Šis un tas par Kintanaro, Jukatānu, Kampeči, Čiapām un Tabasko

  • 20 min lasīšanai
Publicēšu vēl vienu ceļojuma aprakstu, jo, lai gan par Jukatānas pussalu draugiem.lv ir daudz aprakstu, man pašai liekas, ka šis brauciens bija sevišķi veiksmīgi izplānots (kas cits sunim asti cels… ;) ), un es vēlos dalīties gūtajā pieredzē, lai kāds to varētu izmantot plānojot savu ceļojumu. Braucēji bijām četri: es, mans dzīvesbiedrs Henrijs un mūsu draugi – Dainis un Lāsma. Mēs ar Henriju šobrīd dzīvojam Meksikā, bet mūsu draugi mums bija apsolījuši atbraukt ciemos, ja es atrastu viņiem lētas aviobiļetes… Un es atradu! Februārī, tieši pēc sesijas, no Birmingemas uz Kankūnu turp-atpakaļ par 370 mārciņām (300 latiem) vienam cilvēkam ar aviokompāniju Thomsonfly (biļetes gan tika rezervētas caur charterflights.com). Uz Birmingemu viņi lidoja ar Ryanair caur Stokholmu, atpakļceļā – ar autobusu aizbrauca līdz Londonai, un no Stanstedas lidoja uz Rīgu. Transportlīdzeklis Meksikā mums bija Meksikā ražota 1991. gada Wolkswagen Jetta… Pārāk bieži nelūza :) Tātad, maršruts: Kankūna (Cancún) – Sieviešu sala (Isla Mujeres) – Kankūna – Kobā (Cobá) – Ekbalama (Ek Balam) – Dzitnupas senote (Dzitnup) – Vajadolida (Valladolid) – Čičenica (Chichen Itzá) – Isamala (Izamal) – Merida (Mérida) – Dzibilčaltuna (Dzibilchaltún) – “Uz austrumiem no Progreso” – Kampeče (Campeche) - Ištakumbilšunaaman alas (Xtacumbilxunaan) – Eltabaskeņjo (El Tabasqueño) – Hočoba (Hochob) – Čampotona (Champotón) – Frontera (Frontera) – Sentlas purvu biosfēras rezervāts (Reserva de biósfera de Pantanos de Centla) – Vijaermosa (Villahermosa) – Komalkalko (Comalcalco) – Tustlagutjeresa (Tuxtla Gutiérrez) – Sumidero kanjons (Cañon Sumidero) – Čiapadekorso (Chiapa de Corzo) – Sankristobala (San Cristóbal) – Sinakatana (Zinacatán) – Sanhuandečamula (San Juan de Chamula) – Sankristobala – Okosingo (Ocosingo) – Agvaasula (Agua Azul) – Misol-a (Misól-ha) – Palenke (Palenque) – Eskarsega (Escarcega) – Kalakmula (Calakmul) – Četumala (Chetumal). Tālāk bez mums Lāsma un Dainis aizbrauca uz Tulumu (Tulum) un Puertomorelosu (Puerto Morelos), bet un turienes uz lidostu, lai brauktu mājās. 26.01. Ap desmitiem no rīta izbraucām Kankūnas virzienā. Būtu izbraukuši ātrāk, bet man bija šādas tādas darīšanas vēl jānokārto Četumalā. Ap vieniem mēs bijām Akumalā, un, tā kā likās, ka laika vēl ir gana, nopeldējāmies. Mēs gan nebijām ierēķinājuši sastrēgumus Plajadelkarmenā un apmaldīšanos Kankūnas lidostā, tāpēc Lāsmas un Daiņa „izlaišanu no lidostas” mazliet nokavējām... Bet nu galu galā mēs satikāmies, izdzērām pa alum devāmies uz Kankūnu. Kankūnas centrā gadījās maza neveiksme – Henrijs krustojumā (tāpat kā daudzi citi vadītāji) pārbrauca pie sarkanās gaismas, to (un iespējams to, ka mašīnā ir pāris blondu galvu) savukārt redzēja policists un rezultātā, mēs dabūjām šķirties no 100 peso (100 peso ir 4 lati apmēram)... Pēc nelielas pamaldīšanās atradām vajadzīgo ostu, kur atstājām mašīnu un tālāk ar kuģīti braucām uz Sieviešu salu, kas atrodas kādus 15 km no Kankūnas. Tur mēs pirmo un vienīgo reizi šī ceļojuma laikā palikām hostelī. Viss it kā bija labi, izņemot to, ka mums visiem sanāca gulēt divstāvīgo gultu augšējos stāvos, kur nebija pārāk viegli nokļūt, jo gultām gandrīz nebija pakāpienu... Pēc vakariņām un pasēdēšanas pie jūras, gājām atpakaļ uz hosteli, tur izdzērām pāris kokteiļus un izspēlējām kādas trīs biljarda partijas. Visās trijās meiteņu komanda uzvarēja, izmantojot īpašo viltību, “ar nolūku” neiesitot pāris pēdējās bumbiņas… :) 27.01. Brokastis, peldēšanās, mazgāšanās un pusdienas aizņēma visu rīta cēlienu. Tikai ap vieniem bijām atpakaļ Kankūnā, piedevām vēl mēs mazliet apmaldījāmies – no Kankūnas izbraucām tā, ka varējām tikt tikai uz maksas lielceļa, bet, lai nokļūtu paredzētajā galamērķi, mums vajadzēja bezmaksas ceļu. Uz tā maksas ceļa nekur nebija iespējams apgriezties godīgā veidā, tāpēc nācās izmantot negodīgu, kā jau to acīmredzot bija darījuši cilvēki pirms mums, jo starp abām brauktuvēm vairākās vietās redzējām sliedes, tad vienā tādā vietā, kas izskatījās piemērota mūsu mašīnītei, mēs arī ņēmām un apgriezāmies… Galu galā nokļuvām uz pareizā ceļa Pa ceļam uz Kobā, mūsu šīsdienas galamērķi, sapratām, ka šodien, lai apmeklētu Kobā drupas, vairs laika nepietiks, tāpēc piestājām pie Zirnekļpērtiķu rezervāta, kur sākotnēji nebija paredzēts apstāties. Pie ieejas mums paskaidroja, ka pērtiķus bez gida mēs visticamāk neredzēsim, tāpēc tas jāņem obligāti. Mēs sākām kaulēties un teicām, ka paši visu ieraudzīsim, beigās sarunājām, ka nemaksāsim par biļetēm, bet tikai par gidu (kādus 100 peso), un no apsarga mājas tika uzaicināts mūs pavadīt apmēram desmitgadīgs puika. Kādas divdesmit minūtes mūsu mazais gids mūs tik vadāja pa mežu un mēs jau sākām atmest cerības šodien kaut ko ieraudzīt, līdz mums tika parādīti pirmie pērtiķi, no diezgan liela attāluma gan, tāpēc fotogrāfijas neizdevās diez cik labas. Vēlāk puika mūs aizveda pie vēl viena bara, šoreiz jau gandrīz tieši zem pērtiķiem. Ekskursijas beigās nonācām pie ezera un es pajautāju puikam vai ezerā ir krokodili un viņš ļoti pārliecinoši atbildēja, ka nē. Tad mēs vienu pamanījām paši un uz to viņam norādījām, uz ko viņš atbildēja, ka esot tikai viens un tas pats neuzbrūkot. Šis mazais jaukais dialogs kļuva par ceļojuma hītu, ko mēs atkārtojām katrreiz, kad nonācām pie kādas ūdenstilpnes vai bīstamākās situācijās. Atpakaļceļa uz mašīnu sāka līt, un, kamēr mēs līdz tai tikām, bijām pavisam salijuši. Tālu jau nebija jābrauc – 20 km līdz Kobā ciemata, kur mēs palikām pa nakti. Izvēlējāmies vienu no divām viesnīcām, kas tajā ciematiņā bija, mēs bijām vienīgie viesi. Viesnīcas daļa ar trijām istabiņām un “restorānu” atradās otrajā stāvā virs “saimnieku daļas”. Turpat arī paēdām gardas vakariņas. Ēdienus mums pasniedza meita, gatavoja māte, bet, kad pajautājām par stiprajiem dzērieniem, uzradās arī tēvs, viņš mums pasniedza arī rēķinu :) Šajā vakarā uzsākām lielo zoles čempionātu, kurš ar vairākām rezultātu pierakstu lapām turpinājās visa ceļojuma garumā. 28.01. No rīta piecēlāmies diezgan agri, lai paspētu apskatīt Kobā drupas, kamēr vēl saule nav pārāk augstu un tūristu bari nav sabraukuši. Kobā drupas ir atšķirīgas no pārējām ar to, ka struktūras atrodas tālu viena no otras, tāpēc ir ieteicams kāds nebūt pārvietošanās līdzeklis, var izvēlēties starp velosipēdu un pasažieru velosipēdu, ko min „šoferis”. Mēs, izvēlējāmies pašminamos. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad bijām Kobā divatā ar Henriju, es arī šoreiz uzkāpu piramīdā (tajā vienīgajā, kurā tur ir atļauts kāpt) un, protams, ļoti priecājos par to, jo bez plašajiem skatiem varēja arī novērot vietējo putnu rīta aktivitātes tajā piramīdas pusē, kura ir apaugusi ar kokiem. Ejot ārā no drupu teritorijas, sapratām, ko laimīgi esam palaiduši garām – stāvvietā tobrīd nupat bija piebraukši jau padsmit lielie tūristu autobusi. Pēc Kobā mēs braucām Vajadolidas virzienā, uz Dzitnupas senoti (senotes ir pazemes ūdenskrātuves, kas bieži vien kļūst par virszemes, iebrūkot zemei virs tiem) un nopeldējāmies, un pēc tam aizbraucām uz Ekbalamas drupām, kas nezin kāpēc nav diez ko populāras tūristu vidū, bet mums jau nu dikti patika, jo uz galveno piramīdu rotā izcili labi saglabājušās skulptūras, skats ir gandrīz vēl iespaidīgāks nekā Kobā. Pēc tam braucām atpakaļ uz Vajadolidu. Apskatījām mazliet pilsētu un apskatījām vietējo Svētā Bernarda klosteri no ārpuses un kādu stundu arī no iekšpuses. Diezgan interesanti, jo tas klosteris ir viens no vecākajiem Jukatānā un sākotnēji tika celts kā cietoksnis. Tur bija tik jauki, ka Dainis jau sāka apsvērt franciskāņa mūka karjeru. :) Sevišķi mūs sajūsmināja dārzs, kur smaržoja pēc kaut kādas pazīstamas garšvielas, bet nevarēja saprast tieši kādas. Dārzā uzgājām arī celtni, kas atgādināja mūra lapeni. Pa vidu tai bija dziļa aka, no kuras mūki esot smēluši ūdeni, tā ka viņiem bija savs neatkarīgs ūdens avots. Atlika vien nobrīnīties kā tie mūki bija vārējuši izrakt šahtu līdz senotes ūdeņiem, jo šahtas sienas izskatījās cietas kā akmens. Pēc tam meklējām viesnīcu, to atraduši, gājām ēst vakariņas uz vienu smalko restorānu pie galvenā laukuma, kur par demokrātiskām cenām pasniedz ļoti labu ēdienu (mums ar Henriju tā bija jau trešā viesošanās reize). Turpat arī sarīkojām zoles čempionāta otru posmu. 29.01. No rīta aizvedām Lāsmu un Daini uz Čičenicas drupām, kur paši iekšā nemaz negājām, jo bijām tur jau bijuši un ieejas biļetes ir dārgas. Paši tikmēr aizvedām mašīnu pie mehāniķa, paēdām un vienā lielā viesnīcā palietojām bezmaksas internetu. Pēc tam, kad mūsu draugi 5 stundu laikā bija izpētījuši Čičenicu un Lāsma galīgi noberzusi kājas, vadoties no vakardienas pozitīvas pieredzes, gribējām atrast kādu jauku senoti, kur nopeldēties. Aizbraucām līdz vienam ļoti nomaļam, kur nebija neviena cilvēka un izskatījās, ka sen neviens nebija bijis, bet tur nepeldējām, jo ūdens izskatījās netīrs, pie tam varēja dzirdēt ļoti draudīgu lapseņveidīgo zumēšanu, tāpēc mazliet pabraucām pa ceļu atpakaļ, lai nopeldētos vienā civilizētākā senotē, kur bija jāmaksā, bet toties ūdens tīrs un pie tam tādā tik ļoti dīvainā, tumši zilganzaļā krāsā, ka bija grūti noticēt, ka tā ir dabiska. Varbūt tas skaidrojams ar dziļumu – kasiere teica, ka esot kādus 70 metrus dziļš... Pēcpusdienā nonācām Isamalā, koloniālā pilsētā, kuras centrā gandrīz visas mājas ir dzeltenā krāsā, kas, kā rakstīts manā ceļvedī (un tā arī ir), pēcpusdienas rietošās saules staru gaismā, izskatās sevišķi skaistas. Isamalā arī atrodas viens ļoti slavens klosteris, kurš uzbūvēts virs senas maiju piramīdas (spāņi piramīdai nošķēla virsotni, un demontētos materiālus izmantoja kristiešu tempļa celtniecībai). Klosteris jau nu varens. Klostera pagalms, kas izveidots iepretim fasādei, tiek uzskatīts par otru lielāko ātriju pasaulē. Nabaga Dainis tagad nezin, kuru klosteri, lai izvēlas, ja nu gadījumā viņš tomēr nolemtu pievienoties Franciskāņu ordenim :) Tā, uz kuras uzbūvēts klosteris, nebija vienīgā piramīda Isamalas apkaimē, vēl pilsētā ir kādas piecas. Ļoti dīvaini, ka apkārt viņām ir mājas, kurās dzīvo cilvēki, jo pierasts redzēt piramīdas ieaugušas džungļos. Pēc klostera apskates mēs aizbraucām līdz visaugstākajai un uzkāpām tajā augšā un, skatoties, to, kas bija atlicis no saulrieta, izdzērām līdzi paņemto vīnu un apēdām Henrija sagādātos tako. Bija paredzēts tajā pašā dienā braukt uz Meridu, bet beigu beigās Lāsma un Dainis izdomāja, ka grib pabūt Isamalā ilgāku laiku, tāpēc mēs tur palikām pa nakti. Turpat netālu no piramīdas sameklējām viesnīcu, ko mums ieteica vietējais večuks, un tur par neticami zemu cenu dabūjām istabiņas ar kondicionieri (parasti ar kondicionieri maksā pāri 300 peso, šīs mēs dabūjām par 200), lai gan, tā kā janvāra beigās vēl nav tik karsti, lielas jēgas no tā nebija. Tad devāmies dzīvē. Mēs ar Henriju nopirkām hotdogus, lai salīdzinātu tos ar Četumalas hotdogiem (mēs dzīvojam Četumalā), un, protams, tie nebija labāki, jo kā zināms, Četumalā gatavo vislabākos hotdogus Meksikā (desu, kurai aptīta siera šķēlīte un bekona gabaliņs, mmm...). Bet mēs devāmies tālāk, lai atrastu kādu krogu, kur spēlēt zoli. Nācās secināt, ka galvenajā laukumā nekas nenotiek, bet netālu no tā atradām tūristiski orientētu iestādījumu (ar vēl 2 apmeklētājiem), tā kā viņiem bija terase otrajā stāvā ar skatu uz izgaismoto klosteri un tumšais alus, spērāmies tik iekšā. Vēlāk izrādījās, ka tumšā alus solījumi ir bijuši salti meli, un, tā kā man negaršo gaišais, dzēru mičeladu – alu, kas sajaukts ar laima sulu un garšvielām (dažreiz arī tomātu sulu, tad gandrīz tā ir kā asiņainā mērija tikai ar alu), diezgan grūti iedzert, tāpēc var ilgi dzert to pašu, sanāk ļoti ekonomiski. Tāpēc es biju mazliet pārsteigta, saņemot rēķinu, jo summa bija pārāk liela, ņemot vērā, ka mēs neko nebijām ēduši. Šī bija gandrīz vienīgā reize (vismaz no tām, ko esam pamanījuši), kad Meksikā kāds mūs mēģinājis piešmaukt – rēķins bija par kādiem 200 peso par lielu (būtu mēģinājuši šmaukties mazākos apmēros, mēs i nebūtu pamanījuši), bet nu mēs visu izrēķinājām ar kalkulatoru, turot pa rokai dzērienu karti, un viesmīļi piekrita mūsu aprēķinam bez strīdiem. 30.01. No rīta Henrijs palika gulēt viesnīcā, un tikmēr mēs izstaigājām pilsētu ar Lāsmu un Daini. Pusdienlaikā bijām gatavi doties tālāk uz Meridu. Meridā pirmais darbs bija sameklēt viesnīcu, kur mēs mazliet palaiskojām un tad devāmies savās tūristu gaitās. Paēdām un gājām uz Meridas Antropoloģijas muzeju, kur savestas lietas, no visām apkārtnes drupām. Kamēr mēs pa muzeju, Henrijs bija aizbraucis labot mašīnu. Beigās mēs visi satikāmies un izdomājām aizbraukt uz Simtgadīgā parka (Parque Centenario) zooloģisko dārzu, bet, kamēr mēs tur aizbraucām, zvēru dārzs jau bija aizvērts ciet... Tomēr dažus dzīvniekus mēs redzējām caur žogu. Parkā mēs vēl paspējām izbraukt ar mazām apaļām motorlaiviņām, kur man ar Henriju bija ļoti grūti abiem reizē ietilpt, pa nelielu baseinu. Vakarā aizgājām uz Meridas planetāriju, kas mazliet sagādāja vilšanos, bet toties tagad mēs droši zinām, kur debesīs var atrast, piemēram, „Trīs Marijas.” Pēc planetārija izdomājām mazliet ietaupīt un vakariņās ēst viesnīcā maizītes un dzert veikalā pirktu alu (trīsreiz lētāk nekā krogos vai restorānos), viesnīcā bija arī veicinoši apstākļi tādām izdarībām – galdiņš ar krēsliem vienā no koridoriem un labvēlīgs administrators, kurš mani atcerējās no iepriekšējās reizes, kad mēs tur bijām viesojušies pirms trijiem mēnešiem. Mēs viņu par to sacienājām ar alu un Serenādēm. 31.01. Šī nebija ceļojuma pati veiksmīgākā diena. Rīta pusē mēs aizbraucām Dzibilčaltunas drupām, kas nebija pārāk interesantas. Tad devāmies uz Meksikas līča piekrasti, kur novembrī bijām redzējuši flamingo, bet kā jau varēja paredzēt, tagad viņu tur vairs nebija. Tad izdomājām, ka varētu pasēdēt jūras krastā un iedzert alu, bet jūrmalā bija tik auksts un pūta tik traks vējš, ka no šī nodoma mēs drīz vien atteicāmies. Kad atnācām atpakaļ uz mašīnu, pamanījām, ka zirgs, kas bija piesiets netālu no mašīnas, bija pienācis klāt, to laizīja un mēģināja tai arī iekost, par ko liecināja noskrāpētā krāsa uz motora pārsega. No domas par braukšanu uz Selestunu, kur pavisam noteikti bija jābūt flamingo, mēs atteicāmies un tajā pašā vakarā aizbraucām uz Kampeči – jauku koloniālo pilsētu, ap kuru vēl saglabājušies vairāki mūra fragmenti. Kampeče man uzreiz iepatikās labāk nekā Merida, jo tā ir mierīga, satiksmes intensitāte tur ir zema un vēsturiskajā centrā gandrīz visas celtnes ir vienā un tajā pašā arhitektūras stilā. Vienīgais, kas bija nepatīkami, bija tas, ka vakarā pūta ļoti stiprs vējš no jūras (Kampeče ir jūras krastā) un bija ļoti auksti, vismaz man, bet es laikam esmu jau izlepusi. 01.02. No rīta – ekskursija pa Kampeči. Tā kā bija svētdiena vairāki objekti, ko bijām iecerējuši apmeklēt bija ciet, bet muzeji gan bija gandrīz visi vaļā un to Kampečē ir diezgan daudz, jo kaut kā jau tās telpas, kas ir pilsētas aizsargmūros, jāizmanto. Pēcpusdienā aizbraucām uz vienu no diviem Kampečes fortiem, kas atrodas pakalnā, jūras krastā un no kura paveras ļoti skaists un plašs skats uz Kampečes līci. Te Kampečes sargi varēja labi pārredzēt pirātu tuvošanos (tie mūri un forti tika sabūvēti tāpēc, ka pirms tam briesmīgi esot pirāti kampečiešus mocījuši ar saviem uzbrukumiem). Pēc tam mēs gribējām aizbraukt uz pludmali „Playa Bonita” („Smukā pludmale”), bet, kad aizbraucām, izrādījās, ka tur visu slēdz jau ciet (jā, tai pludmalei bija ieeja un darba laiks, no 17.00 līdz 8:00 jūrai un smiltīm ir atpūta :) ). Tad nu mēs braucām atpakaļ uz Kampeči un pa ceļam apstājāmies pie vienas mazas zvejnieku ostiņas. Pēc pārrunām ar apsargu, tas nolēma neiebilst pret mūsu atrašanos ostas teritorijā un tā nu mēs tikām uz mola, kur apsēdāmies, dzērām alu, skatījāmies saulrietu un skaitījām pelikānus (bija ļoti daudz). Vakariņas ēdām Kampečē, un tad es beidzot pagaršoju „Kampečes lazaņju” – tortiju kārtojumu ar haizivs mazuļa gaļu. Secināju, ka tas haizivs mazulis garšo mazliet pēc tunča un, ka oriģinālā lazaņja tomēr man garšo labāk. 02.02. No rīta pametām Kampeči un devāmies izpētīt apkārtni. Pirmā pietura (neskaitot pieturu pie lielveikala), bija mazas maiju drupas ceļa malā, kur nebija neviena, kas mūs varētu ielaist, bet mēs jau tāpat visu labi redzējām no ceļa. Piedevām vēl pamanījām kokā ļoti skaistu, zili zaļu putnu. Tā kā visu dienu braucām pa maziem lauku ceļiem, tad tādus un vēl savādākus putnus mēs redzējām vēl daudz, kopā varētu būt kādas padsmit dažādas sugas un paveidi. Nākošā pietura bija Ištakumbilšunaamas ala (Xtacumbilxunaam). Diemžēl ieejas vārti bija ciet, bet tāds sīkums mūs nevarēja apturēt. Sākām klaigāt un dauzīt vārtus (bija ļoti nepatīkami apzināties, ka bezjēdzīgi esam kratījušies 80 km, lai nonāktu šeit), jo redzējām, ka iekšpusē ir cilvēki, man likās, ka tie ir darbinieki un es viņus nemaz neturēju aizdomās par alas apmeklēšanu, līdz pusaudzis, kurš pirms tam bija kliedzis, ka slēgts, sāka kliegt, ka „Viņi esot ienākuši bez autorizācijas.” Un ko tas īsti nozīmē es sapratu tikai tad, kad Viņi gar vārtu malu izlīda ārā. Izrādījās arī, ka tie vārti vienkārši beidzas krūmos un ka sētas nemaz nav... Nu mēs jautājām pusaudzim, cik jāmaksā par ieeju un viņš tielējās, kamēr pateica „20 peso no cilvēka”. Pēc šo maģisko vārdu pateikšanas mēs ielīdām iekšā. Tālāk izrādījās, ka pati ieeja alā ir aizslēgta, un jauneklim nav atslēgas, bet arī tas mūs neapturēja, mēs pārkāpām pāri vienai sienai un tikām iekšā, tad palīdzējām tikt iekšā arī mūsu labdarim ar prožektoru (jo viņš nevarēja ieslēgt apgaismojumu alā) un kāpām lejā. Tas tik bija interesanti! Pārāk dziļi mēs negājām, jo mūsu pavadonis bija nobijies, ka neatbrauc kāds, kurš par alu laikam atbild, un nepieķer mūs (un no tā, ka prožektoram var beigties baterija). Tikām līdz zālei, kurā spīdēja iekšā saules gaisma un bija redzamas lelles, kuras attēloja kā senie maiji alu izmantojuši rituāliem, tad gājām atpakaļ. Vismaz bija mums piedzīvojums. Tālāk braucām skatīties drupas, kuras sauc Eltabaskeņo. Knapi atradām ceļu uz turieni, labi, ka vietējais onkulis mums izstāstīja. Tā kā pie ieejas neviena nebija, kas mums to varētu aizliegt, mēs ienesām iekšā ēdienu un sarīkojām nelielu pikniku uz drupām, pie reizes pabarojot vietējās milzu skudras. Pašas drupas bija diezgan skaistas – galvenajam templim augšpusē, līdzīgi kā citās drupās šajā reģionā, redzama siena ar ieeju, kura veidota kā dieva Itsamnā mute (baigais monstrs, vārdu sakot). Galu galā mūsu mazo pikniku tomēr pamanīja viens tur strādājošais, viņa skatienam nepaslīdēja garām arī tas, ka mēs visas mūsu nelegālās darbības fotografējam un beigās no kompromitējošo bilžu neizdzēšanas mūsu izglāba tikai solījums tās nekur nepublicēt un nelikt internetā (ko es esmu paspējusi jau izdarīt), lai priekšnieki neuzzinātu un nesodītu nabaga drupās strādājošos vīriņus. Izejot mūs kā parasti lūdza reģistrēties apmeklētāju žurnālā, bet ieejas maksu nepaprasīja, jo ko nu vairs. Nav arī brīnums, ka pie ieejas neviens mūs nebija gaidījis, jo, spriežot pēc žurnāla ierakstiem, pēdējie apmeklētāji tur bija reģistrējušies pirms četrām dienām... Beigās vēl pie ieejas varējām apskatīt, kurus aizliegumus mēs nebijām ievērojuši: neienest pārtiku, nekāpt uz drupām, nepīpēt... Nākošais pieturas punkts bija Hočobas drupas, kur nav daudz struktūru, bet pati svarīgākā ir ārkārtīgi daiļa – visa noklāta ar dekorācijām. Manuprāt, visdaiļākās drupas, ko esmu redzējusi. Dailes vai karstuma, vai kā cita tika par daudz Lāsmas fotoaparātam, un tam uznāca „erors”, tas atteicās fotogrāfēt, pret ko vienīgais līdzeklis bija bateriju izņemšana un ielikšana. Visu turpmāko ceļu cīnījāmies ar šo problēmu. Pēdējās drupas šajā dienā bija Edznā, kur knapi paspējām pirms slēgšanas tikt iekšā, bet, tā kā nebija neviena „ārā-metēja”, tad mēs visu normāli paspējām apskatīties. Galvenā struktūra, ko sauca Lielā akropole, sastāvēja it kā no divām daļām. Vispirms mēs uzkāpām augšā uz platformas un uz tās atradās pati svarīgākā piramīda. Mēs ar Henriju uzkāpām līdz pašai augšai, kamēr Dainis un Lāsma palika vidū atpūsties. Lejā kāpjot es sadzirdēju vienā piramīdas malā „elles troksni”. Pieaicināju Lāsmu un Daini, bet mēs tā arī nesapratām kas tas bija: virs tādām kā durvīm bija dēļi un pa spraugām varēja redzēt ķirzakas vēderu un asti, ik pa laikam tā sakustējās, bet vispār izskatījās iesprūdusi. Skaņa, kas bija dzirdama bija tāda kā vairāku desmitu peļu pīkstieni. Vēlāk redzējām, ka no turienes izlidoja sikspārnis. Varētu būt, ka ķirzaka tur uzbruka sikspārņu midzenim... Vai arī otrādi... Vakarā atkal braucām uz Meksikas līča piekrasti, paēdām piejūras restorānā un tad braucām uz Čampotonu. Šeit mēs palikām visa ceļojuma lētākajā un neglītākajā viesnīcā (Ls 6,5 diviem cilvēkiem). Vakarā, tā kā viesnīcā atklāti alkoholu lietot bija aizliegts, dzērām uzlaboto kolu un spēlējām zoli. 03.02 . Pusi dienas nosēdējām meklējot internetā iespējamos risinājumus fotoaparāta problēmai. Neko prātīgu neatraduši, braucām tālāk, bet neko mēs labu šodien nepaspējām. Pārbraucām pāri diviem ļoti gariem tiltiem (apmēram 5 km tam vienam). Vakarā iebraucām purvainajā Tabasko štatā. Aizbraucām pie jūras, kur nopeldējāmies skaistā, vientuļā pludmalē, lai gan ūdens bija diezgan netīrs. Pludmalē redzējām krabi. Pa nakti palikām mazā pilsētiņā, ko sauc Frontera. Un Lāsmai pēc Meksikā nodzīvotas nedēļas sākās vēdera problēmas tā, ka nekādas lielās izklaides vakarā nesanāca. 04.02. No rīta braucām skatīties purvus tuvplānā Sentlas purvu biosfēras rezervātā. No sākuma piestājām pie „būdiņas ar laipiņu” dižās Grihalvas upes krastā, kur nebija neviena cilvēka, kas būdiņu sargātu. Diemžēl nekā daudz tur arī nebija, ko vērot. Tālāk aizbraucām līdz vietai, kur tā pati upe (pirms tam) savienojas ar divām citām. Tur sanāca tā, ka no sākuma mums palūdza samaksāt par ieeju rezervātā un pēc tam par laipiņu izmantošanu, par ko Henrijs gauži sadusmojās un atteicās maksāt... Tā, ka mēs palikām trijatā... Bet žēl, ka tā, jo mēs tur redzējām ļoti daudz dažādus dzīvniekus. Kādas desmit putnu sugas - lielus ūdensputnus un mazus putniņus, un kādas 30 iguānas. Izrādās, ka iguānas, kad nesēž uz maiju drupām un nesauļojas, kāpj arī kokos un itin veikli pārvietojas ne tikai pa lieliem zariem, bet arī pa maziem zariņiem (man gan tā arī netika skaidrs kā viņas nenoveļas zemē). Vēl viņas ēd lapas nevis mazus sikspārņus. Ūdenī redzējām arī vairākus mazus krokodiliņus un vienu lielu. Pēc tam braucām uz Tabasko galvaspilsētu – Vijaermosu, kur mēs apstājāmies tikai, lai redzētu Laventas parku, kur atrodas slavenās olmeku bazalta galvas. Piedevām tas ir arī zooloģiskais dārzs un tā nu mums radās iespēja apskatīt lielāko daļu no Meksikā dzīvojošajiem kaķveidīgajiem. Bijām arī putnu mājā, kur varēja redzēt krāsainus papagaiļus, tukānu un citus Meksikas eksotiskos putnus. Parka arheoloģiskajā daļā „brīvā dabā” bija redzami arī pērtiķi un vieni ļoti jauki jenotveidīgi dzīvnieciņi, ko sauc koatimundi. Pēc tam braucām uz pilsētiņu ar daudzsološu nosaukumu – Komalkalko, kur par spīti visam, mēs neatradām nevienu prātīgu krogu un vienīgajā lielveikalā, ko mēs atradām, nepārdeva alkoholu... Beigu beigās mēs sēdējām viesnīcas istabiņā, dzērām dažādus pāpalikumus un Laventas suvenīru veikalā nopirkto hamaikas „vīnu” (vispār tā hamaika ir zieds, no kura ziedlapiņām te taisa karkādes tējai līdzīgu dzērienu). 05.02. No rīta apskatījām Komalkalko drupas, kas īpašas ar to, ka visas struktūras ir celtas nevis no akmens bluķiem, kā maijiem parasts, bet gan no ķieģeļiem un kā saistvielu viņi tur izmantojuši maisījumu no saberztiem gliemežvākiem. Pēc tam mums bija ekskursija pa kakao plantāciju, kur mēs uzzinājām visu par kakao audzēšanu un šokolādes taisīšanu. Bet ne tikai, dabūjām arī, piemēram, pagrauzt miziņu pa taisno no kanēļkoka. Pēc tam braucām prom no Tabasko un Čiapām. Un tad sākās kalni. Viss bija ļoti skaisti un jauki, līdz brīdim, kad mēs iebraucām bedrē un mašīnai salūza aizmugurējie amortizatori, un mašīnas aizmugure „uzkrita” uz riteņiem. Labi tikai, ka mēs tai brīdī braucām pa maksas ceļu, uz kuriem darbojas apdrošināšana, līdz ar to mums par mašīnas evakuāciju, remontu un jauniem aizmugurējiem amortizatoriem nebija jāmaksā. Par to gan vajadzēja maksāt ar ilgu gaidīšanu, lai izdabātu Meksikas birokrātijai, bet mēs kaut kā tam tikām pāri. Galu galā divpadsmit stundas pēc negadījuma (plkst. 4 no rīta) mēs beidzot nokļuvām Tustla, Čiapu galvaspilsētā, kas mūs sagaidīja ar tādu aukstumu, ka bija jāvelk mētelis mugurā un šoreiz ne tikai man. 06.02. Diez ko daudz man un Henrijam pagulēt nesanāca, jo 8:00 no rīta mašīna bija jāpārved no evakuatoru garāžas uz servisu. Pēc tam braucām atpakaļ uz viesnīcu atkal gulēt, kas bija pietiekami jautri, jo mums nebija viesnīcas adreses, bet taksists to nezināja pēc nosaukuma. Nogulējām gandrīz visu dienu, kamēr Lāsma ar Daini paspēja izstaigāt pilsētu krustu šķērsu. Mums par lielu pārsteigumu jau vakarā mašīna bija gatava! To mēs nosvinējām ar vīna izdzeršanu un kārtējo posmu zoles čempionātā. 07.02. Sumidero kanjons. Augstākajā vietā 1 km augsta siena. Vispirms mēs viņu apskatījām no augšpuses, pēc tam izbraucām caur to ar laivu. Nu tas bija piedzīvojums! Pēc tam braucām uz Sankristobalu, pa ceļam piestājot uz īsu brīdi Čiapadekorso. Sankristobala attaisnoja visas cerības. Esmu gatava piekrist, ka tā ir Meksikas skaistākā pilsēta. Ļoti daudz ārzemnieku. Man gan tas īpaši netraucēja. Te mēs varējām ļoti kvalitatīvi izmantot iespēju neēst meksikāņu ēdienus, kas, manuprāt, ir tieši saistīts ar lielo ārzemnieku skaitu. 08.02. No rīta ekskursija pa svarīgākajām vietām, trijatā, jo Henrijs palika gulēt viesnīcā. Pēcpusdienā gājām apskatīt jau četratā visskaistāko baznīcu Santo Domingo. Vakarā – vīns un zole. 09.02. No rīta kā jau tūristiem, kas uz šejieni brauc, pieņemts apskatījām divus tsotsilu indiāņu ciemus – Sinakatanu un Čamulu. Abās vietās bija bail fotografēt, jo vietējie domā, ka nokļūšana uz fotoattēla var nolaupīt viņiem dvēseli, kam gan Lāsma un Dainis īpaši negribēja ticēt (nu tam, ka tie cilvēki nopietni tā domā, nevis, ka patiešām nolaupa), bet fotografēt ļoti gribējās, jo vietējie staigā tradicionālajos tērpos. Jāsaka, ka pārāk priecīgi viņi par to nebija, bet, ja atklāti viņiem prasīja, viņi nepiekrita. Visā reģionā redzējām ļoti līdzīgas baltas baznīciņas un zaļus krustus, kas apklāti ar priežu zariem. Čamulas baznīcā arī grīda bija nobērta ar priežu skujām. Starp vietējiem, kas uz ceļiem nometušies (tur nav solu) skaitīja ļoti ātri lūgšanas savā valodā, tikpat daudz tūristu maldījās pa baznīcu. Vakarā braucām uz Okosingo, kur palikām pa nakti. 10.02. No rīta devāmies tālāk, Palenkes virzienā. Pa ceļam apskatījām divus ūdenskritumus. Viens bija plats un varens, otrs šaurs, bet augsts (25 metrus). Pēdējā mēs arī nopeldējāmies. Pēc tam bija sajūta kā pēc masāžas, jo peldoties visu laiku bija jācīnās ar straumi no vienas puses. Pēcpusdienā apskatījām Palenkes drupas. Tās likās arī vienas no interesantākajām, kas redzētas. Neilgi pirms slēgšanas džungļos sākās šausmīga rēkšana. Kāds puisis teica, ka tie esot pērtiķi, lai gan mums jau likās, ka varētu būt arī jaguāri. Pa nakti mēs palikām netālu no drupām – džungļos mazās koka mājiņās. Mūsējā bija salīdzinoši tālu no ieejas un bija smieklīgi, kad mēs ar Henriju pēc vakariņām nevarējām viņu atrast... Administrators arī bija pazudis. Pagāja kāda stunda, un mēs vēl joprojām savu mājiņu nebijām atraduši, tad beidzot izdevās sasaukt jeb, pareizāk sakot, sakliegt administratoru (to Henrijs, protams, darīja pie administrācijas, nevis tur, kur meklējām mājiņu). Vēlāk kā parasti spēlējām zoli 11.02. Braucām uz Četumalu, tikai piestājot Kalakmulā, kas ir lielākās Centrālamerikā esošās maiju drupas. Lai nokļūtu Kalakmulā nācās pusotru stundu (katrā virzienā) braukt šauru meža celiņu. Tā kā Kalakmula ir tik nomaļa, tad ļoti maz tūristu to apmeklē, lai gan drupas ir milzīgas un aizņem ļoti daudz vietas. No divām galvenajām piramīdām labā laikā varot redzēt Elmiradora drupas, kuras atrodas Gvatemalā (līdz robežai ir 20 km, nezinu cik vēl līdz Elmiradorai). Bez daudz dažādiem tempļiem mēs tur redzējām arī ļoti daudzus pērtiķus un savvaļas tītarus (kaut kas pa vidu starp tītaru un pāvu). Redzējām arī vienu tukānu, ko nebūtu ieraudzījuši, ja meksikāņi mums nebūtu parādījuši, lai gan tam putnam knābis ir gandrīz visās varavīksnes krāsās. Redzējām arī pa gaisu lidojošus zaļos papagaiļus. Jaguārus, kuriem Kalakmulas rezervāts ir viens no pēdējiem patvērumiem Centrālamerikā, gan neredzējām, bet varbūt tā arī labāk. Kad braucām prom, dumjie savvaļas tītari bija salīduši uz ceļa un ne par ko negribēja kāpt nost, un tikai tad, kad mašīna jau tiem gandrīz brauca virsū sliņķi saņēmās un uzlidoja kokā. Pa ceļam mums atkal sanāca ķibele – Išpuhilā, kur mums bija paredzēts uzpildīties benzīntankā, nebija benzīna... Nekas cits neatlika kā samaksāt taksistam un aizbraukt uz citu ciematu nopirkt benzīnu nelegāli, jo vietējiem ar nevienam nebija (no viņiem pirkt arī, protams, nebūtu bijis legāli). Ap divpadsmitiem naktī mēs beidzot laimīgi nokļuvām Četumalā. .... Nākošās divas dienas neko īpašu nedarījām, man bija jāiet uz universitāti un 13.02. jāprezentē tāds kā maģistra darba ievads. Henrijs tikmēr aizveda Daini un Lāsmu uz Bakalara ezeru nopeldēties. Zoles čempionāta pēdējā posmā, es beidzot tiku plusos un ieņēmu godpilno trešo vietu. Otrajā vietā palika Henrijs, savukārt uzvarēja Lāsma. 14.02. Lāsma un Dainis aizbrauca tālāk vieni paši. Nu jau vieni paši viņi no sākuma aizbrauca uz Tulumu, kur ir brīnišķīgas maiju drupas pašā jūras krastā. Pēc tam viņi aizbrauca uz Puertomorelosu un pabija Crococun – interaktīvā zooloģiskā dārzā, kur savākti dzīvnieki, kas ir pamesti vai par sliktu izturēšanos pret tiem atņemti viņu bijušajiem saimniekiem. Interaktīvs tas zoodārzs ir tāpēc, ka tur zvērus dod paturēt rokā, paglaudīt, pabarot, bet tikai ar viņiem piemērotu barību, ko uzmana gids. Vēl tur var snorkelēt, jo iepretim Puertomorelosas krastam sākas Centrālamerikas barjerrifs (tikai tas, kas Austrālijas, ir lielāks). Tā, kā Puertomorelosa atrodas tuvu Kankūnas lidostai, tad no turienes viņi arī devās uz lidostu. Vēl par maršrutu jāpiebilst, ka tas ir izbraucams trijās nedēļās, bet četrās būtu ērtāk, jo mums, piemēram, pietrūka laika apskatīt Meridas apkaimē tā saucamā Puuka stila drupas un Ušmalu. No Okosingo būtu varējuši aizbraukt apskatīties Tonalā drupas. Ja būtu piecas nedēļas laika, noteikti vajadzētu apskatīt Čiapās Montebejo ezerus, Lakandonas džungļus, aizbraukt līdz Bonmpakas un Jaščilanas drupas pie pašas Gvatemalas robežas. Par viesnīcām: mēs neko nerezervējām. Gandrīz visur palikām viesnīcās, kur cena par istabu ar dušu un dažreiz TV diviem cilvēkiem izmaksāja no 200 – 250 peso (8 – 10 lati), hostelis Sieviešu salā maksāja 100 peso vienam cilvēkam, Meridā visi četri palikām vienā istabā, tur par istabu samaksājām kādus 400 peso (diviem cilvēkiem būtu bijis jāmaksā 300). Par ēšanu: brokastis: 40 - 100 peso vienam cilvēkam, nopietnākas ēdienreizes: 60 – 150. Alus 20 – 25 peso, veikalā ap 8 peso 300 ml pudele. Benzīns: Magna (ar oktānu skaitli – 87!) – apmērām 8 peso litrā, Premium (92.!) – 10 peso. Mēs lejam Premium, jo ar Magnu šausmīga smaka nāk salonā. Ja ir labāka mašīna un labāka izolācija var liet Magna. Ieejas biļetes: populārākajās (Kobā, Čičenitca) ap 100 peso, pārējās starp 40 un 100. Studentiem ieeja par velti, bet tikai tad, ja viņi studē Meksikā. Muzejos biļetes – ap 40 peso. Uz visām pieminētajām vietām iespējams nokļūt ar sabiedrisko transportu, izņemot tās alas ar sarežģīto nosaukumu, Eltabaskeņjo un Hočobas drupas, tikai tad jums vajadzēs vairāk laika.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais