Olmeku, maiju, tolteku un acteku pēdās.

  • 31 min lasīšanai
  • 27 foto
Šī ir mana dienasgrāmata par 2 nedēļu braucienu uz Meksiku šā gada februāra sākumā. Lai palīdzētu citiem plānot ceļojumu, es visur rakstu arī cenas. (Tiem, kuriem šie termini neko neizsaka, iesaku izlasīt sekojošus linkus: http://www.sancristobal.lv/forum/blogs/raksti/pages/906.aspx http://lv.wikipedia.org/wiki/Tolteki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/amsenc/teksts.htm Tas, protams, var arī tikt darīts, lai labāk saprastu manu ceļojumu aprakstu.) Pirms ceļojuma Mana meita iesvētību svinību vietā izvēlējās ceļojumu uz Meksiku. Protams, ja mūsu ğimenē tīnei kas ir apsolīts, tad tas arī tiek izpildīts. Tā arī mūsu gatavošanās ceļojumam sākās pirms pusgada. Vispirms bija jātiek skaidrībā, ko tieši mēs vēlamies apskatīt. Pēc karšu studēšanas, n-to grāmatu lasīšanas, Interneta „izmalšanas” nācās atzīt, ka Meksikas teritorija ir par lielu, lai mēs 2 nedēļu laikā paspētu apskatīt visu, kas mums interesē. Gala rezultātā izkristalizējās plāns: Mexico City-Merida-Uxmal (citi nezin kāpēc to sauc par Ušmalu)-Čičen Itza-Merida-Mexico City. Nākamais punkts mūsu programmā bija lidmašīnu biļešu pasūtīšana. Mūsu idejai atbilstošu cenu atradām http://www.cheaptickets.com/?OSC=JlIbP0qO9s!-1754113439!183181391!7001!-1&WT.mc_id=ctix_aff15&WT.mc_ev=click , par 2100 latiem nopirkām lidmašīnu biļetes četriem cilvēkiem: Billunde-Frankfurte-Mexico City un atpakaļ: Mexico City-Newark(Ņujorka)-Kopenhāgena-Billunde. Nākamais svarīgais punkts bija nopirkt lidmašīnu biļetes iekšzemes pārlidojumiem: Mexico City-Merida-Mexico City.Mēs izmantojām sekojošu linku http://www.aviacsa.com/english/index.cfm , jo sabiedrība aviacsa ir lētāka nekā Mexican. Pēdējais punkts mūsu programmā: viesnīcu rezervēšana gandrīz visām nakšņošanas reizēm, arī pamazām tika izpildīts. Tad nu atlika tikai ar nepacietību gaidīt ceļojuma sākumu: 4. februāris. Billundē esam jau 2 stundas pirms lidmašinas izlidošanas laika. Samainām Foreks kantorī kādus 200 dolārus uz meksikāņu peso. Laukā ir bieza migla, un tad, kad jau sēžam un gaidām, lai nu pavisam drīz kāptu lidmašīnā iekšā, tiek paziņots, ka lidmašīna no Frankfurtes kavējas. Vispirms 15 min, tad 30. Pamazām sāk uzmākties panika, jo doma, ko gan mēs darīsim, ja nokavēsim uz lidmašīnu Frankfurtē, neliek mieru. Bet tad arī lidmašīna ir klāt, un tālāk viss norit pa diedziņu. Tā kā esam aizkavējušies par pusstundu, tad Frankfurtēes lidostā skrienam – tas jau laikam mums Frankfurtē drīz paliks par paradumu- uz savu gate. Protams, lidmašīnā ierodamies kā vieni no pēdējiem, bet ilgais pārlidojums var sākties. Šī ir Lufthansas sabiedrība, un apkalpošana ir ļoti laipna. Lidojuma laikā var skatīt vairākas filmas. Ēst mums dod trīs reizes, kur nu vēl sulas, padzērieni u.c. dzērieni. Tad vēl ir jāizpilda meksikāņu iebraukšanas vīzas. (Tas ir ļoti svarīgs dokuments, bez kura nav iespējams izbraukt no Meksikas.) Tā kā laukā ir liela diena, un ilgi nosēdēt ir visai liels pārbaudījums, tad es bieži piepulcējos bariņam, kas stāv lidmašīnas astē un skatās pa lodziņiem uz sniegoto Ameriku. Vēlāk apkārtne paliek arvien pavasarīgāka. Tad paliek arvien tumšāks- kā nekā ir iestājies vakars. Kad parādās milzīga pilsēta, jau pēc lasītiem aprakstiem atpazīstu Mexico City ar tās krāsainību, dažado gaismu virteni, satiksmes pārpilnību. Sajūta tomēr, kad lidmašīna lido tik tuvu pāri dzīvojamajiem rajoniem, ir visai savdabīga. Visiem tiek paziņots, ka celties drīkst tikai tad, kad ir izslēgusies drošības jostu gaisma. Viens vīrietis to nevar sagaidīt un pieceļas. Uzreiz viņu apgaismo spēcīgas baterijas gaisma un noskan komanda vācu valodā. Es nezinu, vai vīrietis saprot šo valodu, bet tā kā situāciju ir visai grūti pārprast, viņš atkal apsēžas. Jā_ Ordnung ist ordnung. Nu tad beidzot varam tikt ārā no lidmašīnas. Bet tad ir rinda pēc ceļojuma koferiem, tad pirms robežsarga, tad pirms muitas. Negribot atceros skaitāmo pantiņu par rindā dzimšanu utt. Kad jau liekas, ka visas rindas ir izstāvētas, mūs aptur pēc koferu skanēšanas un visi koferi ir jāslēdz vaļā. Nu beidzot varam iet pašā lidostas teritorijā. Hallē nav pārāk daudz cilvēku un arī lielāko daļu veikaliņu jau arī ir slēgti, līdz ar to mēs nevaram samainīt atlikušos dolārus pret meksikāņu peso. Nopērkam biļeti (225 peso) takšiem, tad dodamies uz stāvvietu, kur šī biļete tiek atdota dispečerei, kas uzreiz arī jautā, uz kurieni mēs gribam braukt.Nosaucam viesnīcas vārdu un gaidam savu taksi. Tad pie mums pienāk vēl viens palīgs, kas norāda taksi. Braucam uz savu vienai naktij izvēlēto viesnīcu Imperial. Vērojot taksistu un citu braukšanas stilu, uzreiz saprotu, kāpēc visi iespējamie ceļveži ir uzsvēruši, ka pašam vadīt mašīnu Mexico City ir baigi vājprātīgais nummurs. Man vismaz liekas, ka te nekādi likumi neeksistē, bez tam mašīnas brauc piecās līnijās. Imperial ir viesnīca ar milzīgu vestibilu. Tā vien liekas, ka laika straume ir plūdusi tai garām, to kārtīgi neskarot. Samaksājam par vienu nakti un ar liftu nonākam pirmajā stāvā. Mūsu istaba ir milzīgi liela. Nogurums dara savu, bet aizmigt ir visai grūti- man ir tāda sajūta, ka mašīnu straume pavisam drīz izbrauks cauri mūsu istabai. Troksnis, troksnis un vēlreiz troksnis nedod mieru. Tad vēl istabā ir arī diezgan pavēsi. Kaut kā nu tomēr izdodas aizmigt. 5. februāris. No rīta 6-os jau esmu augšā un mēğinu dušā nomazgāties. Nu tas gan ir cirks nevis duša. Lai noklūtu dušas nodalījumā, ir jāiekāpj tādā kā skapī. No smiekliem gandrīz pārplīstu, kad es iedomājos mazos meksikāņus kāpjot šajā „skapī”. Viens nu gan ir skaidrs, šajā viesnīcā – pēc pārrašanās no Meridas-mēs negrasāmies palikt 5 naktis. Tā kā vīrs arī nevar gulēt, tad izštukojam, ka laiku varam izmantot meklējot viesnīcu klusā rajonā. Pēc 3 minūšu gājiena – prom no galvenās ielas- un pēc rododendru ziedu krāsainības apjūsmošanas tiešām ievērojam kādu viesnīcu Priim. Ejam tur iekšā un stāstam par savu vajadzību. Iepriekšējās pieredzes imācīti, prasām, lai viņi mums parādā nummuru. Tiek parādīts junior suit nummurs, kur ir divas vannas istabas. Bet kāds tur valda klusums! Priekā mājam ar galvu, tālāk norunājam praktiskas detaļas. Pārlaimīgi par savu lielo veiksmi, ejam atpakaļ uz savu viesnīcu. Tad jau arī ir laiks brokastot. Brokastis šeit ir zviedru galda veidā. Daudz augļu un dažādu meksikāņu ēdienu, zupas, kā arī omlete. Pietrūkst rudzu maizes, bet to Meksikā nelieto. Pēc brokastīm nolemjam iet apskatīt pilsētu, kaut gan laiks ir apmācies un drēgns. Tā kā pie viesnīcas ir banka Bancomex, tad nolemjam uzreiz mainīt naudu ir vēl slēgta. Pie tās stāv policijas mašīna, kā arī rinda. Viens policists ir apruņots līdz zobiem. Tā kā esnu lasījusi, ka labāk ir nenonākt konfliktā ar meksikāņu policiju, tad fotoaparāts tiek atstāts somā. Beidzot banka ar 5 min nokavēšanos tiek atvērta un mums izdodas samainīt daļu naudas, jo viņiem ir 500 dolāru limits. Nogriežamies centra virzienā un ejam pa ielu, kas atstāj visai nabadzīgu iespaidu. Vietām logi ir aizbāzti ar lupatām, mājām ir nobrukusi krāsa, uz ielas mētājas atkritumi. Vēlāk izvēlamies paralēlu ielu, kas atstāj pilnīgi pretēju iespaidu: te viss ir sakopts, veikaliņu priekša ir tik tīra, ka gandrīz bail paiet garām. Mājas ir ļoti greznas. Jā, esam Meksikā – kontrastu zemē. Pēc kādām 30 minūtēm nonākam centrā jeb milzīgā laikumā pie Palace de Nationalle. Laukuma vidū ir uzvilkts milzīgi liels karogs- es vismaz tik lielu karogu nekur citur neesmu redzējusi. Laukumam apkārt ir dažādas ēkas, bet mūs interesē seno acteku Templa Mayor- tajā var ieskatītiesno ielas. Ieejam arī katedrālē Metropolitana, bet tur ir diezgan patumšs, tāpēc ātri ejam ārā. Tā kā priekšstats par centru ir radies, nolemjam iet atpakaļ pa Av.Madero ielu. Tad ejam cauri Alameda Central parkam, kur ir ļoti daudz dažādu neredzētu putnu. Visvairāk man patīk vērot melnus putnus, kas ļoti līdzinās strazdiem, bet ir ar lielu, platu asti. Nonākam atpakaļ viesnīcā, vācam kopā savus koferus un ar viesnīcas taksi – tagad tas maksā 170 pesos – braucam uz viesnīcu. Tā kā šis šoferis ļoti labi vada mašīnu, solāmies viņu sameklēt pēc atgriešanās no Meridas. Lidostā mums neviens nevar pateikt, kur mums ir jāiečekojas, beidzot viens mums parāda uz vienu vietu. Mums jāatver visi koferi – vai tas tiešām te mums paliks par paradumu?- un pēc tam stāvam pie lodziņa, kur viens darbinieks mums ļoti laipni paskaidro, ka šī nu esot Mexican sabiedrības iečekošanās vieta, kā arī izskaidro, kur mums iet, lai atrastu Avician sabiedrību. Iekšēji lamājoties un gatavojoties vēlreiz slēgt vaļā koferus, ejam uz Avician, bet ... te nevienam mūsu koferu saturs neinteresē un viss notiek brīnumātri. Apskatām uzgaidāmo zāli, bet drīz jau arī jāiet uz mūsu lidmašīnīti. Braucēju skaits ir visai neliels, arī lidmašīnīte ir maziņa, bet viss notiek bez problēmām. Pa logu vērojam apkārtni un redzam, ka viss paliek arvien zaļāks. Pēc 1 stundas un 45 minūtēm jau esam Meridā, te viss notiek ļoti ātri un jau pēc 15 minūtēm sēžam taksī uz viesnīcu Dolores Alba: http://www.doloresalba.com/indexmain.htm#mda –te var redzēt arī bildes. Uzņemšana viesnīcā ir ļoti laipna. Noliekam mantas un nolemjam, kamēr vēl gaišs apskatīt pilsētu. Tikko kā izejam no viesnīcas, nonākam ļoti dzīvā ielā ar ārkārtīgi šaurām ietvēm. Ejam uz centru, lai redzētu parku. Tikko kā nonākam pie parka, satiksmi vairs nedzirdam, to nomāc putnu ķņada. Ir silts, tad vēl putnu „čalas” atmosfēru padara tik īpašu, ka labāku neko nevar vēlēties. Izbaudījuši vakara atmosfēru centrā ejam atpakaļ uz viesnīcu, kur dēlam un man uzreiz ir tumsā jāizmēğina baseins. Apkārt palmas, tad vēl īpašas gaismas padara peldi visai pievilcīgu. Nolemjam pāēst viesnīcas restorānā. Iepazīstu čili salsu jeb mērci, pēc kuras uzreiz izdzeru litru ūdens. Ejam gulēt un šoreiz guļam kā nosisti, jo satiksmi te absolūti nedzird. 6. februāris. Brokastis nu gan ir visai savdabīgas: augļu šķīvis un pēc tam omlete. Bērni paliek viesnīcā, bet mēs ejam atrast vietu, kur var samainīt naudu. Pie centrālā laukuma atrodam banku, kuru no ielas pat nevar ievērot. Samainām daļu naudas, mums atkal prasa uzrādīt pases, un šoreiz pat noņem to kopijas. Piesardzība te dara savu. Ejam atpakaļ pa krāsu pilnu ielu, mašīnu, kā arī gāzes nu gan te netrūkst. Mūsu ceļš tālāk ved uz Uxmal. Viesnīca pasūta mums taksi, kā arī uzreiz noprasa, vai mēs maksāsim 600 peso. Taksists ir klāt pirms norunātā laika. Līdz Uxmal ir 80 km, bet viņš braucot neievērojot pārāk daudz zīmju, kā arī ceļu satiksmes noteikumus. Tā arī nonākam Uxmalā jeb pie savas viesnīcas Mision Uxmal: http://www.discoverymexico.com/guide/h-yucatan-mision-uxmal.asp jau pēc 40 minūtēm. Noliekam savus koferus pie uzņemšanas un nolemjam iet skatīties piramīdas. Meksikāņi gan raksta, ka attālums no viesnīcas ir 1 km, bet tie ir divi gari kilometri saulē, pie tam ir kādi 32 grādi. Pa ceļam sākam atbrīvoties no liekajiem drēbju gabaliem, tos liekam ap vidukli. Pie eejas mums prasa par bērnu vecumu. Dēlam, kuram ir 12 gadi, nekas nav jāmaksā, mēs pārējie katrs maksājam 110 pesos. (Par Uxmalu ieteicams lasīt: http://en.wikipedia.org/wiki/Uxmal ) Te tiešām viss tā arī izskatās. Ieeja ir aiz Brīnumdara piramīdas. Lēnām pa taciņu ejam augšā un uzreiz paveras pasakains skats uz Brīnumdara piramīdu. Teika stāsta, ka to vienā naktī esot uzbūvējis brīnumdaris, bet patiesība ir pavisam citāda, jo šī piramīda ir vairākas reizes papildināta. Pirms piramīdas redzam kādu tūristu, kas zālē kaut ko „medī” ar fotoaparātu. Cenšos tiešām saskatīt, ko viņš tur tādu ir ieraudzījis. Nu tad beidzot: tā ir leguāna, kas pilnīgi saplūst ar apkārtni. Kad esam pagājuši garām brīnumdara piramīdai, nonākam milzīgā pilsētas laukumā, kas liek apjaust lielākās un 600 – 900 gadam varenākās pilsētas iespaidīgumu. Zinātnieki ir konstatējuši, ka te esot dzīvojuši ap 25.000 vai vairāk maju. Maiju kultūra te ir jūtama visur, īpaši šajā vietā, jo laukums izskatās daudzreiz lielāks nekā ir patiesībā. Maiju ir bijuši lieliski celtnieki, arhitekti un es varu tikai apbrīnot viņu prasmi. Apstaigājam lielāko daļu laukuma, lai radītu priekšstatu, kas mums rīt absolūti ir jāredz. Apbrīnojam leguānas, bet tad vairs karstumu nevaram izturēt un ar pēdējiem spēkiem velkamies tos garos divus km uz viesnīcu. Tur mūsu mantas jau ir aiznestas uz istabu. Dzeramnauda: 10 pesos par koferi. Mūsu istaba ir ļoti liela, plaša ar skatu uz Brīnumdara piramīdu, bet mani pašlaik interesē viens: pēc iespējas ātrāk ielīst peldbaseinā. MMM, pēc tās kārtīgās izsvīšanas kādu pusstundu kaifoju un tad beidzot nolemju, ka pietiks peldēt un jāiet vēlreiz lasīt ceļvedi par maiju pilsētu Uxmalu. Vakariņas ēdam viesnīcas restorānā, un tās ir fantastiski gardas. 7. februāris. Brokastis restorānā ir baigais meksikāņu cirks: it kā ir pieci viesmīļi, mums jautā vai jūs gribat to vai šito, bet pēc tam par to galīgi aizmirst. No pieredzes Tunisijā zinu, ka man tikai ir jāpieceļas, lai uzreiz man apkārt būtu vismaz divi viesmīļi, kas ir ļoti noraizējušies, ka man ir bijis jāpieceļas un uzreiz pārspīlētā ātrumā sagādā to, par ko viņi bija piemirsuši. Tā tas notiek arī te. Tā vietā, lai viņi pārliecinātos, vai mums nevajag vairāk kafijas, tējas, sulas, viņi pasīvi stāv. Tikko es pieceļos kājās, tā viņi arī uzreiz ir klāt. Par ko mums no cilvēka ir jāmaksā 60 pesos, nezinu, laikam jau par teātra izrādi vai nonsess servisu. Atkal kājām ejam uz Maju pilsētu. Tā kā esam ļoti agri – uzreiz pēc atvēršanas- tad tūristu ir ļoti maz. Nolemjam izmantot laiku, lai redzētu visu iespējamo. Ēkas ir ļoti harmoniskas, ir ļoti daudz lietus dieva Čaka simbolu, tad vēl ir arī daudz fallu simbolu. Skatām veco apmetņu atliekas. Uzkāpjam pa kāpnēm pie Gubernatora (šo nosaukumu ir devuši spāņu kolonizatori) ēkas. Ņo tās ir lielisks skats uz bijušās pilsētas centru. No šejienes laikam jau ikviens tūrists fotogrāfē arī Bīnumdara piramīdu, jo skats ir visai pasakains. Spēles laukums ir pavisam īpašs. Es galīgi nevaru saprast, kā spēlētāji ir spējuši bez roku, kāju palīdzības iedabūt bumbu cauri riņķim sienā. Es lasu ğimenei aprakstu par spēlētājiem, kas varākas stundas ir mēğinājuši uzvarēt jeb iesist/izsist bumbu cauri riņķim. Atlīdzība komandas kapteinim ir bijusi lieliska kaklrota un dzīve greznā mājā. Zaudētāju komandas kapteinis ir kāpis Brīnumdara piramīdā, tur viņam esot sasietas rokas,kājas un viņš noripināts lejā. Galarezultāts: nāve. Cik nu tur patiesības, par to var diskutēt, bet skaidrs ir viens, ka šīm spēlēm ir bijusi simboliska nozīmība un spēlētāji ir bijuši vai nu gūstā saņemtie, vai arī reliğiski pārliecināti cilvēki. Šodien tiem, kas atjauno citas piramīdas, ir izejamā diena, līdz ar to mēs esjam skatīties visu, kur vien var tikt klāt, jo dažās vietās pieeja ir liegta. Atjaunošanas darbi un cīņa ar džungļiem te notiek joprojām, tāpēc tūristiem pēc 5-10 gadiem te būs arvien vairāk ko redzēt. Daba te arī tiešām visu laiku stīvējas pretī, kur nu vēl daudzie dažādie un krāsainie putni: te dzelteni, te zili, te sarkani. Tādu tauriņu bagātību kā te, es citur arī nekur neesmu redzējusi. Aiz lielās piramīdas redzam koku, kas ir apaudzis apkārt kādas maiju drupu paliekām-grūti šķirt- kur ir maiju celtnes palieka, kur koka serde. Viesnīca atkal gaida ar peldi. Mans dēls ir izdomājis, ka grib braukt ar riteni jeb mountinbaiku. To te par 60 pesos par stundu var noīrēt. Tad nu viņš arī pārlaimīgs izbauda viesnīcas apkaimi. Vakariņās mums viesmīlis pieprasa dzeramnaudu 20% lielumā. Pārskaišos par tādu nekaunību un dodu tikai 10%. Rēķinu es te arī vēl neesmu saņēmusi. Naktī vērojam Dienvidu krustu. Nekad to vēl neesmu redzējusi, tāpēc to cenšos ilgi, ilgi apbrīnot. Tā kā nakts ir silta, tad tas nerada nekādas problēmas. 8. februāris. No rīta restorānā ir pilnīgi cita maiņa, un apkalpošana ir parauglīmenī. Mums pat iedod rēķinu un kvīti! Mūsu ceļš tālāk vedīs uz Čičen Itzu. Tā kā Uxmala ir baigā nomalē, tad pa taisno uz turieni nevar aizbraukt. Ir divi varianti: 1)vai nu ar autobusu uz Meridu un tad ar citu autobusu uz Čičen Itzu, 2) vai arī ar taksometru uz Čičen Itzu, tā kā laiks ir nauda, tad mēs esam izšķīrušies par taksometru. Prasām, lai viesnīca sameklē taksi. Tad viņi zvana uz istabiņu un jautā, vai tiešām mēs maksāsim 1500 pesos. Jā, protams. Stāvam pie viesnīcas un gaidām taksi, tas ir minibusiņš. Šoferis ļoti labi brauc un minibusiņš ir arī ļoti ērts. Izbaudām komforta sajūtu, un laiks 1,5 garumā neliekas nemaz tik garš, jo vērojam pavasarīgo dabu, ziedus utt. Pabraucam garām Čičen Itza un tad jau esam pie savas viesnīcas: http://www.doloresalba.com/indexmain.htm#chtza Parasti meksikāņu viesnīcās var piereğistrēties tikai pl. 13, bet mums saka, ka tā nav problēma un uzreiz iedod nummuriņu jeb mājiņu. Tad vēl reğistratūrā saka, ka ja mēs ātri noliksim mantas, tad mūs aizvedīs uz piramīdām. Tā arī darām. Te ir vairākas ieejas, mēs ieejam no viesnīcu ieeju puses. Ak, kas te ir cilvēku, pārdevēji, kas pārdod visu iespējamo un tūristi, tūristi no visām iespējamām pasaules valstīm. Čičen Itza ir mazāka nekā Uxmal, bet tā nezin kādēļ ir vairāk zināma, apmeklēta. http://en.wikipedia.org/wiki/Chichen_Itza Tās abas ir gan iekļautas UNESCO pasaules pieminekļu sarakstā. Kā parasti mēs nolemjam apskatīt to, kas mums otrajā dienā noteikti būs jāredz. Pašā laukuma vidū ir milzīga piramīda, bet tajā ir aizliegts kāpt. 2005. gadā kāds pavecāks amerikānis bija arī gribējis izmēğināt savus spēkus, bet pašā augšā viņam kājiņas vairs nebija kārtīgi klausījušas, un viņš norullējās lejā. Norullējās tā, ka spēki viņu pameta, un nabadziņš laimīgi nomira cīņas laukā. Tā kā Meksika tāpat kā Latvija uztraucas, ko nu lielais kaimiņš teiks, tad no tā laika tika aizliegts Čičen ītzā un Uxmalā rāpties pa piramīdām. (Žēl, jo skats no piramīdas augšas būtu pasakains un viss komplekss būtu kā uz delnas, bet likums ir likums.) Līdz ar to kārtīgi arī nevar redzēt upura trauku, kas ir uz mazas piramīdas pie 1000 kolonnām. Lielās centra piramīdas ziemeļu pusē ir vieta, kur ja tur stāv un plaukšķina, tad atbalss nāk atpakaļ. Noskatāmies un gidiem, un, kad grupas aizgājušas, mērkaķojamies pakaļ. Izdodas tīri labi. Vismaz abi tīņi beidzot ir pārlaimīgi.:D Mēğinām skaitīt, vai tiešām ir 1000 kolonnas, bet mums izdodas aprēķināt tikai kādas nieka 650. Pretējā pusē ir milzīgs spēles laukums, bet tur ir tik daudz grupu, ka mēs ejam tālāk jeb atpakaļ uz vecajām piramīdām jeb sākotnējo kompleksu. Tur arī cilvēku ir tik daudz, ka nolemjam doties uz viesnīcu. Izejam ārā un saules spelgonī velkamies uz vietu, kur mūs izlaida viesnīcas busiņš. Busiņš ir tieši atbraucis, bet šoferis saka, ka viņi varot vest tikai vienā virzienā. Pēteris mēğina pārliecināt šoferi, bet es kaulējos ar taksistu. Viņš mūs aizvedīs par 15 peso. OK, braucam ar taksi uz viesnīcu un uzreiz metamies izbaudīt peldbaseina labumus. Netālu no mūsu mājiņas ir beldbaseins un pēkšņi ievērojam baltu pīli, kura gāzelējas uz peldbaseinu. Tā kā mazais peldbaseins ir piebāzts ar hloru, tad vēroja, ko pīle darīs, bet pīle liekas ūdenī iekšā un peld it kā tā būtu pati elementārākā lieta pasaulē. (fool) Nopeldējusies viņa gāzelējas atpakaļ. Mans dēls ziņkārīgi lavās viņai pakaļ. Izrādās, ka krūmos pīlei ir ligzda. Vakariņas ēdam zem nojumes, un nemaz nav auksti. 9. februāris Pamazām, pamazām ceļamies. Dēls ir jau paspējis pabarot pīli ar maizi, tagad nevar mūs sagaidīt. Pēc brokastīm tiekam aiztransportēti uz piramīdām. Ieeja ir 333 pesos kopā jeb 111 pesos pieaugušajiem. (Tā kā dēlam ir 12 gadi, tad viņam nav jāmaksā par ieejas biļeti.) Šoreiz sākam kompleksa apstaigu otrādā secībā: tas ir no vecākās daļas uz jaunāko. Mani īpaši interesē observatorijas ēka, jo maijiem ir bijusi ļøti attīstīta astronomija, par ko liecina viņu gada cikls vai arī citi ļoti precīzie astronomiskie aprēķini. Žēl, ka observatoriju var redzēt tikai no ārpuses. Čana lielais templis ir visai iespaidīgs. Cilvēku ir gandrīz tikpat daudz kā vakar, un svelme arī pamazām sāk pieteikt savu varu. Ejam uz spēļu laukumu. Tas ir lielāks nekā Uxmalā, bet es joprojām nevaru saprast, kā tie nabadziņi bez roku, kāju palīdzības varēja iz/iesist bumbu cauri riņķim. Pie šī spēļu laukuma var redzēt arī kāpnes, kur savā laikā maiju aristokrātija ir novērojusi spēles norisi. Laukuma galā ir vieta, kuru gidi demonstrē kā lielisku akustikas vietu. Kad viņi savu demonstrāciju ir beiguši, es arī saucu: „Ādam, kas ir tava sieva?” Bet atbalss atbild:” Sieva, sieva, sieva...” Neinteresanti, maijiem laikam nav bijis nekāda priekšstata par pareizu atbildi! 8) Bet uzmanību pēc sava trešā piegājiena es gan esmu piesaistījusi tūristu vidū. :)) Tad vēlreiz ir jāiet apskatīt laukuma/kompleksa centrālā piramīda, kas attēlo 365 dienas. Ejam uz Cenote Sagrada – dabisku ūdens tvertni- tas ir visai tāls ceļš, ja rēķina neskaitāmos tirgotāju uzbrukumus, kā arī n-tās grupas. Bet Cenote Sagrade ir apskates vērta(love) , jo tur ir atrastas gan dažādas upurlietiņas, gan cilvēku skeleti. Tas ir visai raksturīgi visām ciltīm, grupām, civilizācijai, ka viņu apmetnes vietas ir bijušas ūdens tuvumā. Tā arī te, jo tvertne ir pavisam milzīga. Garām Templo de los Gueremos, tad vēlreiz izpētu kolonnas, katrai ir savdabīgs raksts. Vēl jāredz pirts, kas ir diezgan labi saglabājusies. Tā pagājušas vairāk kā četras stundas, un esam fantastiski pārguruši. Bet, bet, mūsu mokas nav galā, jo taksists prasa 75 pesos. Par to cenu mēs varam iet kājām. Tā arī darām un, riskējot ar dzīvību(bat) , divus garus kilometrus cīnāmies pret nepārtrauktu mašīnu straumi, jo te par gājējiem, riteņbraucējiem vispār nav domāts. Ūūū, svētlaime, augļi dod atsvaidzinājumu. Līdz ar to esam gatavi jauniem piedzīvojumiem. Hans grib iet uz Ik-kikijl alu, bilde jau izskatās forša, un viesnīcā mēs varam dabūt lētākas biļetes, bet šo alu es tiešām varu ieteikt tikai savam ienaidniekam, jo te ir pārāk komerciāli - visādi suvenīru veikali un dziļi zem zemes ir dabīga piltne, kur tūristi lec iekšā. Tas līdzinās milzu lamatām milzu lempjiem. Jā, no pieredzes jāmācās! Nu vismaz te ir lielisks parks, kur ir dažādas palmas. Peldos viesnīcas dabīgajā baseinā, šoreiz jau izmēğinu visus iedobumus. Ļoti atsvaidzinoši.(flower) Vakars ir tik patīkams, pilns dažādu smaržu un svešādu smaržu. (flower) Nolemjam pastaigāt pa grants ceļu, kas ir aptuveni kādus 100 m no viesnīcas. Zvaigžņu gaismā redzam neskaitāmus fledermaušus. Fantastiski, jo viņus absolūti nedzird, bet kaut kādā mistiskā veidā viņiem izdodas mums pārlidot pāri, reizēm mainot virzienu par 45 grādiem. Ir tik labi, ka gribas šo atmosfēru paņemt līdzi uz mājām un reizēm pa gabaliņam izvilkt ārā!(love) 10. februāris- uz Meridu Brokastis paēduši pakojamies, tad pateikuši ardievas pīlei, ejam uz autobusa pieturu. Gaidām. Gaidām un gaidām. Pēc 30 min, kad mēs sākam apštukot iespējas, kā dabūt taksi, piebrauc autobuss. (Cena: 145 pesos par visiem.) Buss ir secunda jeb otrās šķiras autobuss, bet visi ir ļoti laipni un valda tāds pārsteidzošs klusums. Autobuss apstājas katrā vietā, kur ir kāda dzīva radība vai kāds balso, bet man patīk, jo var redzēt meksikāņu mājiņas un viņu dzīves stilu. Pēc 2, 5 stundām beidzot esam Meridā. Ejam uz viesnīcu, kur uzreiz mazgājam drēbes. Par 50 peso man iedod divus žetoniņus: vienu mazgājamai mašīnai, otru žāvētājam. Paņemam taksi (20 peso) uz Antropoloğisko muzeju. Te ir ļoti interesanta maiju kolekcija, kā arī fantastiski skaidrojumi spāņu un angļu valodās.Faktiski- šis ir labākais muzejs par maiju kultūru, jo ir ļoti daudzi skaidrojumi, kā arī apskates objekti. Man vislabāk patīk skaitļu un hieroglīfu skaidrojumi. Kur nu vēl arī Chara figūras, kuras beidzot var pavisam tuvu, tuvu aplūkot. Pirmajā stāvā ir speciāla izstāde par jaguāriem Meksikā: viss par viņu dzīves veidu, kā arī par cilvēku izdomu, aizspriedumiem attiecībā pret jaguāriem. Ejam uz meksikāņu restorāna pusi. Apkalpošana ir fantastiski ātra un laipna, un par 207 peso visi krietni piebāžam vēderus. Tā kā es nezinu, kā spāņu valodā saka „saldējums”, tad beidzot sameklējam saldējuma bodi, kur dēls pārlaimīgi izvēlas vislielāko saldējumu. Es, savukārt, tirgū nopērku augļus: mandarīnus- aptuveni 1,5 kg par 10 peso. Izejam ārā no tirgus, un uzreiz pārņem sajūta, ka visi meksikāņi ir iznākuši uz ielas, lai priecātos par vakara vēsumu.Jā, viņus var saprast! Maza atpūta viesnīcā un nolemjam iet uz pilsētu skatīties, vai tur notiek kas īpašs, diemžēl šovakar nekas īpašs nenotiek un pēc vienas stundas pastaigas atgriežamies viesnīcā. Tur es atklāju, ka es esmu aizmirsusi ;( pases (savu un bērnu) un naudu – ap 2000 dolāru Čičen Itzā. Esmu panikā, ko tagad darīt, metos lejā un cenšos "apgaismot" viesnīcas administratoru, bet viņš tipiskā vīrieša stilā runā tikai vienā valodā, bet tik daudz viņš saprot, ka es esmu aizmirsusi pasi un sazvana viesnīcu Čičen Itzā. Bet tur neko neviens nezin un pasi nav atraduši. 11. februāris – vai man un bērniem būs jāpaliek Meksikā? Naktī no uztraukuma nevaru gulēt- visvisādi iespējamie šausmu (bat) scenāriji jaucas pa galvu. Pl. 6-os esmu jau augšā, un man ir plāns pašai doties uz Čičen Itzu. Admistratoram pajautāju karti, un lūdzu, lai viņš tajā iezīmē second bus staciju. Ar kājām dodos uz staciju; pa ielām iet ļoti daudz meksikāņu- cik es saprotu – uz darbu. Atrodu vietu, kur pārdod biļetes- tā ir milzīga zāle, kurā abās pusēs ir biļešu kases. Mistiskā veidā:) ieskaidroju, ka man vajag biļeti uz Čičen Itzu. Ar biļeti – 63 pesos- dodos ārā no šīs ēkas uz otru ēku, kura sastāv no divām daļām. Priekšējā daļā ir visvisādas bodes, kas mani galīgi neinteresē, tā kā es sameklēju, kā tikt tālāk- vispirms biļete ir jāuzrāda kontrolierei, kas mani ielaiž tālāk uzgaidamajā telpā. Pl. 7.00 piebrauc autobuss un atkal biļete ir jāuzrāda autobusa šoferim. Nu kontrole kontroles galā! Ar autobusu – nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka autobuss tā var vilktie(electricity) s, kad domās gribas lidot, bet pēc 2 stundām un 45 minūtēm beidzot piebraucam pie viesnīcas. Ieeju viesnīcā un uzreiz redzu, ka atslēga karājas uz dēļa- tātad vai nu nummurs nav ticis lietots vai arī cilvēki ir devušies uz piramīdām. Tā kā te ir ļoti daudz tūristu, tad nolemju sameklēt vīrieti, kas uzkopj nummuriņus. Pēc kādām 5 minūtēm tas izdodas un vīrietis atslēdz nummuriņu. Viņš pats ienāk līdzi un it kā kaut ko gaida. Bet es taču nevaru uzreiz mesties pie madrača- man viņš vispirms jādabū ārā! Tā es saku paldies, es tūlīt iešu un viņš iziet ārā. Nummuriņā ir citu cilvēku mantas, bet mani tas galīgi neinteresē. Uzreiz metos pie madrača un dziļi iebāžu roku zem tā. Jāāāā! Abi maisiņi- viens ar naudu, otrs ar pasēm ir pārdzīvojuši gan divreizēju veļas maiņu, gan to, ka kāds naktī uz tiem ir gulējis. Cik labi, ka mūsdienās neeksistē neviena princese, kas nevar gulēt pat uz zirņa! :D Vienu pasi izņemu ārā, sameklēju kādus 30 pesos –karalisku dzeramnaudu un dodos ārā no nummuriņa, rādu vīrietim savu pasi un dodu viņam dzeramnaudu. Viņš ir pārlaimīgs par tiem trakajiem ārzemniekiem un centīgi krata manu roku. Bet man no prieka gribas gan raudāt, gan dejot. Vēlreiz pajūsmojusi par skaisto dabu ap viesnīcu dodos uz autobusa pieturu, tur ir viens amerikānis, kas ir dabūjis taksometru un cenšas mani pārliecināt, lai es arī braucu līdzi. Beidzot arī taksists saka, ka brauciens uz mazu ciematiņu Piste – 10 km tālāk man maksāšot 10 pesos. OK, jo es gribu tikt ātrāk projām no šīs vietas. Tur uzreiz metos vietējā veikaliņā, lai nopirktu ko ēdamu. Autobusa stacijā nopērku biļeti un turpat pie autobusa pieturas stāvot, badīgi notiesāju savas brokastis un lenču. Blakus man stāv viena meksikāniete, kas nopērk saldējumu un it kā slēpjoties, to notiesā. Saprotu, ka meksikāņi paši atklāti neēd uz ielas. Autobusss- šoreiz ļoti ātri- tikai 1 stundu un 50 minūtes aizved mūs atpakaļ uz Meridu. Tur eju uz viesnīcu un veselu stundu noguļu. Ap pl. 2-iem dodos uz pilsētas centru ar mērķi redzēt katedrāli, bet tā ir slēgta. Tad eju apskatīt universitāti. Man ļoti patīk tās slēgtais pagalms, skats no visiem stāviem ir tikai uz šo pagalmu. Tur valda ļoti mierīga atmosfēra, bet pārāk daudz studentu es neredzu. Talāk apskatu dažādas skulptūras, kā arī Mākslas muzeju. Tā kā es esmu lasījusi, ka vienā vietā ir „Backpack Tours”, kas piedāvā apskatīt meksikāņu rančos, tad dodos uz turieni. Pa ceļam dabūju prospektu „Yucatan today”. Aizeju līdz „Backpack Tours”adresei, kas ir norādīta amīšu grāmatā, bet tādas sabiedrības tur neeksistē. Pat piezvanu pie durvīm, bet neviens never vaļā. Laikam firma ir bankrotējusi. Kājām dodos atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam ievēroju, ka vairāki vīrieši uz mani interesanti skatās8) , bet es parasti uz tādiem skatieniem nereağēju- vēlāk lasu, ka tūristēm neiesaka staigāt vienām, to varot saprast kā seksuālu piedāvāšanos. Tā kā ir drausmīgi karsti, tad man nav vairāk nekādas intereses palikt šajā svelmoņā vēl ilgāku laiku. Dodos uz viesnīcu, tur nopeldos un vēlāk numuriņā gaidu savējos, skatoties kādu nebūtisku amerikāņu filmu. Beidzot ierodas manējie- nosauļojušies tā, ka visa āda ir tik sarkana, ka gandrīz brēc ;( pēc saules aizsardzības krēma. Viņi ir bijuši Dzibilčaltunā un Progreso, kur redzējuši pelikānus. Tā kā viņi ir baigi izsalkušie, tad ejam uz mūsu meksikāņu restorāniņu. Ipašnieks skatās futbola maču Meksika – ASV. Ja es mājās esmu protestējusi pret to, ka mana tīne skaļi klausās radio, tad tas nav nekas pret to SKAļUMU, kas valda restorāniņā. Faktiski mēs viens otru nedzirdam, kaut kā paēdam un ejam prom. 12. februāris- uz Džibilčaltunu Brokastu laikā ir divi priekšlikumi, kā pavadīt šo dienu – apmeklēt pilsētu un iepirkties un braukt uz Džibilčaltunu. Beidzot nolemjam apvienot abus priekšlikumus: vispirms uz Džibilčaltunu, tad uz pilsētu. Ar mikriņu dodamies uz drupām. Mikriņa šoferis maina mūsu dēļ savu maršrutu un mūs pieved pie drupām. 90 pesos. Ieejam vienam cilvēkam ir 79 pesos. Sākam apskati ar muzeju: tur ir keramika, kā arī dažādi fragmenti no maiju kultūras. Mani īpaši fascinē (roll) 7 mazas lellītes: tās kā izrādās ir atrastas tepat vienā ēkā, kas arī tiek saukta par leļļu māju. No muzeja izejot ejam pa ekoloğisko taku uz leļļu mājiņu. No tās paveras skats uz savdabīgu piramīdu, uz kuras ir uzbūvēta tāda kā neregulāra četrstūrīga celtne, kam ir atvērumi austrumu un rietumu pusē. Tur gaisma spīdot cauri divreiz gadā: Saulgriežu laikos. Te mums beidzot ir iespēja uzrāpties uz visām iespējamajām un neiespējamaj piramīdām. Es ,godīgi sakot, nesaprotu būvētāju aprēķinus, jo pakāpieni ir diezgan neregulāri, pa tām ir diezgan neērti kāpt. Tad vēl parēķinot, ka maiji ir bijuši daudz mazāka augstuma, ir grūti viņus iedomāties rāpjoties pa piramīdām katru dienu. Skaidrs ir viens: tās nav bijušas tik bieži izmantotas. Apskatām māju kontūras: tās visas ir būvētas epilepses formā. Laiks ir apmācies, ir karsti un gaiss ir visai spiedīgs, it kā laiks velkas uz lietu. Sameklējam čeveru: tā ir ūdens tilpne, vienā pusē ūdens ir ļoti sekls, otrā pusē ūdens dziļums esot 44 metri. Es mēğinu nirt, bet netieku pārāk dziļi. Uzrodas vietējie puiši, kas lec uz galvas tur iekšā. Nožāvējušies ejam uz busu: 7 pesos no cilvēka. Esam pārlaimīgi, jo brauciena laikā es pirmo reizi mūžā saprotu, kas ir tropiska lietus gāze. Tā gāž, ka vispār neko nevar redzēt, visi pasažieri kāpj ekstrā izmirkuši. Kad esam nonākuši centrā, par lietu liecina vairs tikai ūdens peļķes un svaigs gaiss. (roll) Mēs dalāmies divās grupās: vīrs ar meitu iet iepirkties, es ar dēlu paņemu taksi un braucam uz zooloğisko dārzu. Tas ir milzīgs parks, ziemeļu daļā ir izpriecu parks. Dēlam, protams, ir jāizmēğina viena izprieca, kuru viņš pirms tam nekad nav mēğinājis: braukt ar motorlaivu pa visai savdabīgi uzbūvētu baseinu: 15 pesos. Ir arī citas izpriecas, bez tam estrādē spēlē mūziķi, bet mēs ejam tiem garām uz zoo. Tas visiem apmeklētājiem ir par brīvu! Tur ir iespējams redzēt visus Amerikas kontinentā iespējamos zvērus un putnus. Valda milzīga krāsainība. Zoo nav īpaši apmeklēts, bet ik pa 15 min tam izbrauc cauri vilcieniņš ar daudziem apmelētājiem. Ieejam tādā kā milzīgā būrī, tur ir visi iespējamie putni, bet mums ir jāiet pa taciņu – jūtamies kā džungļos. Diemžēl zoo slēdz jau 17-os. Dēls vēlreiz izbrauc ar motorlaivu un tad dodamies uz viesnīcu. Tur drusciņ paguļam un dodamies uz pilsētu ēst vakariņas: 425 pesos par visiem. Restorāns atrodas visai netālu no vietas, kur meksikāņi rādīs savas dejas. Piepulcējamies pārējiem tūristiem, bet man nepatīk: dejotājiem trūkst tās kustanības, lokainības, kas ir latviešu tautas dejās. 13. februāris - uz Mexico City Esam augšā jau 4.45. Taksis ir pasūtīts uz 5.20. Braucam uz lidostu. Tur atrodu kafiju un sviestmaizes, tos tad arī uzgaidāmajā telpā notiesājam. Tas ir labi, jo no lidmašīnā pasniegtajiem cepumiem un sulas paēdis nebūsi. Pēc 1,5 stundas esam Mehico City. Taksis 225 pesos- mūs aizved uz viesnīcu Priim. http://www.tripadvisor.com/Hotel_Review-g150800-d154676-Reviews-Hotel_Prim-Mexico_City_Central_Mexico_and_Gulf_Coast.html Nummuriņš maksā 840 pesos par vienu nakti, tam ir divas vannas istabas. Visu grāmatu iespaidā es zinu, ka Mexico City ir baigi nedroši(fool) ņemt līdzi savu pasi, tāpēc mēs visas pases nododam safety box viesnīcas administrācijai. Pēc neilgas atpūtas, dodamies uz metro staciju, ar metro – ārprāts cik te tikai nav zagļu vai arī tādu, kas nediedelētu naudu- uz Antropoloğisko muzeju. Tur mēs uzreiz dodamies uz maiju un olmeku kultūras izstāžu zālēm. Paskaidrojumu ziņā man labāk patika Meridas muzejs, te ir tikai objekti, objekti. Ziņas par materiāliem ļoti maz vai arī to trūkst. Mani vairāk fascinē olmeku kultūra- es galīgi nevaru iedomāties, kā tā varēja attīstīties, jo viņi par vadītājiem izvēlējušies cilvēkus ar Dawna sindromu. Savu šķībo acu dēļ tie esot pielīdzināti dieviem. To redz arī no tām nedaudzajām skulptūrām, kas ir saglabājušās no olmeku kultūras laikiem. Vislielākā skulptūra sver 40 tonnas un ir 2,5 metru augsta. Visiem galvā ir ķiveres, kas it kā norāda, ka viņu īpašnieki ir bijuši ļoti nozīmīgi cilvēki. Tā kā olmekiem nebija rakstītas valodas, tad viņu vēsture ir mistiska. Ir zināms, ka viņiem ir valdījusi stipra, centralizēta organizācija un ka viņi ir izdomājuši veidu, kā vadīt ūdeni tā, lai tas apūdeņotu viņu ražotos pārtikas produktus. Ir arī dažas sieviešu figūras, kas uzsver auglības nozīmi. Manuprāt, tas ir nu ir pārlieku uzsvērts, tā it kā sieviete gaidītu sesīšus utt. Olmeki ir arī tie, kas sāka asiņaino bumbas spēli, ko vēlāk maiji ir pārņēmuši. Pēc divām stundām man maiju un olmeku kultūra ir palikusi galīgi vienaldzīga un mēs sameklējam restorānu. Ēdam fantastiski garšīgas kūkas un dzeram sulu, kafiju. Ārprāts, tas prieks mums visiem maksā 418 pesos. Tā iet, ka nepajautā par cenām! Tagad atkal vismaz ir spēka pievērsties maiju kultūrai. Pagrabā ir valdnieka Pakala apbedījuma vieta- tieši tāda, kāda tā ir atrasta 1952. gadā. Mēğinu to nofotogrāfēt, bet apbedījums ir ļoti tumšs. Maiji ir bijuši lieliski arhitekti, tāpēc muzejā ir visai maz par maijiem, jo maiju celtnes faktiski jāskatās uz vietas. Celtnes ar savu harmoniju, izrotājumiem muzejā nevar ievietot, bet muzejs parāda, cik liela ir bijusi maiju teritorija un kur kura celtne ir atradusies. Manuprāt, šis pārskats nav pilnīgs, jo džungļi, droši vien, vēl joprojām slēpj daļu no sava ieguvuma. Izejam cauri Teotihuacan zālei, lai noskaņotos nākamās dienas ekskursijai un dodamies uz metro- drausmīgi piebāzts- uz savu staciju. Sameklējam taksa šoferīti pie iepriekšējās viesnīcas un norunājam braukt nākamajā dienā pl. 9-os. Tā kā ir piektdiena, tad dēls parasti var dabūt visus iespējamos saldumus. Bet viņš grib arī banānus. Saldumus nopērkam visvisādus, bet banānus nevaram nekur atrast. Viss beidzas ar to, ka es viesnīcas restorānā nopērku par fantastisku cenu – 16 pesos- 4 banānus, bet ko nu visu cilvēki nedara savu bērnu dēļ.8) 14. februāris- uz Teotihuacanu Viesnīcā ir fantastiskas brokastis- visi iespējamie un neiespējamie ēdieni. Bez tam šodien ir bufetes galds un pats var ņemt, ko grib. Mūsu šoferītis jau gaida 8.50 un mēs uzreiz braucam uz Teotihuacan piramīdu pusi. Satiksme pilsētā ir vājprātīga, man joprojām liekas, ka te nekādi noteikumi neeksistē. Piebraucam pie piramīdām, norunājam, ka atkal tiksimies pl. 15-os, un es nevaru vien nopriecāties par to, ka esam tik agri atbraukuši, jo visas bodītes vēl ciet, pārdevēji tikai uzsāk rīta gaitas, spīd saule un nav pārāk daudz tūristu. Manējie kāpj Saules piramīdā, bet es savākusi visas iespējamās mantas, nolemju tikmēr apiet tai apkārt, lai saprastu, cik tā ir liela. Lai apietu apkārt vien – es eju aptuveni 1 km. Piramīdā var uzkāpt tikai no vienas puses. Parējās trīs puses izskatās tā, it kā pa tajām nekad nebija paredzēts kāpt. Tie, kas ir būvējuši, Teotihuacanu, nav zināmi. Tad, kad šajā vietā 13. gs. kā tās pēdējie iedzīvotāji, ieradās acteki, tā bija pamesta pilsēta. Arheologi domā, ka Teotihuacana ir celta aptuveni 200 gadus p.m.ē. Kaut arī tad, kad acteki šeit ieradās, tā līdzinājās spoku pilsētai, acteki to sauca par Dievu vietu un domāja, ka tā bija vieta, kur tika radīti saule un mēness. Vieta šeit ir tiešām fantastiska ar lielisku skatu uz tuvējiem kalniem. (heart) Teotihuacana savā laikā ir bijusi ļoti nozīmīgs tirdzniecības centrs, un to šeit tiešām jūt. Ir ļoti daudz māju atlieku, kur ir dzīvojuši visi iespējamie amatnieki, tirgotāji utt. Centrs ir kontrolējis visas Mesoamerikas darbarīku un ieroču ražošanu un tirdzniecību. Uzrāpjos Mēness piramīdā, tad ejam uz muzeju, kur ir brīnišķīgi skaidrojumi gan spāņu, gan angļu valodās. Izložņājam dažādas mājas un par pārsteigumu ir jau pienācis laiks doties prom. Kad ejam uz taksi mums gandrīz „uzbrūk” visvisādi iespējamie pievilinātāji kafejnīcām utt. Atkal es tieku lietota kā „nē” teikšanas speciāliste:D un beidzot varam doties prom. Pa ceļam piestājam apskatīt restorānu, kas atrodas dziļi zem zemes, bet tā kā mēs nejūtamies izsalkuši, tad braucam atpakaļ. Man ir grūti saprast, kur sākas Mehiho City, jo tāds pats māju lērums ir arī pirms robežas. Taksa šoferis skaidro, ka tas ir robežas stabiņš, kas nosaka, kur sākas robeža. Savācam netīro veļu un nododam mazgātuvē, un atgriežamies viesnīcā, lai paēstu vakariņas. 525 pesos par visiem. Pēc vakariņām negribas iet augšā uz savu nummuriņu, bet nolemjam izzondēt vietējo apkārtni. Kaut kur skan fantastiska sambas mūzika. Atrodam vietējo parku, tur aptuveni trijās dažādās vietās skan dažāda mūzika un cilvēki dejo. Ir fantastiska atmosfēra un mēs stāvam un priecājamies par lielisko vakaru. Daudzi dejo, citi stāv un sarunājas, citi ko dzer. Bet ir tik jauki, ka man pirmo reizi gribas pēc kāda laika atgriezties Meksikā, lai priecātos līdz ar viņiem. 15. februāris. Mans vīrs atrod 120 ērces. Pārējiem nevienam ērču nav, bet lai novāktu tās 120 mums abiem aiziet krietni labs laiciņš. Kur viņš tās ir dabūjis, var tikai minēt, bet viņš nu tiešām izskatās raibs kā dzeņa vēders. Kad beidzot brokastis, atkal zviedru galds. Vēlāk ejam kājām cauri Alameda parkam uz Bella Artes centru, bet tur izrādās, ka visiem ir iespēja iekļūt pa velti, tad ir ļoti daudz cilvēku, kas stāv rindā. Tā kā mums rindā stāvēt negribas, tad ejam uz Torre Latinoamericana, kur ir iespēja ar liftu uzbraukt 139 m augstumā. Skats uz pilsētu ir fantastisks! (flower) Tā kā ir svētdiena, tad satiksmes tikpat kā nav. Spīd saule, smoga nav, līdz ar to var pārredzēt gan dažādus pilsētas rajonus, gan nojaust vietējo kalnu kontūras. Samaksājam par tālskati-5 pesos- un skatām visu interesanto. Tālāk ejam garām Pasta pilij, garām apsargiem pie meksikāņu Senāta uz Templo Mayor. Tas ir nejauši atklāts/atrasts 1985. gadā, kad 3 minūšu laikā milzīgi spēcīga zemestrīce sagrāva daudzas celtnes. Atjaunošanas darbus sākot, atrada šo vietu, kas ir nozīmīgs acteku kultūras paraugs. Te ir ļoti daudz cilvēku, jo ieeja šodien ir par brīvu. Vieta ir celta slāni pa slānim, figūras ir ļoti krāsainas. Te ir arī vietējais muzejs, kas raksturo vietas attīsttību. Izejam ārā, un meita vēlas pavērot indiāņu dejas. Te ir trīs grupas, kas dejo monotonā ritmā monotonu deju. Pēc pusstundas viņi joprojām dejo. Mēs apskatām Palacjo Nacionale, kur var tikt iekšā uzrādot kādu dokumentu. Viņi prasa pases, bet es saku, ka mums tās ir viesnīcā, beidzot pietiek ar vadītāja tiesībām. Iekšpusē ir apsardze, Parlamenta telpas, bet mani visvairāk piesaista Diego Riviera sienas freskas, kas idealizētā veidā attēlo Meksikas attīstību. Fantastiska krāsainība un formas izjūta! Vēlreiz vērojam indiāņu dejas, bet te nekas nav mainījies. (yawn) Viņi laikam tā var turpināt dienas trīs. Ar taksi uz viesnīcu -24 pesos. Pēc vakariņām ejam apskatīt Revolūcijas laukumu. 16. februāris - uz Tulu Mēğinām štrumēt restorānu jau pl. 7-os, bet viņi visi uzvedas kā mušas dienas saulgozī. Dabūnam taksi pie viesnīcas - taxa turistico - 180 pesos- un braucam uz Termanale del Norte. Tur mums laimējas, jo tagad tieši ir jāatiet tiešajam (directo) autobusam uz Tulu. 73 pesos no cilvēka. Braucam cauri ļoti nabadzīgiem rajoniem, redzu arī kādu darba devēju, kas ir pakāpies uz kastes un rāda ar pirkstu uz dažādiem cilvēkiem. Tiem laimīgajiem šodien būs darbs! Tad pamazām apkārtne mainās. 1,5 stundas laikā esam Tulā. Lūdzu šoferi apstāties pie viesnīcas Sharon. No turienes ejam pa ielu ļoti dzīvu satiksmi uz Zona Archeologica. Amīšu ceļvedis raksta, ka ir jāiet aptuveni 1 km, bet tie ir divi gari km. (ninja) (Citiem es neieteiktu atkārtot mūsu klūdu!) Ieeja ir 35 pesos no cilvēka. Apskati sākam ar muzeju, kur ir dažādas figūras, kas ir atrastas šajā vietā. Pa taciņu ejam uz spēļu laukumu, Atlantu piramīdu, kā arī nodegušo māju. Šeit arheoloğiskie izrakumi turpinās, un mēs vērojam, kā viņi slāni pa slānim noņem akmeņus no slēptas piramīdas. Man visvairāk patīk četru milzeņu skulptūras, kas ir dekorētas ar visiespējamākajiem rakstiem. Vēl man patīk krēsls nodegušajā mājā, tas ir skaisti un krāšņi izrakstīts. Fantastiskas krāsas! Faktiski šajā vietā ir divi spēļu laukumi, viens ir atzīts par maiju mazāko spēļu laukumu. Šai vietai ir milzīga līdzība ar Čičen Itzu, kaut gan attālums starp šīm divām vietām ir visai ievērojams, ja ne milzīgs. Atrodam izeju DR, bet tā ir slēgta. Izeju veido tādas milzu caurules, caur kurām ie iespējams izlīst. Kad dēls jau izlīdis, tad es arī tieku cauri, pārējie mums piepulcējas. Iela , kas ved uz pilsētu, ir visskaistākā, ko es te Meksikā esmu redzējusi, milzīga krāsainība, katra mājiņa ir nokrāsota savā krāsā, un valda tāds krāšņums, miers, ka gribas te uzkavēties ilgāku laiku. (heart) No mieriīgās ieliņas nonākam trokšņainā centrā un atrodam autobusu staciju. Tagad jau biļete vienam cilvēkam maksā 65 pesos, acīmredzot ir atšķiriība- vai brauc no Mehico city uz Tulu vai no Tulas uz Mehico city. Pa ceļam redzam avāriju- kāds cilvēks ir notriekts uz ielas un ir bezsamaņā. Iebraucot Terminale del Norte, paņemam par 70 pesos biļeti autorizētajam taksim uz savu viesnīcu. Atpūta. Tad dodamies uz centru, lai redzētu karoga nolaišanas procedūru pl. 18-os. Tas ir vismilzīgākais karogs, ko es savā dzīvē esmu redzējusi, un tā ir milzīga procedūra, kas ir saistīta ar karoga noņemšanu. Tur ir gan tauru skaņas, gan komandas, gan karoga ļoti uzmanīga sarullēšana. Tuvu pie centra atrodam īstu rančo stila restorānu, kur ēd tikai meksikāņi, un par 525 pesos pāēdam lieliskas vakariņas. Cauri parkam uz viesnīcu. 17. februāris-pēdējā diena Mehico City Ar metro dodamies uz Chapultec staciju. Tad cauri parkam uz Antropoloğisko muzeju. Tur dodamies uz Teotihuacana zāli, lai apskatītu tajā vietā atrastās māla figūras. Vēlāk ejam uz Sala Mexica vai Meksikas zāli, kuras centrā ir 24 tonnu smags tā sauktais Acteku kalendārs. Centrā acteku saules dievs, viņam mēle ir kā zobens, tam apkārt cilvēku sirdis. Tur ir arī četras saules, kam apkārt ir visi nedēļas dienu hieroglīfi. Patiesībā tas ir ziedojumu akmens, ko pabeidza tikai pirms spāņu ierašanās. Vēlreiz ar dēlu apskatām karali maiju zālē un tad mēğinam viņa muzeja grāmatiņā dabūt muzeja zīmogu, bet tas ir bezcerīgs pasākums, kuram mēs abi diemžēl izlietojam 45 min, jo viņi nekad ar tādu muzeju grāmatiņu nav sastapušies. Kad mēs beidzot runājam ar muzeja vadītāja sekretāri, tad es saprotu, ka es viņu domāšanas stilu tāpat neizmanīšu un mēs ejam tālāk. Šajā pašā parkā ir zooloğiskais dārzs, kas noteikti dēlam arī ir jāredz. Ieeja ir par brīvu, bet mēs par 5 peso nopērkam karti. Atkal visvissādi zvēri un putni, interesantākais eksemplārs ir meksikāņu bezspalvu suns. Man gan patīk arī sliņķi, kas karājas kokā. Izejam ārā man nepazīstamā apkārtnē, tad prasu ceļu policistam. Viņš kā par brīnumu man paskaidro ceļu un kā nokļūt uz centru. Galīgi neorientējos viņu autobusu sistēmā, tāpēc nostopēju vienu taksi. Viņš prasa 150 pesos. Aizcērtu durvis, par to summu viņš var vest sevi. :( Nākamais taksis prasa 60 pesos, ok, braucam. Ejam ēst vietējā supermārketā sviestmaizes un dzeram dēls kolu, es kafiju. Te ir speciāli galdiņi, kur arī vietējie sēž un ēd. Pa ceļam uz viesnīcu sapazīstamies ar kādu suni, kas ir ar mieru mums nākt līdzi. Saimnieks saka: Pancho, pancho. Dēls ir nolēmis, ka viņam vajag indiāņu kaklrotu. Sākam iet uz centru, bet beidzot paņemam taksi par 25 peso. Centrā ir kaut kāda demonstrācija. It kā maza grupa, bet katram ir rupors un troksnis:@ ir pamatīgs. Atrodam indiāni, kas tirgo kaklrotas, bet viņš prasa 200 pesos. Tā kā viņš nemaz negrib kaulēties, tad ejam tālāk. No vienas skuķes nokaulējam līdzīgu kaklrotu no 70 pesos uz 60 pesos. Ieejam vietējā tirdzniecības mājā, nu tā nu gan ir milzīga: četros stāvos. Es meklēju sev zeķītes, beidzot atrodu ļoti labas kvalitātes zeķītes. Esam pārguruši, tāpēc apstādinām tajā trakajā vakara satiksmē taksi. Viņš ir pārlaimīgs, kad es piekrītu viņa cenai 40 peso un brauc tik ātri, kā neviens taksists mūs vēl nav vadājis. Viesnīcā ir ieradušies arī vīrs ar meitu, kas bija meklēt Fridas Karlo (flower) muzeju, jo meitai ļoti iepatikās Riviera sievas gleznas. Ejam ēst viesnīcas restorānā (500 pesos ar visām dzeramnaudām), viņi abi: vīrs un meita stāsta par savu apciemojumu bagāto rajonā. Tā kā rīt agri jāceļas, pakojam savas mantiņas. 18. februāris – ceļš uz mājām Augšā esam jau 5.15. 5.40 esam lejā, dabūjam savas pases un gaidām taksi. Viņš nemāk sapakot mantas tā, lai visas būtu bagāžniekā. Paši visu saliekam. Meksikāņi brauc kā ārprātīgi, pa radio ziņo par lielu nelaimes gadījumu. Tas mani galīgi neizbrīna vērojot viņu nenormālo braukšanas stilu – mūs, piemēram, viens jauns čomiņš apdzen pa labo pusi un tad, aizbraucot mums priekšā, pēkšņi strauji bremzē. Šoferis prasa samaksu jau pa ceļam – 180 pesos, jo lidostā neesot atļauts stāvēt ilgāku laiku. Uzbraucam otrajā stāvā un izkraušanas process tiešām notiek ļoti ātri. Lidostā sameklējam savu lidmašīnas gate. Tur mums paziņo, ka tas nekas, ka mums uz diviem cilvēkiem ir viens koferis. Ta kā tas ir par smagu, tad mums esot jāmaksā 50 dolāri. Ātri parkraujam dažas mantas bērnu koferos un viss ir kārtībā. Ieejam iekšā, nav nekādu kafejnīcu, ir tikai viens restorāns. Tad tur arī paēdam brokastis – ar visām dzeramnaudām 561 pesos. Veikalā ir ārkārtīgi lēta Clinique parfimērija. Dolāros ir vēl lētāk, bet mums jātiek vaļā no saviem pesos. Preces mēs uzreiz nedabūnam, tās mēs dabūšot, kad iešot uz savu lidmašīnu. Laikā mūs sauc uz lidmašīnu, pa ceļam dabūju preces, iekāpjam lidmašīnā un sēžam un gaidām. Veselu stundu. Beidzot lidojam, pa ceļam dēlam sāk asiņot deguns, es spiežu stjuartes pogu, nekas nenotiek. Sabiedrība ir amerikāņu. Pēc divām minūtēm, kad es esmu izlietojusi visus iespējamos papīra servešu krājumus, beidzot uzrodas stjuarte, vispirms viena, tad ir vesels mākonis. Amīšu pārprastais serviss!(nope) Ielidojam New Varkā un atkal sēžam. Netiekam no šīs nolādētās lidmašīnas ārā. Tā kā nākamā mūsu lidmašīna atiet pēc divām stundām, tad man visa šī situācija dziļi krīt uz nerviem. Mums ir jāpaņem koferi, un visiem jāiet stāvēt rindā. Rindā, kur mēs stāvam, darbinieks pasaka, ka ies uz tualeti un pazūd uz 35 minūtēm. Kad viņš ierodas, tad es šajā rindā esmu vienīgā un visai histēriski noskaņota, jo tagad ir palikušas tikai 25 minūtes līdz mūsu nākamajai lidmašīnai. Bet nē, mums uz skanera ir jāuzliek katrs pirksts, kā arī jāpozē fotoaparātam. Es visu laiku skaidroju, ka mums ir tranzīts un ka man personīgi Amerika galīgi neinteresē, bet visi mani paskaidrojumi ir priekš kaķiem. Tad vēl mums pieprasa, ka mums ir jāstāv nākamajā rindā un jāuzrāda mūsu bagāža. Es metos pie atbildīgā un mums atļauj doties tālāk. Bijām domājuši šeit meitai sapirkt visādas mantas, bet tagad tikai skrienam garām visiem veikaliem uz savu gate. Dzirdam savus vārdus un uzvārdus, bet ... Nu atkal viena iečekošanās, kur ir par jānoğērbj zābaki. Viens ierēdnis mums tā arī saka: I don't think gyus you can make it. Uz to es viņam atbildu, ka tā nav mūsu kļūda, ka Amerikā pat pārbauda visus tos, kas ir tikai tranzītā. Skrienam tālāk un nonākam pie pilnīgi tukša gate.(Nu neizmantojiet Ameriku kā tranzīta valsti, tā ir bezjēdzīga laika(bat) izšķiešana!!!) Viss, lidmašīna ir aizlidojusi bez mums. Pie blakus gate viņi mums jautā, kas mēs esam, un mēs stāstam par notikušo. Mums piedāvā lidot uz Stoholmu un tad uz Billundi, nākas vien piekrist, jo cita varianta mēs neredzam. Uzreiz ejam uz lidmašīnu, kur šoreiz ierodamies kā pēdējie pasažieri. Tā kā apkalpe ir dāņu, tad mūs te drausmīgi lutina. Bet beidzot esam pa ceļam uz mājām. Viss, happy end.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais