Latvieši Alikantes cietumā - III daļa

  • 5 min lasīšanai
Notikums Alikantē, Spānija - III daļa Papīrs krīzes laikos jātaupa Pienāk brīdis, kad gribas uz tualeti, bet šeit, tas nedarbojas pēc "dabīgo vajadzību sistēmas", bet gan pēc policijas darbinieku "iegribu sistēmas". Un proti, kad tam ir lemts notikt, tad ierodas vismaz četru drošībnieku labi bruņots bataljons un rindas kārtībā no kamerām pa vienam katrs tiek pavadīts uz divu metru attālo tualeti koridora stūrī. Nepietiek, ka ūdens krātuves kaste atrodas gandrīz pie pašiem griestiem, lai ko nesameistarotu ieslodzītie, un, pat teorētiskā četru dienu totālā badošanās, lai nolaistos kopā podā ar ūdeni, var ieslodzītajam neizdoties, jo ūdens aizplūst nevis tad, kad tam to liek, bet kad pats vēlas- parasti ar divu minūšu intervālu. Policists neļauj durvis aiz sevis aiztaisīt un ne mirkli nenovēršas. Ak, jā, par papīru. Tā tiešām bija ekstra, jo, ja jau pie visa ir savajadzējies arī to, tad laipni spāniski ir jāpalūdz tuvāk esošajam kārtībniekam, un tad pēc laiciņa šis ierodas ar rulli rokās un, akurāti turot to rokās, acīs skatoties, ļauj no tā noplēst, kas rada nedrošību, vai katrs nākamais centimetrs jau nebūs par daudz...Reizēm šis viss pasākums atkārtojās pat ap pusnakti, kad pēkšņi izdzirdami smagi soļi, čīkstot atraujas kameras durvis, un raupjas sejas ar kabatas baterijām spīdinot sejā, paziņo, ka ir laiks nokārtoties.Un tad jau tā ir tava paša izvēle- to darīt tagad un tūlīt vai palikt gribot vēlāk. Otrā nakts pagāja samērā labā miegā, un tikai vienreiz nācās pamosties un ne pa jokam satraukties, jo, proti, blakus kamerās cilvēki sāka skaļi kliegt, īpaši sievietes, pamanot, ka ir parādījušies dūmi un smird pēc deguma. Mēs arī ātri to apjautām, un sajūtas nav diez ko patīkamas, kad esi ieslēgts tumsā, koridorā arī pat gaismas nedeg, un atspīdumā konstatē, ka kamerā ieplūst dūmi. Pēc vairākkārtējiem bļāvieniem ieradās kāds, kas it kā remdēja satrauktos prātus, un nakts turpināja savu ierasto, mierīgo takti. Check -in prison with no phone calls allowed Jāpiebilst, ka man bija iegādāta lidmašīnas biļete atpakaļ uz Briseli pirmdienas agrā rīta stundā, lai pēc tam pa taisno dotos uz darbu, bet laikā, kad sākās iekāpšana lidmašīnā, es mēģināju saprast, vai tiešām cilvēkam nedrīkst dot iespēju kaut reizi piezvanīt. Mums tas netika ļauts, sakot, ka advokāts pateiks mūsu tiesības, bet doma par lidošanu un darbs-neļāva to izmest no prāta. Turklāt, tā kā viesnīca bija rezervēta tikai vienai naktij, skaitījās, ka joprojām esmu tur un pilntiesīgi dzīvojos pa savu istabiņu. Kuriozi bija tas, ka viesnīca atradās piecu metru attālumā no vietas, kur atrados ieslodzīts! Otrais rīts Kurpju krāsa un acu izmērs Pirmdienas rīts mums sākās visai cerīgs un darbīgs. Darbīgs tādēļ, ka ikviena mazākā kustība ārpus kameras jau deva tādu patīkamu izmaiņu un virzības sajūtu. Mums ienesa brokastis: 0,33l suliņu un cepumiņus. Jau pēc brīža mūs sauca laukā (un atkal mana maltīte palika zaudēta!) un lika aiznest vietā matračus. Pēc īsa brīža mūs ieveda telpā, kurā divi baltos halātos tērpti "profesori" gribēja no mums izdabūt ierasto, vajadzīgo informāciju. Spāņu mēlē man taujāja pēc kurpju izmēra, noskaidroja manu acu krāsu un divreiz ar katru roku lika kārtīgi iespiest savus pirkstu nospiedumus biezā, kriminālā grāmatā. Tālāk iesēdināja krēslā un, kā filmās, fotografēja profilā un dažādos leņķos. Ivars pajautāja vienam no viņiem par advokātu, un viņš atteica, ka advokāts jau esot uz vietas iecirknī un mums atliek vien gaidīt. Pēc šīs mazās skaidrības iegūšanas mūs ievietoja nu jau lielā kamerā, kur bez mums abiem atradās vēl citi seši ieslodzītie, kuri nu jau tāpat kā mēs gaidīja tiesu nākamajā dienā. Tad arī sapratām, ka rīt varētu tikt pielikts punkts šim pārpratumam. Dienas laikā mūs pa vienam veda pie advokāta uz blakus māju. Mani ieveda iekšā, nosēdināja un pārjautāja tēva un mātes vārdu. Manu un Ivara vārdu un uzvārdu viņi tā arī laikam neprata ne izrunāt, ne uzrakstīt līdz pašām beigām. Ko dod, ja mani nosēdina blakus advokātam, kurš bez spāņu valodas nav spējīgs nevienā citā valodā komunicēt?! Klātesošie visi kā viens samulsa un raustīja plecus, kad ieminējos, ka man nepieciešams advokāts vai tulks, kas prastu komunicēt kaut vienā no angļu, franču vai latviešu valodām. Tikvien kā sasveicinājos ar to vietējo advokātu un devos projām, jo ne uz ko vairāk es nevarēju cerēt. Kopā jautrāk Lielajā kamerā, kuru mēs apdzīvojām pēc skaita astoņi, bija daudz vairāk plašuma un gaismas, un kopumā veicām lielas distances, soļojot no viena gala līdz otram. No spāņiem pat saņēmām jautājumus par to, vai nemaz nepagurstot tik lielas fiziskas slodzes veicot. Mūs apbrīnoja ne tā iemesla dēļ vien. Neticams fakts viņiem šķita tas, ka mēs kopā ar Ivaru spējam komunicēt sešās valodās, bet viņi visi seši kopā tikai vienā- spāņu! Vairāki no viņiem jau nebija pirmo reizi tiesāti, tā ka daži pat likās, ka jūtas tīri omulīgi šai vietā un atļāvās pat stundām ilgi jokot ar aiz sienas, blakus kamerā sēdošajām ieslodzītajām. Mūsu kamerā bija arī viens terorists, kurš visu laiku gulēja stūrī un gandrīz vai nepakustējās (klusums pirms vētras?). Dīvainā kārtā un atšķirībā no citiem, viņš nepakustējās arī tad, kad atnesa maltīti. Viņš nebija ēdis veselas četras dienas un pusdienas bija metis policistiem sejā un pret sienu. Mūsu kamerā bija divi puiši pat no Kolumbijas (Alikantē dzīvo gandrīz 5 tūkstoši ārvalstnieku no Kolumbijas), un viens no viņiem bija pēc mukšanas ar auto no policijas attapies šeit kamerā. Visu laiku viņam sāpēja galva un bija nelabi, neko neēda, un vienā brīdī mēs runājām, bet šis gāzās ar seju pret cieto kameras grīdu. Saucām pēc apsardzes, bet tie jau nebija nemaz tik viegli sasaucami un dārgās sekundes citā reizē varētu izrādīties arī liktenīgas (letālas). Nu ko, šie izsauca ātros. Mūs pa to laiku (visus septiņus) salika tai mazajā kabūzītī, par kuru iepriekš jau aprakstīju. Domājām, ka viņš būs aizvests uz slimnīcu, bet nē, kaut ko iespricēja, un pēc tam puika gulēja stūrī bālā ģīmī. Divas, trīs reizes tai dienā kārtībnieks ienāca paraudzīt pulsu, tā teikt, vai šis dzīvs. Neziņa un bezspēcība no A-Z Kameras biedri jau smēja, ka mēs ar Ivaru būsim pārrunājuši visu no A-Z, bet patiesībā smadzenēm tas bija grūts laiks, un viss, ko spēj domāt, ir notikuma analīze un seku minējumi. Pēkšņi saproti, ka pašas nevēlamākās un briesmīgākās lietas uz pasaules ir neziņa, bezspēcība un nebrīve. It kā cieši sasaistītas savā starpā, bet tomēr katra par sevi neatkarīgas. Paši mēs nekad nebūtu iedomājušies, ka bērnībā skrējuši Kurzemes pusē, pa lauku sētu plikām kājelēm- nevainīgi, bet te, kur bijis, kur nebijis- esam roku rokā (lasīt- rokudzelžos) un vainīgi! Ar gaišu skatu uz nākotni Mazliet nomierināja apkārtējo biedru noskaņojums, jo visi bija ar gaišu skatu uz nākotni (precīzāk- rītdienas tiesu), un bija skaidrs, lai kāds būtu iznākums, rīt dosimies laukā. Mums apkārtējie prognozēja vieglas dienas. Teica, ka varot rēķināties ar soda naudu izteiksmē (100-500 eiro), bet patiesībā tajā brīdī jebkāds naudas sods likās pieņemams, jo tālāk jau vairs nebija kur iet. Vienam no kameras biedriem uz rokas bija tas kārtībsargu (ne)tīšām piemirstais pulkstenis, un tad nu varēja apjaust tāda aksesuāra īsto vērtību, tā teikt, ne tikai laiks ir nauda, bet arī pats pulkstenis. Katram taču ir interese uzzināt, cik viņam vēl ir atlicis....Mums bija svarīgi zināt, cik liels ir mirkļu kopums, kurš jau aizvadīts pirms Tiesas dienas rītausmas.. Naktī bija slikta gulēšana, jo gulējām viens pie otra, un man iznāca būt vistuvāk kameras restēm, no kurām nāca aukstums un arī troksnis no tās automātiskās ūdens aizplūdes, kura nerimstas arī nakts stundās. Nebiju iedomājies, ka pilnīga, nāvīga tumsa spēj radīt diskomfortu, jo acis taisi ciet, vai vaļā- visu laiku vienādi tumšs....Varbūt tas bija (ne)ēšanas iespaidā, jo nekas nebija mainījies ēdienkartē, salīdzinot ar pirmo dienu. Turpinājumam sekojiet IV daļā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais