19.05.2018. Te nu atkal maija otrajā pusē salasījāmies nu jau par tradīciju kļuvušajās Baltijas valstu tuvajās brīvdienās. Šoreiz uz Polijas ziemeļiem un izolēto Kaļiņingradas apgabalu. Tā kā Aija Gdaņskā un Malborkā jau bija un “галопом по Европе” paspēja uzmest aci un atzīt, ka tur ir forši, nolēmam, ka nu tie pšeku brīnumi jāredza arī mums. Par Kaļiņingradu runas jau bij sen un savādā kārtā beidzot sarosījāmies gandrīz vai uz Futbola čempionātu. Redz, Baba sešdesmito sākumā Kaļiņingradā dažus gadus dzīvoja un strādāja, Aija te piedzima un astoņdesmito sākumā bija atbraukušas paciemoties. Tā ir vairāk tāda nostaļgija, bet mums ar Sabīni atkal Krievija interesēja kā savdabīga eksotika – Raška, krievi, un citi televīzijas propagandas atribūti.

Labi, ka Airbaltic ir palaidis tiešo lidojumu līdz Gdaņskas Leha Valensas (pirmais Polijas prezidents un Solidaritātes kustības līderis) lidostai. Lidojums ilgst nepilnu stundu un varējām redzēt fantastisko Kuršu kāpu. Lai tiktu līdz Gdaņskas centram, no lidostas var izmantot vilcienu vai autobusu Nr.210. Biļete maksā 3.20 Zl. Gaidījām autobusu gan tikpat ilgi kā lidojām... Lidostā pienāk arī reisi, kas izklīst pa tā saucamo Trojmeiszcie (Sopota un Gdiņa). Brauciens līdz centram ilgst ap pusstundu.

Mūsu noīrētais dzīvoklis atradās vecpilsētas daļā pavisam netālu no stacijas. Kā rakstīja saimnieks – 3. stāvā, taču pa faktu 4., jo poļiem mūsu pirmai stāvs saucas Parter. Ieeja ar kodu un dzīvoklis arī atveras ar kodu atslēgu. Progress. Toties mājai pirmajā stāvā akurāt zem mums ir sexshops. Kad peķeles izkrāmētas, dodamies pārtikas meklējumos. Var gan apmierināties ar Žabkām, kas ir uz katra stūra, taču atrodam veco labo Biedronku. Mājās klausāmies poļu mūziku, kaujamies par segām un plānojam rītdienu.

Kā jau vairums pilsētu, arī Gdaņska piedāvā vairākus City Card veidus, taču neiesaku tos izmantot. Pirmkārt, jābūt super aktīvām cilvēkam, lai paspētu apskriet visus muzejus un atrakcijas tā lai kartes cena atmaksātos. Otrkārt, kā mēs pašas pārliecinājāmies, dažiem muzejiem ir speciālās bezmaksas dienas.

20.05.2018. Agrais rīts Gdaņskā sākas ar pārsteigumu no blakus balkona – pie mums mēģina pārrāpties kaimiņu kaķis, tomēr beigās pārdomā. Sākumā domājām mazliet pastaigāt gar vecpilsētas robežām īdz Motlawas upei. Starp ul. Korzenna un ul. Rajska atrodas piemineklis Janam Heveliušam un vecās dzirnavas. Tās forši izskatās vakarā kopā ar izgaismoto strūklaku. Taču pa vecpilsētas ziemeļu daļu plūstošais Kanal Raduni ir kaut kas drausmīgs, smirdīgs un netīrs. Pat elpu rauj ciet.

Kanāla galā, kur tas ieplūst Motlawas upē sākas lielā promenāde. Te far dreifēr turp un atpakaļ, vērot kuģus un laiveles. Pretī atrodas Olowiankas sala ar Filharmoniju. Mēs aju iepriekš nolēmām, ka noteikti izbrauksim ar kādu kuģīti pa upi, taču cenas sākas no 40 Zl un par to nākas aizmirst. Vēl nezinājām ka šo priektu atgūsim ar ekskluzīvu uzviju Kaļiņingradā. Taču paši šikākie tūristu kuģi, kas vizina tūristus pa Motlavu ir 2 – “Zelta lauva” un “Galeons”. Abi izveidoti kā senlaicīgi burinieki.

Visas mājas promenāde protams ir restaurētas, tajos pārsvarā atrodas restorāni, suvenīru bodes, viesnīcas, dzintara tirgotavas. Viss dārgs. Paejam garām Zuraw (dzērve) celtnei. Tā ir sava veida preču izkraušas iekārta, kurai iekšā ardotas milzīga vinča mantu izkrāmēšanai no kuģiem. It kā iekšā ir muzejs, bet tas vēl nestrādā, tāpēc nolemjam kādā attālākā kafejnīcā mazliet pasauļoties. No promenādes krastmalas vecpilsētā ver tikt pa vairākiem pielsētas vārtiem, tā nu mēs tikušas caur Brama Mariacka, piestājam tāda paša nosaukuma mazītiņā kafejnīcā. Ēst dikti negribas taču kafija ar kūciņām ir pašā laikā, pasūtam arī klāt degustācijai Gdaņskas zāļu liķieri Goldwasser. Tas ir rikstīgi stiprs un pasniegts kopā ar ēdamā zelta plēksnītēm.

Kad vēderi pilni, Zuraws nezkāpēc šodien durvis apmeklētājiem never, tāpēc ejam uz otro salu –Wispa Spichrow. Te Sabīni pārņem sajūsma, jo noteikti ir jāizbrauc ar колесо оборзения Amber Sky. Panorāmas rata biļete maksā 25 Zl. Aija ar Babu atsakās un iekārtojas uz ļežakiem turpat ēnā, taču mēs šturmējam ratu. Nu, kopumā tas rats apgriezās ap savu asi 4 reizes, paralēli uzņemdas citu braucējus, tā ka beigās mums jau apnika. Skats, protams, smuks uz Gdaņskas jumtiem, ja vien to nebojātu akurāt promenādes krastā izvērtusies jaunu ēku celtniecība...

Blakus panorāmas ratam pāri Zaļajam tiltam sākas ieeja galvenajā Gdaņskas vecā pilsētas ielā Dlugi Targ. Te pārsvarā arī ir tas galvenais tūristu centrs. Mājas skaistas, kaut arī uzceltas pilnīgi no jauna. No apskates objektiem – fantastiskā Neptūna skulptūra un Artus Court ēka, kurā tikt iekšā nepalaimējās. Jo tajā jābūt noslēptai Eiropā lielākajai podiņu krāsnij ar diezgan bezkaunīgu Tila Pūcesspieģa attēlu. Iesaku apmeklēt Marijas baznīcu, to var saredzēt pa gabalu no vairākām Gdaņskas pusēm. Milzīga vidusslaiku baznīca, kur par nelielu samaksu var uzkāpt tornī. Protams, ar kāpienu Ķelnes doma tornī to nevara salīdzināt, tomēr gabals ir iespaidīgs. Skats arī, pat labāks nekā no panorāmas rata. Pusdienām nolemjam naudu lieki netērēt, bet gan sapērkamies produktus un taisām visu mājās.

Pēcpusdienā, kad saule jau ir mazleit pakāpusies zemāk, trijātā aizejam uz Heweliusza centru. Tas atrodas mazliet aiz autoostas un izvietots lielā kalnā, no kur arī ir labs skats uz pilsētu. Heweliusza centrs būtībā veltīts zinātnei, kaut man jāsaka, ka AHAA Tartu un NEMO Amsterdamā ir daudz lielāki un interesanti. Bonuss ir iespēja pastaigāk pa fortifikācijas būvēm, vai vienkārši pasētēt zālītē un raudzīties uz Gdaņsku no augstumiem.