Kā zemē nokritis dzīvsudraba termometrs, tā sīkās bumbiņās izjuka Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federālā Republika. Sekoja Bosnijas karš, vēlāk Kosovas, taču tāpat kā sadalījušās dzīvsudraba bumbiņas , atpakaļ nesavienojās arī Dienvidslāvija.

Ja par pārējām valstīm- Serbiju, Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, Maķedoniju, Melnkalni un Slovēniju bija kaut kāda jausma, tad par Kosovu- "kas tā tāda?". Nu ja ne visiem, tad vismaz man gan. Vēl pirms 6-7 gadiem, braucot no Serbijas uz Melnkalni, gar Kosovas pierobežu, ievēroju robežzīmi. Nodomāju- "nē, tur vēl ne!". Taču šoreiz ideja konkrēta- Kosovā jānokļūst!

Pirms brauciena par maniem plāniem daži kolēģi pašūpoja galvu- sak, neviens mans paziņa tur nav bijis, tu būsi pirmais ( uztvert varētu tā, ka Tvaika ielā man paziņu nav...) Tad man bija pilnīgi skaidrs, ka jābrauc! Mani atbalstīja Gundars, un dāmas piekrita.

Informācija internetā par Kosovu skopa, reti kāds tur bijis. Tiesa, viens latvietis aizrautīgi uzrakstījis par Prizrenu, kādēļ pamainīju maršrutu no Prištinas uz Prizrenu, ko arī nenožēlojām.

Un tā ceļš no Serbijas uz Kosovu!

Piebraucot pie Serbijas-Kosovas robežpunkta, mūs sagaida divi laipni robežsargi. Saprata pēc pasēm, no kurienes mēs atbraukuši. Atvainodamies paskaidroja, ka zaļā karte Kosovā nedarbojas un jānopērk pa 15 eiro Kosovas apdrošināšanas karte. Uz to jau biju gatavs, jo zaļajā kartē šī valsts netika minēta. Kosovas apdrošināšana man likās smukāka par vareno zaļo:

Iebraucot no Serbijas puses Kosovā, rodas iespaids: kur mēs esam? Lielākā daļa automašīnu brauc bez numura zīmēm, daudzas - ar Vācijas numuriem, daudzas - ar Zviedrijas. Bet tas laikam tāpēc, ka tajās valstīs iegādātās mašīnas netiek pārreģistrētas. Aptuveni 10-15 km robežā redzējām 6 policijas posteņus. Likās dīvaini, ka mēs viņus neinteresējam. Lasīju, ka Kosovā daudz benzīntanku, bet, ka TIK daudz! Dažos ciemos ik pēc 300-500m abās ceļa pusēs. Šos kadrus es nenobildēju, tikai blisināju acis. Autogāze te bija, te nebija. Līdz Prizrenai vēl aptuveni 150km. Navigācija mūs veda gar Prištinas malu, un brīdi likās, ka braucam ciemos uz kāda kosovieša fermu. Tomēr mūsu ekipāžas navigators Gundars izveda uz Prizrenu pa taisnāko ceļu. Viņš pirmo reizi Balkānu pusē, bet navigāciju noturēja, it kā te būtu braucis katru dienu. Mašīnas krāsu gan bija grūti noteikt.

Nakšņošana mums iebukinēta Prizrenas vecpilsētā. Pieteikts, ka pirms iebraukšanas jāpiezvana. Sazvanāmies un vēlāk sapratām, ka paši viesnīcu tik vienkārši nebūtu atraduši. Mūsu mašīnu uz ielas atpazina viesnīcas īpašnieks, kuram līdzi bija divi jauni čaļi. Visi runāja labi angliski. Mūs aizveda noparkot mašīnu(200m no viesnīcas), palīdzēja aiznest mūsu mantas (to nemaz tik maz visiem četriem nebija) un pavadīja līdz numuram. Jāteic, ka tādu uzmanību viesnīcās mēs nebijām izjutuši. Ik reizi, kad viņi mūs pamanīja, apjautājās un visādi piedāvāja savu palīdzību.

Ievēroju, ka pilsētā daudz minaretu. Apjautājos, kā tad ar viņu lūgšanām. Saimnieks tikai pateica, ka jūs to nemaz nevarēsiet nedzirdēt, un sāksies jau 04:30. Tā arī bija. Tos saucējus PATIEŠĀM nevarēja nedzirdēt, jo pirmais bija blakus viesnīcai. Kad vēlāk vairākas reizes dzirdēju minareta saucējus, tad tas man atgādināja Latvijas ciema gaiļus agri no rīta: viens iesāk, tad pārējie pievienojas. Es ar to negribēju apvainot šo cienījamo profesiju- saucējus. Man pat patika, tikai nezinu, cik ilgi tā būtu-piecas reizes dienā klausīties.

://www.youtube.com/watch?v=mUHDYlJHaOQ

Nu apmēram tā- visu varat neklausīties!

Iebraucām vakarā pavēlu, tāpēc steidzām baudīt nakts dzīvi pilsētas centrā. Pārsteigti, ka ļoti intensīva satiksme vēl ap 22-iem. Laiks kļūst no karstāka silts. Nedēļas vidus, bet tirgus gar Lumbardi upes krastu strādā pilnā sparā.

Lumbardi upe strauji liek sevi dzirdēt caur vecpilsētu:

Uzcelti pieminekļi varoņiem. Gada skaitļi vēsta par neseno pagātni.

Vēl pavisam vēlā nakts stundā ievēroju trīs bērnus, kuri izpildīja dziesmas, lai publika samestu naudiņu. Īpaši izcēlās meitene, kura enerģiski komandēja divus puikas, tie varbūt bija jaunāki, bet meitenes komandām nepaklausīt nevarēja. Pie kafejnīcu galdiņiem gar upes krastu ļoti bieži nāca ubagotājas, jā, redzēju tikai sievietes. Uzradās arī enerģiskā meitene ar visu tamburīnu, kad "koncerts" bija beidzies. Viņas naudas lūgšana bija kategoriska- kad viens kungs atteicās iedot viņai artavu, tad skuķis uzsita tamburīna ritmu tā skanīgi pie viņa auss...

Gar upmalu pie kafejnīcām notamborēti koku stumbri.

Es lasīju iepriekš, ka Kosovā izmanto divus karogus. Viens albāņu, otrs Kosovas republikas. Cilvēki sadzīvojot ar abiem, jo tautības te dažādas- albāņi vairākumā, serbi, čigāni, horvāti, bulgāri u.c. etniskās grupas.

Tā nu es arī ieraudzīju abus karogus kopā:

Nākamajā dienā turpinām ceļu uz Maķedoniju. Netālu no robežas kādā vēl Kosovas benzīntankā sarunājos ar tās darbinieku. Viņš mani uzrunāja, no kurienes mēs esot. Kad atbildēju, viņš patiesi bija izbrīnīts. Un tā žēlīgi turpināja, sak Eiropa jau uz mums tā skatās- ne pārāk labi. Savukārt es neslēpu savu sajūsmu, cik te forši cilvēki, bet skaistie kalni vien ko ir ir vērts!

Braucot prom, sāka kļūžēt žēl, ka tā minimāli sadalīts laiks, bet ko darīt, ja visu gribi uzreiz?

Paliec sveika Kosova!

Uz Maķedoniju!