Latvieši Alikantes cietumā

  • 3 min lasīšanai
Pilnā versija: NOTIKUMS ALIKANTĒ, SPĀNIJA - I daļa Vēlos pastāstīt par to, ko man nācās piedzīvot Alikantē pērnā gada nogalē un ceru, ka tā kalpos kā laba mācība tiem, kam nereti gadās iekulties dažāda veida nepatikšanās. Tā kā mans paziņa Ivars atradās jau vairākus mēnešus Alikantē, tad bijām sarunājuši, ka kādā brīdī viņu aizlidošu apciemot. Un ciemošanās datumi iekrita 2008.gada decembra pirmajā nedēļas nogalē. Diena sākās labi. Pēc lidmašīnas piezemēšanās Alikantē, devos uz centru, kur bijām norunājuši satikties. Tālāk devāmies kopā uz manis rezervēto viesnīcu, apmeklējām augļu tirdziņu un pēc kāda laika jau bijām pludmalē, kur baudījām šajā gadalaikā citur ne tik raksturīgi spilgtos saules starus. Vēlāk izdomājām uzkāpt augstajā cietoksnī (skatīt attēlā), kas atrodas pašā vecpilsētas centrā un to arī, mazai krēsliņai metoties, veiksmīgi izdarījām. Divas par daudz Pabeiguši pastaigas dienas garumā, jutāmies patīkami noguruši un devāmies uz Ivara mājvietu vakariņās. Pēc vakariņām skatījāmies filmu kopā ar viņa īrētās istabas biedriem. Vakars jau bija vēls (pēc pusnakts), kad viņš nāca mani pavadīt atpakaļ uz viesnīcu, jo tik labi nepārzināju ceļu. Pa ceļam iegājām vietējo spāņu krodziņā, kurā izdzērām pa tekilai. Pa divām. Izejot no krodziņa, mans paziņa bija manāmi apreibis, bet ar mani viss bija kārtībā. Nonākot pie viesnīcas istabiņas durvīm, konstatējām, ka durvis nevar atvērt ar magnētisko karti un tad abi devāmies lejā uz uzņemšanas daļu, kur man atbildēja, ka kopā ar šo iereibušo jaunieti man palīdzību nesniegs, jo savādāk viņš vēl paliks pārnakšņot manā istabā, bet istabiņa man esot rezervēta tikai vienai personai. Labi. Izdomājām, ka tagad ir mana kārta pavadīt, un mēģināju labi iegaumēt ceļu, lai, aizvedot savu paziņu mājās, pats spētu rast ceļu atpakaļ. Mistiskie skuteri Tā nu mēs gājām pa mazajām Alikantes ieliņām, bet Ivars, neskaidrā prātā būdams un atbrīvots, neviļus brīdi pa brīdim tīkoja apskatīt un aptaustīt kādu no uz ielas novietotajiem skuteriem. To redzēdams, pieliku ātrāku soli, lai tādējādi viņš nevilcinās un seko man ātrāk, neatpalikdams, kas kādu laiku arī labi nostrādāja. Vienā brīdī biju ticis jau līdz ielas stūrim un viņu gaidīju, bet te pēkšņi skatos, ka Ivars ielas galā uzrāpies uz skutera. Biju sašutis, īpaši ieraugot, ka blakus tam skuteram uz balkona stāv vīrietis, kurš kaut ko Ivaram saka. Tad nu es steigšus devos atpakaļ un, nonākot tuvāk notikuma vietai, kungs no balkona manā virzienā raidīja šādu frāzi: "Bad people! Bad people!" ...Protams, Ivaram nebija ne mazāko nodomu uz ko nelāgu, un tas bija kā joks sava reibuma ietekmē, bet, labi saprazdams, ka tā var nelikties manis pieminētajam kungam, es centos manu draugu pēc iespējas ātrāk dabūt prom no skutera. Tas man izdevās momentāli, lai gan Ivars kādu brīdi izrādīja neizpratni par to, ka neļauju turpināt piemērīt dzīvokļa atslēgu braucamrīka aizdedzei... Pēc pārdesmit sekundēm jau abi bijām vairākus metrus no notikuma vietas. Bet te pēkšņi mazajā ieliņā iebrauca policijas mašīna, un skaļiem saucieniem pa rāciju, formās tērpti vīri lika mums uz vietas sastingt un nostāties ar sejām un platām kājām pret mūra sienu. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc īsas mantu satura pārbaudes mūs abus sakrampēja kopā roku dzelžos un stingrā pavadībā eskortēja uz policijas auto. Pulkstenis bija ap diviem naktī. Sēdējām mašīnas aizmugurē abi neziņā, kas nu būs. Aizveda mūs uz policijas iecirkni, kur sēdējām koridorā kādas minūtes trīsdesmit, kamēr mūsu mantas pārmeklēja un tad lika atstāt pirkstu nospiedumus. Tālāk, kopā saķēdēti, tikām pārvirzīti uz citu koridoru, kur mūs nosēdināja uz trepēm. Visa tā laikā, policisti tik pagāja garām, šķībi noskatījās, bet neprasīja nekā paskaidrot un arī nevēlējās neko uzklausīt. Es arī nevarēju no savas puses neko pateikt, jo spāniski nerunāju (atšķirībā no Ivara), bet šie "drošības aizstāvji" nerunā nevienā cita mēlē, kā vien savā dzimtajā. Šī atturīgā mutes virināšana no kārtībsargu puses varbūt pat nāca mums par labu, jo negribēju, lai Ivars sarunā ko lieku, ko līdz nākamajam rītam jau būtu reizes piecas savās versijās vēlāk izmainījis. Grādīgais ceļa kājai Pēc kādām trīsdesmit minūtēm mūs iesēdināja mašīnā un atkal kaut kur veda.Bet pirms uzsāka braukšanu, policists, kurš vadīja auto vienā rāvienā izdzēra alus pudeli un tad, aci nepamirkšķinājis, lielā ātrumā traucās pa Alikantes ielām mums nezināmā virzienā. Uz pagriezieniem vai riņķiem nācās stipri vien pieciest, jo, aizmugurē sēžot, nebija ne drošības siksnas, ne kādu rokturu, pilnīgi nekā, un līdz ar to straujā mašīnas vadīšana lika sasprindzināties, lai noturētu balansu, kad stingri saspiestie kopīgie roku dzelži dūrās rokās. Domājām, ka mūs kaut kur izvedīs ārpus pilsētas un tad palaidīs, bet nekā! Aizveda jau uz atkal kādu citu iecirkni, nolika stāvēt stūrī. Pēc minūtēm desmit mūķēja vaļā jau vairākkārtējas metāla durvis un mūs ieveda tumšā telpā ar kamerām. Pēc platības mazajā telpā lika parakstīties un atstāt visas savas mantas- gan tās, ko atņēma aizturēšanas brīdī, gan gredzenu, ķēdīti, jostu, pat kurpjšņores izrāva laukā un džemperim gumiju...Palikām tādi puspliki, ņemot vērā, ka pa dienu temperatūra uzkāpa līdz +20 grādu atzīmei, biju tērpies vienos šortos, krekliņā bez rokām un vieglās iešļūcenēs, bet, skatos, jāpaliek būs aukstā, tumšā kamerā. Turpinājumam sekojiet II daļā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais