Latvieši Alikantes cietumā - II daļa

  • 3 min lasīšanai
Notikums Alikantē, Spānija - II daļa Jokus pie malas jeb neuzkāp jau guļošam Pavisam tur bija kādas piecas, sešas kameras. Iesākumā lika paņemt katram savu matracīti, kurš šausmīgi smirdēja pēc urīna, un tad mani ielaida kamerā. Jau ejot kamerā iekšā, kāds ievaidējās, jo izrādījās- kādam biju uzkāpis, un doma par to, ka būšu viens vai ar Ivaru divatā izplēnēja ātri. Īslaicīgā gaismas atspīdumā konstatēju, ka kamerā bez manis ir vēl divi, šķiet, arābu tautības cilvēki. Uz grīdas ieraudzīju pārtikas atliekas un pat piečurātas sulu paciņas, bet man bija jāizbrīvē vieta savam matracītim turpat blakus. Domāju jau, ka acis nevarēšu aizvērt un miera nebūs, bet, paldies Dievam, pēc brīža- laime nelaimē, mani izsauc ārā un ieved kamerā pie brālēna. Jutāmies jau labāk. Policisti aizgāja, visu aizslēdza un mēs sapratām, ka viss ir pa īstam. Šai sajūtai neļāva nozust rosība apkārtējās kamerās. Bļāvieni, spiedzieni, gārdzieni- tas ātri lika saprast, ka salds miedziņš šonakt nebūs sabiedrotais. Visam kronis bija tad, kad kamerā ieveda vienu krievu tautības pārstāvi. Viņš, šķiet, nebeidzami lamājās, ārdījās un varēja saprast, ka viņš kamerā velti laiku netērē, bet gan cītīgi izpilda pietupienus, skrien, pumpējās un lec (tādu vai arī mazāk aktīvu krievu tautības cilvēku Alikantē, pēc wikipedia datiem dzīvo vairāk kā tūkstotis). Brīžiem, nepārspīlējot trīsdesmit minūtes no vietas, vienkārši ārprātā spārdīja kameras restes ar kājām un, kad vajadzēja, protams, nokārtoja savas dabiskās vajadzības caur restēm, jo citas iespējas jau arī nemaz nebija, un mums būtu bijis jādara tā pat, ja būtu bijusi nepieciešamība. Lai nu kā, naktī bija grūti kaut uz brīdi atslēgties no visa un nomierināties, jo muguru spieda uz cietā klona grīdas un bija auksts, jo nelielā sedziņa tik stipri oda, ka augstāk par ceļgaliem bija grūti to uzsegt. Ivars gan gulēja kā nosists un nelikās kā traucēts.Jā, tekila dara brīnuma lietas! Pirmais rīts Rīts pienāca ar troksni, slēdzot vaļā smagās durvis uz šo kameru telpu, un tajās parādījās vīrs-apkopējs, kas nāca satīrīt grīdu pēc nakts "nekārtībām". Viņš dāsni gaisā izpūta dažādus ķīmiskus tīrīšanas līdzekļus, kas veiksmīgi nomainīja acīs cērtošo urīna smaku. Jā, tīrot grīdu, šis pats onkulis vēl pamanījās man ar ūdens šļūteni trāpīt mazliet mugurai un aiz apkakles, kas nemaz nebija tik patīkami, kā rīta dušas dzirksts. Pamazām likās, ka ledus ir sakustējies, jo ieslodzītos laida ārā un kaut kur veda. Mēs palikām paši pēdējie savā kamerā. Apkārt viss palika pavisam kluss, un tad nāca arī mūsu kārta. Pret parakstu saņēmām savas mantas maisiņā, un formās tērptie vīri mūs atkal veda uz mašīnu. Pulkstenis bija viens dienā. Aizveda un ieveda mūs atkal iecirknī, kur jau bijām iepriekšējā dienā, tikai citās telpās- kameras telpās. Atņēma atkal mūsu mantas, atkal lika parakstīties, un tad pa vienam atsevišķā telpā drošībnieks lika pavisam izģērbties, lai redzētu, ka mums vairs nav pilnīgi nekas pie dvēseles un neesam kaut ko ieslodzījumā paspējuši piesavināties. Šeit gan jāpiemin, ka ne vienmēr viņi bija tik acīgi, jo, kā vēlāk izrādījās, viens no nākamajiem kameras biedriem kamerā atradās pat ar rokas pulksteni, kas mūsdienās spēj sevī ietvert, ja grib, ne to vien... 5×8 soļi bez ūdens Tālāk mums atkal lika speciālā telpā paņemt matračus un tad ielaida jaunā kamerā. Tā kamera pēc izmēriem bija ļoti šaura un tumša. Gaisma mazliet ieplūda tikai no biezo metāla durvju maziņā, kvadrātveidīgā lodziņa. Stūros stāvēja gružu kaudzes, un vietas bija tik daudz, lai es savu matraci novietotu visā garumā pie zemes, bet Ivars uz ierīkotā paaugstinājuma. Tad saliecot kājas ceļos, bija iespējams saukties par guļus stāvoklī esošiem .Telpas platums 5×8 soļi. Vēlāk, aiz gara laika, izmērījām un izkalkulējam ne to vien... Tā kā pulksteņa mums nebija, tad laiku mēģinājām apjaust un minēt pēc ēdienreižu biežuma. Šajā jautājumā mēs netikām lutināti, jo, pirmajā rītā pamostoties, mums izsniedza divus sāļus krekerus un 0.33l sulas paciņu, kuru diemžēl man nebija lemts nogaršot, jo pēc izvešanas no kameras mēs tur vairs neatgriezāmies (kaut nu būtu bijis pavisam!), un līdz ar to tas vilciens bija jau aizgājis. Bija pienākusi reize pusdienām, un atnesa kaut ko siltu un šķidru plastmasas bļodelē, un klāt atkal divi krekeri. Attaisījām vaļā- smaržo pēc tās barības, ko suņiem dod, un redzēt jau tumsā īsti neredzējām, kas tas īsti tur ir, bet jāēd jau bija, jo izsalkums nelika mieru. Ivars gan atmeta ar roku. Sagribējās dzert, bet no kā šķidra- ne vēsts. Ne todien, un kā vēlāk arī izrādījās, ne kādu citu dienu. Ideja skaidra- noziedzniekiem dzert nedod ūdeni, lai gan no otras puses mums neviens neko līdz šim vēl nemaz nebija pajautājis vai kā tml. Laiks rit ļoti lēni un grūti tik mazā telpā pat padomāt, jo tās sienas spiež pie zemes, bet gulēt negribas, lai kaut kā naktī varētu iemigt un sagaidīt ātrāk nākamo rītu. Apkārtējie kamerās brīžam uzvedas ļoti jautros toņos un liekas, ka atnākuši te atpūsties, spēlējot kārtis un pat jaunības dienu spēli "augstāk par zemi". Ik pa brīdim mistiski gar kameras mazo lodziņu parādās un tikpat ātri garām aizslīd kāds vīrelis, kurš piedāvā cigaretes, uguni un vēl šo to, lai gan skaidri zinām, ka esam noslēgtās un policijas darbinieku uzraudzītās telpās. Dīvaini. Turpinājumam sekojiet III daļā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais