Cienījamo lasītāj, sākšu ar brīdinājumu, ka šis būs pārstāsts par pārgājienu, jo literārās dotības neļauj man to pārvērst par stāstu, garstāstu, noveli vai romānu. Paliekot uzticīga pamatskolā iedīdītiem maza formāta sacerējumiem, jāpiebilst, ka arī šis atstāsts varētu saturēt ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Cien.lasītājs varētu tekstā sastapt epitetus, salīdzinājumus un arī jokus, kurus noteikti atzīmēšu ar smaidiņu, lai Cien.lasītājs ievērotu, ka joks ir bijis un nevarētu iebilst, ka autors nebūtu centies ieviest arī kādu izklaidi.

Jāmin, ka nobeigumā Cien.lasītājs tomēr nesagaidīs kādu dzīves atziņu, kodolīgu citātu no Ošo, vēdām vai Ragaciema Agneses sirds plaisām, kas visnotaļ Cien.lasītāju aizvestu uz sevis pilnveidi, attīstību, izaugsmi un sevis atrašanu. Atstāsta varones neskrēja kopā ar vilkiem¹, nemazgājās rasā, neattīrīja karmu, nedzēra spēka sulas, kas atver seksualitāti un nekultivēja optimismu, bez kura nav iespējama saturīga un izaugsmes pilna dzīve. Tātad, Cien.lasītāj, šis ir visnotaļ akadēmisks atstāsts, kuru varētu arī neatstāstīt plašākai publikai, bet eksponēties sociālajos tīklos ir ierasta un pat nepieciešama lieta, jo ir svarīgi informēt Tevi, Cien.lasītāj, kur ir būts, kas ir ēsts, kāds bija saulriets utt., jo nezinot šīs detaļas, tik tiešām būtu jāsāk domāt par dzīves jēgu.

Jā, arī personvārdi atstāstā ir īsti.

Kā jau ierasts literāra darba gredzenveida kompozīcijā, tad arī pārgājiens šogad tika atsākts tur, kur pērn bija pabeigts, tātad Aizvīķos. Gramzdas pagasts. Un tāpat kā pērn, arī šogad Aizvīķos līst. Viss ir tāpat, kā pagājušajā vasarā, tikai šķūnis, kura pakaļgalā abas draudzenes salmos gaidīja glābēju ar auto, ir vēl vairāk sagāzies. Šī patstāvība arī laika apstākļos, Cien.lasītāj, ir tik nomierinoša! Īpaši šajos trauksmaini mainīgajos laikos, kad vērtīgas ir tieši nemainīgās vērtības, piem., kā kluss un pelēcīgs prezidents, cenu kāpums un mainīgi laikapstākļi. Tātad par nemainīgo - arī mugursomas nemainīgi smagas, tomēr abu draudzeņu ekipējumā ir vērojamas novitātes, kā piem. vienai no draudzenēm ir glīti zābaku pretlietus pārvalciņi, bet otra acīmredzami ir noskopojusies un iegādājusies pretlietus galošas ”Maxima” veikalā, lai gan jāsaka ar samērā gaumīgu ziedu uzdruku.

Šī diena, Cien.lasītāj, varētu izcelties tieši ar lietu un sauli, kas pārmaiņus aplaimo abas gājējas un brīžiem arī viņām nav skaidrs, vai pretlietus mētelīši ir Pret lietu vai Par kondensātu, kas uzkrājas zem tiem, saulei uzspīdot.

Nemainīga arī ir tradīcija jau pirmajā dienā paspēt uzberzt tulznas uz kāju pēdām, lai pārējās dienās vēl arī citur iegūtu noberzumus un atliktu laiks tulznas attīstīt, jo ir tikai 5 dienas, lai visu paspētu.

Vaiņodē ceļš aizvijas gar bijušo armijas lidlauku un pie vienas no privātmājām joprojām greznojas betonā iekrāsots padomju laikā veikts militārs zīmējums. Noteikti vainīgi ir mainīgie laika apstākļi, kas abas ceļotājas ievilina lidlauka teritorijā, no kura izkļūt uz pareizā ceļa palīdz vien mūsdienu tehnoloģijas.

Tā kā abu draudzeņu pārgājiens ir saistīts ar dabu un būšanu tajā, tad arī naktsmājas tiek rūpīgi izraudzītas, izvērtējot mežu slapjumu un koku izvietojumu. Lai vēl vairāk saplūstu ar dabu, un jāpiebilst, ka abas draudzenes ļoti mīl dabu, tad arī vakariņas tiek gatavotas uz sarkano skudru iemīļota plača, un šis fakts ir patiešām izklaidējošs. Jāmin arī dīvaini brēcieni, kas atskanēja nakts vidū. Tādus līdzīgus ir dzirdējusi arī viena no draudzenēm Rīgas Iļģuciemā, no SOC mājas. Lai gan abas ir augušas iespaidotas ar bagātīgo latviešu etnogrāfisko mantojumu, viņas no meža zvēriem pazīst tikai zaķi, lapsu, vilku un lāci un no nakts putniem – pūci. Tomēr tas bija kāds draudzenēm nezināms dzīvnieks vai putns, jo brēca nešpetni, bet pasakās neviens tak tā nebrēc!

Pirmajā dienā nostaigāts ap 28,3 km, kas atbilst 39 425 soļiem.

Labrīt, Cien.lasītāj! Abas ceļotājas ir piecēlušās, lietus ir mitējies un abas brokasto ārpus meža starp graudaugu tīrumiem, kas plaši izpletušies gar baltu akmeņu ceļu. Latvija ir ļoti uz ekoloģisku vidi vērsta valsts, jo asfaltēts ceļš noteikti bojā dabu, izkropļo tās pirmatnējumu un tas nekādi neiekļautos starp pamesto ēku un arī iekopto sētu puduriem. Un galu galā, tie ir tikai balti putekļu mākoņi, kas pārklāj abas ceļotājas, jo tik tiešām lauku ļaudis ir ļoti steidzīgi. Tiem retajiem džipiem, kas aiztraucas garām, patiesi nav laika piebremzēt, redzot gājēju vai riteņbraucēju, kurš, gāzelēdamies pa akmeņiem, mēģina braukt vai iet pa pašu ceļa maliņu.

Šodien meitenēm ir sarežģīts uzdevums - jāšķērso Ventas upe. Pierobežas cilvēki otrpus Ventai var nokļūt tikai izmetot līkumu un aizbraucot līdz Nīgrandei, kas vienā virziena ir 14 km. Abām ceļotājām tas ir iespaidīgs kilometru apjoms un veselas dienas gājums turp un atpakaļ uz robežu, tādēļ jau Rīgā tika izstrādāts plāns:

Plāns A - pārbrist upi

Plāns B - pārpeldēt ar laivu

Plāns C - salikt mantas uz piepūšamā un pārpeldēt

Plāns D - doties uz tiltu

Piekritīsi, Cien.lasītāj, ka uzdevums nav vienkāršs un šis jautājums tika apspriests, ejot pirmo dienas daļu.

Pa ceļam pie zemnieku saimniecības, ceļa galā ir izlikts ledusskapis, kur par 1 EUR ceļotājs var nopirkt biopienu. Lieliska iespēja! Bet gaisa t ir +26ºC un tātad uzglabāt līdz vakaram to nevarētu.

Draudzenes apsteidz riteņbraucējs Arvīds. Viņš braucot no Liepājas uz Griezes baznīcas drupām. Sācis no rīta. ”Ak tā gan…”: draudzenes nodomā. ”Mēs to ceļa gabalu pagājušajā gadā gājām 5 dienas!!!”. Griezes baznīcā būšot pasākums, nometne. Tomēr abas ceļotājas par to neieinteresējas, jo viņām ir svarīgākas lietas darāmas - tikt pāri Ventai. Lai Cien.lasītājs saprastu, tad Griezes baznīca atrodas dažus metrus no Ventas upes, kas šajā vietā ir robežupe ar Lietuvu. Turpat Ventā ietek mazāka upīte Vadakste, kas tālāk Zemgalē kādu brīdi ir robežupe ar Lietuvu.

Vārdu sakot, jāiet uz Ventu, un jādodas uz kādām mājam, kas atrodas tuvu pie upes. Tuvojoties zīmīgajai vietai, abas ceļotājas pietuvojas Griezes dzirnavām, kas pamestas klusām guļ pie ūdenskrātuves. Šajā brīdī, Cien.lasītaj, ir jāatgādina, ka abas tūristes visu dienu ir apspriedušas upes platumu, plānotos pārcelšanās variantus un pētījušas karti. Tagad nonākot pie dzirnavām, viņas ierauga, ka pāri uzpludinātajam dīķim var pāriet pāri pa dambja betona maliņu. Lūk, cik vienkārši var šķērsot Ventas upi! Nav nepieciešami plāni A un B. Un C plānu vispār varētu izmest krūmos, ja vien par tā iegādi nebūtu iztērēti EUR. Arī negaiss tuvojas, gaiss kļūst spiedīgs un draudzenes uzrāpjas pretējā krastā, pa slapju pļautu āboliņu dodas uz kartē noradīto ceļu. Kā jau itin bieži viņām gadās, tad arī šoreiz kartē ir kļūda J (kartes parasti ir kļūdainas!) un ceļa nav tur, kur tas meiteņu prāt’ būtu. Bet toties ir avenes! Kas ir kā balva par Ventas šķērsošanu, līdzīgi kā Mozus pārgāja jūru sausām kājām. Tā kā tālumā ir cits ceļš, tad izlaužoties cauri slapjiem avenājiem, saskrāpējot stilbus, bet laimīgas, abas nonāk uz ceļa un kā mazā Ella², gan pa nebruģētu ceļu, priecīgas dodas uz priekšu.

Jā, Cien. lasītāji, liels bija draudzeņu pārsteigums, kad ceļš pieveda pie mājām ”Strautiņi”. Šīm mājām, draudzeņu prāt’, vajadzēja tagad atrasties Ventas otrā pusē! Viņas tikko bija šķērsojušas upi! Tagad Cien.lasītāj, derētu iestarpināt kādu viedu citātu no dzīves mācītājiem, guru, lai atspoguļotu abu ceļotāju neviltoto naivo izbrīnu, par to, ka viņas nav šķērsojušas nekādu tur Ventu. Vienkārši pārgājušas pāri dzirnavu dīķim, kas pagadījās pie ceļa, izvandījušās pa krūmiem, saslapinājušas visu, kas varēja samirkt un nonākušas tur, kur viss tikai sāksies.

Ieejot blakus mājās, laipns un salīcis sirmgalvis aizved abas līdz Ventai un saka, ka te nu pārbrist nevarot. Ceļotājas to arī redz, un saprot, ka pārstumt mantas uz maza piepūšamā arī ir riskanti. Bet kaimiņos ”Strautiņos” esot laiva! Tur žiperīga saimniece, braukājot ar laivu pa upi šurpu turpu, lai ejot pie viņas. No kaimiņu mājām cits saimnieks saka, ka tur (viņš pamāj Strautiņu virzienā) esot tak brasls! Tik tiešām, vai tad nezinot, ka tur varot pārbrist. Tur tak esot brasls! Ja, tik tiešām, kā gan abas ceļotājas to nezina?

”Strautiņi” sakopti, izpļauti, ar ziedu dobēm. Saimniece Velga, padzirdot par vajadzību, ir gatava pārvest ceļotājas pāri. Viņa daudz braukājot ar laivu un, ja būtu jaunāka, tad dotos abām apceļotājām līdzi, bet viņai neesot tādas dullas kompānijas. Tuvojas kārtējais negaiss, un saimniece abas ieved virtuvē, kur pacienā ar kafiju, kartupeļiem un sēņu mērci. Velga stāsta, cik traki bijuši robežsargi 90tos gados. Tie nākuši pat uz biešu lauku un, turot rokās automātus, kaplētājām prasījuši pēc pasēm. Savukārt viņas meita bērnībā baidījusies no tiem Vaiņodes iznīcinātājiem, kas lidojuši pāri. Kaukuši un dārdējuši..., bet tagad meita strādājot Rīgas lidostā par dispečeri. Tā lūk ar tām bērnības pieredzēm…

Venta nav ļoti plata, bet tik tiešām mantas pārtransportēt ar pūsli būtu sarežģīti. Saimniecei ir kanoe, kas reizēm apgāžoties gan. Tāda nestabila, nu kā jau kanoe! Reiz abas ar draudzeni apkritušas un visas mantas ūdenī aizpeldējušas…

Jā, Cien.lasītāj, kanoe ir uzmanīgi jāiekāpj ar 15 kg mugursomu plecos. Un peldot jāsēž kā sastingušam... Kamēr brauc pēc otras braucējas, sākas pamatīgs lietus ar pērkonu. Saimniece apstājas upes vidū un sauc :,,Vai cik skaisti, vai cik skaisti ūdens piles kapā ūdeni!”. Bet lietus tik gāžas un gāžas, pērkons dārd, un vasaras pilnbrieds smaržo ar kalmēm un ūdenszālēm, un svaiguma. Ūdens virsma lietus uzirdināta viļņojas un abas ceļotājas, pārceltas otrpus, nomet drēbes un metas siltajā ūdenī lietus pilēm līdzi, noskalojot sviedrus, dunduru siekalas un visus baltā eko ceļa putekļus.

Tomēr ar to jau Cien.lasītāj, viss vēl nebeidzas. Ceļotājas gaida vēl viens izaicinājums, kas ar viņu topogrāfisko izpratni varētu būt sarežģīts. No krasta mežā esot iebraukts ceļš, kas tomēr parādās arī kartē. Virzienu saimniece jau viņām parāda, pēc kura kāds cits nekļūdīgi un pārliecināti nokļūtu uz šī mistiskā ceļa. Tomēr, Cien.lasītāj, lai nesabaidītu pārlieki, jāsaka, ka ceļu abas ceļotājas, nedaudz pamaldoties, atrada samēra ātri, ja salīdzina ar pagājušā gada Aizlaņķa gājienu.

Nu tā, dienas lielākais pasākums būtu paveikts un ceļotājām iešaujas prātā doties uz to pašu Griezes baznīcu un pievienoties pasākumam.

Apvidus sens, lielas mājas ar pildrežģu konstrukcijām, aizaudzis parks, sabrukusi baznīca…, bet no pasākuma ne ziņas. Kur ugunskuri, kristīgo jauniešu dziesmas? Pie baznīcas koka nojume, kurā var eleganti iesiet guļamtīklus. Ideāla naktsmāja! Blakus mājās sastopam mūsu riteņbraucēju Arvīdu, kas saka, ka visi atrodas kaut kur tur, vakarā būšot pirts un rītdien no rīta dievkalpojums baznīcā.

Atskrien mazs meitēns. Te pie Ārijas tantes varot apskatīt mazu kaķīti. Ceļotājām vajag papildināt ūdens traukus un tās kopā ar meiteni dodas pie Ārijas tantes uz ”Meijas” mājām turpat pie baznīcas. Te ir gan kaķītis, gan 90 gadīga Ārijas tante, vēlāk pievienojas arī viņas meita. Un abas ceļotājas klausās stāstos par kroga ēku, kas te bijusi, par lielajiem tirgiem ar leišiem tepat Ventas upes krastā 19.gs. Te pie baznīcas un kroga bijis lopu tirgus, tur aiz baznīcas, kur Vadakste ietek Ventā, visādu lietu tirgus. Kādi lieli tirgi bijuši! Tad II pasaules karā pie baznīcas bijis vācu armijas jauniesaucamo punkts un vīri drupinājuši baznīcas mūri un veidojuši guļvietas. Un agrāk bijušas bargas ziemas! Venta pavasaros applūdusi līdz pat baznīcai un varējuši salasīt pulka visādus pagātnes niekus - tādu gredzentiņu un šitādu. Un šitais milzīgais ozols, to ilkss garumā iestādījis viņas vectēvs un re, kāds izaudzis! Nē, nē, pie meitas uz Ogri viņa neiešot dzīvot.

Vakarā pelde Vadakstē starp abiem robežstabiem. Cien.lasītāj, tiešām veldzējoši!

2. dienā noiets 20,9 km vai 30 375 soļi.

Dievkalpojums. Vai Cien.lasītājs ir sēdējis dievkalpojumā, kur par jumtu ir debesīs klīstoši balti mākoņi, par grīdu - zaķskābenes un āboliņš un ērģeļu vietā šalko koku lapas? Kur koka soli ir mikli dēļi uz ķieģeļiem un saule mēģina trāpīt ar staru tieši acī? Mācītājs dzeltenā tērpā stāsta par paļaušanos Dievam it visā un viņa acis paliek valgas, valgas.... Viņš runā un skatās uz mākoņiem, vai varbūt uz sastatnēm ap baznīcas torni un tukšajām logu ailēm... un saka, ka jāpaļaujas un jādara un jāiet…

Ir sanākuši tikai mūzikas nometnes dalībnieki. Vietējo no apkārtnes mājām nav. Nav arī Ārijas tantes un viņas meitas. Vai nepieciešams šo baznīcu tomēr uzsliet, ja nav, kas te nāk? Vai nāks, ja baznīca būs atjaunota? Dziļas pārdomas rodas abām apceļotājām un šķiet, ka visam ir jāpaliek tā, kā tas ir tagad. Ja kas ir nomiris, to nevajag ar varu atdzīvināt. Var uzcelt baznīcu no drupām, bet ko tas dos, ja nav cilvēku, kas nāk. Te ir beigušies tirgus laiki un laikam arī cilvēku laiki.

Kristīgie jaunieši dodas pārgājienā uz leišmali, bet abas ceļotājas dodas Ezeres virzienā. Izejot ir jau plkst. 12:00. Ceļi kā balti striķi, saule kā kvēlojošs bumbulis pie zilām debesīm. Ja nebūtu labības lauku, varētu likties, ka soļo pa tuksnesi. Oļi čirkst zem zolēm, sarunas nevedas. Vējš, vienīgi vējš ir gājēju kondicionieris. Brīžos, kad tas pieklust, iestājas karsta svelme. Pie balta striķa ir redzama oāze - pamestu māju puduris ar augļu dārzu. Vienīgā ēna šajā ceļā! Ceļinieces dodas turp, atkrīt uz soliņa un brīnās, ka pie aiznaglotajiem logiem zemē mētājas svaigas biešu lapas. Pēc brīža pa nomīdīto zāli uz mājam nāk kāds vīrs ar lielu, spīdīgu nazi rokā. Ieraugot ceļotājas, tas rokas novicina vien… Lai Cien.lasītājs, nedomātu, ka ceļotājas ir nepieklājīgas, viņas uzreiz atvainojas, ka ielauzušās vīra mājās. Viņam neesot nekas pretim, lai meitenes sēžot un lai ejot ogas ēst un pie tam nobradājot viņam to zāli. Pa atvērtām durvīm redzama bērzu baļķu sanaglota lāva un izskatās, ka grīdas vietā klons… Viņam re kur kaķis, kuru viņš tādēļ barojot ar suņu konserviem, lai iemācas riet. Nekādi nerejot, suņa desa tāda..! Vīrs tup uz sliekšņa, vienai rokai trūkst plaukstas, otra notetovēta. Jā, viņš te dzīvojot. A ko mēs te staigājot, puiši tak jāmeklē ne jāblandās apkārt. Un vispār, drīz jau visus sarkanos sākšot apšaut, jā, jā viņš zinot.

Abas ceļotājas bez vārdiem saprotas, ceļ somas plecos un steidzas prom. Tāda baisa vieta, baiss vīrs un trakoti karsts laiks. Bula laiks.

Tuvojoties Rubai, redzams ceļa malā kokos iesiets sarkans balons, tad zils. Laikam kādam pasākums atzīmēts. Tā gan, Cien.lasītāji, abām ceļotājām tiešām sader - arī tagad nevienai no viņām neienāk prātā, ka baloniņi ir domāti viņām. Ka pie pirmās atzīmes kāds gādīgs vīrietis priekš viņām ir atstājis eklērus un turpat pie otras baloniņu atzīmes - ledus kafija bundžas. Un viss viņām, tikai viņām…

Pirms Rubes beidzot abpus ceļam saauguši krūmeļi, kas sniedz ēnu. Bet ēna maksā dārgi, tā nāk komplektā ar dunduru bariem. Skaidrs, ka mežā gulēt nav iespējams un vispār tur rādīties nedrīkst. Pirms Rubes izvietojušās mājas ”Buļļi”, kur ir sastādīti skaisti bērziņi. Jājautā par palikšanu! Sētā sagaida četri kaķi, kūts logā balti pasta baloži. Saimnieki tādi satrūkušies: ”Nu bērziņus varot tie karamie tīkli apskādēt… re kur viņiem arī liepiņas!” Abas ceļotājas ir laimīgas - ir koki, ir vējš, dunduru nav. Ir arī sausā tualete un pat galdiņš ar riepu! Tā lūk Cien.lasītāj - tāda arī var izskatīties laime!

3. dienas bilance km - 21,9 vai 38 336 soļi

Cien.lasītāj, noteikti ir brīži, kad dodoties dabā, nepavisam neiedomājamies paņemt līdzi ausu aizbāžņus. Daba mums piedāvā putnu treļļus, sienāžu sisināšanu, lapu šalkoņu un ir gribēšana būt tik ciešā kontaktā ar dabu, ka esi gatavs tajā izplūst vai ieplūst, vai varbūt saplūst, vadoties pēc katra plūšanas vajadzībām. Šajā naktī daba abas ceļotājas uzrunāja negaidītā veidā. Četri mājas kaķi pievakarē apvienojās, nešaubīgi un noteikti, ar vēl citu māju kaķiem un izveidoju vienu graujoši žēlabainu blici, kas neiedomājamākās toņkārtās piebļāva apkārtni. Kaut kad viņi nogura un ceļotājas iemiga. Pēc atpūtas, kaķi, laikam uz apkārtējo pieprasījuma, atsāka gaudošanu. Uz rīta pusi kaķiem degviela bija beigusies, bet ar saullēktu savādāku, bet tikpat kaitinošu priekšnesumu uzsāka vārnas. Precīzāk, tas gan nebija koncerts, bet kā sasaukšanās apkārtējo koku vārnām, lai notestētu, ka viss ir labi un šorīt visas atkal ir savos posteņos.

Buļļu māju suņi, pateicoties brīnumainajai tušonkas spējai, palika lieli mūsu draugi. Kā teica viena no ceļotājam: ”Pērkamas dvēseles, pērkamas …”

Cien.lasītāj, nav jau tā, ka par kultūras pieminekļiem abām draudzenēm nebūtu intereses. Bet, tā kā iemīļotie memoriālie muzeji pa ceļam negadījās J, tad nu bija jāiegriežas Rubas vai Reņģes muižas parkā. Esošā muižas ēka, tagad skola, celta 19.gs. otrajā pusē. Jauka barokāla būve ar dekoratīviem elementiem uz fasādes. Tā kā ēkas durvis bija atvērtas, draudzenes devās iekšā. Te jauni puiši no Saldus dīrāja no durvīm krāsas slāņus, ar zelta pulvera imitāciju appūta ciļņus. Nu ļoti spoži! Notika skolas sapošanas darbi.

Pierobežā cilvēki vēl dzīvo. Reņģes dzelzceļa stacija gan slēgta, bijis tāds vilciena maršruts Rīga - Reņģe. Lai tomēr Cien.lasītājs varētu arī tikt izglītots par nesenā pagātnē esošām aktualitātēm, tad šajā interneta adresē Cien.lasītājs var izlasīt šī apvidus cilvēku sāpi par vilciena maršruta atcelšanu:

Abas ceļotājas, saules cepinātas un vēja appūstas, virzās uz priekšu un jau no rīta skaļi izsaka savu vēlēšanos par pēdējām naktsmītnēm šajā ceļojumā: ”Kaut tās būtu tik skaistā vietā, tik labos kokos un pie tik skaista dīķa!”

Pa ceļam gadās apdzīvota vieta Putras. Nosaukums Cien.lasītāj, vedinātu domāt par pilnīgu pārpilnības vietu, kur piena upes un medus kalni. Šoreiz tika pajautāts pēc ūdens. Putru meitēns atnesa Putru krāna ūdeni nodzerties, kas ir maigi iedzeltens, ar cietu struktūru un dzelzs garšas pēcnoti. Nākošreiz jāpajautā pēc putras. Hmm …varbūt tomēr nē.

No kolhoznieku mājām izsprūk viens puišelis un ielec bērnu laukumiņā, izskrien otrs baltgalvītis, trešais... un katrs nākamais galvastiesu mazāks. Laukumiņš ir lielisks - tur ir gan auto tūres, gan durvis, gan jumti un noteikti vēl citi verķi, ko raustīt un spaidīt. No ceļa otras puses, kur uz batuta iekārtojušies, laikam bērnu jaunie vecāki, tiek atsūtīts pusaudzis. ”Ja nu tās divas tur ir no bāriņtiesas? A? Fotografē tur? Ei, Māri, aizej uz turieni, lai nedomā, ka šos neviens nepieskata!’’⁴

Tā nu ceļotājas tuvojas Vītiņiem. Graudaugu lauki (kurš lai to zina - kvieši vai mieži?) nepāriet, tad tie ir zaļi, tad dzelteni. Negaiss plosās kaut kur aiz muguras un līdzi netiek. Lūk, tāluma krustojums. Pa labi ceļš caur Vītiņiem iet uz Auci, pa kreisi jāgriežas abām gājējam. Bet vakars tuvojas, un abas skatās uz priekšā esošo māju puduri un izsaka sakrālus vārdus: ”Kaut tas būtu viesu nams!”. Cien.lasītāj, šinī brīdī vari ticēt vai nē, bet, ieskatoties mobilajās ierīcēs, tiek konstatēts, ka tik tiešām tas puduris ir viesu nams! Uz to nenorāda ne ceļa norādes, ne izkārtnes, tik virziena norāde uz Brāļu kapiem. ”Nu ja viesu namā mūs neņems, tad gulēsim kapos. Brāļi tak viņi!” nosaka draudzenes un iet uz mājām ”Vizuļi”.

Pēc garā un plašā saimnieka ievada, par to, ka viņš te nemaz tā neesot, ka nemaz tās telts vietas te nedodot, jo tāpat jau pēc tam vajagot ūdeni, tad tualeti, un viņš te pats ceļot re kur tās mājiņas… un tā... un šitā... un vispār... Līdz viena draudzene tieši pajautā: ”Mums ir 10 EUR, ko par to var dabūt?” Aha, re kur to pašu mājiņu ar divām gultiņām un dušu un tualeti! Lieta darīta!

Tā lūk Cien.lasītāj, no rīta izteiktais vēlējums ir piepildījies, gan ne burtiskā nozīmē, bet savādākā un pat labākā variantā. Pēdējā ceļojuma nakts tiek pavadīta salīdzinoši bezgalīgā komfortā un atkal laimē.

Noietais attālums 4. dienā 31,7 km vai 44 462 soļi.

Vizuļu saimnieks nokarinājis visu ēku plaknes ar dažādam izkārtnēm. Kā nobeidzoties veikals vai kāda iestāde – tā izkārtni viņš pievācot.

Savukārt abas ceļotājas pa nakti ir savākušas savas miesas un no rīta dodas pēdējā pārgājiena posmā. Laiks ir tikpat spoži saulains, nekas neliecina par lietu. Viss tikai liecina, ka vakarā jau abas nakšņos mājās.

Zem kājām vijas asfalts un vijas, un vijas… līdz abas ceļotājas sasniedz Lietuvas robežstabus. Pie tiem ir iestādīts 100gades ozols un ievietots pasākuma -Izgaismo Latviju - 1836 stabs. Ceļotājas arī ir īpaši izgaismotas un aizgājušas pa nepareizo ceļu, bet tā kā ir iespēja atgriezties Latvija arī izejot kādus km caur Lietuvu, tad ceļš tiek turpināts.

Ukru ciems. Ukru ciematā ir dīķis, kura viena daļa pieder Privātpersonai, bet pārēja ir publiska. To ceļotājas uzzināja no skaļa vietējā ukra pieturā. Privātpersonas teritorijā divi dvieļos ietinušies vīri, bez mazākās minstināšanās, laipni atļāva pasākuma varonēm dīķī peldēt. Un papildus tam, Cien.lasītāj, vēl uzcienāja ar kafiju Rīgas porcelāna fabrikas tasītēs!

Ukros bija paredzēts pārgājienu pabeigt, bet bija laiks vēl ceļu turpināt. Tika nolemts iet līdz Bukaišiem. Laikam gan šo lēmumu pieņēma karstuma apdullinātas galvas...

Kopumā abas tika līdz kapiem - Ukru pagasta Nesavas kapiem. Un Cien.lasītāj, jāsaka, ka labi vēl, ka tā! Pirms kapiem sākās mežains apvidus – Ukru gārša, kas bija pamatīgs izturības pārbaudījums gan nogurušajām kājām, gan cīņai ar dunduru mākoņiem. Sviedri, gaisa temperatūra, dunduri, sāpošas kājas - izcils savienojums mazam histērisku smieklu pārņemtam pārgājiena finālam.

Pie kapiem ceļotājas sagaidīja savu glābēju Mariusu. Ļoti jauka un zīmīga vieta, kur pabeigt gājienu! Ceļotājas tika pie rozēm, saldējuma, ķiršiem un zemenēm un … vēl... un ...vēl visa kā atspirdzinoša!

5. dienā noieti 32,4 km un soļi 40 310

Nobeigums.

Cien.lasītāj, abas ceļotājas nu ir mājās, kur tās tika appuišotas, apsmērētas un ieziestas, samasētas, lai pēc 5 dienu būšanas pie dabas krūts, atžirgtu un atgrieztos Latvijas pilsoņu ierindā pildīt… sazin kādus pienākumus. Bet… nākamgad turpinājums sekos! Šis bija 6. pārgājiena gads abām draudzenēm ar gala mērķi apiet Latvijai...

Kopā 5 dienās noieti ap 136 km.

¹ Ph.d. Klarisa Pinkola Estesa ,,Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”

²A.Volkovs ,,Smaragda pilsētas burvis”-Ella galvenā varone

P.S. Foto Saivas Kuples profilā