Tunisija – no Vidusjūras līdz Sahārai.

  • 4 min lasīšanai
  • 13 foto
Dodoties uz šo valsti biju noskaņots diezgan vienaldzīgi- likās, kas gan tur var būt – pāris kleķa būdeles, uzspiestais islāms, tuksnesis nu un pāris vidusmēra viesnīcas retajiem baltajiem, kas prāta aptumsumā ir nolēmuši pavadīt nožēlojamas brīvdienas. Sākšu ar viesnīcām, kuras praktiski 100% atbilda norādītajam zvaigžņu skaitam, pie kam liela daļa bija jaunuzceltas vai atjaunotas, tāpēc, ja kāds vēlas doties uz turieni, nav jāsaskaras ar problēmu, ka izvēlētais zvaigžņu skaits varētu neatbilst realitātei. Ēdājiem jāatceras, ka cūkgaļu gan reti kur varēs dabūt, kā arī jūras velšu ir maz, bet zivis, jēra gaļa un putns ir pietiekamā daudzumā. Jā, un desu izstrādājumi liekas diezgan bezgaršīgi. Tas pats jāpiezīmē uzreiz par stipro alkoholu. To labāk iegādāties uzreiz lidostā atbraucot, jo viesnīcā tas ir dārgs, kā arī veikalā to nopirkt diezgan grūti – varbūt vienā pa visu pilsētu un ne katru dienu. Tas ir normāli Tunisijā, ka, piemēram 20 gadīgs jaunietis nav pat mēģinājis stipro alkoholu. Ar alu un vīnu ir vieglāk, bet tiem kas pasūta all inclusive pamatā nākas iztikt ar šo piedāvājumu. Arī cigaretes ir divreiz dārgākas kā pie mums, tāpēc vēlams tās nopirkt jau Rīgā. Pludmales ir vienkārši lieliskas, maiga smiltiņa un liegais Vidusjūras ūdens atspirdzina un piedod spēkus. Ūdenssporta veidi ir pieejami gandrīz visi populārākie, bet to tīkotāji īpaši nenomāc ar savu skaitu pārējos atpūtniekus. Tiem kas alkst aktīvākas vakara dzīves jāizvēlas kā dzīvesvieta Susa, bet arī izvēloties pārējos kūrortus, kā piemēram Hammametu vai Monastiru savu daļu naktsdzīves var izbaudīt, jo praktiski visas šīs kūrortpilsētas ir ar saviem patstāvīgajiem iedzīvotājiem un to dzīve ir nesaraujami saistīta ar kūrorta dzīvi. Tā kā Tunisija ir 4. drošākā valsts pasaulē, kur valda ļoti stingri likumi par zagšanu un ir pārpārēm policistu civilā, kas neuzkrītoši, bet modri seko atpūtnieku drošībai un labsajūtai, tad arī nav jābaidās par savu drošību, var vienkārši kontaktēties ar vietējiem iedzīvotājiem un iepazīt valsti „ no iekšienes”. Tā kā vietējiem iedzīvotājiem ir tikai daļēji atļauts kontaktēties ar ārzemniekiem un protams viesnīcas teritorijā viņus nelaiž, tad labākā vieta ir kāda kafejnīca. Tas gan vairāk attiecas uz vīriešu kārtas pārstāvjiem, jo ne visās kafejnīcās iet sievietes. Šeit gan nav tradicionālās daudzsievības, jo pat pie vienas sievas tunisietim tikt ir dārgi un sarežģīti, tāpēc vīrietim smagi un cītīgi jāstrādā līdz kādiem gadiem 33-37 kamēr sakrāj kāzu izdevumiem un dāvanām līgavai nepieciešamo summu kas ir minimāli kādi 4000-5000 USD. Tomēr krasu atšķirību no tusiņa rietumos saskatīt nevar, ja nu vienīgi daudz uz ielām puišu un pamaz meiteņu, tomēr viesnīcās apkalpojošais personāls ir daudz maz līdzvērtīgās proporcijās. Darba jautājumos, kā mums stāstīja sieviete diskriminēta netiekot. Naudu arī šeit skatīt nav grūti, jo 2 Tunisijas dināri ir aptuveni viens lats, un ja labi māk kaulēties tad daudz ko var nopirkt diezgan lēti, tiesa tas aizņem daudz laika un spēku, tā kā daudzi atmet ar roku par lielu prieku arābu tirgotājiem, kas šeit ir pietiekami uzstājīgi bet daudz mazāk nekaunīgi un uzbāzīgi kā citās arābu zemēs. Lieliska ir tunisiešu mūzika, saldenas balsis dzied par savu Habibi , bet tas piedod ceļojumam īpašu šarmu, tāpat kā vēderdejotājas, kuras skatoties, paliek skaidrs par ko maksā tik lielu līgavas izpirkumu vietējie vīrieši – tik pavedinošas un lunkanas ir austrumu sievietes, ko derētu pamācīties mūsu birojos un sapulcēs nosēdējušām, stingrā biznesa kostīmā ģērbtām būtnēm. Jā arī vīriešiem. Es atcerējos šajā ceļojumā ka esmu cilvēks, nevis kāda datora, televizora vai automašīnas detaļa, kurai ir minimums tiesību un maksimums pienākumu, un atcerējos un atkal sajutu cik bez daudzām lietām varu ikdienā iztikt. Nezinu, varbūt šāda sajūta ir pat kaitīga – pēc tam labu laiku traucē veikt ikdienas pienākumus. Kaut kas nedaudz no Matriksa, kad tevi atvieno no vadiem kapsulā XBL 209790746126398 un tu saproti ka dzīve ir savādāka. Kaut vai dodoties uz berberu kalnu alām kuri ir atteikušies no elektrības un lieliski pavada laiku savā pustuksneša Atlasa kalnu divstāvīgajā alā. Jā tā laikam bija lieliska divu dienu ekskursija pretim Sahārai. Nobraukuši pie 600 km pēcpusdienā tiekam savīkšķoti speciālās drēbēs un uztrausti kamieļiem mugurās, izmisīgi turēdamies pie kamieļu kupriem un cenzdamies savas pakaļas izšūpot kamieļa gāzelīgajai gaitai pakārtoti, lai nenozveltos ar kaunu, tiekam lēnā garā vesti iepazīstināt ar valdnieci Sahāru. Valdnieces bargums un varenība jūtama gan pavadoņa dziedāšanā , gan smilšu v`1erpetēs par laimi retajās vēja brāzmās kas uz brauciena beigām krietni pastiprinās , tādejādi dodot mums ziņu , ka pret mums tā bijusi īpaši labvēlīga, kas nebūs nākamajiem braucējiem . Un skumja saulrieta iespaidā, jo nevienam īsti negribas prom, un liela daļa klus1ībā nosolās atgriezties, dodamies uz vidēja prastuma pietuksneša viesnīcu. Te ir jābrīdina tie kas pieraduši pie izcila komforta, Dozā tāda nebūs. Tikai prasta 3***, bet tuksneša dēļ vienu nakti var izturēt. Otrā rītā ceļu turpinām jau ar džipiem , kas mūs vismaz kā transports stipri vien atgriež civilizācijā. Pēc sāls peļķu, lepni sauktām arī par ezeriem apskates un pāris iebraucieniem pa smiltīm tuksnesī, mūsu cieši piesprādzētie ķermeņi ved uz oāzi, kur apskatāmies, kalnu ciemata dzīvi gliemežvāku sienas – nedaudz biju piemirsis, ka te kādreiz bija ūdens, nevis smilšu plašumi. Oāze – tas vispār ir mīļi. Palmas un ūdens un visādi mazi mīļi rāpulīši, kas nenojauš par apkārtējo smilti. Iedomājos, kā justos es, ja būtu atklājis šādu oāzi pēc ilgstoša brauciena pa tuksnesi kamieļa mugurā. Jauki. Tālāk seko ekskursijas jau par šīs valsts senākām un nesenākām vēstures vietām, Piemēram 4. pēc nozīmes musulmaņu svētvietu, galvaspilsētu Tunisu kur var apskatīt senās Kartāgas drupas, zili balto pilsētu, franču celto galveno ielu, romiešu-arābu mākslas muzeju Bordo. Vienkārši skaisti, neparasti, mīļi. Arī Habiba Burgiba mauzolejs – cilvēka, kas mācēja izvest valsti no bez kariem no franču kolonizācijas jūga un izveidoja, kaut arī ne īsti demokrātisku un bagātu, toties plaukstošu un drošu valsti, kurā jau ilgus gadus nepazīst asinsizliešanu. Ko paņemt līdzi no Tunisijas? No tuksneša „ rozi” , lai zied mājās uz skapja. Visādus austrumu krāmus kā paklājus, traukus, šišu, kādu saldumu, palmu liķieri vai buhas šņabi, bundziņas un stabules, kādu lupatu ap galvu vai vēderu, mūziku, lai ir ar ko aukstās ziemas naktīs sasildīties, kādu palmu vai eksotisku augli, karti, lai zina kur bijis  Vienkāršību un gabaliņu saules. Ko neņemt līdzi? Ķirzaciņu un čūsku izbāzeņus, vai nedod dievs dzīvus. Te nav viņu mājas, bet ja visi vedīs – tur ar drīz vairs nebūs. 


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais