Ziemeļlatgales garša

  • 4 min lasīšanai
  • 8 foto
Nav nemaz jāsaka- es jau atkal nezinu, uz kurieni mēs braucam. Šoreiz gan darbavietas plānoto braucienu sedz tāda kā noslēpuma ēna- neviens īsti nezina. Tikai tikdaudz, ka nozudīsim uz divām dienām kaut kur Latgalē. Neliela jautrība sākas, kad autobusa šoferis paziņo, ka viņš arī nezina. Tagad vienīgā cerība atrast gidu kaut kur Rīgā uz stūra. Bet tā kā braucienam, izrādās, esam ieplānojuši divas aukstākās un lietainākas līdzšinējās vasaras dienas, tad nav jau svarīgi- uz kurieni, kamēr vien varam braukt autobusā, kur var ieslēgt krāsniņu, jo ārpusē no miega būtu jāmodina cimdi, zeķes, zābaciņi.
Bet reiz jau tāpat pienāk brīdis, kad jāraušas ārā no siltā autobusa visnotaļ nemīlīgajā dabā. Izrādās, ka esam atbraukuši uz saimniecību Saipatnieki, kur saimnieks savācis krietnu senlietu kolekciju- vairākus tūkstošus vienību, kas izvietoti zālienā un īpaši būvētos šķūnīšos. Te atrodamas lielākas un mazākas, pazīstamas, nepazīstamas un piemirstas lietiņas, kas rada interesi un raisa atmiņas. Vai kāds, piemēram, atceras, par ko varēja dabūt šitādu auto numurzīmi?

Sekas
Saimniekam visādi aņķini un uzpariktes, bet saimniecei- puķu dārzs, kurā saimnieks sakrāvis no apkārtnes aplasīto dzirnakmeņu piramīdas. Hm, laikam jau te katrās mājās savulaik maluši nepajokam.
Dažs antīks motocikls apskatāms Saipatnieku kolekcijā, bet daudz lielāks vairums pieder retro moto klubam Rūsa vējā, pie kura dodamies turpinājumā. Saimnieka Kaspara viesmīlīgi sagaidīti, izklīstam gar dārzā rindu rindās izvietotajiem mocīšiem. Tomēr nespeciālistiem skatīties vien drīz kļūtu garlaicīgi, tāpēc saimnieki sarūpējuši visādas intelektuālas un fiziskas izklaides. Cik augstu torni jūs varētu uzkraut no uzgriežņiem, kā būvinstrumentu izmantojot naglu?

Kurš uzcels augstāko torni?
Finālā visus arī izvizina ar vienu kārtīgu emku pa visu vēju un lietu. Nudien, kaut kas tāds nebija piedzīvots kopš bērnības!
Tālāk no dzelžiem atkal pie kaut kā maigāka- uz Ezerlīču saimniecību, kas slavena ar puķu dārzu, galvenokārt lilijām. Bet puķes, zināt- kā jau puķes, te vēl nav uzplaukušas, te jau noplaukušas, tāpēc ir arī pastāvīgāku vērtību dārzs, proti- akmeņi, ko saimnieks savācis pa malu malām no meliorācijas kaudzēm un laukmalēm un papildinājis ar gandrīz tikpat nemainīgiem skujeņiem.

Ezerlīču akmensdārzs
Formu bagātība. Re, no vienas puses tā kā cilvēka galva, no otras tā kā aitas?

Cilvēkgalva vai aitasgalva?
Un ja ar zibeni pa dibe... atvainojiet- akmeni, tad sanāk glazūra.

Zibens glazūra
Pamazām rodas iespaids, ka Latgale ir ne tikai zilo ezeru, bet arī pelēko akmeņu zeme.
Vakarpusē vēl paviesojamies Balvu muzejā, kur materiālais labi samiksēts ar virtuālo un interaktīvo. Visu dienu jau klausījušies latgalisko runu, arī muzejā iemācāmies pāris jaunu vārdiņu. Vai zināt, ko, piemēram, nozīmē ‘kokari’? Visu cieņu izcilajiem diriģentiem, bet izrādās, ka tās ir lupatas.
Naktsmītne mums viesu namā skaista ezera krastā. Ja vasara nebūtu paņēmusi brīvdienas, varētu nakšņot ezerā, bet tagad jālien vien istabā zem segas...
Nākamajā rītā iepazīstam Latgales agrāri-industriālo pusi. Saimniecībā Kotiņi dažos tūkstošos hektāru paši audzē, paši uzglabā, paši pārstrādā- graudaugi, zirņi, pupas, lupīna, rapsis pārtop eļļā, pērļu grūbās, pupu mizā... atvainojiet- miltos. Ar tiem sanākot traki gardas pankūkas, vajadzēs izmēģināt. Saimniecība lepojas ar ieguldījumiem svaigākajās tehnoloģijās. Ražas šķirošanai datorā aprakstot, piemēram, standarta pupas formu, izmērus un citus raksturlielumus un tad iekārta ar 42 pneimatiskiem šaujamiem atšauj no plūsmas visus nestandartus. Pastaigā pa kompleksa teritoriju varam uzmest aci visādiem modīgiem traktoriem un kombainiem, bet arī te ir vesels krāvums dzirnakmeņu. Tos laikam katram gadījumam glabā rezerves daļām.
Mūsdienu lauksaimniekam jābūt izglītotam, tāpēc tālāk dodamies uz Malnavas koledžu, kaut gan izglītības aspekts mūs šoreiz interesē mazāk nekā pati muiža, kuras īpašniekos bijis kāds grāfs Šadurskis (par iespējamas radniecības aspektiem gan vēsture pagaidām klusējot). Cita starpā muižas vēsturē jāatzīmē arī fakts, ka kara laikā tajā izvietojies vācu armijas štābs, kuru apmeklējis pats Hitlers. Pierādījums atrodams nelielā vācu hronikas fragmentā, kuru te iespējams noskatīties. Vietējais gids pastāsta arī, kāpēc dīķītis muižas teritorijā tiekot saukts par vīna dīķi. Kad minētais Šadurska kungs gatavojies kāzām, bijis jābrūvē tik daudz vīna, ka to nav bijis, kur izvietot. Tāpēc izrakuši dīķī, izklājuši to ar māliem un izmantojuši vīna raudzēšanai. Tad gan jautri apkārt klīduši gan vietējie iedzīvotāji, gan mājlopi. Ak, „kaut būtu mūsu zemītē viens alus ezeriņš...”

Vīna dīķis
Tagad dīķī ir vienkārši ūdens, bet brūvēšanas tradīcijas nav aizmirstas. Nav jābrīnās, ka gids pievērsa mūsu uzmanību dīķim, jo viņš pats nodarbojas ar visnotaļ pazīstamu Latgales produktu- šmakovku.

Mūžīgais dzinējs
Aplūkojam ražotni un tiekam arī pie degustēšanas. Meistars apgalvo, ka konkrētais ražojums dzīts no āboliem. Atceroties Baltkrievijas mācības, saberzēju lāsīti delnās. Hmm, neliekas, ka smaržotu pēc āboliem, bet kolēģe saka, ka smaržo gan. Nu, pieņemsim. Man ir iesnas.
Pie iemešanas nekait arī uzkost, tāpēc labi, ka pusdienas mums šodien sarūpējusi viena no īstajām latvju saimniecēm- Aina. Pēc zirņu un spinātu zupas varam novērtēt arī Kotiņu pērļu grūbu sautējumu, ko papildina saimnieces cepta triju veidu maize. Nu, tā gan pazūd viens un divi, tāpat kā deserta tortes piedāvājums.
Bet- kā gribu, tā uzkožu, kā uzkožu- tā atkal gribas. Izbraucienu noslēdzam pie Latgales alus darītāja Daiņa, kur paši varam samalt sauju iesala un izsekot tā tālākās pārtapšanas procesam.
Mīļumiņ, nāc iedzert ūdentiņ,...
Neizpaliek arī degustācija, kas sākas ar aliņa starpstadiju- misu. No latviešu literatūras klasiķiem (konkrēti- no Jaunsudrabiņa vecāsmātes, ja kas) radies iespaids, ka tas ir tāds salds bērnu un sieviešu padzēriens. Malka sākums tiešām ir salds, bet tālāk... Pirmo reizi saprotu, ko nozīmē sajust pēcgaršu. To parasti piemin visādos vīnu, viskiju un tamlīdzīgu produktu degustāciju aprakstos, bet te nu tā patiešām ir. Malka beigas ir tik rūūūgtas, ka jānoskalo ar nākamā malka saldo sākumu, kam atkal seko rūgts, rūgts, rūgts... Labi gan, ka gala produktā tas rūgtums ir vienmērīgi izdalījies pa visu šķidrumu. Kā saviesīgu atrakciju saimnieks piedāvā loka šaušanu, bet nu nez, vai dotajā vējā un dotajā kondīcijā tā ir laba doma. Piesardzīgi apeju laukumu gar malu, jo izskatās, ka bultas lido visur, ne tikai tur (tikai ne tur), kur gribējis šāvējs.
Secinājumi? Latvija var. Nu, vismaz Ziemeļlatgale noteikti.
Visas bildes šeit.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais