Taškenta/ Samarkanda/Buhāra/ Hiva/ Arāla jūra

  • 7 min lasīšanai
Vīzas: Uzbekistānas vīzu lūdziet no viņu vēstniecības Rīgā. Mēs braucām pēc viena cilvēka personīgā ielūguma un nebija problēmas pāris dienu laikā saņemt vīzu. Kādai tūrisma firmai lūdziet nokārtot divkārtējo vīzu uz Krieviju. Transports: par 20 LVL nopērciet studentu autobusa biļeti uz Maskavu un atpakaļ. No Aeroflota nopērciet biļeti Maskava/ Taškenta/ Maskava = 175 LVL Dzīvošana: Taškentā lētāk par 15-25 USD nesanāks par divvietīgu *** istabu. Pārejās pilsētās var nokaulēt arī līdz 5 USD (ja baigi labi kaulējas). Buhārā par 15 USD mēs dabūjām lielu istabu, kur guļammaisos sagūlām visi. Uz personu sanāca pāris USD.: Ēšana: Ēdiet visu, ko vēlaties. Tirgū var atrast visādu brīnumus. Tas būs lētāk. Ja gribas nobaudīt nacionāli pagatavotos ēdienus, tad mēģiniet atrast kādu vietējo ēstuvi. Vai nu ir ļoti dārgas, vai parastas. Vidējas klases praktiski nav. Pieņemiet kā nenovēršamu, ka jums būs caureja. Vēders gan nesāpēs, bet turēsies visu laiku pilnīgi šķidrs. Melnā ogle nepalīdz, mainās tikai krāsa. Kam organisms vājāks, dzeriet arī ko tādu kā Festal vai kas tamldz. Dzeriet daudz ūdens, lai organisms neatūdeņojas. Ja mums, večiem, bija tikai ‘’šķidrais’’, tad meitenes vienu nakti arī pavadīja vemjot. Liekas, ka mazliet atvieglo situāciju arī kādi 100gr. vodkas pie ēdienreizēm. Bet varbūt man tikai tā liekas....:) Kad brauksiet cauri tuksnesim, laicīgi iepērciet grādīgos. Vietējais šņabis ir nebaudāms, pērciet krievu. Tuksnesī ik pēc 70 km ir tējas nami, kur var ieēst un iedzert tēju pa lēto. Bet grādīgo nav. Viss ceļojums man izmaksāja 400 LVL – tērēju naudu apdomīgi! Uzbekistānā ir Latvijas vēstniecība. Pirms brauciet, obligāti noskaidrojiet konsula mobilo telefonu. Tas var noderēt. Tūristu ir maz. Pārsvarā pensionāri no ASV, UK un Japānas. Dzīvo 5* viesnīcās un braukā apsargātos autobusos. Skatījos, ka šādi ceļojumi maksā ap 4000USD. Ko redzējām un uzzinājām: Taškenta - ir tipiska padomju pilsēta. Lieli mikrorajoni un plašas ielas. Tikai dažas jaunas un modernas ēkas – tās kā likums ir renovētas valdības institūcijas un dažas tiešām lielas starptautisku korporāciju ofisu ēkas. Pilsētā ir pārsteidzoši grezns metro – plašs, tīrs un marmorā. Tikai nemēģiniet to bildēt. Nebildējiet arī valdības ēkas un ārvalstu vēstniecības vai jebkādu citu ēku, ko apsargā policija. Tie skaitās stratēģiski objekti. Par šo joku mani gandrīz arestēja. Pilsēta mākslīgi tika izveidota kā jaunās padomju republikas galvaspilsēta, pirms padomju varas tas bija mazs miests. Līdz ar to neko vēsturiski iespaidīgu neredzēsiet. Vecpilsēta ir pats nabadzīgākais rajons - no māliem un liellopu sūdiem uzbūvētas šķības 1,5 stāvu būdas. Ja arī kas interesants Taškentā bija, tad to visu iznīcināja zemestrīce 60-tajos gados. Lai apskatītu Taškentu, vairāk kā dienu nevajag. Aizejiet uz Tamerlana muzeju – tas slavina gan veco mongoļu/ uzbeku karavadoni gan esošā vadītāja personas kultu. Viss vienā zeltā. Uzbekistāna ir autokrātiska un policejiska valsts. Policisti uz katra stūra un aizdomu pilni. Valsts vadītājs ir bijušais padomju republikas KGB vadītājs, partijas funkcionārs. Viņa ģimene un tuvais cilvēku loks kontrolē visu Uzbekistānas ekonomiku. Opozīcijas praktiski nepastāv. Ik pa laikam valstī kaut ko uzspridzina. Parasti pie kādas valdības ēkas. Domājams, tik ekstrēma darbība ir ārvalstu inspirēta. Vietējā opozīcija nav tika agresīva, kā arī visa sen sēž cietumos. Policijas, ierēdņu posteņus dala tikai savējiem. Visi ir totāli korumpēti. Tomēr šajā valstī var samērā droši justies uz ielas – kā gan savādāk, ja policija ir visur un mafija ir pati valsts. Par 90% vietējie ir musulmaņi, pārejie ir budisti un kristieši. Bet baznīca ir strikti atdalīta no laicīgās varas un tiek ļoti kontrolēta, lai nepieļautu islāma ekstrēmistu ietekmes nostiprināšanos. Tomēr tradīcijas ir austrumnieciskas. Nevar aiziet Uzbekistānā uz diseni un padejot ar vietējo jaunatni. Jaunas meitenes uz tādiem pasākumiem neiet. Diskotēkās visas sievietes ir vai nu tūristes vai senākās profesijas pārstāves. Pēc laulībām sievietes pārsvarā laiku pavada mājās un tirgū. Audzinot bērnus un gatavojot ēst. Bet galvaspilsētā turīgā jaunatni ir diezgan gaumīgi ģērbusies. Jaunietes zem parandžas neslēpjas un nēsā džinsas. Meitenes ir diezgan skaistas. Gandrīz visi jaunieši runā angliski. Bet var iztikt arī ar krievu valodu. Oficiālā vidējā alga ir ap 45 USD. Bet runājot ar vietējiem uzzinājām, ka vidēji cilvēki mēnesī nopelna ap 150 USD Taškentā un citās lielākajās pilsētās, ārpus tām daudz mazāk. USD uz vietējo valūtu var mainīt tikai bankās un oficiālos valūtas maiņas punktos. Par katru maiņas operāciju tiek izdots sertifikāts, ko var paprasīt izlidojot no valsts. Ja nevarēsiet uzrādīt, var nākties maksāt sodu. Tāpēc labāk saglabājiet tās kvītis. Neoficiāli valūtu mainīt nedrīkst, par to pienākas sods. Labāk neriskējiet vai dariet to sarunājot ar taksistiem, nevis tirgū, kur pilns ar policistiem. Melnā tirgus un oficiālais valūtas kurss var atšķirties par 5-10%. Bet ja vēlaties mainīt neoficiāli, iebraucot jāieraksta muitas deklarācijā mazāk USD, nekā patiesībā jums ir. Kur mēs braucām - Vispirms, lai brauktu ārpus Taškentas, ir jānolīgst kāds vadītājs ar auto. Tāds, kuram ir attiecīgi blati un ‘’licence’’ vadāt ārzemniekus. Iebraucot vai izbraucot no katra miesta ir milicijas postenis, kas nekautrēsies pieprasīt atklātā tekstā kukuli par katru ārzemnieku un ja nedosi, tālāk nelaidīs. Neesot attiecīgās ‘’licences’’ un dari ko gribi. To naudu, ko papildus samaksāsiet par blatnuju šoferi ar auto, atvinnēsiet. Mēs uz 5 dienām un ap 2000 km garu ceļu noīrējām mikrobusu par 700 USD - benzīns inside. ja esiet 6 personas, nemaz tik dārgi nav. Bet, iespējams, nav tiks traki. Ja esiet pietiekami drosmīgi un neceļojiet lielākā barā, pērciet biļetes lielajos satiksmes autobusos. Tur jūs neizcelsieties starp vietējiem. Iesaku apskatīt vecās varenības paliekas - Samarkandu, Buhāru, Hivu. Kā arī esošā laika lielāko ekoloģisko katastrofu – Arāla jūras bijušo krastu. Tas ir klasiskais un viss optimālākais maršruts. Ja ir vairāk laika, aizbrauciet uz Ferganas ieleju. Mēs rīkojāmies sekojoši – izbraucām agri no rīta un braucām bez apstājas līdz pat Hivai (atrodas netālu no tā reģiona lielākās pilsētas – Nukus). Tas prasīja aptuveni 36 stundas. Attālums no Taškentas ir ap 800 km. Šķērsojām tuksneša ārējo malu. (aiz mums palika gan Samarkanda gan Buhāra – tās apskatīsim atpakaļceļā). Uzbekistāna ir padomju funkcionāru mākslīgi izveidota valsts. Esošās valsts teritorija pirms 1921.gada sastāvēja no trīs hanistēm, kuru galvaspilsētas bija Buhāra, Samarkanda un Hiva. Pēc tam krievi diezgan barbariski iekaroja teritoriju. Lieluma ziņā Hiva bija vismazākā haniste, vistālāk uz ziemeļiem un krita pirmā. Hivā pats iespaidīgais ir no 17.gs. saglabājies hana cietoksnis, kas ir milzīgs, bieziem mūriem ieskauts un diezgan liels. Tas ir daudzu ēku kompleks kur dzīvoja hans, viņa radinieki, citi augstmaņi un ierēdņi. Apkārt cietoksnim ir 1,5 stāvīgas zemas ēkas, kur dzīvoja parastā tauta. Mēs izmantojām gida pakalpojumus un 5h bija pietiekami, lai mēs iegūtu un apskatītu visu, kas bija to vērts. Tālāk devāmies uz Nukus, kur palikām pa nakti pie korejiešu ģimenes, kas piedāvāja vienkāršas ** istabas par 8 USD. tajā vakarā nebija iespējas kaulēties un maksājām prasīto. Bet būtu kaulējušies, būtu lētāk. Šajā Uzbekistānas rajonā ir diezgan daudz korejieši. Vietējie viņus ne visai mīl, jo korejieši ir turīgi, ir strādīgi, precas tikai savā starpā, runā korejiski un ir budisti. Bērni var atļauties studēt Maskavas universitātēs un pēc tam attiecīgi ieņemt vadošus amatus vietējās biznesa struktūrās. Viņu vēsture ir samērā vienkārša un traģiska – Krievijas cari uzaicināja šos strādīgos cilvēkus uz Sibīrijas plašumiem (pie Vladivastokas), iedalot zemi un piesolot brīvību. Viņi visi kļuva par centīgiem, turīgiem un paklausīgiem Krievijas pilsoņiem, līdz Staļins visus neatkulakoja un neizsūtīja uz tuksnešainiem apgabaliem pie Arālu jūras. Saimniece šajās mājās bija vecākā sieviete – enerģiska un valdonīga namamāte, kas nepieļāva, ka neprecējušies cilvēki (bijām 4 puiši, divi no tiem bija ar draudzenēm) guļ vienā istabā...:) Mazliet vairāk iedzērām ar viņas 24 gadus veco dēlu, kad korejiete aizgāja gulēt. Ļoti viesmīlīgs jaunietis... mums tika piedāvātas meitenes, kas par 2 USD darot šajā pilsētā, ‘’ko vien kungs vēlas’’... Nākošajā dienā braucām uz Arāla jūru – tas ir ap 250 km no Nukus. Nepārdomātās apūdeņošanas dēļ, līdz Arāla jūrai vairs nenonāk kalnu upju ūdeņi, kas ir par iemeslu jūras izzušanai. aizbraucām līdz bijušajai zvejnieku ostai Mujnukai. Skats neapšaubāmi bēdīgs. Pamestas mājas, sarūsējuši kuģi. Netīrība. Jūra jau ir atkāpusies aptuveni par 80 km. Līdz jūras krastam var nokļūt tikai ar helikopteru, jo atkāpjoties jūrai šajā rajonā paliek daudzām bedrēm klāts rajons. Ne gluži purvs, ne tuksnesis. Kaut kas miksēts. Braucot no Arāla jūras turpinājām mūsu ceļu uz Buhāru. Atkal nākas šķērsot tuksnesi. Tuksneša nokrāsas ir dažādas. Dažās vietās sarkanāks, dažās melnāks. Dažās akmeņains, bet pārsvarā tuksnesis ir dzeltanām smiltīm klāts, paugurains līdzenums ar zemiem krūmiem, kas izskatās pilnīgi izkaltuši, bet pavasarī ziedot. Zem katra krūma ir viena vai vairākas alas, kur dzīvo visādi burunduki un čūskas, skorpioni. Vēl tuksnesī dzīvojot dažādi putni, kaķveidīgie un kas tik vēl ne. Izskatās tuksnešaini, bet tas ir mānīgs iespaids. Vienīgais ko redzējām bija burunduki, kas lēkāja pāri ceļam starmešu gaismā. Kā arī kamieļu baru, kurus gan ganīja vientuļš gans. Mums neieteica tiem tuvoties, jo tie esot pusmežonīgi. Varot nospārdīt cilvēku. Gribējām vienu nakti pavadīt guļot pie ugunskura tuksnesī. šoferis teica, ka ir ok, tikai lai visu laiku kurinot ugunskuru - tiklīdz nodziestot, draugi skorpioni esot klāt. Tie krūmi baigi ātri izdega un vispār mums palika mazliet neomulīgi, tāpēc ideju par romantisko gulēšanu tuksnesī atmetām diezgan ātri....:) Buhāru sasniedzām pēc aptuveni 16 stundām, nakti pavadot ceļā. Buhāra bija lielākā haniste. Tikai pilsētas iedzīvotāju skaits vien sasniedza 2 miljonus. tagad knapi 200 tlkst. Tas ir rezultāts krievu barbariskai rīcībai. Revolucināri izplatīja komunisma idejas ar lidmašīnām bombardējot pilsētu, iznīconot pili un ēkas, ūdens apgādes sistēmu. Kādi 20 tlks. tika nogalināti. hans aizbēga pametot pavalstniekus likteņa varā. Bet liktenis bija nežēlīgs – ūdensapgādes sistēmas bojāeja izsauca epidēmiju, kas nogalināja vairāk kā 0,5 miljonus iedzīvotāju. Padomju laikā Buhāra pamazām pārvētās par provinciālu un panīkušu pilsētu. Arhitektūra un pilsētas plānojums ir līdzīgs Hivai – milzīgs mūris kas ieskauj iekšpilsētu, kur uzturējās hans, radinieki, ierēdniecība un karaspēks. Dažas iekšējās pilis ir tiešām iespaidīgas. Jau no 70.gadu beigām rit vērienīgi rekonstrukcijas darbi. Palikām Buhārā pa nakti, lai no rīta dotos uz Samarkandu. Samarkanda ir 1001 nakts pasaku pilsēta. Tas izsaka visu. Senā zīda ceļa krustojums un Vidusāzijas bagātību krātuve, zinātnes un reliģijas Meka. Tamerlana galvaspilsēta. Visas lielākās un iespaidīgākās pilis ir būvētas šī iekarotāja laikā. Šai pilsētai nevajadzēja mūrus, jo viņa bija pārāk varena, lai no kāda baidītos. Vēlu vakarā bijām Taškentā, lai nākošajās dienās izlidotu atpakaļ uz Maskavu. Iespaidi ir dažādi – esošā, plaši izplatītā netīrība un nabadzība pretstatā ar pagātnes varenību un tagadnes autoritārisma monumentālismu. Viesmīlība ar vēlmi apšmaukt un izspiest no tevis pēc iespēji vairāk naudas. Domāju, ka vislabākais laiks, lai apmeklētu šo zemi ir marts vai septembra beigas, kad laika apstākļi ir mums paciešami – turas ap 20-25C. Lai veicas citiem ceļotājiem!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais