaulē, Baba saimnieku istabā izrok grāmatu par Sofiju Lorēnu, bet mums paliek Krievu zombokaste. Ideāli.