Ceļojums par ceļošanu

  • 4 min lasīšanai
Neesmu šeit manījusi aprakstus par pašu ceļošanu, tāpēc domāju, ka būtu derīgi par to uzrakstīt. Man gan šajā ziņā nav tik lielas pieredzes, lai es, izmantojot pieredzēto, varētu izdarīt lielus secinājumus par ceļošanu, bet Paulu Koelju to ir izdarījis manā vietā. Turklāt, ja tā padomā, daži izteikumi ir patiešām noderīgi. Nākamreiz, kad kur došos, es viennozīmīgi viņa rakstīto pārrakstīšu un nēsāšu līdzi kā ceļojuma baušļus. Nu, tad lai sākas ceļojums par... ceļošanu! 1.Izvairieties no muzejiem! Šis padoms varētu šķist aplams, bet padomāsim kopā. Vai atrodoties kādā svešzemju pilsētā nebūtu interesantāk meklēt tagadni, nevis pagātni? Bieži vien cilvēks uzskata, ka muzeju apmeklēšana ir obligāts pasākums; jau no bērna kājas tiem tiek iegalvots, ka ceļojumos jāmeklē tieši šāda kultūra. Protams, muzeji ir svarīgi, bet tie aizņem daudz laika un prasa mērķtiecīgu izvēli – tev ir jāzina, ko vēlies muzejā redzēt, citādi radīsies sajūta, ka esi baudījis kaut ko ļoti pamatīgu un noderīgu dzīvei, bet neko no tā nespēsi atcerēties. Par šo man jāatzīst, ka precīzāk uzrakstīt nav iespējams. Kad devos uz Parīzi, vecmāmiņa, būdama ļoti kulturāla, man nosauca veselu kaudzi ar muzejiem, ko VAJAG apmeklēt, jo tie, redz, ir pasaulslaveni, kas būtu jāredz KATRAM sevis cienošam izglītotam un kulturālam cilvēkam. Lieki teikt, ka es arī viņai paklausīju un apmeklēju pāris muzejus no minētā saraksta, kaut arī man muzeji kā suga uzdzen drebuļus un, izejot no muzeja, es drīzāk jūtos atvieglota, ka viss ir beidzies, nevis ar apmierinātu smaidu sejā prātā apceru, ko tad es īsti tur esmu redzējusi. Biju Luvrā. Tur man bija mērķis ieraudzīt Monu Lizu, ko arī galu galā sasniedzu. Hmm, iedomājieties, tieši Mona Liza man palikusi atmiņā visspilgtāk no visa muzeja (tiesa, jo tas bija šoks, ieraugot, cik tā glezna ir maziņa). Es redzēju tūkstošiem gleznu, pat centos pie katras pakavēties vismaz piecas sekundes (kas skaitās labs tonis), izrādot mākslīgu interesi par gleznā redzamo. Es laikam, galu galā, tomēr neesmu pārāk kulturāls cilvēks, jo no Luvras izgāju pārgurusi. 2.Apmeklējiet krogus. Tajos, atšķirībā no muzejiem, kūsā pilsētas dzīve. Krogs nav diskotēka, te cilvēki nāk iestiprināties, pārspriest jaunumus un vienmēr labprāt patērzē. Nopērciet avīzi un ļaujieties apcerei par to, kā cilvēki nāk un iet. Ja kāds vēlas aizsākt sarunu, droši piekrītiet, lai cik naiva tā nešķistu. Nevar spriest par ceļa skaistumu, redzot tikai parādes durvis. Tieši tētis man ieteica muzeju vietā apmeklēt kādu restorāniņu vai bāru, izvēloties nevis tūristiem, bet vietējiem iedzīvotājiem domātos, lai sajustu pilsētas auru un noskaņu, un atpūsties, nevis vazāties pa daudziem muzejiem. Kā arī, lai es netaupu naudu un nobaudu visu, ko pilsēta – Parīze – man var sniegt. Ļoti žēl, ka es tolaik vēl nebiju iepazinusies ar Koelju grāmatām. Ļoti žēl, ka man tā kārojās būt kulturālai, kaut arī tas taču ir skaidri redzams, ka esmu un būšu bezcerīga šajā ziņā. Nākamreiz es būšu gudrāka (nevīpsnājiet, ja). [..]4.Ceļojiet viens. Ja esat precējies – tad ar otru pusīti. Ceļošana vienam prasa lielāku piepūli, neviens par tevi (jums) nerūpēsies, bet tikai šādā veidā iespējams pamest savu valsti pa īstam. Tūristu grupas ir mazliet teatrāls svešu zemju iepazīšanas veids – tu runā dzimtajā valodā, ik uz soļa klausi tūristu grupas ganam un esi vairāk aizņemts ar grupas biedru pļāpām nekā ar vietu, kuru apmeklē. Jā, arī man ir nācies būt aitai, kuru vada kāds gans. Gani ir sastādījuši kultūras bagātus maršrutus, kurus izejot es pilnīgi noteikti neesmu kļuvusi par interesantāku cilvēku. Tas ir, es neko neatceros. Jā, ja neskaita to, ka varu pieslieties kādu citu aitu sarunai par to, ka ārzemēs viennozīmīgi vislētāk ir ēst Makdonaldā. Jā, es varu arī palielīties, ka esmu bijusi tik daudz dažādās zemēs. Bet vai tiešām bijusi? Ja man tagad jāsecina, tad nekas vairāk kā atrašanās uz svešas zemes, tā nav bijusi. Es daudz skaidrāk atceros savus ceļabiedrus un to teikto, nekā to, ko redzēju, caurbraucot piecsimt dažādiem kultūras objektiem un uzklausot gida (gana) stāstīto. 5.Nesalīdziniet. Neko nesalīdziniet – ne cenas, ne tīrību, ne dzīves līmeni, ne sabiedrisko transportu, neko! Jūs neceļojat, lai pierādītu, ka dzīvojat labāk par citiem, jūsu patiesais mērķis ir noskaidrot, kā dzīvo citi, ko var mācīties no viņiem, kā viņi cīnās ar skarbo ikdienu un dzīves izaicinājumiem. Te nu es gribētu iebilst, ka nesalīdzināt gluži vienkārši nav iespējams, jo tieši uz salīdzināšanas pamata rodas atklāsmes, dziļāka izpratne par notiekošo. Turklāt, kā gan, stāstot, kā gājis ceļojumā, lai pārējie saprot, kāda tad ir konkrētā pilsēta? Tikai uz līdzību pamata. Taisnība, tomēr ir jāierobežo salīdzināšana, jo atšķirības jau rodas tieši kultūras dažādībā. Bet atkal – kā gan lai es saredzu kultūras dažādību, nesalīdzinot to ar jau zināmajām? [..]7.Samaziniet iepirkumus. Tērējiet naudu lietām, kas nav jānes – teātra biļetēm, restorāniem, ekskursijām. Mūsdienu globālais tirgus un internets piedāvā visu, ko vēlaties, nemaksājot papildus par bagāžu. Par šo jāsaka, ka es nekad neesmu sapratusi cilvēku tieksmi vest mājiniekiem un draugiem kaut kādus suvenīrus. Tiesa, ir atšķirība, vai ved ko tādu, ko var dabūt tikai konkrētā vietā (piemēram, kādu īpašu franču vīnu), nevis lētā suvenīru veikaliņā nopērk ledusskapja magnētiņu. Protams, ir jauki, ka kāds, esot ceļojumā, par tevi ir iedomājies, tomēr es nespēju saprast, kāpēc tā ir izveidojusies par tādu kā pieklājības normu. Tev, līdztekus saviem ceļojuma izdevumiem, ir jāatliek arī nauda ledusskapja magnētiņu iegādei, turklāt pareizinot ar to, cik daudz cilvēkus atceries. Es atbalstu savas ģimenes nostāju. Ir jāatceras tikai vecmāmiņas, pārējiem var nopirkt konkrētās valsts ražojumus lielveikalos Latvijā, noņemot latviski rakstītās zīmītes. Es tiešām aicinu netērēt naudu nelietderīgiem ražojumiem (jau minētājiem magnētiņiem), bet, piemēram, tā vietā nopirkt kādu pastkarti (ja jau to prasa pieklājība atcerēties par draugiem), pastmarku, uzrakstīt vēstījumu un iemest turpat, tuvējā pastkastītē. Tas mani viennozīmīgi iepriecinātu daudz vairāk kā kāds nekvalitatīvs tūristu mēsliņš. Tomēr aizvien ir cilvēki, kas pret šo visu izturas pārāk nopietni un piestūķē pilnas somas ar lielākiem vai mazākiem priekšmetiem ar nosaukumu „es atcerējos par draugiem”. 8.Nepūlieties apceļot pasauli vienā mēnesī. Labāk apmeklējiet vienu pilsētu un uzturieties tajā piecas dienas, nekā vienā nedēļā apceļojiet piecas pilsētas. Pilsēta ir kā kaprīza dāma – ir vajadzīgs laiks, lai to pavedinātu un iepazītu pilnībā. Tā jau ir, nav iespējams gūt pilnīgāku iespaidu par pilsētu, nepaliekot un neasimilējoties tajā, esot saskarsmē ar īstiem pilsētniekiem. Ir jāiemācās atšķirt mākslīgie tūristu rajoni (kuros, protams, pilsētnieku dzīvi saredzēt nav iespējams) no īstās pilsētas. Ja tas izdodas, kultūra ir jāgrābj abām rokām, acīm, ausīm un nāsīm. Intereses pēc var kādā kafejnīcā atstāt lietussargu un atnākt tam pakaļ pēc pāris stundām vai nākamajā dienā. Ja lietussargs ir vietā (vai arī tā tur vairs nav), var spriest par cilvēku godīgumu. Protams, precīzākam eksperimenta rezultātam nepieciešams šo darbību atkārtot tik, cik atļauj rocība. Var taču veikt tik daudz dažādu praktisku darbību, lai uzzinātu, kāda ir pilsēta! Visefektīvākā noteikti ir vērošana. Kaut vai tāpat, paņemot avīzi un palūkojoties tai ik pa laikam pāri (biežāk, ja avīze ir valodā, kādu nesaproti), vērojot apkārtni un cilvēkus. Jā, tieši šāda ceļošana man būtu pa prātam!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais