Latvieši Alikantes cietumā - Pēdējā, IV daļa

  • 4 min lasīšanai
Notikums Alikantē, Spānija - Pēdējā, IV daļa Trešais rīts Ar košļeni un tetrapaku dažos kvadrātmetros Tiesas dienas rīts bija pienācis, un tika izsniegtas vēl pēdējās (vai visiem?) brokastis kamerā. Tāpat kā vakar mazo suliņu rūpīgi iespiedu saujā un neizlaidu to vairs ārā no acīm, jo pēc iepriekšējās rūgtās pieredzes, kad bija jālieto nejauši bikšu kabatā atrastā košļene, lai mazliet rastu kādu pretlīdzekli no sausuma izkaltušajam mutes dobumam, biju kļuvis taktiski gudrāks. Kameras biedri arī to bija ievērojuši un teica, ka esot kā tāds acuraugs mazajai tetrapaciņai. Tāpat atzina manu ziemeļniecisko izcelsmi, jo nebija viņiem skaidrs, kā es savā niecīgajā apģērbā esmu spējis visu šo laiku atrasties šajos kvadrātmetros, kuros valda drēgnums un nav ne miņas no saules gaismas. Ar kameras biedriem ātri sapratāmies, jo visi bijām vienādā pozīcijā. Liels uzjautrinājums pārējiem bija atklāsme par manu darba vietu un jautājumi, ar kuriem nākas nodarboties darbā, proti, drošība un aizsardzība...Protams, tas palika starp mums, un apsargiem es to neuzdrošinājos ne brīdi pieminēt. Judgment day Tā stunda bija situsi. Mums pakaļ atnāca kādi pieci apsargi, kuri pa pāriem mūs atkal saslēdza kopā roku dzelžos un vadīja laukā uz automašīnu. Jāsaka, ka pirmo reizi braucu ar šāda "kaluma" auto. Tāda neliela dzelzs kaste, kurā mūs salādēja iekšā. Bijām kopā septiņi ieslodzītie. Sēdējām tumšā dzelzs kastē ar sejām vienam pret otru, grīda bija mitra, un braukšana bija, maigi sakot, nestabila. Pēc aptuveni desmit minūšu brauciena bijām galā. Mūs visus bariņā ieveda kārtējā kameru telpā, kur mūs atkal sadalīja. Jāsaka, ka šī kamera bija visaukstākā starp līdz šim laipni piedāvātajām, jo bija paliels, atvērts restu logs uz sētu, no kura pūta vēss gaiss, un tas lika nemitīgi pārvietoties, lai uzturētu kaut nelielu siltumu. Par nelaimi, biju pēdējais, kuram bija jādodas laukā uz tiesu zāli, līdz ar to neziņa ievilkās vēl vairāk kā stundu. Beidzot pienāca arī mana kārta. Atvērās kameras durvis, un divi apsargi kārtējo reizi šausmīgā izloksnē taujāja pēc mana vārda. Tālāk iekāpām liftā, un mani uzveda uz tiesas zāli. Ja būtu spogulis, būtu bail tajā lūkoties Pirms ieiešanas zālē, kārtējo reizi iedomājos par to, ko ar Ivaru jau bijām ar ironijas devu pārrunājuši, proti, stāvokli, kādā mēs- ieslodzītie pēc trīs pavadītajām naktīm nonākam tiesas zālē, tā teikt, tajā finiša taisnē. Šortos, šļopenēs, īsā krekliņā bez rokām, zobi netīrīti, ar bārdu noauguši, nemazgātiem matiem, iznīkuši un apsaluši, nerunājot par to, ka drēbes smird pēc urīna. Īsāk sakot, kā bezpajumtnieki (lasīt-bomži).Un jāsaka tā, ka pārliecība un pašapziņa tajā brīdī nav tā stiprākā puse personai, kura tiek turēta aizdomās... Ja jautātu par manu darba vietu, tad būtu pat ļoti neērti teikt, ka strādāju Eiropas Parlamentā. Apsēdos uz notiesāto sola, un man vēlreiz pārjautāja, vai tiešām nerunājot spāņu valodā. Atklāti sakot, šis jautājums, tāpat kā viss šis "cirks" jau bija mazliet nokaitinājis, jo šeit neviens pat nedomā, ka eksistē arī citas tautas un valodas uz pasaules. Vai tiešām viņi domā, ka es varu sevi aizstāvēt svešā valodā tiesā pēc trīs dienu pavadīšanas kopā ar spāniski runājošajiem? Ja vēl tie būtu paši labākie spāņu valodas privātskolotāji, tad varbūt... Pēc brīža ienāca (nez kur atrastā?!) tulkotāja, kura man apstiprināja, ka Alikantē pirms trīs nedēļām esot pazuduši trīs motocikli, un mēs tad esam tie aizdomās turamie. Kāda sieviete esot redzējusi un zvanījusi, ka mēs cenšoties palielināt savu motociklu kolekciju vēl arī skuteriem. Skrūvgrieži šortu kabatā No melnā humora sērijas likās tālāk sekojošie, lai gan viegli prognozējamie, man adresētie jautājumi, no kuriem minēšu dažus: "Vai mums ar Ivaru līdzi bijuši instrumenti un skrūvgrieži?", " Vai mēs esam gribējuši nozagt divus skuterus?" un tml. Lieki teikt, kādas bija manas atbildes, kuras, šķiet, tiesnesis varēja pat nolasīt no manas sejas izteiksmes. Vēl dažas formalitātes, un tad arī tika noņemti roku dzelži. Nebiju līdz pēdējam vēl pārliecināts, ka esmu brīvs, bet, izejot laukā, Ivars jau mani gaidīja ar mūsu mantām, un mēs varējām doties ārpus šīs iestādes gaiteņiem. Promejot, tika izsniegts dokuments, kuru esmu pievienojis atsevišķi. Tūliņ pat pārskatīju savus 22 neatbildētos zvanus telefonā un zvanīju uz darbu kolēģei, lai pateiktu, ka ar mani viss ir kārtībā. Taisnā ceļā devāmies uz viesnīcu, lai gan bijām nedaudz dezorientēti, jo atradāmies tālu no centra. Viesnīcā ar Ivara palīdzību izskaidrojām situāciju, bet, protams, tas jau nebija attaisnojums, un biju spiests samaksāt par veselām trīs naktīm vienas vietā. Tālākais ceļš mūs veda uz tuvāko datorsalonu, jo bija steidzami jānopērk lidmašīnas biļete, lai jau rīt agri no rīta būtu iespējams lidot atpakaļ uz Briseli. Paldies Dievam, ir tāds ryanair, kas man lika rēķināties vien ar 110 eiro. Neviens mūs nav redzējis- viss vien nosapņots Nokļūstot dzīvoklī, mājinieki bija šokēti par to, kas ar mums bija noticis. Viņi tāpat bija zvanījuši Ivaram. Interesants fakts ir tas, ka viens no Ivara dzīvokļa biedriem bija runājis ar savu mammu, kura dzīvo netālu esošā pilsētiņā, un pastāstījis par Ivara pēkšņo pazušanu. Uztraukuma vadīta, māte bija zvanījusi vienam paziņam, policistam, uz Alikanti, lai mēģinātu noskaidrot, vai ir reģistrēti šādi aizturētie. Tika pārbaudīts un laipni atbildēts, ka neesot gan. Tūristiem neiesaku Tā lūk beidzās šī ciemošanās pie paziņas Spānijā. Lai gan Alikantē biju jau ne pirmo reizi, šādu atrakciju jeb action nebiju vēl izbaudījis. Var jau būt, ka ir vērta arī šāda veida pieredze, jo cilvēki tak maksā naudu, lai varētu izmēģināt, kā ir nakti pavadīt cietumā (piemēram tūristu objekts, Karostas cietums Liepājā). Nevarētu teikt, ka man tas sanāca par brīvu- par šo nebrīvi nācās ciest ne tikai morāli, bet arī finansiāli, jo reālie zaudējumi sastāda ap 200 eiro. Kolēģi smej, kamdēļ pieņemt Eiropas Parlamenta rezolūcijas par Guantenamo ieslodzījuma bāzi, ja šādas lietas notiek tepat Eiropā. Vai tā notiek ik dienu mums apkārt? Iespējams, ka šādu praksi piekopj vairums Eiropas valstu, un, paldies Dievam, man nav ar ko salīdzināt, bet kopējais pārdzīvojums rada vismaz dažus jautājumus par piedzīvotā likumību. Aizdomīgi likās tas, ka trīs diennaktis netika mums dota iespēja tikt pie sava vai kāda cita telefona, lai veiktu kaut vienu zvanu, un tiesības cilvēkam uz ūdens malku, šķiet, netiek liegtas pat smagākajiem noziedzniekiem, bet mūsu gadījumā pat netika nekas noskaidrots, netikām nopratināti, nekā....Tik vien, kā trīs diennaktis pavadījām ieslodzījumā augstāk detalizēti aprakstītos apstākļos. Neceru uz kādu kompensāciju par nepatieso aizturēšanu un mana pilsoņa goda aizskaršanu, ja šeit ir saskatāms, kas ārpus normas robežām, bet vēlos pievērst uzmanību, lai šādas lietas neatkārtotos nākotnē ar gluži nevainīgiem cilvēkiem, turklāt, kuri nespēj sevi aizstāvēt, nezinot spāņu valodu.. Paldies par uzmanību,


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais