Pārfrazējot padomju kulta filmas "Likteņa ironija jeb Vieglu garu" Žeņas Lukašina stāsta sākuma frāzi, varētu teikt: "Mums ir tāda tradīcija- katru gadu jūlijā ar ģimeni braucam uz Balkāniem." Maršruti ved pa dažādiem ceļiem, bet atpūta Horvātijā. Tā arī šoreiz, tikai ieplānojām to stūri, kurā neesam bijuši: Kosovu, Maķedoniju un Albāniju. Kopumā, ļoti aptuveni maršruts izskatījās šādi:

6500km veikti 22 dienās.

Serbija.

Kā jau katru reizi, brauciens sākās caur Lietuvu un Poliju. Šīs divas valstis vien jau veido pusi no maršruta kopgaruma. Stāstīt, kā braucām pa Poliju, ir tas pats, kas vērot kā zāle aug. Zināma garlaicība, tikai tagad tā garlaicība ir ātrāka- daudz ātro ceļu. Vēl par poļiem jāsaka, ka viņu braukšanas kultūra zemāka kā citās valstīs. To labāk var just, ja esi ilgāku laiku pabijis aiz Polijas. Es to saku ar pilnu atbildības sajūtu, kaut arī manī ir poļu asinis, par ko es dažreiz kautrējos.

Un tā- pirmā nakts aiz Čenstohovas- nobraukti 900km.

Tā kā sākuma apskates vietas būs Serbijā, tad saīsināsim ceļu. Nākamā nakts bija aiz Ungārijas robežas Serbijā Salaš Đorđević. Iebraucām 23:30. Dzīvoklis pie ezera, viss tumšs. Mūs sagaida kundze lielos gados. Saprasties bija, maigi sakot, grūti pat ar žestiem. Bet viss nokārtojās, dikti gribējām ēst. Saimniece piedāvāja vīnu. To gan mēs sapratām. Atnesa 2l plastmasas pudeli. Viegls vīns un pa četriem pie vakariņām viegli to "pierunājām". Otrā rītā pie rēķina par vīnu pieskaitīja vēl 15 eiro. Vēlāk Serbijā uz ceļa tādu pašu pudeli nopirku pa ...2 eiro. Nakts tarifs!

Nākamajā dienā sākām baudīt gan Serbijas dabu, gan mūsu izvēlētos apskates objektus. Pirmais ir šaursliežu kalnu vilciens Mokra Gorā.

Mūsu brauciena trešajā dienā paspējām uz vilcieniņa pēdējo reisu plkst.16-os. Brauciena ilgums bija paredzēts 3 stundas, bet pēc 2.5 st. bijām atpakaļ.

Vilcieniņš ved augšup pa 18 tuneļiem. Jo augstāk, jo plašāki skati uz kalniem.

Laiks gāja uz vakara pusi, tas kalniem piedeva vairāk baudījumu acīm. Katra pietura nebija ilgāka par 10-15 minūtēm.

Ceturtās dienas apskates punkts sākās agri no rīta - turpat netālu no Mokra Goras. Jebkurš vietējais Mečeņika kalna pakājē zina ceļu uz Emira Kusturicas veidoto kino pilsētiņu.Viņš te veselu gadu filmējis savu filmu „Dzīve ir brīnums”. Nākamais apskates punkts kino pilsētiņa. Nu tāda kā mūsu Cinevilla, bet nesalīdzināmi krāšņāka, apdzīvota.

Maršruts nolikts uz Prizrenu, Kosovas otru lielāko pilsētu. Kāpēc ne uz Prištinu? Vienkārši Prizrena uzrunāja ar savu vēsturi. Bet pagaidām ceļš vēl pa Serbiju.

Piestājām ceļmalas tirdziņos, kur pārdod augļus un dārzeņus.

Nodomāju, ka te mani jau gaida, tikai tas otrs vārds tāds aizdomīgs. Izrādās, ka tā te ir populāra asa garšviela, kuru iegādājos un nenožēloju, jo vēlāk veikalos tik labas nebija.

Tā nu mēs ripojam tālāk uz Kosovu. Tur vēl nekad neesam bijuši. Velk uz tādu kā politisku izaicinājumu.