21.05.2018. Esam izgulējušās, poļu estrādes pavadībā notiesājušas svaigas bulciņas no mikroviļņu krāsns un gatavas doties uz zvērudārzu. Gdaņskas zvērudārzs atrodas tās piepilsētā Oliwa. Ar autobusiem ir baigā ķēpa, vienkāršāk ir braukt ar viilcienu, turklāt stacija ir tuvu mūsu mājām. Stacijā it kā viss skaidrs – kustību saraksti ir bet...ar kādu vilcienu īsti jābrauc nav skaidrs. Toties biļetes maksā 3.80 Zl un to taisa kā 20 gadus atpakaļ pie mums! Kasieres paņem speciālu sagatavi, ieliek aparātiņā un beigās vēl kaut ko uzskricelē ar roku. Šitadi eksemplāri man glabājas tikai no 1996.g. kad vēl braukājām uz laukiem ar Bigosovas vilcienu.

Uz peroniem ir putra, nav norādīts kādi vilcieni nāks. Nākas vienkārši uz dullo apkārtējiem prasīt kurš mums derēs (jebkurš uz Sopotu vai Gdiņu). Laimīgi iekāpušās braucam jūras virzienā, lecam ārā Oliwa stacijā un mazliet paeejamies līdz tramvaju riņķim. Te nu jāsaka ir divas opcijas – pirmā: ja laiks un veselība ļauj, var līdz zvērudārzam iet kājām, bet jārēķinās ar kāpienu kādus 3 km. Otrā – biļešu automātā nopirks biļetes uz 622 busu, kurš pievedīs pie pašiem vārtiem.

Man ir gadījies būs vairākos zvērudārzos un Zalcburga pagaidām paliek nepārspēta. Gdaņskā līdzīgi ka Rīga maršruti ir izveidoti līkuloču. Paši foršākie ir lauvēni – to te ir četri. Iemītniekus neaprakstīšu, bet kopumā jārēķinās, ka vietām ceļiņi aiziet ļoti stāvi. Atpakaļ jau zinām kā braukt, centrā vēlreiz izmēģinām laimi tikt iekšā Zurawā, bet nespīd...

22.05.2018. Ceļamies ļoti agri, lai ar rīta vilcienu tiktu līdz ~50 km attālo Malborku. Vilciens maksā 13.50 Zl. Kamēr bars tautas mīņājas iekāpt iekša, pienāk padzīvojuši aziāti, bet izskatās pēc kādiem filipīniešiem un par visām varītēm sāk kāpt iekšā. Viņiem pretī ar bērnu rateļiem no vilcien lien ārā vietējais džeks un velta aziātiem nicinošu “Kurva”!

Malborkas dzelceļa stacija pati par sevi ir mākslas objekts. Viss atjaunots pēc vecās modes, gar sienām izkrāsoti daudzu pilsētu ģerboņi. Pati Malborka ne ar ko īpašu neizceļas un pajautājušas ceļu vietējiem, dodamies uz pili. Jau pa gabalu redzams, ka te ir kaut kas iespaidīgs un ne velti! Ziņātāji teic, ka Malborkas pils ir lielākā sarkano ķieģeļu pils Eiropā. Ieejas biļete maksā 29.50 Zl un komplektā nāk ļoti labi pārdomāts audiogids.

Atdalāmies no tūristiem un lienam caur vaļņiem iekšā. Aiz mūriem slēpjas baznīcā, jaunā un vecā pils, milzīgas platības, pa kurām pat braukā mašīnas. Ir pat sava pasta stacija, kurā nosūtīt pastkarti ar senlaicīgu zīmogu uz tās. Pilī ir n-tās telpas, visas atjaunotas un izrotātas, darba istabas, kurās salasītas senlietu kolekcijas. Jāteic iepriekšējie iemītnieki mācēja labi dzīvot. Ziemas ēdamzāles ar kamīniem un gobelēniem, vasasras ēdamzāle ar milzīgiem logiem priekš viduslaikiem bija kas šokējoši dārgs. Ir iespēja aplūkot vidusslaiku virtuvi un uzkāpt tornī, no kura ir skats uz blakus esošo upi.

Mēs tā aizrāvāmies ar audiogida stāstījumu, ka nepamanījām 3 stundas un tikai kad stāstījums bija tikai pusē, bet mums līdz vilcienam palika viena stunda – nolēmām sīkāk pili nepētīt, bet paēst. Upes pusē ir liels tilts, no kura var bildēties uz velna paraušanu, starp skolēnu bariem nopirkt nevajadzīgus suvenīrus. No ēdamvietām pagaidām vistukšākā bija āra ēstūzis “Bruņinieks”. Jau staigājot pa tiltu pamanīju, ka lēnām nāk negaisa mākonis, tāpēc ātri nolēmam doties atpakaļ uz staciju. Baba, kurai pērkons ir traks pārbaudījums, saklausījusi pirmos dārdus, pēkšņi aizmirsa cik viņai sāp kāja un apdzenot mūs, nonāca stacijā pati pirmā līdz ar lietutiņu. Biļetes nopirkt neizdevās, jo spēra ar tādu spēku akurāt virs galvas, ka poļiem izsita visas kases. Nācās izmantot biļešu automātus.

Pārvilkāmies mājās galīgi nomocījušās un dažas stundas vienkārši zvilnējām. Vakarā gan izlīdām līdz Gdaņskas strūklakai Fontanna czterech kwartalow. Būtība to veido 4 lauvu skulptūras dabiskā lielumā, starp kurām plūst ūdens šaltis. Un tā kā cilvēku sen jau nav, varam izložņātiem pa tiem.